Visa pamatā ir nežēlīgā aptieku konkurence, kas Latvijā ir ap septiņām reizēm lielāka nekā, piemēram, Vācijā, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu

Tā intervijā DB skaidro AS Repharm holdinga ģenerāldirektors, Rīgas Stradiņa universitātes Padomnieku konventa priekšsēdētājs Dins Šmits.

Esat bijis dažādos ar medicīnu saistītos amatos. Kas mainījies, kā vērtējat pašreizējo situāciju veselības aprūpē?

Skatoties, ko mēra. No vienas puses runā pamatrādītāji. Tas, ko saka arī Veselības ministrija (VM) – veselībā nodzīvotie gadi. Tie varētu būt garāki. Otrs ir pašu cilvēku paļāvība jeb uzticības mērs veselības aprūpes sistēmai. Racionālā izpratnē daudzas lietas ir labas. Grūtāk ir ar subjektīvo un emocionālo uztveri. Tās pamatā bieži vien ir izturēšanās pret pacientu, kas privātajā sektorā tomēr mēdz būt labāka. Arī atsevišķi pētījumi liecina, ka klienti privātajā medicīnas pakalpojumu sniedzēju pusē jūtas mazliet labāk. Tomēr, lai kā arī to negribētos kādam atzīt, valstī ir līdzekļu trūkums. Varam mērīt, kā gribam – pret IKP, kopējiem budžeta izdevumiem vai naudu uz vienu cilvēku - veselības ministres nosauktie 12% no kopējiem budžeta izdevumiem ir jāsasniedz.

Un kur jūs redzat papildus avotus veselības aprūpes finansēšanai?

Droši vien, nav vērts iebrist finansistu, Finanšu ministrijas un valdības lēmumu laukā. Kā zināms, jau izskanējušas dažādas versijas. Arī privātā apdrošināšana kā viena no tām. Patīk vai nē, tas ir reāls papildus nodoklis. Veselības aprūpē nauda nepieciešama šodien. Proti, lai cilvēkiem būtu pieejams pakalpojums. Piemēram, ja ir vajadzīgas sirds plānveida operācijas vai vizītes pie kāda konkrēta ārsta, tad ar pietiekamu naudas daudzumu var salikt 10 stundu intensīva tāda darba dienā. Atnāk ap 30 pacientu. Šobrīd naudas pietiek nosacīti sešiem cilvēkiem dienā. Caur to veidojas rindas un nepieejamība, kā arī dažādi meklējumi, kā to apiet.

Otra lieta ir infrastruktūras ieguldījumi. Būvējam slimnīcu jaunos korpusus, pērkam iekārtas. Tie ir «paliekošie dzelži un mūri», ja tā var teikt. Lai arī vajadzīgi, tie tieši cilvēkam uzreiz nekādu labumu nedod. Piekrītu, ka slimnīcai nepieciešamas jaunās telpas, taču pieejamība konsultācijai pie kardiologa vecā vai jaunā kabinetā ir tieši tāda pati. Protams, jaunās telpās visi ir mazliet priecīgāki, bet šodienas lielās problēmas tas nerisina. Tāpēc ieguldījumus infrastruktūrā, kur vien tas iespējams, varētu veikt privātais sektors. Savukārt publiskos līdzekļus būtu lietderīgi maksimāli novirzīt pakalpojumu pirkšanai, pasūtot tos privātajiem, protams, izvērtējot kvalitāti, medicīnas centru atrašanos utt. Šobrīd jau tas kaut kādā mērā arī eksistē. Tiesa, tā nav jauna nauda, bet iespējas vienu daļu izmaksu noņemt no publiskā sektora, līdz ar to – saimnieciskāk rīkoties ar esošajiem līdzekļiem.

Bet kur ņemt jaunu naudu, ja reiz šodienas nepieciešamība tāda ir? Kurš no vismaz septiņiem variantiem Jums šķiet pieņemamākais?

Pēc būtības eksistē divas sistēmas – apdrošināšanas un dotētā medicīna. Neviena nav ideāla. Abām ir priekšrocības un trūkumi. Droši vien, sabiedrībai ir jāprasa veselības aprūpei nepieciešamos 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem. Ja runājam par noslēgtu trauku, tad uz kaut kā rēķina tas jāpanāk. Piemēram, uz procentuālā izpratnē pārfinansētām nozarēm, tostarp jālūkojas uz izglītības pusi un pašvaldībām. Nekādu citu burvju zāļu tur nav.

Jauns veselības nodoklis – tā vienmēr ir iespēja. Tomēr jāsaprot, ka tas ir kopīgs sabiedrības lēmums. Patlaban maksājam mazu daļu veselībai. Mazliet vairāk par pusi no vajadzīgā, bet ekspektācijas aizjoņo citā līmenī, īpaši, ja salīdzina ar attīstīto Eiropas valstu piemēriem. Savulaik pieredzei pabiju vienā nebūt ne top Vācijas slimnīcā. Ja tās budžetu pārliktu uz Stradiņa slimnīcas pacientu skaitu un pakalpojumu apjomu, tad te konkrētajā gadā būtu bijis nepieciešams ap 870 milj. eiro liels budžets. Bet tas diemžēl bija 90 milj. eiro. Tā arī iezīmējas lielā atšķirība. Dod Dievs atrast nākamajam gadam tos nepieciešamos 150 milj. eiro veselības aprūpei. Forma nav tik svarīga – vai caur privāto un publisko partnerību (PPP) vai ārpakalpojumu līgumiem, vai vienkārši pērkot pakalpojumu.

Kādas ir PPP iespējas?

