Lai arī daudzās cīņas mākslās līmenis vēl nav pietiekoši augsts, latviešiem ir arī cerības uz medaļām.

Sports

Tā cīņas mākslu olimpiādes Baltic Open 2017 priekšvakarā klāsta pasākuma izpilddirektore Jeļena Mihailova un aikido iesācējs, restorāna Sunset Lounge Riga īpašnieks Mārcis Sebris.

Pastāstiet par cīņas mākslu olimpiādi Baltic Open 2017, kas 13.–14. maijā risināsies Rīgā, Elektrum olimpiskajā centrā. Vai tā ir jauna ideja?

Jeļena Mihailova: Pirmo startu olimpiādei devām pirms pāris gadiem. Visiem dalībniekiem patika, un nolēmām spert nākamo soli – rīkot to nopietnāku, palaist starptautiskā apritē. Uzaicinājām arī labāko vadītāju ringā Eiropā – Aleksandru Zagorski, kā arī VIP zvaigznes no ASV – asa sižeta stila filmu karalieni Sintiju Rotroku un kinozvaigzni, popmūzikas ikonu un kikboksa čempionu Vinsentu Linu. Atklāšanā demonstrēsim spilgtu čempionu maratonu. Jāpiebilst, ka ieeja uz olimpiādi, izņemot atklāšanas ceremoniju, ir bez maksas. Tāpat esam parūpējušies par bezmaksas atrakcijām bērniem. Tāda, piemēram, būs interaktīvā spēle lāzertags jeb lāzera peintbols 14. maijā.

Cīņas mākslu ir daudz, cik no tām būs pārstāvētas olimpiādē?

J.M.: Aikido, jostu cīņa, vin čun, graplings, karatē, kiokušin, kikbokss, kungfu, MMA, pankrations u.c. Džudo pat piedalās kā juniori, tā veterāni. Otrie tādu turnīru vēl nekad nebija rīkojuši. Kopumā startēs vairāk nekā 1000 sportistu vecumā no 6 līdz 80 gadiem no 15 valstīm – Vācijas, Itālijas, Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Portugāles, Lietuvas, Igaunijas, protams, Latvijas un citām. Bijām plānojuši ap 2000 dalībnieku, taču politiskās situācijas dēļ irāņi, ēģiptieši nesaņēma vīzas. Savukārt svētku dēļ vairāki Krievijas sportisti nepaguva laikā iesniegt savu pieteikumu. Nākamgad pasākumu sludināsim agrāk, un paredzu 2000 dalībnieku, ko būs viegli sapulcināt. No Latvijas piedalīsies visvairāk – 300–400 sportistu.

Mārcis Sebris (M.S.): Olimpiādē tiks pārstāvētas gan austrumu, gan klasiskās pasaules cīņas. Cik kopumā ir cīņas mākslu, neesmu skaitījis, un arī daudzas no tām dalās vēl sīkāk. Lielākoties ar tām visām nodarbojas arī Latvijā. Cīņas mākslas valstī ir populāras. Klubu ir vairāki simti.

J.M.: Jāsaka gan, ka daudzās disciplīnās līmenis vēl nav pietiekoši augsts. Piemēram, uz atklāšanas ceremoniju vēlējāmies uzaicināt četrus spēcīgus MMA pārstāvjus no ārzemēm, kuriem diemžēl Latvijā neatradās līdzvērtīgi cīņu partneri. Visi atteicās.

M.S.: Tajā pašā laikā mums ir arī cerības uz medaļām. Piemēram, Vsevoloda Zeļonija džudo sporta skolā ir daudz spēcīgu audzēkņu.

J.M.: Vēl gribu piebilst, ka skatītājs, atnākot uz olimpiādi, varēs vienlaikus vērot lielu cīņas mākslu daudzveidību. Tas arī vecākiem var atvieglot jautājumu, kurp sūtīt trenēties savu bērnu.

Kuras ir populārākās cīņas mākslas?

J.M.: No metienu disciplīnām – džudo un sambo, bet sišanas tehnikā – kikboksings, K–1 un MMA, arī bokss.

Ar ko tās vēl pamatā cita no citas atšķiras?

M.S.: Ar filozofiju, ekipējumu, inventāru un veidu, kā norisinās cīņa. Vienā gadījumā tā ir kontaktcīņa (boksā ar rokām, kikboksingā – ar dūrēm un kājām), citā – cīņa, kur izmanto nosacītā pretinieka enerģiju, lai viņu pašu savaldītu. Tā, piemēram, ir aikido, ko pats trenējos. Kā piemēru varu minēt savu bērnu. Deviņu gadu vecumā viņa tvērienam nespēja pretoties mana spēka vīrietis. Tā ir īpaša tehnika – kā pagriež roku, kā paņem mazo pirkstiņu utt., lai otrs nevar pakustēties. Tas ir arī populāra aktiera Stīvena Sīgala sporta veids. Tiesa, filmās atainotās iespējas lauzt kaulus treniņos netiek pielietotas. Tieši otrādi – dažādi paņēmieni tiek pielietoti, lai nomierinātu pretinieku, lai rezultātā prāts valda pār ķermeni nevis otrādi.

Ko Jums pašam aikido pieredze iemācījusi, devusi?

M.S.: Skaidru prātu, lokanu ķermeni. Tas uztur tonusā. Ar visiem 105 kilogramiem varu izdarīt daudzas lietas, ko vieglāks nesportists nevarēs, piemēram, dažādus kūleņus vai uz rokām nostāvēt.

Un kā esat saistīts ar šo olimpiādi?

