Persona

 Valsts papildu prēmija 5000 eiro par sudrabu, nevis bronzu pasaules čempionātā būs Inetas Radēvičas ieguldījums pašas dibinātajā fondā, lai jaunie vieglatlētikas talanti tiktu uz treniņnometnēm, piepildītu sapni par olimpisko medaļu un izšķirošā brīdī viņiem nepietrūktu viena centimetra.

«Tā ir mana mazā traģēdija, bet nu jau es zinu, kāpēc tā notika un kas man jādara turpmāk,» vēlāk intervijā DB teiks bijusī tāllēcēja, tagad Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidente Ineta Radēviča.

 

Esat uz jauna starta – šogad ievēlēta par LVS prezidenti. Kas ir jūsu uzstādītais virsuzdevums, par ko celsieties un kritīsiet?

Vieglatlētikā ir divi virzieni: masveidība un augsto sasniegumu sports. Redzu to kā piramīdu, kur pirmais ir pamatne, bet augsto sasniegumu sports – virsotne, kurp tiekties un ko sasniegt. Visa sākums ir tautas sports, kur iesaistās arī bērni, sekojot savu vecāku piemēram. Pašreiz izbraukāju Latviju, lai izpētīt situāciju, kā ieinteresēt bērnus tautas sporta pasākumos aizrauties ar vieglatlētiku un izmēģināt spēkus sporta skolas vieglatlētikas sekcijā. Būtiska loma nākamajā posmā ir sporta skolai. Šeit svarīga ir atklāta savstarpējā komunikācija starp skolu un LVS, kur centrālās figūras ir jaunais vieglatlēts un treneris. Sporta skolām vienmēr jābūt iespējai izteikt savas idejas, tāpat tur jāsagatavo sportists nākamajam līmenim – studentu sportam. Manuprāt, pašlaik tas ir visvājākais posms.

Kādreiz pati absolvēju Krāslavas sporta skolu un biju spiesta paralēli treniņiem un mācībām vēl piestrādāt, kas neveicināja rezultātu izaugsmi. Paralēli jau notiek dažādas sacensības.

Par vieglatlētikas gada pilsētu šogad var saukt Ogri, jo ļoti daudzas sacīkstes notiks tieši tur, arī 25. maijā sacensības Rīgas Kausi, kur sportisti vēlas pierādīt sevi profesionāļu konkurencē un savu atbalstītāju priekšā. Vēsturiski tās ir sacensības, kur iedegas zvaigznes un piedzimst sapņi. Mūsu zinošie līdzjutēji ir viens no svarīgākajiem faktoriem veiksmīgai sacensību norisei. Būsim liecinieki jauniem rekordiem un patiesām emocijām! Protams, jau jākomplektē komandas Eiropas, pasaules čempionātiem. Sazinos ar sportistiem, kā notiek sagatavošanās process, vai kas vēl nepieciešams. Gatavojamies arī Rīgas Kausa sacensībām. Ar Sportland  palīdzību izdosies noorganizēt Mini Riga cup, kur trīscīņas sacensībās piedalīsies 8 – 11 gadus veci bērni, tas būs pilotprojekts. Uzskatu, ka ļoti svarīgi ir bērniem nespecializēties pārāk agri, bet gan iet daudzcīņu ceļu, lai vēlāk profesionālajā sportā viņi nonāktu veselīgāki, ar ilgstošāku karjeru.

Vēl notiek lielā pārcelšanās. Daugavas stadions uz rekonstrukcijas laiku tiek slēgts. Krāsojām sienas, lai LVS komandai ir pozitīva un gaiša atmosfēra arī jaunajā mītnē Stabu ielā. Jaunie pienākumi aizņem daudz laika. Taču apsolu sev, kad lielā braukāšana beigsies, tad gan atsākšu skriet trīs reizes nedēļā.

 

Jūsu ilggadējais priekšgājējs Guntis Zālītis sacīja, ka nauda, kas paliek savienībai, lai dzīvotu un apmaksātu sacensības, ir ap 250 tūkst. eiro gadā. Vai ar to maz var tēmēt uz augstiem sasniegumiem? Kā vērtējat finansējumu sportam Latvijā?

