Turpinās cīņas par budžeta finansējumu veselības nozarei ierobežotā fiskālā telpā; Eiropas Komisija ir «pārdevusi laiku» un 34 milj. eiro šim gadam

Latvija ir saņēmusi atkāpi no vidējā termiņa mērķa 0,1% apmērā no IKP, ja tiek veiktas strukturālas reformas ar pozitīvu ilgtermiņa ietekmi uz publiskajām finansēm un izaugsmi veselības nozarē. Šis pienesums ir būtisks, taču ne pietiekams, lai īstenotu visus pamatnostādnēs paredzētos pasākumus un nodrošinātu vajadzības. Tāpat šis finansējuma avots ir terminēts, mainīgās likmes atkāpi ir iespējams izmantot trīs gadus. Tātad, kā atzīmē Finanšu ministrijas (FM) Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss, esam nopirkuši laiku. Bet paliek jautājums – kas notiks pēc tam, 2020. gadā? Šīs divas tēmas kā karsti kartupeļi no rokas rokā mētāti Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas kopsēdē ar Sociālo un darba lietu komisiju.

Vai izdosies nosargāt

Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola klāsta, ka viena deklarējama lieta, ko var sasaistīt ar nozares izaugsmi, ir paredzamais Latvijas iedzīvotāju priekšlaicīgi zaudēto dzīves gadu skaita samazinājums. Līdz ar to cilvēki ilgāk spēs piedalīties darba tirgū, nepametīs to vēl darbspējīgā vecumā un ekonomika nesīs vairāk labuma. Iezīmēts, ka 2017. gadā papildus pieejamais finansējums no Eiropas Komisijas (EK) pieļautā budžeta deficīta palielinājuma tiks novirzīts rindu mazināšanai pie speciālistiem (16,6 milj eiro), onkoloģijai (12,3 milj. eiro) un valsts kompensējamo medikamentu nodrošinājumam VHC (C hepatīta) pacientiem (5,5 milj. eiro).

«Ja runā par veselības nozarei novirzīto pārlieku mazo finansējumu, tad to der sapludināt ar kopējo valsts kontekstu. Proti, Latvijā ir salīdzinoši zems ieņēmumu īpatsvars no IKP. Nodokļu ieņēmumu īpatsvars no IKP Latvijā 2015. gadā bija tikai 29,2%, kas ir viens no mazākajiem ES, kur vidēji šis rādītājs ir 38,7%,» uzsver finanšu ministre. Tomēr viņa ir vienisprātis ar veselības ministri Andu Čakšu, ka daudzmaz pieklājīgs veselības nozares finansējums būtu izvirzītais mērķis – vismaz 12% no kopējā valsts budžeta pašreizējo 9,6% vietā. Kā to panākt? D.Reizniece-Ozola nosauc divus iespējamos risinājumus: «Lai palielinātu veselības īpatsvaru kopējā budžetā, citām nozarēm jāsamazina tēriņi vai kopumā jāģenerē papildu ieņēmumi, ko novirzīt ārstniecībai. Tomēr jāsaprot, vai augsne ir gatava, lai pieņemtu tikpat drosmīgu politisku lēmumu valdībā un Saeimā kā mērķtiecīgu ceļu uz 2% no IKP absolūtai prioritātei – aizsardzībai. Vēl jālemj par citas nozares, šajā gadījumā – veselības – , tikpat lielu prioritāti.» Savukārt Fiskālās disciplīnas padome vērš uzmanību, ka daļa veicamo pasākumu nav tieši definējama kā reformas, bet gan kā vispārējā budžetā sedzamie izdevumi. N. Sakss pauž pārliecību, ka piešķirto atkāpi EK varētu atņemt tikai tad, ja valsts nespētu uzrādīt pietiekami precīzu argumentāciju, kā to izmantos: «EK ir liberāla attiecībā uz terminu «strukturālā reforma». Tai galvenais, lai mūsu kopējās rīcības rezultātā būtu pozitīvs ilgtspējīgs efekts. Pietiek, ja izmainām un uzrādām kaut vai kādu indikatoru. EK neprasa detaļās, ko iekšēji – mājās – ieviešam, piemēram, e-veselību utt.» A. Čakša gan piebilst, ka iekšējo strukturālo reformu galvenie stūrakmeņi ir saistīti ar optimālu ārstniecības iestāžu tīklu – infrastruktūru un kartējumu, balstoties uz to analizēta arī cilvēkresursu nepieciešamība dažādās specialitātēs. Jau nākamnedēļ Veselības ministrija (VM) sūtīs ministrijām informatīvo ziņojumu ar reformas plānu saskaņošanai, un tā ilgs vismaz divas nedēļas.

Privāto intereses

Savukārt 2020. gadā FM cer sasaistīt veselības finansējumu ar sociālajām iemaksām 1% (ap 90 milj. eiro) apmērā, kam ir arī laba administrēšanas iespēja. Te gan vēl būs vajadzīgs politisks lēmums gan valdībā, gan parlamentā, kā arī priekšā ir diskusija, vai to iezīmēt esošajā sociālo iemaksu likmē vai pielikt klāt. Deputāts Andris Bērziņš pauž bažas, ka šī iniciatīva var arī neizturēt kritiku, un nevēlas atteikties no idejas par apdrošināšanu. Tiesa, privātās apdrošināšanas virzienā valdība patlaban neraugās. A. Bērziņš zina teikt, ka jau šodien privātā medicīna tiek izmantota 50% apmērā, un pieļauj iespēju, ka privātās medicīnas iestādes ir ieinteresētas publiskā sektora sabrukumā. Tam piekrīt veselības ministre, sakot, ka tas būtu iespējams, ja neizdosies noturēt cilvēkresursus neadekvātās nozares vides un atalgojuma dēļ. «Pilnīgi noteikti nē. Ir tieši otrādi,» lūgts komentēt šādas runas, DB teic medicīnas sabiedrības ARS valdes priekšsēdētājs Māris Andersons. «Uzskatām, ka ar savām aktivitātēm, modernākām diagnostikas ierīcēm daudzos gadījumos apsteidzam valsts medicīnas iespējas. Esam noraizējušies tikai par vienu: lai tas iedzīvotājam būtu pieejams arī kā valsts apmaksāts pakalpojums. Esam gatavi sadarboties. Kopumā neuzskatu, ka ir jēga darboties tikai turīgās sabiedrības daļas vajadzību apmierināšanai,» norāda M. Andersons.

Atbildot uz deputāta Mārtiņa Bondara jautājumu par pašvaldību līdzatbildību veselības aprūpē, A.Čakša skaidro, ka dialogs ir atvērts arī tām, lai runātu, piemēram, par primāro aprūpi. No otras puses, VM redz, ka reģionālajās slimnīcās būtu vērts startēt ar valsts kapitāldaļām. Atsevišķas medicīnas iestādes, piemēram, Daugavpils slimnīca, jau izrādījušas interesi. D. Reizniece-Ozola piebilst, ka pašlaik pašvaldības no sava budžeta novirza mazāk nekā 1% veselības aprūpes finansēšanai, un aicina spert lielāku soli līdzdalībā.

Jāatgādina, ka dienaskārtībā ir bijuši piedāvāti neskaitāmi varianti veselības finansēšanai, bet D.Reizniecei-Ozolai daļa no tiem šķiet brutāli, piemēram, palielināt PVN par 3%. «Var to darīt, bet kāda būs sabiedrības reakcija? Jebkuras nodokļu izmaiņas un papildus maksājumi, ko uzliekam darba ņēmējam vai devējam, ir jāpamato, kā arī nedrīkst traumēt tautsaimniecību.»