DB klubs Latvija jāsadala divos statistikas reģionos, lai attīstītos «izmirstošā» Latvija aiz Lielrīgas robežām

Tā uzskata DB Uzņēmēju kluba jūnija viesis - kārtējo reizi ievēlētais ilggadējais Ventspils pašvaldības vadītājs un Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs. Viņš uzsvaru liek uz neatliekamiem pasākumiem reģionālās attīstības stimulēšanai, jo, pēc viņa vārdiem, tīši izraisīts badošanās stāvoklis raksturo Latvijas teritoriju aiz Lielrīgas.

Viens, kas nav viens

Ap Rīgu izveidojies kompakts reģions, kur iedzīvotāju skaitam atšķirībā no pārējās Latvijas statistikas ir tendence pieaugt. Tā savu izklāstu sāk A. Lembergs, uzreiz pasvītrojot, ka cilvēks no biznesa viedokļa ir darbaspēks jeb resurss, un tā izsīkšana ir problēma. «Uzskatot, ka tā tas ir, apskatīsim IKP uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem. Rīgas reģionā šis rādītājs sešu gadu laikā (no 2008. līdz 2014. gadam) ir izaudzis līdz 107%, tātad par 7% pārsniedz ES vidējo,» datus tabulā rāda A. Lembergs. Viņš piebilst, ka rādītāja pieaugums ir arī Vidzemes reģionā (par 4%), Kurzemes reģionā (par 2%), Zemgales reģionā (par 2%), bet Latgales reģionā tas ir apaļa nulle. Savukārt visas Latvijas kopējais vidējais rādītājs – IKP uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem sešos gados no 59% pacēlies līdz 64% jeb pieaudzis par 5%. Nenoliedzami, it visur galvaspilsēta aug straujāk nekā pārējā valsts teritorija, un Latvija nav izņēmums, taču problēma slēpjas citur. Proti, kopš iestāšanās ES Latvija ir definēta kā viens liels reģions, no kā teorētiski izriet, ka Latgale ir tikpat attīstīta cik Rīga. Līdz ar to atbalsta intensitāte uzņēmējdarbībai pienākas visiem vienāda.

Netaisnīguma piegarša

Te A. Lembergs paskaidro sīkāk. Arī citur Eiropā ir atpalikuši reģioni, tāpēc izveidotā ES reģionālā atbalsta pieeja paģērē iespēju publiskajam sektoram sniegt atbalstu uzņēmējdarbības veicināšanai tiem, kam ir zemāks attīstības līmenis. Un tā intensitāte ir atkarīga tieši no iepriekš apskatītā rādītāja. «Ja tas ir zem 45% no ES vidējā, tad maksimālā atbalsta intensitāte ir 50%. Ja no 45% līdz 60%, tad – 35%, un, ja lielāks par 60%, tad tiek piemērota 25% atbalsta intensitāte. Vai Rīgas reģiona 107% ir vairāk par 60%? Vairāk gan. Un attiecīgi 32% Latgalē ir zem 45%? Ir gan,» smaida A. Lembergs. Tā vietā, lai Latgali palutinātu ar 50% atbalsta intensitāti (tāpat – Zemgali, Vidzemi), tai pienākas vien 35%, jo par pamatu tiek ņemti visas Latvijas vidējie 64%. DB Uzņēmēju kluba biedri tam matemātiski piekrīt, akceptējot netaisnīguma piegaršu.

Latvija jāsadala

«Ja, piemērojot uzņēmējdarbības atbalsta intensitāti, vadītos pēc reālās situācijas reģionos, iespējams, arī projektu ārpus Pierīgas būtu bijis vairāk, tie būtu kvalitatīvāki un nauda tiktu sadalīta citādi,» vērtē A. Lembergs. Viņa priekšlikums, jau 2011. gadā likts priekšā valdībai, esot nekavējoties risināt šo problēmu un sadalīt Latviju divos statistikas reģionos, lai izmirstošā valsts daļa saņemtu maksimālo atbalstu. Pēc A. Lemberga ieskatiem, iespējamie Latvijas statistikas reģioni ir Lielrīga ar 855,2 tūkst. iedzīvotāju un pārējā valsts ar 1,09 milj. iedzīvotāju. Tādējādi reģions «Pārējā Latvija» pretendētu uz maksimālo atbalstu 50% apmērā, jo IKP uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 45% no ES dalībvalstu vidējā rādītāja.