Vēl pirms manas ievēlēšanas apsēdāmies ar visu komandu un izrunājāmies, kā racionālāk izmantot to, kas ir, un kā strādāt, lai būtu vairāk. Lai izvairītos no sajūtas, ka nevar savilkt kopā galus, papildus būtu nepieciešami apmēram 100 tūkst. eiro. Primāri ļoti nepieciešamas ir kopējas treniņnometnes latviešu jaunatnes un pieaugušo izlasei. Atceros no savām jaunības dienām, ka tā ir iespēja mācīties, dalīties pieredzē, izjust komandas garu un saliedētību, savstarpējo cieņu, redzēt, ka apkārt ir cilvēki, kas smagi un godīgi strādā, lai uzvarētu. Ļoti iedvesmojoši! Piemēram, gargabalniekiem kādu laiku jātrenējas augstkalnē, lai sasniegtu labu rezultātu. Tas nemaksā lēti: vienu mēnesi ilga treniņnometne – ap 2000 eiro. Pārējiem sportistiem – varbūt uz pusi lētāk. Aprīlis ir nozīmīgākais mēnesis, kad ieliekam bāzi, no kā veidojas rezultāts, bet šeit vēl ir auksts.

Tāpat gribētos, lai kaut vai tikai vienu reizi gadā būtu iespēja uzrunāt visus labākos trenerus, lai viņi savā starpā satiktos un padalītos pieredzē, iepazītu viens otru ne tikai kā trenerus, bet arī kā personības.

 

Vai ir kādi plāni un risinājumi, kā to naudu piesaistīt?

Jāsadarbojas ar dažādām vietējām un starptautiskām organizācijām. Mums ir jābūt visās iespējamās komisijās. Manuprāt, LVS līdz šim bijis pamaz sadarbības ar starptautiskām organizācijām, kaut tas dod ātru piekļuvi informācijai, tādējādi varam būt soli priekšā citiem, uzzinot, kur iespējams pieteikties dažādiem kursiem, programmām treneru, tiesnešu tālākai pilnveidošanai, starptautisko treniņu centru izmantošanai. Treneru tālākā izglītība ir ļoti svarīga.

Attīstīsim mārketingu, savas sacensības - gan pilsētu, gan reģionālās -, lai esam redzami. Mums ir zvaigznes, jaunie talanti. Tas palīdzēs izveidot produktu. Finanses ir ļoti svarīgas, bet to pasaule ir ļoti piesātināta. Tāpēc, lai uzrunātu tās pārstāvjus, ir nepieciešama degsme un apņēmība, kas ir  raksturīga sportam un vieglatlētikai.

 

Iepriekš publiski izskanēja informācija, ka vēlaties izveidot fondu. Vai tas vēl ir spēkā?

Jā, protams! Ceru, ka saņemšu no valsts 5000 eiro prēmiju par sudraba medaļu pasaules čempionātā (par aizliegto vielu lietošanu diskvalificēta konkurente Olga Kučerenko, kura 2011. gada pasaules čempionātā izcīnīja otro vietu, tamdēļ par vicečempioni kļuvusi I. Radēviča, – DB.). Plānoju šo naudu kā savu ieguldījumu novirzīt fondā un vispirms uzrunāt talantīgu puiku no Krāslavas, lai reizi gadā noorganizētu viņam treniņnometni siltajās zemēs, kur izjust, ko nozīmē būt starp labākajiem.

Pavisam drīz došos uz Krāslavu. Pirmkārt, tā ir mana dzimtā vieta. Otrkārt, turienes sporta skola mani simboliski izvirzīja šim amatam. Treškārt, bieži vien talantīgi sportisti nāk no laukiem. Tagad Krāslavā tādi ir, un to pateiks daudzi treneri. Turklāt uzskatu – ja gribu ko paveikt, ir jāsāk ar sevi. Nekad nelūgtu darīt  kādam ko tādu, ko pati nedarītu, ja tas būtu manos spēkos.

Ceru, ka ar fonda dibināšanu varēšu izpalīdzēt pašiem talantīgākajiem.

Vai pieļaujat, ka jūsu starptautiskie panākumi un atpazīstamība var palīdzēt Latvijas vieglatlētikas attīstībā un sponsoru piesaistē LVS?

Kad sportoju, nedomāju, vai esmu atpazīstama. Vienmēr kautrējos iet un kaut ko sev prasīt. Acīmredzot nepietika vajadzīgās drosmes uzrunāt cilvēkus, ja reiz arī pietrūka tā viena cm. (2012. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Londonā I.Radēviča izcīnīja 4. vietu, tikai par vienu cm atpaliekot no bronzas medaļu izcīnījušās sportistes, – DB.) Tagad ceru, ka tā dzīves skola palīdzēs. Esmu drosmīgāka. Iešu, runāšu, klauvēšu pie visām durvīm, kur vien tas iespējams. Tagad neprasu sev, bet gan citiem sportistiem. Vēlos, lai viņi realizē savu potenciālu, lai viss izdodas. Un lai sacensībās, kur sportists pasaules līdzjutēju priekšā pārstāv Latviju, viss izdodas. Tagad man  ir, ko teikt.

