Īsts vai viltots? Kur tapis – ir teju pirmā doma, kas pazib prātā, ar acīm vien pieskaroties krāšņajam Murano stiklam*

dizains

Un tā ir tiesa – viltojumu un pakaļdarinājumu ir tik daudz, ka starp tiem pazūd limitētais autentisko izstrādājumu skaits, maldinot pircējus un graujot unikālo industriju, kuras tradīcijas attīstījušās vairāk nekā tūkstoš gadu garumā.

Stikla industrijas protagonisti

Murano salā šodien nekūp krāšņu skursteņi, ieskaujot horizontu un ēkas rūpnieciskām teritorijām ierastā dūmakā. Sala vairāk atgādina brīvdabas tirdzniecības centru ar veikaliņiem, saloniem, ekspozīciju hallēm, kur pārdod vāzes, glāzes un lustras, kas labākajā gadījumā tapušas Venēcijas reģionā vai citur Itālijā, bet sliktākajā – Ķīnā. Stikla darbnīcas, kurās joprojām savu meistarību izrāda vietējie stikla pūtēji, skaitāmas vien dažos desmitos. Kā pārvarēt unikālā mantojuma krīzi un atjaunot Murano stikla nozares prestižu? Ar šo pamatpostulātu klajā nāca Venēcijas stikla nedēļas (10.–17. septembris) rīkotāji, apvienojot zem viena karoga vairāk nekā 140 dažādus pasākumus, tostarp izstādes, stikla cepļu apmeklējumus, izglītojošus seminārus gan Murano un San Džordžo salās, gan pašā Venēcijā. Atstājot diskusijas venēciešu ziņā, ir vērts nopūst aizmirstības putekļus un ielūkoties dažādu 20. gs. Murano strādājošu lielmeistaru radošajā mantojumā. Viņi nodrošināja Murano stikla izstrādājumiem kulta objektu statusu, radot dizaina ikonas, daudzas no kurām joprojām ir kolekcijās un ražošanā un nes to īpašniekiem miljonu ieņēmumus. Viņi bija sava laika un nozares protagonisti, kuri iepūta jaunu elpu un pievienoto vērtību Murano stiklā, ieviešot inovatīvas tehnoloģijas un tradicionālo tehniku interpretācijas, tādējādi transformējot tradicionālo nozari jaunā kvalitātē. Starp Murano stikla dizaina atslēgas figūrām būtu minamas tādas personības kā Milānā dzimušais jurists un uzņēmējs Paolo Venīni (Paolo Venini), vietējais mākslinieks un gleznotājs Vitorio Cekins (Vittorio Zecchin), skulptors Napoleone Martinuci (Napoleone Martinuzzi), brāļi Tozo (Toso), grafiķis un ilustrators Fulvio Bjankoni (Fulvio Bianconi), arhitekts Džo Ponti (Gio Ponti), zviedru keramiķe Tūra Lundgrēna (Tyra Lundgren), amerikāņu dizainers Čārlzs Tiso (Charles Lin Tissot), arhitekts Karlo Skarpa (Carlo Scarpa), venēciešu gleznotājs un dizainers Korado Dino Martenss (Corrado Dino Martens), Flavio Poli (Flavio Poli), Mario Pinconi (Mario Pinzoni), Barovjē (Barovier) ģimene un tās mantinieki, Luidži Ferro (Luigi Olimpo Ferro), Segūzo (Seguso) dzimta un viņu atvases, kuriem pieder pasaulslavenā Seguso Vetri d’Arte tirdzniecības marka un arhīvi, arhitekti Etore Sotsass (Ettore Sottsass) un Mateo Tuns (Matteo Thun), tādi radošie grandi kā Lekorbizjē (Le Corbusier) un Oskars Kokoška (Oskar Kokoschka), salas patrioti – meistari Gvido Kadorins (Guido Cadorin), Alfredo Barbini (Alfredo Barbini), Umberto Beloto (Umberto Bellotto), Džulio Radi (Giulio Radi), Ludoviko de Santilana (Ludovico de Santillana) un viņa meita Laura, Karlo Moreti (Carlo Moretti), Toni Cukeri (Toni Zuccheri), somu dizainers Tapio Virkala (Tapio Wirkkala), arhitekts Enco Mari (Enzo Mari) u.c. Vienlaikus jāatzīmē, ka salas izcelsmes zīmolu vidū protagonista loma pieder Venini, un tieši šim zīmolam piesaistītie dizaineri un arhitekti ar savām inovācijām soli pa solim uzveda Murano stiklu slavas Olimpā.

