Enerģētika

Dabasgāzes tirgus liberalizācijas priekšplānā izvirzās cenu konkurētspēja, Inčukalna pazemes gāzes krātuves stratēģiskā loma un vienots Baltijas un Somijas tirgus 2021. gadā

Un visi šie «trīs vaļi» apauguši ar virkni jautājumu, uz ko vēl pagaidām skaidru atbilžu nav. Spraigā ieteikumiem un komentāriem bagātā diskusijā DB uzņēmēju kluba biedru tikšanās reizē neskaidrību virpulī tiek ierauts aprīļa īpašais viesis – Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš pamato reformu – 3. aprīlī Latvijā atvērto gāzes tirgu – un zina nosaukt tās konkrētus mērķus.

Apjomīgāks tirgus

A. Ašeradens sāk ar enerģētikas bilanci, stāstot, ka nozare aizņem 3% no IKP un vienlaikus pozicionējas kā ne tik liela un apjomīga sfēra, toties ārkārtīgi svarīga, kas ietekmē teju visus. Dabasgāze ir ceturtā daļa no kopējā energoresursu patēriņa. «Acīmredzamais lielais jautājums, raugoties no ekonomikas viedokļa, ka šobrīd gāzes cenas ir augstākas nekā Centrāleiropā jeb liberalizētos gāzes tirgos,» uzsver ekonomikas ministrs. Viņš apskata gāzes cenu ekvivalentus ES telpā 2016. gada trešajā ceturksnī. Igaunijā tie ir 18,2 eiro par megavatstundu, Latvijā – 16,6, Lietuvā – 16,7, Polijā – 14,2, Vācijā – 13,01. «Cenas Eiropas centrālajā telpā ir būtiski atšķirīgas no tām, kādas tās ir tā saucamajās noslēgtajās teritorijās, kāds ir arī Baltijas tirgus. Dabasgāzes tirgus attīstības mērķis ir panākt Latvijas gāzes patērētājiem konkurētspējīgas cenas ar citiem gāzes patērētājiem Rietumeiropā,» uzsver A. Ašeradens. Kā otru fundamentālo aspektu viņš min gāzes apgādes drošību. Baltijas tirgus lielā mērā līdz šim ir bijis atkarīgs no viena gāzes piegādātāja līdzīgi kā Somijā. Šobrīd neapšaubāmi priekšplānā izvirzās arī gāzes cenu konkurētspēja ar citiem Eiropas gāzes piegādātājiem, kā arī apjomīgāks tirgus.

Nauda – atrisināms jautājums

Atskatam Latvijas dabasgāzes tirgus attīstībā seko vērienīgi nākotnes plāni. Gāzes infrastruktūru sāka būvēt piecdesmito gadu beigās, bet 1997. gadā notika Latvijas Gāzes privatizācija. 2003. gadā tika pieņemts ES lēmums par dabasgāzes tirgus liberalizāciju. Dabasgāzes tirgus atvēršana konkurencei Igaunijā notika 2007. gadā, bet piecus gadus vēlāk Lietuvā darbu sāk dabasgāzes birža BaltPool. Latvija līdz atsevišķa dabasgāzes pārvades sistēmas operatora izveidei nonāca 2016. gadā, kad Latvijas Gāze tika sadalīta divās kompānijās. Saskaņā ar Enerģētikas likumu darbu sāka pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators AS Conexus Baltic Grid un turpināja sadales sistēmas operators un tirgotājs AS Latvijas Gāze. Tas pats likums regulē, ka šī gada ietvaros Conexus Baltic Grid akcionāriem savas daļas ir jāpārdod. Valstij attiecībā uz šīm akcijām ir pirmpirkuma tiesības, ko tā arī, visdrīzāk, izmantos. Par to interesējas arī DB uzņēmēju kluba biedri. Tas nav viegls lēmums, jo pārvades infrastruktūras īpašniekiem ar vai bez valdības līdzdalības būtu jānodrošina vienotā Baltijas gāzes tirgus izveide. Uz DB galvenās redaktores Līvas Melbārzdes pamatoti uzdoto jautājumu, kur valstij ņemt naudu uzņēmuma akciju iegādei, A. Ašeradens atbild, sīkāk nepaskaidrojot: «Tas būtu atrisināms jautājums.»

