Uzvārda spēks Vēl dižāks Jāņa tēvs; Jāņa tēva galviņā Dižozola vainadziņš.

Ne tikai latviešu, bet arī daudzu citu Eiropas tautu mitoloģijā ozols ir svēts koks, Pērkona vai citu dievību mājoklis. Izsenis ozolam tiek piedēvēts liels spēks un izturība. Tā zari grezno Latvijas valsts ģerboni, koks savulaik bijis attēlots uz nacionālās valūtas, ik gadu ozollapas tiek vītas Jāņu vainagos. Ozols tiek daudzināts neskaitāmās latviešu tautasdziesmās un simbolizē Dieva labvēlību un dzimtas labklājību.

Līgo svētkos ierasts sumināt vārda dienas gaviļniekus – Jāņus un Līgas, taču šogad DB cenšas noskaidrot, kā Jāņus sagaida Ozola un Ozoliņa uzvārda valkātāji, vai viņi sajūt ozolu kā spēka un enerģijas avotu ikdienā.

Anda Ozoliņa, dizainere–arhitekte

Apprecoties ar Ozoliņu, ne tikai ieguvu latvisku uzvārdu, bet pūrā arī saņēmu kārtīgas latviešu Jāņu tradīcijas. Man tas viss, protams, nebija svešs, jo visu mūžu esmu dejojusi tautas deju kolektīvos (Līgo, Dzirnas). Ozoliņa – man liekas, tā ir spēcīga sievišķība, kas auga augumā, tieši izejot pie vīra. Vai uzvārds palīdz uzņēmējdarbībā? No malas klientiem, šķiet, ne, bet man pašai iekšēji gan, jo jūtos latviete, ar savu piederību, raksturu un savu īpašu redzējumu.

Lai aprakstītu vasaras Saulgriežu tradīcijas, man vajadzētu grāmatu sarakstīt. Pirts rituāli mums nav sveši, jo pašiem ir lauku mājā pirts. Patīk pērties tikai ar pašu lasītām dabīgām pirts slotām, kurās ir gan ozolu lapas, gan liepas, gan pļavu puķes. Šo rituālu izejam 21. jūnijā, jo 23. jūnijā laiks ir tikai dziesmām, dejām, rotaļām ap ugunskuru.

Mēs, ģimene un draugi, sagatavošanās procesu sākam jau martā, jo mums ir tradīcija Jāņu priekšvakarā spēlēt teātri. Martā sākas mēģinājumi izrādei, kurā iesaistās visas paaudzes, sākot no bērniem – dejotājiem, beidzot ar vectētiņiem un vecmāmiņām, kas tēlo dullo Paulīni un citus personāžus. Esam izspēlējuši gan klasiku – Skroderdienas Silmačos, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, gan JRT repertuāra izrādes, piemēram, Latviešu mīlestība. Šogad mūsu repertuārā ir izrāde Šveiks. Izrādes mēģinājumi un sagatavošanās process vienmēr ir interesantākais, jo katram parādās kāds talants – vai tā ir dejošana vai dziedāšana, vai aktierspēle. Izsmiešanās ir garantēta visiem!

Un ar to viss nebeidzas. Mūsu līgotāju pulks jau ir izaudzis līdz 120 cilvēkiem, kur visi 100% ir tautas tērpos, ar puķu vainagiem – gan zīdainis, gan astoņdesmitgadīga ome. Mūsu līgošana nav iedomājama bez dzīvās mūzikas, grupu sastāvā ir talantīgi saksofonisti, bundzinieki, ģitāristi un dziedātāji.

Šis viss ir tikai organizatoriskā daļa, bet galvenais, ko mēs iegūstam paši un dodam saviem bērniem tālāk, ir šīs tradīcijas un brīnišķīgās emocijas, un prieks, ko uzņemam šīs maģiskās nakts laikā, izdziedātas balsis, no sirds nodejotas kurpes, līksmas dziesmas, prieka pilnas acis, ko redzam apkārt, kad, saulei austot, stāvam pie šķūņa sliekšņa un dziedam: Balta saule spīd!

Tagad baudām mājās Sintija Ozola, Latvijas modes dizaineru pārstāvniecības veikala Klase īpašniece

Meitas uzvārds man bija Lāce, tāpēc Ozola man likās loģisks šīs ķēdes turpinājums. Jā, uzvārds dod spēku, līdzīgi kā piederība tautai, ģimenei. Taču uzvārds biznesā nenozīmē neko, ja nu vienīgi piešķir daļu humora brīdī, kad ārzemju partneris cenšas izrunāt vārdu «ozols» sev ierastajā manierē. Ozols ir spēcīgs koks. Aug un dzīvo ilgi. Ar stiprām saknēm, ciešu enerģētiku. Latviešiem tas ir brīnišķīgs simbols – totēms. Kā atskaites punkts.

Pirms vairākiem gadiem Jāņos kopā ar ģimeni apzināti braucu prom no Latvijas, jo man negribējās to visu pseido līgošanu ar alu un šašlikiem. Pēc vairāku gadu šādas prombūtnes atgriežoties vienmēr šķita, ka mājinieki Saulgriežos ir smēlušies kaut kādu neizskaidrojamu spēku, enerģiju, «es» apziņu. Tādēļ pēdējos gados Līgo vakaru baudām mājās – Latvijas laukos – kopā ar vecākiem un bērniem. Esmu sapratusi, ka arī galdu var klāt kaut ar alu un šašlikiem, taču – ar mīlestību, rūpēm un dāsnumu. Līgo vakarā, iespējams, vairāk nekā citkārt pie ugunskura nododamies filozofiskiem apcerējumiem par kosmogoniju un sevi tajā.