Ceru, ka ar savu piemēru spēšu iedrošināt un iedvesmot sociāli atbildīgus cilvēkus, kuri apzinās, ka sports dod ļoti daudz. Ieguldījumi nav tik lieli salīdzinājumā ar atgriezenisko saiti, kad redzams, kā skrien sportists ar Latvijas karogu rokās lielajās meistarsacīkstēs, kā bērniem pie ekrāniem piedzimst motivācija sportot, dzīvot veselīgi, disciplinēti un izvirzīt arī sev visaugstākos mērķus. Sabiedrība jūt līdzi sportistiem, priecājas par viņu panākumiem, un šī ir lieliska iespēja būt daļai no tiem.

Kad Londonā pietrūka tā viena cm, saņēmu ļoti daudz vēstuļu. Līdzjutēji vaicāja, kā palīdzēt iziet no šīs situācijas, bet tas jau bija par vēlu. Tāpēc ar savu piemēru gribu atgādināt, ka jāiegulda laikus jaunajos, nevis jāraud, kad ir jau par vēlu.

 

Vai vēl kaut ko pārdomājāt, secinājāt šī viena cm dēļ?

Es ilgi domāju, kāpēc tas viens cm. Vienas nakts melnumā atbilde man tapa skaidra. Proti, es biju pietiekami stipra, lai izturētu šo pārbaudījumu, lai secinātu, ka man jāpaliek sportā un jādara viss iespējamais, lai vairs nevienam Latvijas sportistam nebūtu kaut kas tāds jāpiedzīvo. Man personīgi olimpiskā medaļa bija liels sapnis. Kad tam veltīti turpat 30 gadi un tik maz pietrūkst, tā ir tā mazā traģēdija. Tai pašā laikā saku paldies visiem par labajiem vārdiem, ka arī 4. vieta olimpiādē ir liels panākums.

 

Un tā jūs pielikāt punktu vētrainai, spilgtai un panākumiem bagātai sportistes karjerai.

Esmu reāliste. Sports man iemācīja tādai būt. Sapratu, ka panākumi Eiropas un pasaules čempionātos mani vairs nemotivēs, jo tur medaļas jau bija. Tikai olimpiskās medaļas pietrūka. Naudas dēļ nekad nesportoju. Lai būtu elitē, jābūt vairāk motivācijai, ir «jāspīd acīm». Vēl četrus gadus uzturēties tik lielā psiholoģiskā saspringumā un prom no ģimenes nevēlējos. Negribēju melot sev un mānīt sabiedrību, ka gatavojos un man izdosies. Labāk būt godīgai pret sevi un līdzjutējiem. Šis lēmums bija apdomāts. Ļoti izbaudīju iespēju apstāties, kad vēlos, nevis, kad izpildīti kaut kādi normatīvi.

 

Londonā jūs vispirms paskatījāties uz vīru – arī profesionālu sportistu, kurš pamādams apliecināja, ka arī augstā ceturtā vieta ir fantastisks sasniegums. Tātad viss kārtībā. Vai arī tagad viņš ir tikpat stiprs un vajadzīgs atbalsts, kad esat uzņēmusies stūrēt vieglatlētiku Latvijā?

Nesen piedalījos interesantā kampaņā, kur bija iespēja runāt ar jauniešiem par to, kas mūs iedvesmo. Pirmais, kas uzreiz man nāk prātā, tā ir mīlestība. Kad tā parādās dzīvē, tas dod iespēju staigāt vienu cm virs zemes. Atkal tas viens centimetrs! (Smejas.) Protams, mana vīra klātbūtne bija viens no iemesliem ceļā uz sasniegumiem. Stiprais plecs ir kā emocionāls garants. Ja arī kas neizdosies, vienmēr būs mājās ģimene, kam vienalga, vai esi uzvarētājs vai ne, viens cm vai piektā vieta. Arī tagad bez vīra atbalsta nespertu šo soli uzņemties LVS vadību.

 

Cits varbūt teiks, ka mīlestība novērš uzmanību, traucē koncentrēties uz uzvaru sportā.

