Ilgtspējība Arhitektes Elizas Valero Ramosas lekcijas noslēdzošos vārdus par to, ka visi esam vienā laivā un mums kopā jābūvē labāka nākotne, noslāpēja aplausu vētra

Dažas no zālē esošajām sievietēm – arhitektēm cēlās kājās, lai šādi godinātu viņu – spāņu arhitekti Elizu Valero Ramosu (Elisa Valero Ramos), trauslu sievieti ar dziļu, inteliģentu skatienu, kas bija aicināta paust savu redzējumu starptautiskās izstādes Cersaie 2017 arhitektūras programmas Building, dwelling, thinking ietvaros. Bērnudārzu, skolu un izteikti ekonomisku projektu autore, sociāli atbildīga arhitekte, kas specializējusies bioklimatisku un ilgtspējīgu projektu veidošanā, savu arhitektūras praksi apvieno ar pasniedzējas darbu Granadas Augstākajā tehniskajā arhitektūras skolā un vieslekcijām Eiropas un Latīņamerikas universitātēs. Viņa ir sarakstījusi vairākas grāmatas, patentējusi ekonomisku un seismiski noturīgu būvniecības sistēmu Elesdopa – termoizolētu dzelzsbetona «pīrāgu», ar ko var būvēt teju nulles enerģijas ēkas, veic padziļinātas gaismas studijas, bet savu biroju Granadā uzbūvējusi uz trīs reiz desmit metrus liela zemes gabaliņa, ko ekstremāli mazā izmēra un konfigurācijas dēļ neviens nebija spējis piemērot kāda būvprojekta vajadzībām. Viņas arhitektūras atslēgas vārds ir finanšu ekonomija: 200 m2 lielu dzīvojamo ēku, pielietojot savu būvniecības sistēmu, viņa uzbūvējusi par 80 tūkst. eiro, savukārt viņas projektētā baznīca pasūtītājam izmaksājusi 425 eiro/m2, kas Spānijā ir gana zema cena. Tieši un atklāti viņa atbild arī uz DB jautājumiem.

Bieži redzam, ka pasūtītāji un būvnieki vecajā Eiropā iestiguši konservatīvismā. Kāpēc izvēlējāties strādāt arhitektūras virzienā, kas saistīts ar pasīvām ēkām, bioklimatisko arhitektūru, energoefektīviem risinājumiem?

Kāpēc…?! Jo mums jādomā par nākotni. Mēs dzīvojam uz ļoti mazas planētas un visi esam saistīti. Ja netaupīsim resursus, kas notiks tālāk? Pasaulē jau šodien nepietiek izejmateriālu, un taupība ir daļa no sociālā taisnīguma. Tas nav godīgi, ka kāds tērē pārāk daudz enerģijas, kas nepieciešama visiem zemeslodes iedzīvotājiem. Uzskatu, ka mums jāievēro godīgums pret sevi un citiem. Tas ir vienīgais pareizais ceļš, kas mums šodien ejams, – taupīt un nepārtērēt. Citādi domāt un rīkoties, pēc manām domām, nav pareizi.

Kad jūs pati sev atklājāt taupības ideju – kad bijāt vēl bērns vai vēlāk, kad jau apzinājāties savas rīcības un arhitektūras sociālo un humāno nozīmi?

Kopš sevi atceros, man vienmēr bijusi absolūti skaidra vīzija par to, ka sociālais taisnīgums ir ļoti būtisks. Tas ir tas, ko iemācījos un sapratu bērnībā savās mājās, kad vēl dzīvoju kopā ar mammu. Savukārt vēlāk mācoties un strādājot pilnībā izkristalizējās ideja, ka mūsu vienīgais pareizais ceļš ir ilgtspēja un katram cilvēkam jārūpējas par ilgtermiņa planētas attīstību. Ar saviem darbiem un rīcību mēs esam atbildīgi par nākotni.

Ar kādiem materiāliem jūs strādājat un kā veicat to atlasi?

Varu sacīt, ka man nav viena iecienītā materiāla. Nemēdzu izcelt kādu noteiktu materiālu, ko vēlos izmantot tādu vai citādu iemeslu dēļ. Kā katrai problēmai ir atšķirīgas atbildes, tā katram projektam ir savas specifiskas prasības un risinājumi. Tāpēc raugos uz materiālu un risinājumu paleti plaši, jo manā uztverē katram projektam ir tikai viena pareizā atbilde. Nav tāda materiāla, kas der katram projektam. Taču kopumā esmu liela keramikas, betona, ķieģeļu fane… Allaž cenšos izprast, aprēķināt un atrast, kurš ir īstais un piemērotākais materiāls konkrētam projektam, lai sasniegtu iecerēto mērķi.

Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties to pareizo materiālu konkrētam projektam, ņemot vērā finanšu, efektivitātes, ilgtspējas u.c. aspektus?

Studēju apstākļus, mēģinot izprast un ņemt vērā visus projekta aspektus un balstoties uz tādiem parametriem kā ekonomiskums, lietderīgums, ilgtspēja u.c. Ja raugāmies dziļāk, arhitektūrā un būvniecībā nav daudz pielietojamo būvmateriālu. Patiesībā pavisam nedaudzi.

Vai jūs varētu dažos vārdos raksturot savu arhitektūras rokrakstu?

