«Spēt ar esošajiem līdzekļiem apmierināt iespējami daudz pacientu vajadzību augstākajā standartā, tāda ir mana peļņas definīcija bērnu slimnīcai.»

aktuāla intervija

Tā iepazīšanās intervijā DB teic jaunieceltais Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) valdes priekšsēdētājs Valts Ābols.

BKUS valdes priekšsēdētāja amatā esat nepilnu mēnesi. Kādi risināmi jautājumi uzreiz izvirzījušies priekšplānā?

Ir šī brīža un tālākā perspektīvā risināmās lietas. Pie pirmajām akūti pieder darbinieku atalgojums - gan ārstiem, gan māsām. Savukārt turpmākajiem gadiem identificētas attīstības prioritātes trīs lielos blokos. Viens ir saistīts ar pacientu drošības procesu iniciatīvu, otrs ir pacienta pieredzes uzlabošana, kas ir arī tiešā sasaistē ar komunikāciju. Savukārt trešais ir zināmā mērā saistīts ar infrastruktūru, es teiktu, drīzāk – ar aprūpes kvalitātes standarta izlīdzināšanu un paaugstināšanu. Tas ir stāsts par slimnīcas pakalpojumu sniegšanu pašreiz divās novietnēs. Man nav pamata apšaubīt jebkādas pakalpojumu kvalitātes atšķirības, bet mērķis ir kompleksa palīdzība. Vienības gatvē ir visi nepieciešamie speciālisti un tehnoloģijas, turpretī Juglas ielas novietnē ir tikai četras sfēras – infekciju slimības, psihiatrija, rehabilitācija un sociālā pakalpojuma funkcija. Ja bērnam nepieciešama vēl papildus izmeklēšana, tad tas nozīmē transportēšanu uz tālākiem izmeklējumiem citur, un tas nav ērti. Tālab, lai izlīdzinātu šo kvalitāti, pieņemts lēmums integrēt Gaiļezera pakalpojumus Torņakalna novietnē.

Esat lielu pārmaiņu priekšā.

Jā, tas ir patīkams izaicinājums. Šeit (saruna notiek Vienības gatvē – DB.) ir atbilstoši jāsagatavojas, jāizbūvē, jārenovē dažādas telpas, lai varētu uzņemt papildus pacientus un darbiniekus. Sagatavošanās un plānošanas darbi jau ir sākušies, bet noslēgums, optimistiski domājot, varētu būt 2021. gadā. Lai to sasniegtu, pirmkārt, jābūvē un jāatrod vieta gan stacionārai palīdzībai psihiatrijā, gan rehabilitācijai, tādējādi īstenojot attīstības vīzijas tās stiprināšanā atbilstoši mūsdienu prasībām. Skaidri redzam, ka ir ļoti liela pacientu plūsma, tāpēc gribam padarīt bērnu slimnīcas ambulatoro daļu pieejamāku un efektīvāku. Līdz ar to ir plānota jauna ambulatorās palīdzības daļa. Tas viss nepieciešams, lai slimnīcā vidi padarītu par tādu, kas veicina atveseļošanos.

Vai tam tiks izlietots ERAF piešķirtais finansējums slimnīcai 11.16 milj. eiro apmērā?

Pārsvarā visi šie līdzekļi tiks novirzīti šim mērķim. Ir plānota arī atsevišķa ap vienu milj. eiro investīcija aparatūras atjaunošanai kardioķirurģijas nozarē.

Esat bijis dažādos ar veselības aprūpi saistītos amatos, vai, stājoties šajā, tomēr kaut kas pārsteidza nesagatavotu?

Nākot no biznesa vides, kur ir citi motivācijas elementi, uz šādu valsts kapitālsabiedrību, esmu priecīgs sastapt daudz cilvēku, kuri strādā skaidru mērķu vārdā ar augstu enerģijas līmeni.

Kā kopumā vērtējat pašreizējo situāciju veselības aprūpē?