Nākas daudz strādāt Vairis Ozoliņš, SIA Ozoliņa konditoreja valdes loceklis

Uzvārds Ozoliņš noteikti piešķir īpašu spēku. Īpaši, ja uzvārds minēts uzņēmuma nosaukumā un tas jānodod tālāk nākamajām paaudzēm. Ozols ir spēka avots, ne velti tas bija uz lata monētas, un es izjūtu zināmu saistību ar to.

Uz Jāņiem man parasti ir ozollapu vainags, bet, ja sanāk daudz strādāt, reizēm pat spēka nepietiek, lai uzpītu vainagu. Uz Jāņiem pircēji īpaši pieprasa pīrādziņus un rausīšus, bet reizēm arī tortes ņem līdzi uz pļavu. Līdz ar to uz svētkiem daudz nākas strādāt.

Vainags piešķir svinīgumu Jānis Ozols, kora Maska diriģents un mākslinieciskais vadītājs, Starptautiskā Baltijas jūras koru konkursa mākslinieciskais vadītājs

Man iepriekš neviens nav jautājis to, vai uzvārds man piešķir kādu spēku dzīvē un profesionālajā darbībā, līdz ar to es par to neesmu pastiprināti domājis. Protams, nereti kora dziesmās tiek apdziedāts gan mans vārds, gan uzvārds, un dziedātāji sasmaidās, šos vārdus izdziedot. Piemēram, Jāzepa Vītola dziesmā Gaismas pils ir vārdi: Sirmajami ozolami pēdīgajo ziedu dod. Dziedot šo dziesmu, kora dalībniekiem smaids ir vēl lielāks, jo teksts stāsta ne tikai par mani, bet arī diriģentu Māri Sirmo.

Protams, ozolam daba ir devusi lielumu un majestātiskumu, un tas simbolizē varenumu, lielumu, kaut ko pamatīgu, no tā ir arī kāds labums meža cūkām – ozolzīles. Katru gadu Jāņu dienā gaidu un ceru, ka man sieviņa uzpīs vainagu, kuru nēsājot jūtos īpaši svinīgi, jo esmu gan Jānis, gan Ozols. Arī mans trīs gadus vecais dēlēns nes šo vārdu un uzvārdu. Mūsu ģimenei šie ir nozīmīgi svētki. Pēc tiem ozollapu vainagus saglabājam līdz nākamajam gadam, kad tie tiek dedzināti Jāņu ugunskurā.

Ja mainītu, tad pret Mākonīti Valters Ozoliņš, SIA Augu māja vadītājs, florists

Nav ne jausmas, vai uzvārds piešķir īpašu spēku. Pašam tā neliekas, jo tas nav Ozols, bet gan Ozoliņš – pamazināmā formā.

Līdz šim nebiju pievērsis uzmanību tam, vai tas ir palīdzējis ar floristiku saistītajā biznesā, uzgājis kādu saikni, izņemot gadījumu nupat sestdienā, kad jāju ar zirgu, vārdā Roze. Tad gan saskatīju sakarību, kad florists Ozoliņš kāpj Rozes mugurā.

Biznesā arī Jāņu laikā, piemēram, ozola vainagus pasūta tik, cik melns aiz naga. Nav aktuāli. Ozolzari nav svarīgāki par magonēm, rudzupuķēm, liepām, margrietiņām vai pat rozēm. Ozollapas vairāk tiek meklētas tirgos, ceļmalās, kā mēs smejamies, bez PVN darījumos.

Kāpēc kopumā latviešiem ozols ir tik nozīmīgs? Reiz kāds tā ir nospriedis, taču te domas kardināli dalās. Esmu arī dzirdējis cilvēkus sakām, ka ozols ir neizturīgs. Protams, ja pēta folkloru un senču tradīcijas, tad ozols ir spēcīgs, bet nav jau arī latviešiem tik daudz to koku. Vairākiem tiek piedēvēta kaut kāda simbolika, ozols ir viens no tiem.

Kādreiz svētkos esmu pinis ozollapu vainagus, bet pēdējā desmitgadē vairs nē. Parasti ozola vainagus pin Jānim. Pirtī arī vairāk izmantoju bērzu slotas. Taču mainīt ieradumus var vienmēr.

Jā, nav bijis tā, ka gribētos uzvārdu mainīt. Ja tomēr to darītu, tad – ar zināmu ironijas devu – uz Mākonīti. Nevienu cilvēku ar tādu uzvārdu nepazīstu. Ozoliņš ir samērā populārs, varbūt arī tāpēc uzvārda dēļ man nav bijušas iesaukas, atvasinājumi vai saīsinājumi. Toties visai bieži mani sauc tieši uzvārdā, nevis vārdā.

Pinam un dāvinām Zanda Ozola, grauzdētu cūku pupu Pupuchi ražotāja

Ozoli ir lielie koki, un tiem ir cieta koksne, tātad arī to enerģija ir spēcinoša. Cilvēki to jūt un novērtē. Jāņos ar māsu Kristīni Ozoliņu pinam vainagus un dāvinām tos pazīstamajiem Jāņiem. Tā kā manas ģimenes iknedēļas rituāls ir iet pirtī, tad ozola slotiņas ir neatņemama sastāvdaļa mūsu dzīvē. Tās tiek lietotas gan vasarā, gan arī ziemā.

Šāds uzvārds palīdz biznesā, jo ap to veidojas vēl viens stāsts. Kā zināms, interesanti stāsti ir labs un nozīmīgs atbalsts sarunās ar cilvēkiem.