Mani projekti ir vienkārši, kompakti un ekonomiski. Esmu strādājusi ļoti atšķirīgos projektos un pieņemu, ka esmu dažāda savos darbos. Man būtiski ir ievērot ilgtspējas un energoefektivitātes kritērijus. Savukārt manai karjerai raksturīgi, ka visu dzīvi esmu strādājusi trūcīgajiem un man vienmēr bijuši ļoti limitēti projektu budžeti. Tāpēc būvniecības krīzes laikā Spānijā mana biroja darbs netika apturēts vai citādi ietekmēts, un es visu laiku turpināju strādāt. Kad kāds saka – nē, tas nav iespējams, šo projektu nevar realizēt par šiem līdzekļiem, es vienmēr domāju un mēģinu rast risinājumu.

Jūsu projektu mērķauditorija ir bērni, ticīgie, ģimenes. Prezentācijā ar lielu mīlestību stāstījāt par El Serrallo bērnudārzu Granadā, kura baltais horizontālais apjoms izaicinoši iezīmējas uz Sjerranevadas kalnu fona.

Par šo projektu domāju tā – bērni piešķirs skolai krāsas, tāpēc pašai ēkai jābūt baltai un neitrālai. Projektam nebija pietiekami daudz finanšu resursu, tāpēc to bija nepieciešams pārstrādāt, lai rastu ekonomiskus risinājumus. Patiesībā šai gadījumā es varētu ietaupīt vairāk, taču gribēju ēku pagriezt tā, lai bērni varētu redzēt kalnus un nebūtu ierobežota viņu saikne ar dabu. Šai projektā sadarbojāmies ar mākslinieku Eduardo Barko (Eduardo Barco), kurš izstrādāja spilgtas ģeometriskas fasādes dekorācijas. Es pati neesmu māksliniece, bet, pateicoties mammas glezniecības ietekmei, man ir liels respekts pret mākslinieku darbu. Šīs dekorācijas tapušas, izmantojot glazētas keramikas flīzes, kas izgatavotas saskaņā ar senām 12.gs. ražošanas tehnoloģijām. Ēka ir projektēta pēc bioklimatiskajiem kritērijiem un pielietojot trīs dabīgus materiālus – cementu, stiklu un keramiku. Mūsu birojs projektēja un veica ēkas karkasa aprēķinus. Tā kā šai apvidū ir augsta seismiskā aktivitāte, bērnudārza konstruktīvie risinājumi pakārtoti seismiskajai drošībai. Liela vērība pievērsta gaismai un tās avotiem. Bērnudārzs ir ēka bērniem, un tas tika veidots vienkāršs, ekonomisks un viegli ekspluatējams.

Atzināt, ka daudzus gadus studējat gaismu, tās simboliku, arī akustiku. Kad runājat par projektiem, šķiet, ka vairāk esat inženiere, nevis arhitekte. Vai jums ir liels birojs un konsultantu pulks, kas palīdz īstenot projektus?

Nē, man ir pavisam maza arhitektūras studija Spānijas pilsētā Granadā. Es daudz strādāju ar akustiķiem un inženieriem, konsultējos ar materiālu ražotājiem, būvniekiem u.c. ekspertiem visās jomās. Es vienmēr meklēju jaunus risinājumus un nekad neesmu gandarīta tikai ar to, ko zinu, uzdodu jautājumus un gaidu atbildes. Jāatzīst, ka vienmēr esmu studente un mani kolēģi arī. Esmu ļoti pateicīga, ja izdodas atklāt jaunas iespējas un risinājumus. Un man patīk šī zinātkāre.

Vai esat laimīga savā profesijā, un vai arhitektūra ir jūsu sirdslieta?

Jā, esmu! Mana mamma bija gleznotāja, uzaugu dziļā saistībā ar mākslas un krāsu pasauli. Loģiski, ka raudzījos radniecīgas radošas profesijas virzienā. Vienlaikus apzinājos, ka ģimenē pietiek ar vienu mākslinieku. Kad sāku studēt arhitektūru, energoefektivitāti, gaismu, mani piesaistīja virkne tehnisko aspektu. Uzskatu, ka būt arhitektam ir vieglāk nekā māksliniekam. Strādāt arhitektūrā ir ļoti aizraujoši. Es izbaudu telpas, ēkas, vides, cilvēkus, komandu, ar ko kopā strādāju.

Kā jūs redzat savu arhitektūras uzdevumu, savu misiju?

Katrs projekts ir īpašs, un katrs objekts ir savdabīgs. Mans uzdevums ir atrisināt problēmu, iedot risinājumu. Precīzāk – atrisināt cilvēcisku problēmu un strādāt cilvēku vajadzību apmierināšanai. Kur slēpjas problēma? Šeit? Labi, to redzam un cenšamies atrisināt. Dažkārt apkārt ir brīnišķīgas ēkas, taču tās ir novecojušas un neefektīvas. Un mums nepieciešams veikt atjaunošanu, izstrādājot risinājumu un padarot tās piemērotas mūsdienām. Vienlaikus gribu uzsvērt, ka arī limitēti budžeti manā uztverē nav būvniecības problēma, jo būtiski ir pievienot unikālo vērtību katram konkrētam objektam.