Dizaina ikona «Jaunkundzīt, mēs šeit neizšujam spilvenus,» – šis XX gadsimta dizaina vēsturē slavenākais un teju biežāk citētais atteikums adresēts viņai – avangardiskajai franču dizainerei un arhitektei, modernisma dīvai, fotogrāfei un sabiedriskai aktīvistei Šarlotei Periānai (Charlotte Perriand)

Iespējams, ka provokatīvais dialogs un tā dalībnieki tā arī paliktu ieslēgti arhitektu studijas sienās 35 rue de Sèvres Parīzē, ja vien šie vārdi nebūtu nākuši no arhitektūras ģēnija Lekorbizjē (Le Corbusier) mutes un šo abu talantu sastapšanās un radošais kopdarbs nebūtu nesis pasaulei laikmetīgā dizaina šedevrus. Dažkārt uzskata, ka tandēms ar pasaulslaveno Lekorbizjē nedaudz aizēno Šarlotes Periānas veikumu. Piemēram, viņu kopā izstrādātās leģendārās LC kolekcijas (nosaukums cēlies no Le Corbusier abreviatūras) autoru sarakstā kā pirmo norāda Lekorbizjē, kam seko viņa studijas partneris, brālēns Pjērs Žannerē (Pierre Jeanneret) un trešā – Šarlote Periāna. Savukārt profesionāļu aprindās dominē viedoklis, ka kolekcijas mēbeļu ideju autore un dizainere gandrīz vienpersoniski bijusi tobrīd jaunā un avangardiski domājošā arhitekte Šarlote Periāna, kura dievināja džezu, ātras automašīnas un Žana Kokto filmas, un, pozējot pirmajiem zviļņa Chaise Lounge publicitātes foto, atļāvās demonstrēt savu augumu un atklāti parādīt skaisti veidotās kājas tam laikam nepiedienīgi īsos svārkos. Kopš 1964. gada saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti dizaineru dzīves laikā, Šarlotes Periānas vienpersoniski radīto un LC kolekcijas ikonisko mēbeļu ražošanas un izplatīšanas tiesības pieder itāļu zīmolam Cassina.

Katra mēbele uzņēmumā top ar savu ražošanas numuru, nodrošinot iespēju kontrolēt dizaina priekšmetu autentisko izcelsmi. Ikoniskie modeļi tiek ražoti Cassina I Maestri kolekcijas ietvaros. Tā kā daudzas no šīm mēbelēm ir mūsdienās plaši kopēto dizaina paraugu topa virsotnēs, diezgan bieži tirgū sastopami eksemplāri ar lielāku vai mazāku tuvības pakāpi oriģināliem un apšaubāmu izpildes kvalitāti.

Privilēģija strādāt ar Lekorbizjē

Šarlote Periāna (1903–1999) dzimusi Parīzē drēbnieka un apģērbu šuvējas ģimenē. Bērnībā viņa bieži ciemojās pie vecvecākiem gleznainajos Francijas Alpos, ko iemīlēja uz mūžu un kur vienmēr atgriezās gan baudīt dabu, gan fotografēt un strādāt. Pēc mākslas skolotāja ieteikuma, kurš novērtēja meitenes zīmēšanas talantu, mamma iedrošināja jaunieti doties uz dekoratīvi lietišķās mākslas skolu. No 1920. līdz 1925. gadam Periāna studēja mēbeļu dizainu Ecole de l’Union centrale des Arts decoratifs Francijā pazīstamu gleznotāju un praktizējošu interjera dizaineru vadībā, vēlāk papildināja zināšanas salondarbnīcā La Maitrise, kas atradās universālveikalā Galeries Lafayette un kur tika izstādīti viņas dekoratīvie sienu zīmējumi. Vienlaikus viņa cītīgi apguva tobrīd absolūti novatoriskās arhitektūras idejas Lekorbizjē sacerējumos Vers une architecture (1923) un L’Art dècoratif d’aujourd’hui (1925), un metāla mēbeles (iebūvētās un no caurulēm) savam bēniņu dzīvoklim, kur mita kopā ar vīru, bija radījusi saskaņā ar tajos aprakstītajiem laikmetīgā dizaina principiem. Viņu fascinēja viss jaunais, progresīvais un modernais.