Trīs soļu plāns

Šīs biznesa idejas pamatus būvē arī gāzes patēriņa apjomi, kas Igaunijā ir 0,4 miljardi kubikmetru, Latvijā – 1,5, Lietuvā – 2,3, bet Somijā – 2,6. «Mūsu ieskatā, daudz efektīvāks būs 4,2 miljardus kubikmetru liels vienots reģionālais Baltijas gāzes tirgus, kas arī kļūs atraktīvāks daudz lielākam tirgus dalībnieku skaitam. Kopējo stratēģiju redzam trijos soļos. Pirmais ir vienota Baltijas gāzes tirgus izveide, kam seko starpsavienojums starp Baltiju un Somiju. Bet pēdējais posms būs Baltijas tirgus un Eiropas starpsavienojums, kas ir starp Lietuvu un Poliju, pieslēdzoties ES enerģētiskajai telpai. 2021. gadā vajadzētu efektīvi funkcionēt vienotam Baltijas un Somijas gāzes tirgum. Reģionāli tad vajadzētu arī cenām izlīdzināties. Tā mēs būtu savu mērķi sasnieguši,» informē A. Ašeradens.

Bet jau tagad, pārejas periodā, juridiskām personām savs tirgotājs jāizvēlas līdz jūlijam. Savukārt, cik DB kluba viesim zināms pēc kaimiņvalstu pieredzes, privātie patērētāji uzvedas daudz konservatīvāk un te pārmaiņas notiek daudz ilgākā laikā. L. Melbārzde ar praktisku jautājumu pat samulsina ministru. Proti, ja reiz tirgus ir atvērts un kāds uzņēmums izlemj iepirkt mazumtirdzniecībā gāzi ne no Latvijas Gāzes, kur to var darīt, kur interesēties? Atbild Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Jānis Patmalnieks: «Ir atsevišķi tirgotāji, kas jau uzrunā.» Un kas notiek, ja tirgotājs gāzi nepiegādā, – apsolījis, bet nav? Uz to J. Patmalnieks saka: «Ir garantētās piegādes mehānisms, kas nodrošina to, ka jebkurā gadījumā juridiskās personas saņems gāzi arī tad, ja notiek kāda ķibele ar tirgotāju.»

Jauns starpnieku slānis

Ja raugās uz tirgus reakciju pēc notikušās reformas, līdz 11. aprīlim bija pieteikušies jau 19 potenciālie gāzes tirgotāji. «Process aktīvs, pietiekami daudz spēlētāju, varam sagaidīt dinamiskus notikumus ap 300 milj. eiro vērtajā tirgū,» komentē A. Ašeradens. Sarunā iesaistās AS Latvijas Gāze valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, norādot, ka tirgotāju saraksts vēsta par sekundārā gāzes tirgus attīstību, jo «primārie gāzes piegādes līgumi no šī saraksta ir tikai trijām kompānijām. Visi pārējie, visdrīzāk, iegādāsies gāzi no šīm trim kompānijām, un radīsies jauns starpnieku slānis. Protams, rodas jautājums, cik viņi būs stabili un vai spēs piegādāt gāzi. Licencēšanas kārtība ir ļoti vienkāršota, pat nav jāuzrāda gāzes piegādes līgumi».

Taču liela bēda ir būtisku noteikumu neesamība. Ir nepieciešami dabasgāzes pārvades sistēmas lietošanas noteikumi, kas paredz, kādā veidā tirgus dalībnieki savstarpēji mijiedarbojas, kā tirgus darbojas. «Tā ir kritiskā daļa, lai notiktu pārējie procesi,» piebilst A. Ašeradens. «Un tas ir akmens Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) lauciņā, uz ko tiek gaidīts. Negribu pārmest, ka regulators tik ilgi kavējas, jo situācija ir absolūti jauna un argumenti, ko SPRK izvirzījis, kā labāk rīkoties, ir tiešām būtiski, lai tirgus normāli funkcionētu,» tā ekonomikas ministrs. A. Kalvītis vērš uzmanību: «Šobrīd Latvijā nav apstiprināti arī jauni pārvades tarifi. Līdz ar to neviens pārvades sistēmai nevar piekļūt, jo nav mehānisma, kā iekasēt par to naudu. Jaunie tarifi nozīmē pāreju uz citu aprēķināšanas sistēmu. Kamēr to nebūs, tirgus neatvērsies, jo piekļuves sistēmai nav, lai arī Latvijas valdība uzņēmās saistības liberalizēt gāzes tirgu jau no 3. aprīļa.»

