Viko Madžistreti dizains dzīvo ap mums krietni plašākā mērogā, nekā apzināmies

dizains

Ja ne tieši parakstīts ar viņa vārdu, tad nedaudz pārveidots, vienkāršots vai pārkopēts. Viko Madžistreti (Vico Magistretti) valodā runā viņa arhitektūra, dizains, skolnieki. Meistara itāliešu vārds, iespējams, nav tik pazīstams kā viņa starptautiskā reputācija profesionāļu vidē, gaismekļi, mēbeles un laikmetīgā dizaina gēni, kas jau no sešdesmitajiem palīdzēja kalt pasaules slavu un naudu tādiem itāliešu zīmoliem kā Cassina, Kartell, Artemide, Oluce, Flou, Schif- fini, De Padova, Campeggi u.c. Viņa dizaina priekšmeti arī šodien ir nepārspēti bestselleri. Kāpēc? Līniju tīrības un elegances dēļ. Viko Madžistreti dizainu raksturo racionāla, minimālistiska vienkāršība, kas ar gadiem nenoriet, bet izpaužas ultramodernos un ilgmūžīgos vaibstos. Nekas modernāks par viņa gaismekļiem, virtuvēm, krēsliem un sofām joprojām nav radīts. Viņa darbi ir vizuāli un tehniski vienkārši, kam pamatā ir ģeniāla ideja un inovatīvs ražošanas risinājums. Lai arī Madžistreti strādāja laikā, kad modē jau nāca mūsdienu drūmā ideoloģija «lieto un izmet», viņš pasaulei un saviem skolniekiem atstājis ilgtspējīgā dizaina ābeci.

Arhitekts ar milānieša saknēm

Dizainers, arhitekts un pilsētplānotājs Ludoviko, saīs. Viko Madžistreti (1920–2006), nāk no arhitektu ģimenes – gan viņa vecvectēvam, gan tēvam Milānā piederēja savas arhitektu prakses. Madžistreti, būdams milānietis desmit paaudzēs, ieguva izglītību prestižajā Parini licejā un 1939. gadā iestājās Milānas politehniskās universitātes (tobrīd Regio Politecnico) arhitektūras fakultātē. 1943. gada septembrī militārā dienesta laikā, lai izvairītos no deportācijas uz Vāciju, viņš emigrēja uz Šveici, kur papildināja zināšanas Lozannas universitātes akadēmiskajos kursos. Emigrācijā viņš sastapa Itālijā dzimušo arhitektu, žurnālistu un humānistu Ernesto Nātanu Rodžeru (Ernesto Nathan Rogers), kurš kļuva par Madžistreti iedvesmotāju un tālākās intelektuālās un profesionālās izaugsmes veicinātāju. 1945. gadā viņš atgriezās Milānā, pabeidza arhitektūras studijas un uzsāka darbu tēva nelielajā arhitektūras studijā. Šajā periodā Madžistreti kopā ar kolēģiem aktīvi iesaistījās Milānas pēckara būvniecībā, īstenojot ap 14 projektu sabiedrības INA–Casa paspārnē. Viņš iesaistījās QT8 projektā, būvējot dzīvojamās mājas Āfrikas operāciju kara veterāniem un baznīcu Santa Maria Nascente.

Kopš 1946. gada ar teju pašdarinātiem mēbeļu paraugiem viņš sāka startēt Itālijas mēbeļu izstādēs un veidot sadarbību ar pazīstamiem ražotājiem. Jaunais arhitekts aktīvi iesaistījās sabiedriskajās aktivitātēs, nākot klajā ar progresīvām idejām un nodrošinot sev arhitektūras protagonista statusu, ko vēl vairāk nostiprināja divas nozīmīgas ēkas Milānā – dzīvojamā augstceltne Torre al Parco Revere ielā (1953–56) kopā ar Franko Longoni un biroju ēka Corso Europa ielā 22 (1955–57). Tām sekoja daudzstāvu torņi Akvileja laukumā (1961–64), Bassetti māja Azzate pilsētiņā (1959–62), Cassina māja Karimate pilsētiņā Komo provincē (1964–65) un ēka Conservatorio ielā Milānā (1963–66). Šais objektos izpaudās Madžistreti raksturīgā arhitektoniskā idioma, kas, lai arī gana kritizēta, padarīja viņu par vienu no Lombardijas arhitektūras līderiem un Milānas vaibstu veidotājiem. 1956. gadā Madžistreti bija viens no ADI (Industriālā dizaina asociācijas) dibinātājiem.

Viņš uzskatīja, ka dizaina panākumu atslēga meklējama ciešā arhitektu un ražotāju sadarbībā, un 60. gadu otrajā pusē sāka strādāt ar virkni pazīstamu Itālijas zīmolu, radot objektus, kas kļuva par mūsdienu modernā dizaina klasiku.

Maksimālais dizaina minimālists

Viens no pirmajiem spožajiem Madžistreti objektiem ir Carimate krēsls, kas tapa viņa paša veidotā golfa kluba interjeram un ko ražoja zīmols Cassina. Vēlāk šai kompānijai viņš dizainēja graciozo Maralunga sofu (1973, Golden Compass balvas ieguvēja), kas pazīstama ar noliektajiem muguras spilveniem, Sindbad sofu (1981), Veranda atpūtas krēslu (1983) u.c.

