Restorāniem Fazenda bazārs septiņus gadus izdevies saglabāt mājīgumu un demokrātiskumu, iestrādāties arī Siguldā un Cēsīs

DB viesojas Siguldas restorānā Fazenda bazārs. Nevar nepamanīt pievilcīgo namiņu pašā Vidzemes šosejas malā. Darba dienas viducī vairāki galdiņi ir aizņemti, tomēr restorānu īpašnieks Lauris Bukovskis klāsta, ka ziemas sezonā klientu ir daudz mazāk. Tiesa, brīvdienās Fazenda ir pilna visās vietās, kā jau idilliskai saimniecībai pienākas, taču darba dienas lielā mērā ir tukšais laiks. «Ar apmeklētāju plūsmu tagad ir grūtāk. No novembra iestājas klusums, sniegotās dienās vēl ierodas slēpotāji, bet arī tie nav kuplā skaitā. Nedaudz ir caurbraucēju. Latvijā kopumā izkristalizējas problēma ar cilvēku trūkumu - gan patērētāju, gan darbinieku ziņā. Kaut arī te visu zeltā pārklātu un puskailas sievietes dejotu, vairāk apmeklētāju nenāks, jo cilvēku vienkārši nav,» situāciju raksturo L. Bukovskis. Viņam kremt vēl citas nebūšanas valstī, kas ietekmē restorānu biznesu, kā arī iezīmējušies vairāki riski personīgajā uzņēmējdarbības pieredzē. Tā rezultātā nākas nopūsties, ka iestājušies grūti laiki. Runājot par pirmo, restorānu saimnieks piemin nospiedošo nodokļu politiku. «Varbūt pirms kādiem pieciem gadiem nenomāca sajūta, ka sabiedrisko ēstuvju īpašniekus valsts uzlūko kā potenciālos krāpniekus, lai gan nodokļos nomaksāti ap 200 tūkst. eiro gadā. Uzskatu, ka nodokļus tomēr vajadzēja diferencēt pa sfērām. Tas attiecas arī uz darbaspēka nodokļiem. Kafejnīca nav rūpnīca, kur var izrēķināt, ko darbinieks trīs stundu laikā izdarīs. Restorānā sanāk arī dīkstāve, kad viesu nav. Pāris stundas var arī nekas nenotikt, bet skaitītājs griežas,» komentē L. Bukovskis.

Nedrošība par telpām

Vēl uzņēmēja rūpju lokā ietilpst risks pazaudēt pašlaik lietotās telpas, no kurām nevienas nav restorānu apsaimniekotāja SIA Kripatiņas konditoreja vai tās dibinātāju īpašumā. «Māju saimnieki jebkurā brīdī savus namus var pārdot. Un nezinām, ko iesāks jaunais īpašnieks, – pārslēgs līgumu vai palūgs aiziet, lai īstenotu kādu savu ieceri,» saka L. Bukovskis. Arī Siguldas namiņš tiek īrēts, un tas ir aptuveni 300 kvadrātmetru plašs. Šo telpu noma Fazendai izmaksā ap trim tūkst. eiro mēnesī. Maijā šim restorānam apritēs trīs gadi. Savukārt pavisam nesen durvis vērusi bufete un vīna bārs Vidzemes koncertzālē Cēsis, kur pēc Jura Žagara aicinājuma arī kopš novembra saimnieko L. Bukovskis ar savu biznesa kompanjonu Arti Ulmani. «Tas izklausījās droši. Arī klusajā sezonā koncertzālē pasākumi notiek,» piebilst L. Bukovskis.

Kopumā viņš vērtē, ka sabiedriskās ēdināšanas bizness ir piņķerīgs un grūts, iesaistīti daudzi cilvēki. «Vēl esam atkarīgi no izejvielu cenu svārstībām gan tepat, gan citur pasaulē. Daudz risku. Tāpēc uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt sabiedriskās ēdināšanas vietas, kas Latvijā nepārtraukti darbojas 10-15 gadus. Pārējie pat pa pieciem lāgiem nomainījušies vienā konkrētā vietā. Tāpat ārkārtīgi iespiežas burgeru ēstuves,» teic L. Bukovskis. Tomēr viņš arī domā, ka restorānu biznesu ir viegli sākt, jo nav nepieciešamas sarežģītas prasmes un tehnoloģijas.