Arī lietotāju gala izmaksas par dabasgāzi būs iespējams prognozēt, kad SPRK apstiprinās pārvades sistēmas operatora - Conexux Baltic Grid - tarifus. Tomēr A. Ašeradena sagatavotā informācija liecina, ka kopumā tuvākajā nākotnē nav pamata būtiskām tarifu pārmaiņām un sekojoši arī straujām dabasgāzes gala lietotāju izmaksu izmaiņām.

Inčukalna krātuvi neslēgs

Otra milzīga problēma, ko akcentē A. Kalvītis, ir Inčukalna pazemes gāzes krātuves (PGK) neskaidrā funkcionēšana, kas rada riskus apgādes drošībai. Pavisam tuvā nākotnē bažas rada iesūknēšanas sezona, kas vēsturiski sākas jau jūnija sākumā un ilgst, kamēr pieturas silts laiks. «Gāzes glabāšanas tarifu nav, un Inčukalna PGK nevar atvērt, kamēr nav skaidrs, kāda būs finanšu sistēma. Kas segs zaudējumus Conexux Baltic Grid (kā struktūrvienība ir Inčukalna PGK), ja sūknēs gāzi bez garantētas samaksas par to? Manuprāt, krātuve sāks funkcionēt mēnesi vēlāk, jo šobrīd visi lēmumi tiek aizkavēti,» uzsver A. Kalvītis.

Par Inčukalna PGK nākotni ir arī tālejošu jautājumu birums, ko aktīvai diskusijai «piespēlē» Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta. Vai valstij tas ir izdevīgs aktīvs? A. Ašeradens ir pārliecināts, ka tas Latvijai ir milzīgs resurss, vien jāizšķiras, kādā veidā nodrošināt tās stratēģisko lomu nākotnē, izveidojot vienotu gāzes tirgu. Katrā ziņā Inčukalna PGK slēgt netiek plānots, jo tehniski bez tās Baltijas gāzes tirgus nevar pastāvēt. Turklāt Inčukalnam ir milzīga nozīme, lai Baltijas tirgus būtu stabils. Šis balansēšanas mehānisms ir stratēģisks aktīvs šeit, lai nodrošinātu drošas gāzes piegādes visā Baltijas reģionā. Tehniski gāzes tirgu var apgādāt pa caurulēm, bet tā būtu ārkārtīgi riskanta spēle, jo brīdī, kad iestāsies gāzes deficīts, cena «aizies kosmosā». Vēl ministrs piebilst, ja ilgstoši saglabājas auksts laiks, ārkārtīgi strauji pieaug gāzes patēriņš, un izšķiroši svarīga ir jauda, kas glabājas krātuvē. Starp citu, piemēram, ar Inčukalna PGK rezervi var apgādāt visu Baltiju vienu ziemas sezonu vai nodrošināt Latvijas divu gadu patēriņu.

Par krātuves eksistenci savs viedoklis ir arī A. Kalvītim: «Gāzes glabāšana ir sadārdzinājums. Bet gāzes atrašanās reģionā neļauj spekulēt. Savukārt tirgotāja interesēs ir radīt mākslīgu deficītu tirgū. Ja Inčukalna PGK aizvērtu, te rastos spekulatīvs tirgus. Drošība nekad nav par velti. Vai esam gatavi maksāt, tāds ir jautājums.»

A. Ašeradens noslēgumā rezumē: «Ceļš uz stabilu funkcionējošu liberālu gāzes tirgu nav rozēm kaisīts. Process iezīmēts līdz 2021. gadam. Būs daudz pagriezienu un notikumu, bet es kopumā diezgan optimistiski raugos uz situāciju.»