Maestro Tojo Ito (Toyo Ito) ir dažādu arhitektūras stilu atklājējs. Arhitekts, kuru pasaulē pazīst ar prasmi savos darbos apvienot vieglumu, caurspīdīgumu, daili un stiprību

Korejiešu izcelsmes japāņu arhitekts ir pasaules arhitektūras megazvaigzne, kura dzīves vadmotīvs ir kalpot cilvēkiem un sabiedrībai, respektējot apkārtējo vidi un pirmsvēsturi. Par ieguldījumu arhitektūrā, spēju sintezēt estētiku un funkcionalitāti, kā arī sabiedrības labā radīto darbu sociālo vērtību pagājušajā gadā viņš saņēma prestižo arhitektūras balvu – Prickera prēmiju. Balvai viņš tika nominēts arī par ieguldījumu un pasaulē plaši izskanējušo aicinājumu palīdzēt 2011. gadā cunami katastrofā cietušajiem cilvēkiem.

Septembra beigās Boloņā notiekošajā starptautiskajā keramikas izstādē Cersaie 2014 Tojo Ito sniedza Lectio Magistralis daudzu simtu klausītāju auditorijai, kura sagaidīja un pavadīja cienījamo maestro ar ovācijām. Lekcija, kurā tika izklāstīti projektēšanas, būvniecības un energotaupības principi, bija veltīta viņa aktuālajiem projektiem: Home–for–All, kultūras centra un bibliotēkas būvniecībai Gifā, Japānā, Taičunkga (Taichung) operas nama tapšanai Taivānā. Pirms lekcijas arhizvaigzne atrada brīdi sarunai ar žurnālistiem.

Runājot par arhitektūras dažādajiem uzdevumiem – vai iespējams radīt būves, kas ir vienlaikus drošas un skaistas, funkcionālas, komfortablas un piemērotas cilvēku dzīvošanai?

Laikmetīgai arhitektūrai raksturīgi, ka tajā ieviests un darbojas daudz kontroles mehānismu un principu. Tas notiek, lietojot tādus vārdus kā drošība un preventīvie pasākumi, kas rezultātā noved pie dehumanizācijas un ir vērsti pret cilvēkiem. Līdz ar to, respektējot daudzos regulējumus, ko piedzīvo šodienas arhitektūra, cilvēks tai vairs nav pirmajā vietā. Man savukārt šķiet pareizi – ja atrodam tādu arhitektonisku struktūru, kas ļauj mums justies komfortabli un labi, varam bēgt no eksistējošiem ierobežojumiem. Arhitektūra var būt ļoti inovatīva un funkcionāla, ja mēs dodam indivīdiem šo iespēju – justies tajā komfortabli un brīvi.

Kā risināt dialogu starp arhitektūru un apkārtējo vidi – dabu, vēsturi, cilvēku?

Modernisma arhitektūra ir sarāvusi saites ar dabu, rezultātā mums apkārt ir mākslīga vide. Es uzskatu, ka mums vajag atbrīvot sevi no modernisma vīzijas, atcerēties ceļus un veidus, kā ļaudis dzīvoja pirms tam, un no jauna radīt arhitektūru, kas būtu atvērta dabai un kas varētu palīdzēt mums atgūt dabisko dzīvesveidu. Tas nebūt nenozīmē atgriezties pagātnē. Tas nozīmē ar lielāku cieņu un uzmanību izturēties pret apkārtējo vidi un respektēt šīs attiecības, vienlaikus maksimāli izmantojot datortehnoloģiju iespējas u.c. Esmu vienmēr gribējis sašaurināt plaisu starp dabu un arhitektūru. Tas nav pareizi, ka cilvēki attālinās no dabas. Es vēlētos redzēt cilvēkus dzīvojam un strādājam saskaņā ar dabu, cik vien tas ir iespējams.

