Latvijas ekonomikā ir vērojamas pazīmes, kas varētu liecināt par iespējamiem pārkaršanas riskiem

Tautsaimniecība

Labā ziņa gan ir tā, ka visi DB aptaujātie eksperti uzskata: pārkaršana nav nenovēršama, saprātīgi rīkojoties, no tās ir iespējams izvairīties. Galvenais iemesls, kas pašlaik rada pārkaršanas riskus atšķirībā no laika posma starp 2004. un 2007. gadu, kad to izprovocēja kredītu bums, ir darbaspēka deficīts un ar to saistītais darba samaksas kāpums, kas apsteidz produktivitāti.

Bezdarbs lejā, algas augšā

Fiskālās disciplīnas padomes loceklis un Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Mortens Hansens norāda, ka pašreizējais bezdarba līmenis, kas saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem šā gada 31. jūlijā bija 7,1%, ir zemākais pēdējo astoņu gadu laikā. Tas savukārt rada darbaspēka pieejamības problēmas, kā rezultātā veidojas spiediens uz darba algām, kurām šogad bijis straujākais pieaugums pēdējo deviņu gadu laikā. Algu pieaugums ļoti ticami rezultēsies augstākās preču un pakalpojumu cenās, kas palielinās inflāciju. M. Hansens arī norāda, ka augošās darbaspēka izmaksas var radīt konkurētspējas problēmas eksportētājiem.

Arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes politikas vadītājs Uldis Rutkaste norāda uz problēmām ar darbaspēka piedāvājumu: «Ja tā saucamajos «treknajos gados» nonācām bezdibeņa malā nekontrolēta sprādzienveida pieprasījuma kāpuma dēļ, kad netika īstenoti inflācijas ierobežošanas pasākumi, tika īstenota nesaprātīga un ekspansīva budžeta politika, uzpūtās burbulis nekustamā īpašuma nozarē, banku kreditēšana sasniedza iepriekš neredzētus līmeņus, tad pašlaik saskaramies ar pavisam cita veida problēmām. Iemesls, kāpēc esam nonākuši situācijā, kad par pārkaršanas pazīmēm jārunā jau pie aptuveni 4% izaugsmes tempa, slēpjas apstāklī, ka kopš krīzes laika nav īstenotas vairākas būtiskas un Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamas strukturālas reformas. Tā rezultātā 2007.–2008. gada krīzes sekas ir pārvarētas, bet parādās pārkaršanas pazīmes, kas šoreiz saistītas ar piedāvājuma puses faktoriem. Uzņēmējiem trūkst pieejama darbaspēka, tie ir spiesti samazināt savu rentabilitāti un līdz ar to arī investīcijas. Tas ierobežo gan konkrēto uzņēmēju, gan mūsu valsts konkurētspēju kopumā un samazina tautsaimniecības attīstības izredzes nākotnē.»

Par algu pieaugumu gan iesaka neuztraukties DNB bankas eksperts Pēteris Strautiņš, kurš skaidro, ka algas var kādu laiku kāpt straujāk par darba ražīgumu, mainoties kopējam ienākumu sadalījumam starp algotu darbaspēku un kapitāla īpašniekiem. «Latvijā darbinieku daļa ienākumu sadalījumā pagaidām ir zem ES vidējā rādītāja, kaut varētu būt nedaudz virs, ņemot vērā mūsu ekonomikas struktūru – eksportā liela daļa ir pakalpojumiem, rūpniecība vairāk balstās uz augsta līmeņa darbinieku prasmēm, mazāk uz lieliem kapitālieguldījumiem. Jāvēro, kā šis koeficients mainās nākotnē, paralēli rūpīgi sekojot eksporta sektora dinamikai. Ja straujš algu kāpums ir savienojams ar veselīgu eksporta sektora attīstību, kāds tas ir šobrīd, tad acīmredzot darbaspēka izmaksu līmenis ir pieņemams.»