Tas pat nebūtu jauns velosipēds, jo citviet jau tā izdarīts. DB Uzņēmēju kluba viesis demonstrē, ka Bulgārijā ir Sofijas reģions ar 25% atbalsta intensitāti, bet pārējā valstī tā ir 50% apmērā. Līdzīga shēma ar galvaspilsētas un citu reģionu atdalīšanu ir Horvātijā, Polijā, Rumānijā u.c. «Prāgai ar 143% (atceramies, ka Rīgai – 107%) ir 0% atbalsta intensitāte. Toties pārējā valsts saņem 25%. Pat Lietuva šo ideju saklausīja, izdalot Viļņu (109%). Es gan to viņiem netiku teicis,» savā manierē runā A. Lembergs. Rezumējot viņš norāda, ka līdzsvarotai reģionu sociālekonomiskai attīstībai ir nepieciešams šāds dalījums arī Latvijā, no kā nav atkarīga kopējā «aploksne». Kliedējot par to bažas, A. Lembergs pats par to esot pārliecinājies sarakstē ar Eiropas Komisiju. Un otrs solis, viņaprāt, ir izvērsta, aptveroša reģionālā atbalsta politika, kas jāveic valstij konsekventi, mērķtiecīgi un kura varētu dot rezultātu. «Tiesa, reizēm anoreksijas paciente nav glābjama.»

Valsts neesot uzņēmums

Tomēr pie viena A. Lembergs pieskaras arī nodokļu reformai, jautādams, kas par to diskutē ar valdību. Viņš pats arī atbild, ka tās ir darba devējus pārstāvošas organizācijas un arodbiedrības, kas allaž vēlēsies mazākus nodokļus un lielākus pabalstus. Tā rezultātā darba devējiem un darba ņēmējiem varbūt samazināsies nodokļu slogs, valsts budžetā izplēšot 600 milj. eiro vērtu caurumu. «Un kā to aizlāpīt? Vai uz budžeta pieauguma rēķina? Bet valsts nesastāv tikai no darba devējiem un ņēmējiem. Students, skolēns vai pensionārs (gandrīz katrs ceturtais iedzīvotājs) ir darba ņēmējs vai devējs? Un tas, kurš šodien piedzima, ir darba devējs vai ņēmējs? Kas, aizstāvot viņu intereses, šais sarunās piedalās? Nav valsts tikai darba devējs un ņēmējs jeb citiem vārdiem – uzņēmums. Tā ir lielākā kļūda, ka pie sarunu galda sākotnējā procesā pārstāvēta tikai daļas sabiedrības intereses. Līdz ar to arī pieeja diemžēl ir izkropļota,» secina A. Lembergs. Viņam ir virkne dažādu aprēķinu, kas kalpo par pierādījumu pārliecībai, ka nodokļu politikas reforma zināmā mērā ir «cerību kapsēta».

Neievērotais aspekts

Atbildot DB kluba uzņēmējiem, A. Lembergs apgalvo, ka viņa prezentācijas un aprēķinus Finanšu ministrijas amatpersonas ir redzējušas. Apskatījušas pat vēl detalizētāk. Te AS Latvijas Gāze valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis pajautā, vai šiem politiķiem nešķiet, ka nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc absolūtos skaitļos Latvija iekasē mazāk PVN nekā Igaunija. «Tur ir mazāka ekonomika. Vai nav visa enerģija jāvelta, lai arī pie mums iekasētu PVN un dabūtu tos pāris simtus milj. eiro, kā šobrīd budžetā pietrūkst?» prāto A. Kalvītis. A. Lembergs ir vispārīgs: «Ja no Rīgas attālu personu piespiedīsiet maksāt pilnu nodokļu spektru, tad viņš pārstās eksistēt. Pat tukšu aplokšņu nebūs.»

Savukārt nodokļu eksperts, zvērināts advokāts Jānis Zelmenis jautā A. Lembergam, kā viņš vērtē nodokļu reformas sadaļu, kas vērsta uz uzņēmējdarbību. Kā tiks stimulēta tautsaimniecības attīstība, labklājības celšanās? DB Uzņēmēju kluba īpašais viesis uzskata, ka pirmkārt jautājums ir par paļāvības principu: «Arī līdz 2018. gada 1. janvārim ir un būs investēts, rēķinoties ar to nodokļu politiku, kāda tā ir valstī. Un te izriet jautājums, vai izmaiņas nav naidīgas pret tiem vietējiem un ārvalstu investoriem, kas ieguldījuši Latvijas tautsaimniecībā pirms reformas. Pēc manām domām, šis aspekts netiek ņemts vērā.»