Japāna, kur jūs daudz strādājat, ir valsts ar augstu seismisko aktivitāti. Šī iemesla dēļ piedzīvotas milzīgas traģēdijas, zaudēts daudz cilvēku dzīvību, piemēram, pēc cunami 2011. gadā. Kā arhitekti var palīdzēt minimizēt šos riskus iedzīvotājiem?

Cilvēkiem vajag atteikties no idejas par attiecību laušanu ar dabu. Vienlaikus ir svarīgi atjaunot risku apzināšanas iemeslus, kuri nāk no dabas. Būtiski ir saprast bīstamību, ko daba mums var nodarīt. Nevajag censties pārspēt dabu ar tehnoloģiju palīdzību, bet, iepazīstot lielākas traģēdijas, var mēģināt rast ceļus, kā no tām izvairīties, un saprast to novēršanas efektus.

Pēc cunami un Fukušimas traģēdijas jūs kooperācijā ar kolēģiem (Riken Yamamoto, Hiroshi Naito, Kengo Kuma, Kazuyo Sejima) iniciējāt bezpeļņas organizāciju, kuras ietvaros tapa projekts Home–for–All, lai palīdzētu dabas katastrofā cietušajiem. Jūs rakstījāt vēstuli kolēģiem visā pasaulē, arhitektūras studentiem un bērniem ar aicinājumu veidot māju skices un sūtīt jūsu studijai, lai pēc tam uz šo ideju bāzes būvētu mājas cilvēkiem, kas palikuši bez pajumtes. Kas ir Home–for–All? Kāda ir šī projekta nozīme un misija?

Projekti, kas tika radīti pēc cunami, pēc savas pieejas ir moderni un laikmetīgi. Ir tā, ka cilvēki, kas dzīvoja nopostītajā apvidū, bija raduši pie ciešas savstarpējas komunikācijas, viņus vienoja stipra saikne ar dabu. Savukārt ciematos ar pagaidu mītnēm, kas tika izveidoti pēc katastrofas, bija citāda situācija – cilvēkiem tika radīti vairāk pilsētai raksturīgi apstākļi, un tas nav īsti pareizi. Mūsu projekts, lai arī mazs, ir radīts ar šādu domu: mēs gribam izveidot šiem ļaudīm vietu komunikācijai – kur satikties, sarunāties, ēst, muzicēt, būt kopā kompānijā – dot viņiem vienu vietu, kur var dzīvot šādā viņiem raksturīgā veidā.

Patlaban projekta ietvaros ir gatavas 12 mājas, 3–4 drīz tiks nodotas ekspluatācijā, un 7–8 ir projektēšanas stadijā. Mums, arhitektiem, šis nav tikai projekts, ko veidojām, lai dotu cilvēkiem telpu. Mums ir svarīgi palīdzēt iedzīvotājiem pārvarēt cunami sekas un saprast, kā arhitektūra viņiem var palīdzēt.

Cik svarīga ir materiālu izvēle jūsu arhitektūrā, un kāda bijusi to evolūcija jūsu darbos dažādos laikos?

Kad biju jauns, sekoju modernisma estētikai. Radīju ēkas, kur dabīgos materiālus nelietoja pārāk daudz. Tobrīd es neuztvēru materiālus kā noteicošo faktoru, lai palielinātu abstrakcijas izjūtu. Gadiem ejot, mainīju savu redzējumu par materiāliem, mainīju izteiksmes un ieceru radīšanas veidu – man šķiet, būtiski, lai materiāli, ko lietojam, ir spējīgi aizskart visas cilvēku maņas, sākot no redzes, taustes un beidzot ar dzirdi.

Mūsu tikšanās notiek pasaulē nozīmīgākās keramikas izstādes ietvaros. Keramika ir sens, tradicionāls materiāls, kas arhitektūrā tiek lietots gadu simtiem. Ko domājat par keramiku un tās potenciālu? Kāda ir tās vieta šodienas arhitektūrā?

