Lai arī ēnu ekonomikas apjoms gan procentos no IKP, gan pārrēķinot naudas izteiksmē Latvijā uzrāda pozitīvu tendenci un krītas, tas joprojām ir ļoti liels – visa valsts pamatbudžeta ieņēmumu apmērā

«Kad 2009. gadā sākām gatavot pētījumu Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs, nedomājām, ka jautājums tik ilgi saglabās savu aktualitāti, sarunu ar DB sāk viens no pētījuma autoriem, asociētais profesors Arnis Sauka. Viņš kopā ar kolēģi Austrālijas latvieti Tāli Putniņu prezentēja kārtējo ēnu ekonomikas indeksu, kurā ietverts arī pērnais gads. Skaidrs ir viens, ka temats, kas ne visiem patīkams un īpaši sensitīvs politikas veidotājiem, diemžēl ir liela uzņēmējdarbības sastāvdaļa.

Lai arī indekss atklāj, ka salīdzinājumā ar kaimiņiem tikai Latvijai ēnu ekonomikas apjoms pērn ir krities: no 23,5% 2014. gadā līdz 21,3% no IKP pērn, taču vienalga Lietuvā un Igaunijā tas ir krietni mazāks (kaut arī vēl joprojām kāpj) – ap 15% no IKP. Turklāt mūsu valstī varam vilkt paralēles starp ēnu ekonomikas apjomu un Latvijas pamatbudžeta ieņēmumiem, kas 2016. gadā tiek prognozēti 5,25 miljardu eiro apmērā. Ēnu ekonomikas apjoms naudas izteiksmē, pēc DB aprēķiniem, ir teju tikpat liels jeb 5,19 miljardi eiro pērn, bet 2014. gadā vēl lielāks – 5,54 miljardi eiro.

Vairāk kukuļo lietuvieši

A. Sauka norāda, ka, protams, aplokšņu algas, īpaši būvniecības nozarē, ir būtiska ēnu ekonomikas komponente, bet kopumā daudz lielāka problēma ir neuzrādītie ienākumi jeb tas, ko uzņēmumi slēpj. Tiesa, Latvijas ēnu ekonomikas sarukuma pamatā ir samazinājums šajās divās svarīgākajās komponentēs. Pērn aplokšņu algu neuzrādīšanas līmenis ir bijis līdzīgs visās trīs Baltijas valstīs – ap 17%, bet uzņēmējdarbības ienākumu neuzrādīšana ir ievērojami lielāka (19,9%, salīdzinot ar 10,5% Lietuvā un 7,5% Igaunijā) un veido 45% no visas Latvijas ēnu ekonomikas. Nereģistrēto uzņēmumu īpatsvars gan kaimiņvalstīs ir lielāks. Latvijā tas sasniedz 5,2%, Igaunijā – 5,8%, bet Lietuvā – 7,3%. Darbinieku neuzrādīšana Latvijā ir konstanta – ap 10%.

Kukuļošanas kontekstā īpaši izceļas Lietuva, kur «lietu nokārtošanai» pērn aizplūda 12,7% no ieņēmumiem, Latvijā – 7,6%, bet Igaunijā – vien 3%. Turklāt arī par valsts pasūtījumiem jāmaksā, līdz ar to ne tikai privātajā sektorā pastāv ēnu ekonomika. Te A. Sauka iegrimst pārdomās par apburto loku. Proti, ēnu ekonomikas apkarošana, viņaprāt, ir palielināt sodus vai kontroli, bet balansam ir arī otra puse darba. Pirmkārt, uzņēmēji redz, ka politikas veidotāji paši ņem kukuļus un «shēmo», piemēram, pašvaldības par nodokļu maksātāju naudu izveido uzņēmumus, kas konkurē ar citiem: «Neviens nav vaicājis, vai es dodu tam savu naudu. Viena lieta Getliņos audzēt tomātus par nodokļu maksātāju naudu un konkurēt ar vietējiem ražotājiem, kas arī nav godīgi, bet visam ir kaut kāda robeža.» Otrkārt, lielu lomu spēlē nodokļu politikas regulējumi. «Uzņēmēji redz, kā netiek pildīti solījumi par likmju mainīšanu. Kad ūdens smeļas mutē un vajag atrast naudu, vieglu roku nodokļu slogs aug. Ja nav konsekvences nodokļu politikā un netiek pildīti uzņēmumiem ārkārtīgi svarīgi solījumi, kā viņi var investēt, kāpēc maksāt nodokļus? Kālab to darīt, ja pieķeršanas gadījumā tāpat par to nekas nebūs? Tā prāto uzņēmēji, labi saprotot, ka iespējamība būt pieķertiem ir ļoti liela,» zina teikt A. Sauka.