Dažnedažādas. Varbūt tās iepriekš nav bijušas veiksmīgas un tiek uztvertas ar skepsi. Strikti no biznesa viedokļa raugoties, laba pārvaldība paģērē fokusēties uz savu pamatdarbību. Savukārt pārējās lietas uzticēt citiem, lai lieki neaizņemtu uzmanību. Pati svarīgākā nianse – prast noslēgt labu līgumu. Piemēram, ja runājam par 200 tūkst. cilvēku ēdināšanu kādā slimnīcā, jābūt līgumam uz 200, nevis piecām lapām, ar detalizētu visu iespējamo situāciju aprakstu. Ja PPP nav bijušas veiksmīgas, es teiktu, ka nav izdevies noslēgt pietiekami labus līgumus.

Un kāds ir jūsu uzņēmuma pašreizējais fokuss?

Mums ir divi galvenie uzdevumi, ar ko strādājam. Pirmais ir apkalpošanas kvalitāte, kas ir izšķirošs veiksmes faktors. Otra daļa ir īpaši pakalpojumi, ko varam piedāvāt savādāk sava holdinga ietvaros. Proti, mēs to saucam par klientu vai pacientu centrisku pieeju veselības aprūpē. Loģika ir sekojoša. Ja cilvēkam, piemēram, sāp vēders, tad lielākoties nepieciešama vairāk nekā viena epizode. Vispirms ir ģimenes ārsts, tad nosūtījums pie speciālista, uz izmeklējumiem, vēl parasti nepieciešamas zāles. Pētījumi liecina, ka cilvēki pēc pakalpojuma saņemšanas vienā no pieturas punktiem vēlas spert nākamos soļus viegli un skaidri. Strādājam, lai tas tā notiktu. Tā ir mūsu galvenā atšķirība – izmantojam, ka grupā ietilpst vairāki uzņēmumi, tostarp Centrālā laboratorija, ap 230 vienību liels Mēness aptieku tīkls, Veselības centru apvienība ar 12 centriem un vienu slimnīcu. Mēģinām klientus noturēt pie sevis.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējuši pārmetumi lielajiem aptieku tīkliem, piemēram, par apzināti veidotu monopola stāvokli atsevišķās pilsētās, kā rezultātā pircējam ierobežotas izvēles iespējas par izdevīgāko cenu. Bijušas arī citas pretenzijas.

Te ir jāņem vērā vairāki fakti. Nekāda seksīguma tur nav. Latvijā ir ļoti liela aptieku konkurence. Te ir ap 900 aptiekām, tātad pa vienai uz katriem 2000 iedzīvotāju. Igaunijā – uz 5000, bet Vācijā – uz 15 tūkst. iedzīvotāju. Latvijā ir daudz aptieku. Un šādos apstākļos allaž ir jāpadomā, vai kādam nav izdevīgi dažādi mēģinājumi to tirgu salauzt. Mēs esam lielākais, redzamākais un teju vienīgais vietējā kapitāla uzņēmums. Neminēšu konkrēti, bet pieņemu, ka no ārvalstīm par tādu varētu būt interese.

Un ir divu veidu aptieku darbības principi. Piemēram, Vācijā jau vēsturiski tas ir farmaceitu bizness, bet vairumā gadījumu aptiekas ir uzņēmumi. Otrajā variantā, valstī lielākoties darbojas divi vai trīs spēcīgi aptieku uzņēmumi. Latvijā ir vismaz pieci, kas vēl vairāk saasina konkurenci. Arī individuālās aptiekas vēlas savu vietu zem saules. Bet tās nereti nevar izpildīt augstās prasības, nodrošināt grāmatvedību utt. Zāļu cenas ir regulētas. Ar piecenojumiem nevar uzskrūvēt jebkādu peļņas daļu, piemēram, zālēm C hepatīta ārstēšanai par 30 tūkst. eiro aptiekas piecenojums ir 6,05 eiro.

Ar Konkurences padomi jau esam nosacītā kontaktā, jo ir cita rakstura problēmas. Ja raugās uz zālēm, būtiskākais konkurences ierobežojums ir iespējas tās nopirkt no ražotāja nepieciešamajā daudzumā, jo viņi kvotē piegādes.

Kāpēc aptiekā biežāk nevarētu būt mazāks zāļu cenu piecenojums par maksimāli pieļaujamo?

Par to var diskutēt. Mans personīgais viedoklis ir strikts. Proti, ārkārtīgi nepatīk zāļu cenu atlaižu akcijas pēc būtības. Tas tāpat, kā akcija rentgenam. Uztaisa to rokai, kājai un pie viena arī degunam bonusā. Rentgens it kā nav kaitīgs, bet mazlietiņ tomēr apstaro. Līdzīgi ir ar zālēm. Labāk ieguldīt farmaceitu izglītošanā. Tomēr akcijas Mēness aptiekās ir, kas vairāk ir sekošana citiem mūsdienu tirgus apstākļos. Protams, saprotam, ka ir daļa cilvēku, kuru izvēles pamatā vienmēr ir tikai cena. Turklāt, valstī nav apdzīvotas vietas, kur būtu tikai viena uzņēmuma aptiekas.

Visbeidzot – kāds ir bijis jūsu uzņēmumam 2016. gads un kādas prognozes šim?

Gribētu teikt, ka tas ir bijis līdzvērtīgs kopējiem tirgus apstākļiem. Aptieku puse augusi līdzīgi. Savukārt attiecībā uz ārstniecības iestādēm mazliet kāpām uz augšu dēļ jaunām filiālēm un IT sistēmām. Kā vietējā kapitāla uzņēmumu grupa ar 300 milj. eiro apgrozījumu samaksājām nodokļos 33 milj. eiro. Kopā holdings nodarbina 3000 cilvēku, kas, manuprāt, ir pietiekams iemesls, lai mūs cienītu kā vietējās sabiedrības daļu.