Murano jaunās elpas iedvesējs

Vitorio Cekins (1878–1947) bija mākslinieks un gleznotājs no Murano salas, kura tēvs strādāja par ķīmijas tehniķi stikla darbnīcās. Meistara vārds spoži iemirdzējās, sākot ar 1921. gadu, kad divu inteliģentu uzņēmēju Džakomo Kapelina (Giacomo Cappellin) un Paolo Venīni jaunizveidotā stikla izstrādājumu rūpnīca Vetri Soffiati Muranesi Cappellin Venini e C pirmoreiz salas uzņēmējdarbības vēsturē ieviesa mākslinieciskā direktora amatu, ieceļot tajā Vitorio Cekinu, kurš iepriekš bija darbojies Artisti Barovier stikla ražotnē un veidojis stikla mozaīkas izstrādājumus. Šim piemēram drīz vien sekoja citas stikla ražotnes, apzinoties radošā vadītāja nepieciešamību zīmola unikālās identitātes veidošanā. V. Cekina rokrakstu jaunajā ampluā raksturoja caurspīdīgi, eleganti pūstā stikla tehnikā radīti monohromi izstrādājumi, kuru dizains reinterpretēja klasisko stilu, bieži iedvesmojoties no XVI gadsimta Venēcijas stikla māksliniekiem vai gleznotājiem, kā, piemēram, dizainējot slaveno Veronese vāzi. Viņš iepūta jaunu elpu Murano stikla dizainā, kas tobrīd bija pārsvarā novecojis un iestidzis izpušķotu modeļu atkārtojumos. Viņa mākslinieciskais rokraksts ar izsmalcināto vieglumu, materiālu un formas tīrību savienojumā ar progresīvo rūpnīcu un stratēģisko domāšanu bija īstā atbilde jaunajai modei un pieprasījumam, kas tobrīd dzima visā pasaulē. Gan Itālijā, gan ārzemēs viņa darbi guva ievērojamus panākumus. Daļa nopelnu par šo slavu pienākas arī līdzdalībai nozīmīgās dekoratīvās mākslas izstādēs, piemēram, pirmajā Monzas biennālē 1923. gadā un Exposition Internationale des Arts Décoratifs, kas 1925. gadā tika rīkota Parīzē.

Revolucionārais uzņēmējs un inovators

Paolo Venīni (1895–1959) nācis no Milānas, kur studējis jurisprudenci un sācis advokāta karjeru. Taču drīz pēc 1. pasaules kara beigām, klausot savas sirds aicinājumam, viņš ieradās Murano salā, lai kopā ar venēciešu antikvariāta tirgoni Džakomo Kapilinu (Giacomo Cappellin) dibinātu stikla izstrādājumu rūpnīcu Vetri Soffiati Muranesi Cappellin Venini e C (1921–1925) ar mērķi piedāvāt jaunus produktus vidējās klases klientiem, kas uzņēmējiem arī lieliski izdevās. 1925. gadā abi dibinātāji nolēma iet šķirtus ceļus, un uzņēmīgais advokāts kopā ar domubiedriem dibināja jaunu kompāniju V.S.M. Venini & C, ko vadīja un pārstāvēja visu turpmāko dzīvi, tādējādi 40 biznesa gadus veltot Murano salai un stiklam. Viņš pārzināja un dziļi izjuta mākslinieciskās tendences un starptautisko tirgu, sadarbojās ar slaveniem un talantīgiem dizaineriem, un, izmantojot sava uzņēmuma tehniskā departamenta potenciālu, izstrādāja jaunas stikla sērijas. Stikls bija viņa sirds darbs, kaisle un bizness vienlaikus. Vēl 30. gados P. Venīni radīja kristāla stikla sēriju Diamante (Dimants), bet 50. gados meistars ar jauniem stikla veidiem prezentēja savu uzņēmumu Milānas triennālē un Venēcijas biennālē. Dažkārt maestro inovatīvi interpretēja tradicionālās Murano stikla tehnikas, piemēram, zanfirico. Rezultātā tapa eleganti zanfirici stikla izstrādājumi baltā un polihromā gammā un mosaico zanfirico, kas dekorēts ar mežģīnēm līdzīgu baltu rakstu.