Kož sev kājā

Visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars ir vērojams Rīgas reģionā un Kurzemē. Turpretī nozaru griezumā ēnu ekonomikas apjoms būvniecībā ir uz pusi lielāks nekā kaimiņvalstīs, sasniedzot 40% no IKP vidēji 2013.–2015. gadā. Nākamā ir mazumtirdzniecība ar 24,9% un ražošana ar 19,7%. Arī šajās nozarēs kaimiņiem ir labāki rādītāji. Interesanti, ka ēnu ekonomikā iesaistās kā lielie, tā mazie uzņēmumi. Tāpat A. Sauka secinājis, ka «ne baltam» biznesam vairāk dod priekšroku krievvalodīgie salīdzinājumā ar latviešiem, līdz ar to sociālo integritāti nevar atstāt novārtā. «Te morāle liek runāt par piederību, uzticību valstij, ārējās vides uztveri,» spriež A. Sauka.

Iesaistīšanos ēnu ekonomikā visvairāk ietekmē neapmierinātība ar biznesa likumdošanu, nodokļu politiku, valdības atbalstu un VID darbu. Runājot par pēdējo, A. Sauka nav viennozīmīgās domās: «Jebkur ir iespēja optimizācijai un efektivitātes celšanai. Bet izbrīna, ka spēcīga kritika nāk no Finanšu ministrijas (FM), kas tādējādi kož pati sev kājā jeb tiešā pakļautībā esošai iestādei. Turklāt arī Latvijas komersanti (56,9% pērn) izrāda apmierinātību ar VID darbu atšķirībā no netīkamās nodokļu politikas un valsts atbalsta uzņēmējiem. Vājš VID no ēnu ekonomikas mazināšanas viedokļa nekādā gadījumā nav valsts interesēs, tāpēc FM jābūt uzmanīgākiem, kā komunicēt par savā pakļautībā esošu iestādi. Kontrolei (VID kompetence) un sodu neizbēgamībai (Tieslietu ministrijas lauciņš) ir jābūt spēcīgiem rīkiem Latvijai, un to var panākt gan uz efektivitātes, gan uz prestiža rēķina.»

Daudz tiek diskutēts, ko darīt, lai mazinātu ēnu ekonomiku, kas nav viegls uzdevums. A. Sauka ir pārliecināts, ka noteikti nevajag celt nodokļu apjomu, kas norāda uz politiķu augstu nekompetenci. Ar nodokļu sistēmu var palielināt ekonomiku, bet tam ir jāpieiet ļoti padziļināti, kas līdz šim nav izdarīts. Varbūt to paveiks Pasaules Banka ar savu pētījumu.»

Top jauns plāns

A. Saukam ir retorisks jautājums – cik liels resurss pašā FM strādā pie ēnu ekonomikas plāna izveides ikdienā runā ar sociālajiem partneriem, citām ministrijām un mēra tās ietekmi?

«Ja ir divi pilna laika cilvēki uz šo valsts prioritāti, es būtu patīkami pārsteigts,» viņš atzīst. Uz to FM Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis atbild, ka ministrija, organizējot darbu, kas saistīts ar ēnu apkarošanas projektu, strādā esošo darbinieku resursu ietvaros, attiecīgi pārdalot darba funkcijas un noslodzi, kā arī piesaistot citus ministrijas ekspertus. Runa ir par Valsts iestāžu darba plānu ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016.–2020.gadam. «Šobrīd notiek intensīvs darbs labāko un izpildāmo risinājumu meklēšanā un saskaņošanā gan ar valsts sektoru, gan sociālajiem partneriem. Tiek izvērtēti atsevišķi jau iepriekš identificēti uzdevumi, par ko janvārī netika izteikti lieli iebildumi, piemēram, dalītās atbildības noteikšanas nodokļu nomaksā un mediācijas procesā, skaidras naudas darījumu ierobežošanas,» stāsta A. Jarockis.

Ēnu ekonomikas apkarošanas Padomes sēde premjera vadībā plānota 10. jūnijā. Ministrijai ir noteikts Valsts iestāžu darba plānu ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016.–2020.gadam iesniegt līdz šī gada 1. jūlijam. Ja viss noritēs, kā plānots, un tiks panākts labākais risinājums, tā plānu iesniegs laikus. Pirmais ēnu ekonomikas apkarošanas plāna uzmetums, par ko tika diskutēts jau šī gada janvārī, pēc A. Saukas vērtējuma bija diezgan vājš.

Ēnu ekonomikas indekss tiek noteikts, izmantojot Baltijas valstu uzņēmēju aptaujas. Tajā ir apvienotas aplēses par ēnu ekonomikas īpatsvaru IKP rādītājā.