Iespējams, tā nevar teikt, bet tad tā nav pareizā mīlestība. Manuprāt, jūtas neveidojas pret cilvēku, kurš nesaprot tavas intereses, kurš nelasa starp rindām, kurš neapdomā tevis teikto, kas neredz, kad tev «deg acis».

 

Kas jums vēl bija veiksmes atslēga uz tik augstiem panākumiem?

Vecāki – abi bijušie sportisti – vienmēr ņēma mani līdzi uz stadionu. No viena gada vecuma spēlēšanās smilšu kastē aizspēlējos līdz olimpiskajām spēlēm. Tai pašā laikā, būdama arī mana pirmā trenere, mamma nekad neuzspieda apmeklēt treniņus. Nevienā brīdī nejutos, ka kāds ir izlēmis manā vietā, ko darīt. Patstāvība lēmumu pieņemšanā. Tas arī stimulēja mīlestību pret vieglatlētiku. Tomēr pamatā tā tiešām bija gēnos. Kad aizbraucu uz pirmajām sacensībām, iegāju manēžā, skaidri jutu, ka tā ir mana skatuve, vieta, kurai es piederu. Izbaudīju uzvaras garšu, zaudējuma vilšanos, kas dod azartu turpināt cīnīties līdz uzvarai. Tāpat studiju gados vieglatlētika man deva iespēju aizbraukt mācīties uz ASV, kas citādi nenotiktu. Un jutu arī sabiedrības novērtējumu. Sapratu, ka nestartēju tikai sev. Ja būs kaut neliels skaits cilvēku, kurus iedvesmošu arī turpmāk iziet paskriet, dzīvot veselīgi, tas jau būs ieguvums.

 

Skaidrs, ka arī vieglatlētikā liela nozīme ir personīgajam talantam. Vai ir vēl kādi būtiski aspekti?

Kad vecāki man jautā, kur laist bērnu, vienmēr iesaku vispirms ļaut izmēģināt dažādus sporta veidus, jo bez talanta izcilu līmeni grūti sasniegt. Tomēr panākumu atslēga ir smags darbs klāt pie esošā talanta. Tāpat svarīga ir arī vecāku uzticība trenerim. Viņš ir tas, kurš iezīmēs pavadlīnijas. Nozīme ir arī apstākļiem, kuros trenēties.

 

Taču varbūt te uzreiz kāds pesimists teiks, kāpēc latviešiem vajag tādus sporta veidus, kam nav piemērotu treniņu apstākļu. Varbūt nosakām dažus prioritāros un tos arī atbalstām?

Sporta skolās vieglatlētikai ir viens no lielākajiem budžetiem. Ja reiz valsts iegulda tik daudz tieši vieglatlētikas treneru algām, tad, manuprāt, nebūtu racionāli neturpināt atbalstīt šo sporta veidu arī nākamajā līmenī. Sporta skolās vieglatlētika ir prioritāte. Par citiem sporta veidiem – tā jau ir sporta politika.

 

Vairākkārt uzsvērts, ka sakārtotai sporta bāzu sistēmai nepieciešama valstiska stratēģija. Vai, jūsuprāt, sporta saimniecība un infrastruktūra Latvijā ir sakārtota? Turklāt arī Daugavas stadions pēc vērienīgās rekonstrukcijas būs tikai B kategorijas.

Sportam būtu svarīgi, lai katrā reģionā ir manēža un katrā novadā – stadions ar sintētisko segumu. Pašlaik Latgalē lielas manēžas vēl nav, bet pārdomāts projekts Daugavpilī ir izstrādāts. Tallinā, kur nesen pabiju pieredzes apmaiņā, ir trīs manēžas, ar ko lepoties. Ir ko pamācīties, jo igauņi tajos infrastruktūras objektos rīko sacensības, izmanto skolu un publiskai lietošanai un nopelna naudu. Uz Daugavas stadionu raugos cerīgi. Ar to jāsāk.

 

Kuros talantos vieglatlētikā saredzat potenciālos starptautisku čempionātu un olimpiāžu medaļniekus?

Latvijas vieglatlētikas vēsturē ir izveidojušās savas tradīcijas, un tā ir šķēpmešana, daudzcīņa, tāllēkšana. Taču jāattīsta visas disciplīnas, tostarp reģionos atbilstoši apstākļiem. Platforma, kur atsperties, ir daudzcīņa.

Konkrētus uzvārdus negribu saukt, bet droši varu apgalvot, ka potenciāls mums ir. Arī tāpēc pieņēmu lēmumu kandidēt uz LVS prezidenta amatu.