M.S.: Ticu, ka neviena tikšanās ar kādu citu cilvēku nenotiek tāpat vien. Te ir satikušās kopīgas intereses, kas, ņemot vērā visas iespējas, veido lielisku mijiedarbību un sadarbību. Tā rezultātā Sunset Lounge Riga notiek preses konference, kā arī olimpiādi muzikālam enerģijas lādiņam ieskandēs paša pasākuma goda viesa Vinsenta Lina koncerts.

Daudzu citu sporta veidu sāpe ir kadru – augstas klases treneru trūkums. Kā ir cīņas mākslās?

J.M.: Treneri mums ir dažādi. Stāsti ir visādi. Tieši nupat šo jautājumu apspriedu ar Viktoru Ščerbatihu. Viena mamma bija žēlojusies, ka bērns pameta treniņus, jo treneris nomainījās. Treneris ir pats svarīgākais. Viņš ir kā skolotājs mācību iestādē. Ja prot koncentrēt skolēna uzmanību un stāsta interesanti, arī audzēknis mācīsies ar prieku.

M.S.: Pēc personīgās pieredzes varu teikt, ka Latvijā ir labi treneri, bet ne pie kura katra būtu gatavs trenēties.

Vai cīņas mākslu sporta infrastruktūra ir sakārtota? Pietiek vietu, kur trenēties?

M.S.: Būt jau ir, taču visai zemā līmenī. Elektrum olimpiskajā centrā gan nodrošinājums ir augsts, bet perifērijā tamlīdzīgu vietu ir maz. Te, šķiet, jāņem vērā kopējais iedzīvotāju skaits un valsts atbalsts sportam. Kāds nu tas ir, tāds ir. Cīņas mākslām gan nav nepieciešams nekas pārlieku liels, un kopumā situācija uzlabojas.

J.M.: Sportā naudas jautājumos intrigu ir vēl vairāk nekā politikā.

Kā raugāties, vai cīņas mākslas ir dārgas pašiem sportistiem?

M.S.: Piemēram, salīdzinot ar hokeju, izmaksas ir daudzkārt mazākas. Cīņas sporta veidi nav dārgi.

J.M.: Vidēji 20–50 eiro mēnesī.

M.S.: Tomēr līdzko tu sasniedz augstu profesionālo līmeni, nokļūsti starptautiskā elitē, kad jāalgo ārsts, masieris, notiek daudz izbraukumu, tad gan situācija mainās.

Kāds ir Baltic Open 2017 budžets? Vai te var runāt par sportu kā biznesu?

J.M.: Teikšu godīgi, budžets ir liels. Kaut vai pamata pozīcijas – telpu īre, vadītājs, zvaigžņu piedalīšanās, medaļas, diplomi visiem dalībniekiem jau ir ievērojami līdzekļi. Labi, ka Elektrum olimpiskais centrs nāca pretī un telpas mums uz abām dienām izīrēja par 5000 eiro. Pavisam kopā sanāca ap 25 tūkst. eiro.

M.S.: Taču tas ir bez jebkādiem blakus izdevumiem un partneru palīdzības, kur ietilpst, piemēram, arī maltītes un informatīvais atbalsts.

J.M.: Partneru artava ir ļoti svarīga, jo nav noslēpums, ka atbalstu no valsts un pašvaldības vajadzīgajā apmērā nesagaidīsi. Tāpēc, par laimi, sponsori u.c. ir ieinteresēti, īpaši, tie, kuru bērni sporto, un viņi var atļauties dot savu ieguldījumu, lai tamlīdzīgi projekti izdzīvotu. Un tie ir svētki bērniem. Tieši tāpēc arī uzaicinājām ārzemju zvaigznes (Sintijas Rotrokas sešu melno jostu rekordu neviena cita sieviete nav pārspējusi), lai mazajiem sportistiem būtu kam līdzināties. Tas ir stimuls un motivācija. Tāpēc paldies visiem, kuri palīdz!

Tāpat noteikti nevaru to nosaukt par biznesa projektu, jo ieeja no rīta līdz vakaram ir bez maksas. Arī atklāšanas ceremoniju labprāt piedāvātu par brīvu, ja vien valsts atbalstītu.

M.S.: Tas vairāk ir sociāls projekts.

No cik gadiem vajadzētu sākt trenēties, lai gūtu panākumus?

M.S.: Drīzāk jātrenējas tā, lai būtu panākumi. Nepieciešama mērķtiecība. Nekad nav par vēlu sākt, bet bērni var pievērsties cīņas mākslai jau no četru, piecu gadu vecuma. Protams, tas ir cits līmenis. Tur nav tik daudz cīņas elementu, bet ķermeņa attīstībai tas der jau no mazotnes. Un cīņas mākslas nebūt nav tikai priekš vīriešiem. Pārkāpu 40 gadu slieksnim, un esmu trenējies ar partneri meiteni, kurai ir 15 gadi. Viņa mani «mētā», tāpat kā vienaudzis.

Un latviešu mentalitāte, temperaments un psiholoģiskais stāvoklis vispār ir piemērots tādām disciplīnām?

M.S.: Nedomāju, ka jāšķiro kāda atsevišķa nācija, tautība vai mentalitāte. Te nav nedz etniskas, nedz ģeogrāfiskas saiknes. Tās ir katra indivīda personīgās iezīmes. Līdzīgi kā ar automašīnas vadīšanu – vienam sanāk uzreiz, citam – desmit gadu laikā ne. Ir jāsakrīt vairākiem faktoriem – gan fizioloģiskajiem, gan morālajiem.

J.M.: Tieši tā. Jo katrs no daudzajām iespējām var izvēlēties sev tuvāko. Piemēram, austrumu zemēs dominē kung fu, kur stingra filozofija. Sportistam vispār ir jābūt disciplinētam cilvēkam. Sliņķi nepiespiedīsi ar kaut ko nodarboties.