Madžistreti vienoja cieša sadarbība ar zīmolu Artemide, kam maestro dizainējis tādus slavenus gaismekļus kā lampu Mania (1963), Dalù (1969), Chimera (1969), Eclisse (1966, Golden Compass balvas īpašniece), Teti (1970), Impiccato (1972). Viņa kafijas galdiņam Demetrio (1966) un Selene krēslam (1969) vienlaikus ar Pantona un Džo Kolombo Universale krēsliem bija tas gods aizsākt plastikas krēslu ēru.

Daudzus gadus Madžistreti aizvadīja gaismekļu zīmola Oluce mākslinieciskā direktora un galvenā dizainera amatā, nosakot modi un produktu stila virzienu. Šajā periodā tapuši unikāli meistardarbi un tādas dizaina ikonas kā gaismeklis Snow (1974), Sonora (1976), slavenā lampa Atollo (1977, prestižās Golden Compass balvas ieguvēja), Pascal (1979), Kuta (1980).

Uzsverot savu mīlestību pret anglosakšu kultūru, kas, viņaprāt, bija brīva no mūsdienu nomācošās vulgaritātes, 70. gadu beigās Madžistreti sāka mēbeļu dizaina pasniedzēja darbu Londonas karaliskajā mākslas koledžā (Royal College of Art). Tādējādi savu slaveno laikabiedru un arhitektūras meistaru vidū viņš izpelnījās iesauku I’inglese (itāliešu val. – anglis). Viņš dziļi mīlēja Londonu, dzīvoja un strādāja tur daudzus gadus. 1986. gadā viņa lielā mīlestība un ieguldījums jauno dizaineru audzināšanā vainagojās ar britu industriālo mākslinieku un dizaineru apvienības SIAD (Society of Industrial Artists and Designers) zelta medaļas saņemšanu.

No 80. gadu beigām Madžistreti vienoja cieša partnerība ar izdevējbiznesa haizivi Magdalēnu De Padovu, viņai piederošajam zīmolam De Padova dizainējot tādus modernās klasikas šedevrus kā Marocca krēslu (1987), Vidun stikla galdu ar masīvu koka skrūvi kā balsta elementu (1987), Silver krēslu (1989), simetrisko Shigeto box sekciju uz riteņiem (1990), grozāmo, zirgu sedlu iedvesmoto Incisa krēslu uz riteņiem (1992) u.c.

Madžistreti patika iemēģināt roku teju visās industriālā dizaina jomās, un visur viņš spēja atrast panākumu atslēgu. Vai tā būtu viņa dizainētā lampa, gulta vai virtuve, tajā bija ielikts veiksmes kods, kas nodrošināja produktam bestsellera statusu. Piemēram, zīmolam Flou 1978.gadā dizainētā pirmā pilnībā polsterētā gulta Nathalie joprojām ir viens no ejošākajiem uzņēmuma produktiem. Šogad par godu gultas četrdesmitgadei radīti limitētas sērijas izstrādājumi, kam Salone del Mobile.Milano laikā būs īpaša prezentācija. Daudzu gadu ilgušajā partnerībā ar Schiffini Mobili Cucine Madžistreti izstrādāja virkni jaunu vizuālo un inženiertehnisko virtuves koncepciju. Savā Campiglia virtuvē (1990) viņš izmantoja kabineta tipa struktūru, tādējādi minimizējot konsoļu daudzumu. Savukārt Cinqueterre (1999) izceļas ar ekstrudētā viļņotā alumīnija apdari, kas piešķir tai neatkārtojamu individualitāti un futūristiskus vaibstus. Veiksmīga izvērtās Madžistreti sadarbība ar zīmolu Kartell, kam meistars izveidoja starptautiski plaši pazīstamās Maui kolekcijas (1995–96) krēslus un galdiņu. Maui bija pirmais polipropilēna krēsls pasaulē, veidots bez atbalsta ribas vai cita muguru noturošā struktūrelementa. Maui mugura/sēdvirsma ir biezs vienlaidu sakausējums, kas padara krēslu ļoti ērtu sēdēšanai, vieglu un ergonomisku. Kartell Maui bāzes versijas cena, sākot no 150 eiro, modelis ar roku balstiem maksā no 161 eiro, ar riteņiem – no 291 eiro.

Viko Madžistreti allaž bija viedoklis par dzimtās Milānas arhitektūru, pilsētplānošanu un transporta sistēmu, un kā inteliģenta un atvērta personība viņš to pauda gan saviem studentiem, gan sabiedrībai. Maestro pēdējie arhitektūras objekti tapuši ārpus Itālijas – Saint Barth mājoklis (2002) Antiļu salās Francijā un Epalinges māja (2005) Lozannas tuvumā Šveicē. Viņa dizainētās mēbeles un lampas jau gadu desmitus bagātina Ņujorkas MoMA muzeja pastāvīgo ekspozīciju, Londonas Victoria & Albert muzeja, die Neue Sammlung muzeja Minhenē u.c. laikmetīgās kolekcijas. Pēc lielmeistara aiziešanas viņa Milānas studijā Conservatorio ielā, kur patlaban darbojas sabiedriskā organizācija Fondazione studio museo Vico Magistretti, ir izveidots brīnišķīgs muzejs, kur apkopoti un izstādīti meistara darbi un arhīvu materiāli.