Piecdesmitajos gados tika atjaunota murrine tehnika, kā rezultātā tapa virkne necaurspīdīga stikla izstrādājumu spilgtās krāsu gammās. Viņa darbos redzama arī ziemeļvalstu dizaina ietekme, kas vainagojās ar slīpētu vienkrāsas produktu sērijām. Pateicoties lieliskajām dekoratīvajām īpašībām un krāsu gammai, lielu atzinību guvusi P. Venīni radītā pudeļu sērija, kas tika prezentēta 1957. gada Milānas triennālē. Arī šodien daudzi meistara radītie objekti ir Venini kompānijas kolekcijās un ražošanā.

Venēciešu arhitekts – alķīmiķis

Karlo Skarpa (1906–1978) dzimis Venēcijā, skolotāja un augstas klases apģērbu šūšanas darbnīcas vadītājas ģimenē. Viņš studējis arhitektūru Venēcijas Accademia di Belle Arti, kur ieguvis arhitektūras tehniķa kvalifikāciju, bet nekad nav nokārtojis valsts eksāmenu, kas dotu viņam iespēju pilnvērtīgi darboties arhitekta profesijā. Taču daudzus gadus maestro strādāja par pasniedzēju Venēcijas universitātes arhitektūras fakultātē, mācot gan dekorāciju un zīmēšanu, gan interjera dizainu un kompozīciju. No 1972. līdz 1974. gadam viņš bija rektors Venēcijas Istituto Universitario di Architettura. Murano stikla rūpniecībā Karlo Skarpa ienāca jau 1926. gadā, sākumā uzņēmumā M.V.M. Cappellin e C, bet jau 1932. gadā sākas ilglaicīga sadarbība ar Venini zīmolu, tostarp mākslinieciskā direktora amatā. K. Skarpa ļoti dziļi iesaistījās stikla īpašību un apstrādes tehnikas apgūšanā – viņš stundām ilgi, visbiežāk pēc darba laika, sekoja pieredzējušo stikla pūtēju darbam (viņa favorīts un draugs bija meistars Fei), izklaidēja viņus ar saviem stāstiem un ierosināja eksperimentus, kas saistīti ar krāsu, formu un apstrādes paņēmieniem, tādējādi paverot ceļu novatoriskiem produktiem un projektiem. Jau 1934. gadā Venēcijas Biennālē tika eksponēts viņa radītais smagais jeb pilnais stikls, dēvēts sommersi – ar ekstraordināriem krāsu slāņiem, burbuļiem un zelta aplikāciju. Vienlaikus tika prezentēts arī viegls pūstais stikls ar nosaukumu mezza filigrana. Vēlāk nāca pazīstamās priekšmetu sērijas ar murrine romance un a puntini rakstiem. 60. gados meistara vadībā Venini fabrikā tapa grandioza lustra Itālijas Expo izstādei Turīnā, bet 1967. gadā venēciešu stikla meistariem bija tas gods izgatavot milzu stikla logu, ko dizainēja Karlo Skarpa un Mario De Luidži (Mario De Luigi) Itālijas paviljonam Monreālas Expo izstādē.

*Īstam Murano stikla izstrādājumam jābūt tapušam Murano salā, sertificētam Consorzio Promovetro Murano, kas pārvalda arī zīmolu Vetro Artistico® Murano (muranoglass.com, promovetro.com)