Droši vien nebūtu oriģināli uzskaitīt visu problēmu rindu, kas plaši izskanējušas un ir zināmas. Taču šobrīd pirmo reizi ir pozitīvas tendences sajūta, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc saņēmos šādam solim. Piemēram, tiek diskutēts reformu plāns. Jāskatās, kas no tā visa realizēsies. Varu vien turēt īkšķi par veselības ministri Andu Čakšu un viņas komandu, lai izdodas vienlaikus savest kārtībā virkni neatrisināto lietu, kas nav viegli. Skaidri zināms, ka nozare ir bijusi hroniskā resursu badā. Ja viena problēma ir finansējums, tad tikpat nopietna ir arī cilvēkresursu trūkums. Veselības aprūpe ilgstoši turējusies uz darbinieku entuziasma pamata, kas sāk noplakt. Īpaši, kad runājam par ārstēšanas standartu, ko vēlas pacients, ieskaitot aprūpes personāla laiku un uzmanību. Helsinku bērnu slimnīcā, kur šomēnes pabiju, ir viens pacients un viena māsa. Pie mums neonatoloģijas nodaļā intensīvajā terapijā bieži vien strādājam ar piecām māsām uz 20 bērniem. Šajā nodaļā mums proporcionāli arī ir viens no lielākajiem māsu iztrūkumiem, jo tas ir emocionāli, fiziski un arī no prasmju viedokļa grūts darbs. Protams, organizācijas iekšienē apdomājam visus veidus, kā darbu padarīt pievilcīgu un motivējošu, ieskaitot vidi, kurā patīkami atrasties, un māsu profesijas prestiža celšanu, bet pilnībā aizstāt lietas, kas saistītas ar nepietiekamu atalgojumu, īsti nevar. Ja somu kolēģiem medmāsas vakances sludinājumam piesakās 30–40 cilvēku, BKUS ir ap 17% neaizpildītu slodžu. Kopumā te ir teju 2000 darbinieku un 370 gultasvietu. Helsinku slimnīcā – 240 gultasvietu un arī ap 2000 darbinieku, taču, atšķirībā no BKUS, tas ir, neieskaitot tehniskos darbiniekus, tikai ārstniecības un aprūpes personāls. Ārstu un māsu BKUS kopā ir ap 1300.

Un, kā jums šķiet, kur rast papildus līdzekļus veselības aprūpes finansēšanai?

Uzskatu, ka kaut kādai sasaistei ar nodokļu nomaksu tomēr vajadzētu būt. Izskanējusī versija par vienu procentu no sociālajām iemaksām, kas naudas izteiksmē ir ap 90 milj. eiro, viena pati neatrisina situāciju. Kā indikators visu valsts prioritāšu sarakstā ir atvēlētais veselības nozares finansējums 9.6% apmērā no kopējā valsts budžeta. Kaimiņu valstīs tas vienmēr ir bijis virs 12%, citur Eiropā – vidēji runājam par 15%.

Kā vērtējat jau pieminēto Veselības ministrijas piedāvāto reformu, kas paredz slimnīcu sadalījumu līmeņos un sadarbības teritoriju noteikšanu?

BKUS ir mazliet atšķirīga, jo esam tāds vienīgais terciārās aprūpes centrs Latvijā, līdz ar to draudzēšanās jebkurā gadījumā ir neizbēgama, jo beigās vienalga «visas upes» ietek bērnu slimnīcā. Taču, kas attiecas uz pārējiem stacionāriem, noteikti atbalstu, ka šai kooperācijai ir jābūt. Situācijā, kad trūkst speciālistu, nevar būt tā, ka divu blakus esošo novadu slimnīcas savstarpēji konkurē, neņemot vērā pacientu intereses. Savukārt tieši bērnu slimnīcas situāciju saasina ilgstoši neatrisinātās lietas primārajā aprūpē, ģimenes ārstu darbā. Redzam ļoti daudz pacientu, kuri uzreiz nonāk BKUS uzņemšanā, apejot savu ģimenes ārstu, ar sūdzībām, ko noteikti varētu atrisināt ambulatori. Tai pašā laikā neatliekamā palīdzība te ir prioritāte, un katrs bērns tiks uzņemts. Taču rezultātā palielinās gaidīšanas laiks gan tiem, kuriem patiešām nepieciešama tūlītēja palīdzība, gan pārējiem, kuriem situācija nav tik neatliekama. Tas rada lielu neapmierinātību. Tādējādi bērnu slimnīca kalpo par plāksteri tam, kas nav izdarīts citur. Viena no iespējām atrisināt šo problēmu, kas arī ietverta reformās, ir uz 5–6 ģimenes ārstu praksēm piesaistīt arī pediatru.

Vai saredzat kādus riskus reformu kontekstā?

Katras pārmaiņas kādam iesaistīto dalībnieku pārstāvim vienmēr būs nepatīkamas un radīs pretdarbību. Plānotās reformas ir pietiekami plašas, tāpēc pastāv risks, ka tāda pat var būt pretreakcija.

Vai ir arī kādi redzami uzlabojumi nozarē no slimnīcas pakalpojumu sniedzēja skatupunkta?

Ļoti laba lieta ir zaļie koridori onkoloģijā. Arī mēs cenšamies ieviest šo steidzamības rīku. Un vēl ilgstošie darbinieki apstiprina, ka nekad iepriekš nav bijis tādas Latvijas vadošo slimnīcu speciālistu iesaistes dažādās darba grupās veselības nozares politikas veidošanā, ko patlaban piekopj Veselības ministrija.

Teicāt, ka esat vienīgais tāds terciārās aprūpes centrs Latvijā, tomēr, kā ir ar konkurenci, piemēram, ar privātajām klīnikām?

Te vēlreiz jāatsaucas uz Helsinku kolēģa sacīto, kurš tieši atgādināja, ka tajā brīdī, kad liekas, esi vienīgais nozarē vai teritorijā, tu smagi maldies, jo patiesībā vienmēr ar kādu konkurē. Ar tādu apziņu arī jāstrādā.