Vienmēr esmu bijis ieinteresēts šai materiālā un allaž to lietoju. Šis materiāls ir pa vidu starp mākslīgo un dabīgo. Šodien es daudz domāju par arhitektūras un dabas integrāciju. 20. gadsimta arhitektūra un daba bija stipri atšķirtas viena no otras, bet tagad – 21. gadsimtā – tās abas atkal ir vairāk integrējušās. 20. gadsimtā mēs bijām realitātē, kad nesapratām un negribējām saprast lietas sev apkārt. Neuztvērām un nejutām tās. Tagad esam kļuvuši tuvāki lietu būtībai, to kvalitātei un pašai dabai. Es gribu sacīt, ka starp keramiku un arhitektūru būs jauns dialogs, jo tas ir sens materiāls, kas vēsturiski ir ļoti būtisks. Šīs saknes nedrīkst aizmirst. Dialogs attīstīsies, taču droši vien tas būs jaunā kvalitātē, kur keramika tiks izmantota citās formās, jaunos veidos un funkcijās.

Patlaban ražotāji, pateicoties tehnoloģijām, spēj imitēt citus materiālus, piemēram, keramikas izstrādātāji imitē dabīgo akmeni, koksni u.c. Vai tas ir jaunais virziens? Un kāda ir jūsu attieksme pret to?

Personīgi es pēdējos 10 gadus esmu lietojis tādus mākslīgos materiālus kā alumīnijs un stikls. Visā pasaulē arhitektūrā kopumā šie materiāli ēku apdarē ir lietoti diezgan daudz. Taču atkal gribu uzsvērt, ka mums ir svarīgi atrast ceļu, kā atjaunot attiecības starp cilvēku un dabu. Ar materiāliem, ko lietojam arhitektūrā, mēs varam tuvināt cilvēku dabai, atklāt dabu un tās būtību. Manā uztverē patlaban ir īstais laiks atkal lietot dabīgus materiālus – ja keramiku, tad īstu keramiku, ja koksni – tad koksni, nevis tās imitāciju, un krāsā, kas saskan ar dabu. Mums vajag ļoti pārdomāt materiālus, ko lietojam arhitektūrā.

Ja jums šodien būtu jārada flīze, kāda tā izskatītos?

Tas ir ļoti negaidīts jautājums… Par to vajag padomāt. Tā noteikti būtu ļoti tuva dabai, arī pēc struktūras un krāsas. Es veidotu flīzi ar dabisku pieeju.

Jūsu arhitektūras iezīme ir vieglums. Kā iegūstat formu vieglumu un caurspīdīgumu savās ēkās? Kādus materiālus šim nolūkam izmantojat?

Vieglums nav īpašība, kas piemīt kādam materiālam. Vieglums netiek iegūts, izmanpielietojot arhitektūrā kādu konkrētu materiālu. Kad jūs izvēlaties materiālu, ir svarīgi saprast ko citu – kā jūs lietojat šo materiālu, kā transformējat to, kādas formas tam piešķirat, lai iegūtu nepieciešamo vieglumu.

Līdz šim es ļoti fokusēju savu uzmanību uz to, lai piešķirtu arhitektūras struktūrai vieglumu un caurspīdīgumu. Tagad mana uztvere mainās. Domāju, ka struktūra var būt arī smagāka, taču tas nav tik būtiski. Galvenais, lai materiāli, ko izmanto, būtu dabiski. Es agrāk daudz lietoju alumīniju, jo man patika, ka tas gadiem nemainās, ir ilgi kalpojošs un izturīgs materiāls. Taču tad kādā brīdī sapratu, ka cilvēki mainās un, iespējams, arī cilvēkiem patīk materiāli, kas laika gaitā mainās, tāpēc tagad ar lielu interesi fokusējos uz materiāliem, kas ar gadiem maina izskatu un īpašības, tādējādi reflektējot ar cilvēku dabu un būtību.