 

Vīrs bieži dodas spēlēt izbraukumos, bet jūs paliksiet Latvijā?

Jā. Markam, manam dēlam, bija jāsāk iet 1. klasē. Ja līdz šim bērnudārzus varējām mainīt, tagad nepameta sajūta, ka bērniem jāapzinās, kur ir viņu mājas. Vēlējos, lai tās būtu Latvijā. Tāpēc man ir milzīgs prieks, ka vīrs pret to neiebilst un ka mēs visi esam šeit. Savu nākotni saistu ar Latviju un esmu te uz palikšanu.

Tai pašā laikā nevienu brīdi nenožēloju, ka man bijušas iespējas apskatīt pasauli, bet tieši, dzīvojot ārzemēs, sapratu, ka gribu būt Latvijā. Tāpat jābūt objektīviem. Vīram karjera jau tuvojas noslēgumam. Viņam ir 37 gadi. Varbūt vēl pāris gadus viņš spēlēs, bet noteikti ne desmit. Ja viņš izvēlēsies spēlēt ilgāk, atbalstīšu jebkuru viņa lēmumu, bet prioritāte ģimenē ir bērni, kuriem jābalstās vienā vietā un jāapgūst latviešu valoda.

Vai tiesa, ka tad jau biežāk sanāks aizbraukt arī uz savu dzimto Krāslavu? Kas jūs tur pievelk?

Iepriekš katru gadu gaidīju to dienu, kad kāpšu lidmašīnā un braukšu uz Latviju. Satikšu vecmāmiņu un došos uz Krāslavu. Atcerēšos, kā es kāpu kokā un sapņoju par medaļām. Tas tiešām uzlādē. Krāslavā dzīvo mamma, kura pēc septiņu gadu braukāšanas ar mani nu atkal ar lielu entuziasmu strādā par vieglatlētikas treneri.

 

Kurš triumfs vai sacensības jūsos ir raisījušas spilgtākās emocijas?

Kā jau minēju, bērnībā uzrāpos kokā un iztēlojos, ka stāvu uz pjedestāla, man pasniedz medaļu, skan himna, esmu sporta tērpā, stadions apkārt. Tāpēc neaizmirstamākais ir tas brīdis, kad patiešām arī izcīnīju Eiropas čempionāta zelta medaļu un bērnības vizualizācija sakrita ar īstenību. Patiešām nokļuvu epicentrā, un tas bija laimes brīdis. Tāpēc arī, kad runāju ar jauniešiem, iesaku visiem iztēloties, nekautrēties sapņot, jo sapņi piepildās!

 

Ar kādām emocijām uzlūkojat tāllēkšanas sektoru?

Jau ar «citu aci». Neskatos tikai uz sportistu rezultātu, bet gan uz segumiem, kā uzbūvēts stadions, kā kopumā tiek organizēts mārketings, kas ir atbalstītāji. Arī pirms olimpiskajām spēlēm, kad vēl trenējos, man jau bija neliels nogurums no sportiskās vides, kaut kā trūka. Pašai ar sevi bija kļuvis garlaicīgi tajā vidē. Tomēr arī sacensībām sekoju līdzi. Protams, vadībā allaž ir lielas valstis ar izstrādātu sistēmu.

 

Ar ko nodarbojāties, līdz kļuvāt par LVS prezidenti?

Aktīvās sporta gaitas beidzu 2012. gadā. Pēc gada man piedzima meitiņa. Tad arī paņēmu akadēmisko atvaļinājumu augstskolā, bet 2016. gadā to pabeidzu, iegūstot maģistra grādu.

Šajā laikā arī sapratu, ka jālasa dzīves signāli, jābūt atvērtai un jātur acis vaļā. Tāpat jāieklausās cilvēkos, lai vienmēr blakus ir kāds, kurš ir gudrāks, pieredzējušāks, interesantāks, no kura var iedvesmoties un mācīties. Ja iepriekš  strādāju pie fiziskās attīstības, paralēli arī mācoties skolā, universitātē un akadēmijā, tagad tas ir jāapvieno, iedvesmojoties  no cilvēkiem, kuri dzīvē ir pieredzējušāki. Kā es jau teicu – vēlos skoloties pie labākajiem, un Latvijā tādi ir. Sports man ir iemācījis atziņu, kas der arī dzīvē kopumā: ja gribi kļūt par čempionu, visātrākais ceļš ir trenēties blakus čempionam.