Pretrunīgi rādītāji

Saskaņā ar ekspertu teikto, citi makroekonomiskie rādītāji par pārkaršanu neliecina. U. Rutkaste norāda: «Šobrīd dažādi ekonomiskie rādītāji ir pretrunīgi. No vienas puses, aizvien straujāk kāpj atalgojums, palielinās atalgojuma un darba ražīguma atšķirība, vērojams darbaspēka trūkums un izveidojusies paradoksāla situācija, kad pie joprojām augsta bezdarba faktiskais bezdarbs ir nokritis zem dabiskā bezdarba līmeņa. Atsevišķās nozarēs (būvniecībā, rūpniecībā, enerģētikā) vērojama strauja izaugsme, tomēr kreditēšanas pieaugums joprojām ir neliels, tekošā konta deficīta rādītājs nerada satraukumu, inflācijas rādītājs ir tuvu mērķa līmenim, un tautsaimniecība kopumā tikai sākusi atkopties no pēckrīzes perioda zemās izaugsmes, joprojām būtiski atpaliekot no pirmskrīzes laikā piedzīvotā.» Arī P. Strautiņš norāda, ka pagaidām nauda plūst nevis no bankām uz mājsaimniecībām, bet no mājsaimniecībām uz bankām. Tās kā kopums par parādu dzēšanu šobrīd samaksā vairāk, nekā papildus aizņemas. Tā ka, saskaņā ar eksperta teikto, mēs joprojām ekonomikas ciklā esam nevis burbuļa, bet anti-burbuļa fāzē. P. Strautiņš uzskata, ka pagaidām vēl nav pamata raizēties nedz par tekošā konta deficītu, nedz inflāciju.

Tas gan nenozīmē, ka varam atviegloti nopūsties, jo ekspertu minētais pārkaršanas iemesls – darbaspēka deficīts – , neko nedarot, draud tikai saasināties, kas var novest arī pie citu makroekonomisko rādītāju pasliktināšanās.

Ekonomikas struktūra mainīsies

U. Rutkaste teic, ka «nepieciešamas reformas, kas stiprinātu Latvijas cilvēkkapitālu, ļautu mazināt saspīlējumu darba tirgū, palielinātu augsti izglītotu profesionāļu skaitu. Nepieciešamas kardinālas reformas izglītībā, veselības aprūpē, valsts pārvaldē. Jāpievēršas ilgstošo bezdarbnieku atgriešanai darba tirgū. Stiprinot investīciju vidi, pārmaiņas nepieciešamas arī tiesiskās vides sakārtošanā».

Tāpat Latvijas Bankas eksperts uzsver, ka ir jāpārskata budžeta politika: «Diemžēl pēc krīzes mēs ne tikai neesam reformējuši vairākas nozīmīgas jomas, bet arī budžeta pārpalikuma mērķis tā arī nav īstenots, lai gan šobrīd ekonomikā jau ir iestājušies tā saucamie labie laiki. Turklāt satraukumu rada valdības centieni palielināt fiskālo telpu un iecere atteikties no fiskālā nodrošinājuma rezerves veidošanas 2019. gadā.»

Arī M. Hansens norāda, ka valdībai jāīsteno anticikliska, nevis procikliska fiskālā politika. Tas nozīmē, ka apstākļos, kad strauji attīstās privātais sektors un tam trūkst strādājošo, publiskajam sektoram vajadzētu samazināt savus izdevumus, lai nekonkurētu ar privāto sektoru par jau tā ierobežotā darbaspēka pieejamību. M. Hansens izsaka pieļāvumu, ka ekonomikas produktivitāti, kas ir īpaši būtiska darbaspēka deficīta apstākļos, varētu paaugstināt nodokļu reformas ietvaros pieņemtā norma par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokļiem, kas nozīmē, ka ekonomikā varētu ieplūst vairāk investīciju. Tajā pašā laikā M. Hansens ir gana skeptisks, vai reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokļiem varētu palielināt izaugsmi par vienu procentu gadā, kā apgalvo dažas uzņēmēju organizācijas.

Savukārt P. Strautiņš vērš uzmanību, ka ļoti sarežģīts uzdevums būs sabalansēt Latvijas kā ražošanas vietas un dzīvesvietas konkurētspēju. Pašlaik, pēc eksperta domām, mūsu ražošanas konkurētspēja ir laba, par ko liecina eksporta pieaugums. Savukārt Latvijas konkurētspēja darbaspēka piesaistē ir nepietiekama, ko apstiprina tas, ka neto migrācijas plūsma ir negatīva. Tāpēc algu kāpums, kas pārsniedz ražīguma kāpumu, ir likumsakarīgs rezultāts.

«Es sagaidu, ka dažu nākamo gadu laikā algu kāpums piespiedīs no sacensības izstāties daļu eksporta nozares uzņēmumu. Taču citi tajā pašā laikā augs. Aizvērsies diezgan daudz nelielu pārtikas un kokapstrādes uzņēmumu reģionos ar zemu algu līmeni, jo no šīm vietām cilvēki aizbrauks. Taču vairākos uzņēmumos metālapstrādē un mašīnbūvē, IT un biznesa pakalpojumos strādājošo skaitu palielinās. Tas nozīmē, ka ekonomikas struktūra mainīsies, un daudziem šīs pārmaiņas būs nepatīkamas,» prognozē P. Strautiņš.