Jaunā maiņa krīzē

Ideja par savu restorānu L. Bukovska dzīvē ienāca neplānoti. Viņš pats to vairāk dēvē par sagadīšanos, jo pirms tam nebija restorānu fanātiķis, vien augstskolas laikā piepelnījās, strādājot par bārmeni. Zināms grūdiens bija nejaušā tikšanās ar armijas draugu Arti Ulmani kādā slēpošanas kūrortā. Vārds pa vārdam, un vispirms tika izveidota konditoreja, kas vēlāk tika pacelta augstākā līmenī - pārauga restorānā. Un vēl jāpateicas arī apstākļu sakritībai, jo Fazendas atspēriens notika laikā, kad valstī bija sākusies ekonomiskā krīze un daudzi bankrota procedūras rezultātā par pieņemamām cenām tirgoja pašiem vairs nevajadzīgās lietas. Tai pašā laikā Rīgā bija pieejamas labas telpas. Tā no nulles punkta pirms septiņiem gadiem radās labvēlīga augsne pirmā Fazendas bazāra dzimšanai ar salīdzinoši nelieliem – ap18 tūkst. latu - aizņemtajiem līdzekļiem krāsnīm. «Pārējo visādi savācām, ieskaitot braucienus uz tolaik vēl maz zināmo Ikea,» ar smaidu atminas L. Bukovskis. Vaicāts par kādu savu īpašu pieeju, lai pievilinātu klientus, viņš neminstinoties uzsver, ka ieceres pamatā bija izveidot mājīgu, solīdu, demokrātisku un mīļu vietu bez baltiem galdautiem vai senatnīguma garšas ar, piemēram, veciem gludekļiem interjerā. Pēc L. Bukovska domām, liela nozīme ir ēkas aurai. Arī atrašanās vietā un ērtībās piebraukt ar automašīnu slēpjas veiksmes atslēga.

Fazendu cenu politika ir demokrātiska. «Var pasūtīt gan steiku par 20 eiro, kam vienkārši pašizmaksa ir liela, gan pastu par piecīti. Pēc manām domām, tas ir optimāls variants restorānam, kāds ļoti labi iekļaujas pilsētas tēlā,» zina teikt L. Bukovskis. Viņš vēlas nepiespiestā restorāna atmosfērā gādāt arī speciālus nedēļas piedāvājumus, lai ēdienkarte negarlaikotu regulāros apmeklētājus. Vēl Fazendu specifika ir pašu ceptā maize, kūkas un cepumiņi. Līdz ar to arī apmeklētāju kontingents var būt diezgan plašs ar uzsvaru uz ģimenēm ar bērniem, par viņiem arī padomāts.

Vēl nepiepildīts sapnis

«Nu, nezinu, nezinu,» nopūšas L. Bukovskis, taujāts, vai sāktu visu tāpat no gala, atgriežoties pagātnē. Ir gājis visādi. Darbinieku skaits un apgrozījums audzis, taču teju viss, kas nopelnīts, arī ieguldīts attīstībā. Turpmākajai darbībai L. Bukovskis lolo sapni strādāt pašu īpašumā esošās telpās. «Lai neviens nevar no tām izlikt un nekad nebeidzas nomas līgums. Ļoti gribētu to drošības sajūtu. Tehniski varētu atvērt arī vēl kādu ēstuvi, piemēram, Daugavpilī vai Liepājā, bet cilvēciskais moments mūsdienās ir pārāk nozīmīgs, lai to patlaban darītu,» saka L. Bukovskis. Tomēr citiem – iesācējiem - viņš dod padomu nebaidīties mēģināt, jo dažkārt pat vistrakākā ideja var izdoties, vien jābūt piesardzīgiem, klauvējot pie banku durvīm, kā arī jāizvērtē iespējamais atvēziens, telpu pieejamība un optimāla pieskaņošanās tām, jo variāciju ir ļoti daudz. Protams, konkurence ir liela. L. Bukovskis rezumē: «Ja mēs šādu Siguldas namiņu noliktu Rīgā, ietu labāk. Tas ir skaidrs kā diena. Te cīnās katrs, kā var, cerot uz apmeklētājiem ne tikai vasarā un zelta rudenī.»