Jūs esat arhitekts, kas projektu izstrādē izmanto daudz datorsimulāciju: simulējat ēkas, pilsētvidi. Jūs to darāt pats, nevis uzticat inženieriem. Kāpēc tā?

Līdz šim mēs koncentrējāmies uz modernisma arhitektūras domāšanas priekšstatiem, bet tagad saprotam, ka patiesībā mums nav pieredzes, kā domāt par pilsētām un arhitektūru tajās, tāpēc ir būtiski veikt simulāciju gan arhitektūrai, gan formām. Pirms kāda laika bija tā – arhitekts radīja formu, inženieris veica tās tehniskos aprēķinus, uz kuriem balstoties nonācām līdz gatavai būvei. Tagad ir citādi: vispirms mēs radām vienu formu, tad veicam tās simulēšanu – savos projektos es to daru pat līdz 50–60 reizēm. Šis process palīdz saprast un izpētīt, kāda ir objekta reakcija uz vidi un atmosfēru, kā radītā struktūra reaģē apkārtējā pilsētvidē un infrastruktūrā, kā iedarbojas uz cilvēkiem u.c., tādējādi var saprast, kā objekts funkcionēs kopumā. Mēs dzīvojam laikmetā, kad būtiska ir ne tikai pati struktūra, bet visa apkārtējā vide – gaiss, gaisma –, un šo visu iespējams simulēt, prognozējot vidi un ēkas dzīvi tajā.

Ko jums nozīmē inovācijas un kā tās mainījušas pieeju projektēšanai kopumā?

Inovācijas šodien nav tikai koncepcija, kas piešķir individuālu oriģinālu vērtību objektam, kā tas bija modernisma ērā. Šodien tā drīzāk ir koncepcija, kam jāpalīdz savietot projekta attiecības ar apkārtējo vidi, ar pilsoņu kopienu un atsevišķiem indivīdiem, izmantojot visas jaunākās tehnoloģijas.

Kā, jūsuprāt, arhitektūra mainās šai globālajā laikmetā?

Es daudz ceļoju un visā pasaulē redzu stikla ēkas ar metāla karkasiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kur top ēkas, kas simbolizē globālās naudas ietekmi. Savukārt, kad domāju par Itāliju, tad redzu, ka šeit ir citādi un arhitektūra nevirzās pa ierasto spirāli, kas pārņēmusi pārējo pasauli. Iespējams, te pastāv rezistence pret šo globālo fenomenu.

Šodien esam ļoti dziļi integrēti ekonomiskās sistēmās. Aizvien vairāk un vairāk mums apkārt ir arhitektūra, kas nedod iespēju uztvert lietu klātbūtni, tāpēc man ir svarīgi domāt, kāda veida arhitektūra ir nepieciešama un būtu derīga turpmāk. Tā ir nopietna viela pārdomām. Šis aspekts sabiedrībai ir būtisks, lai atklātu mūsu vērtības.

2013. gadā jūs saņēmāt prestižo Prickera prēmiju. Kā jūtaties pēc balvas saņemšanas, un ko jums nozīmē šī balva?

Šī prēmija nāca pēc daudzu gadu darba pieredzes, un, to saņemot, es apjautu, cik liela veiksme tā ir un milzu atzinība. Esmu ļoti pagodināts un lepns. Man ir būtiski, ka cilvēki atzina manis radīto arhitektūru un darbus. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka modernisma ēra arhitektūrā ir sasniegusi savu galējo punktu un mums šodien vajag pārdomāt – kādai turpmāk būt arhitektūrai, kāda tā mums, cilvēkiem, ir nepieciešama. Varbūt man nav dots daudz laika un iespēju, lai radītu jaunu arhitektūru, bet es mēģināšu darīt visu iespējamo, lai atklātu jaunu pakāpi arhitektūras attīstībā.