Tikai 24 gadus veca, pašapzinīga, ar savu realizēto un atzinību guvušo darbu mapi padusē, kādā 1927. gada rudens pēcpusdienā viņa ieradās Lekorbizjē arhitektūras studijā rue de Sèvres. Pasaulē tobrīd atzītais arhitekts, kura izstrādātajām koncepcijām bija tas gods mainīt XX gadsimta moderno arhitektūru, nevērīgi pāršķirstījis viņas darbu portfolio, veltīja jauniņajai censonei dizaina vēsturē slavenāko atteikuma frāzi par spilvenu izšūšanu. Taču jaunā dāma neapvainojās. Viņa atstāja lielmeistaram vizītkarti un ielūgumu uz savu glancēto metāla un stikla mēbeļu izstādi Parīzes Rudens salonā, kas jau bija izpelnījusies preses uzmanību. Kurš gan vēlāk zvanīja Šarlotei Periānai ar aicinājumu pievienoties komandai? Neviens cits, kā Pjērs Žannerē – Lekorbizjē uzticamā ēna, uz kura pleciem gūla studijas darba organizēšana, jo arhitektūras ģēnijs bija aizņemts ar daudzām lietām, tostarp gleznošanu, ceļojumiem, sacerējumiem u.c. Periāna pieņēma uzaicinājumu un «kļuva par trešo vienas rokas pirkstu», kā viņa pati vēlāk raksturoja talantīgā trio ciešo un auglīgo sadarbību Lekorbizjē studijā. No 1927. līdz 1937. gadam jaunā arhitekte uzņēmās šefību pār interjera projektiem un viņu radītā dizaina publicitātes nodrošināšanu, iesaistoties pasaules izstādēs u.c. Darbu Lekorbizjē studijā viņa dēvēja par privilēģiju.

Leģendārā LC kolekcija

Lai gan Lekorbizjē tobrīd bija modernisma arhitektūras atslēgas figūra un savos aprakstos definēja laikmetīgo mēbeļu funkciju un veidus, viņa paša kontā nebija moderno mēbeļu paraugu. Savos projektos viņš, piemēram, izmantoja vienkāršus liekta koka krēslus, visbiežāk no austriešu rūpnīcas Thonet. Bija pienācis laiks pierādīt sevi līdzās citiem dizaina protagonistiem (kā Marsels Breiers vai Mīss van der Roe) un pievērsties liekto metāla cauruļu konstrukcijām interjerā. To pieprasīja mode un laikmetīgā dizaina standarti. Tādējādi Šarlotes Periānas misija bija sākusies, un jau 1928. gadā Lekorbizjē studijā inaugurāciju piedzīvoja LC kolekcijas prototipi. Leģendārā trio radīto mēbeļu lielo pirmizrādi Periāna sarīkoja 1929. gadā Rudens salonā Equipment d’Habitation laikā. Metāla konstrukciju mēbeles, bagātīgi rotātas ar kažokādām un tekstilizstrādājumiem, bija izstādītas uz spožām, izgaismotām grīdām, sūtot sabiedrībai vēstījumu par moderno de luxe dzīvesveidu. LC kolekcijā ar pirmo numuru jeb LC1 apzīmē krēslu, ko pazīst arī ar nosaukumu Basculant. Tas ir koloniālā stilā dizainēts, ar ādu apvilkts metāla cauruļu karkasa krēsls, kura pirmie prototipi tika izgatavoti Čērču (Church) villai un Raula Laroša (Raoul La Roche) mākslas galerijai, savukārt vēl viena nedaudz modificēta krēsla versija parādījās Rudens salona Equipment d’Habitation ekspozīcijā. Kolekcijas otrais numurs jeb LC2 ir klubkrēsls, kas veidots no četrstūrainiem ādas spilveniem hromētu metāla cauruļu ietvarā un kura pirmatnējais nosaukums bija Fauteuil Grand Confort. Tā ir viena no mūsdienās visvairāk kopētajām sēdmēbelēm. LC kolekcijas izaicinošākās (gan tehniski, gan vizuāli) mēbeles statusā sevi piesaka LC4 jeb Chaise Lounge. Tas ir guļamkrēsls – relaksācijas zvilnis metāla cauruļu rāmī, kura konstrukcija veidota ideālā ģeometrijas un ergonomikas balansā. Šarlote Periāna pati kā modele sevi demonstrēja pirmajās LC4 reklāmas fotogrāfijās, parādot pasaulei ne tikai perfekto zviļņa līniju, bet arī jauno modernas sievietes tēlu. Kā iedvesmas avotu guļamkrēsla skicei viņa norādīja pozīciju, kurā noguruši karavīri mēdz atlaisties koka paēnā, kājas izstiepjot un atspiežot pret stumbru, bet pagalvī paliekot savu mugursomu. Chaise Lounge un citi LC kolekcijas šedevri kulta mēbeļu statusu iemantoja pēc 60. gadiem, kad tos jau ražoja un popularizēja zīmols Cassina, padarot pieejamus plašākam patērētāju lokam.

Austrumu kultūra

30. gados līdztekus darbam dizaina un interjera jomā Periāna iesaistījās virknē sabiedrisko aktivitāšu, tostarp organizācijā Maison de la Culture, piedalījās modernisma arhitektūras kongresos un konferencēs, kā arī palīdzēja organizēt moderno mākslinieku savienību Francijā u.c. Viņa eksperimentēja ar materiāliem, pievēršoties kokam, niedrēm un amatniecības tehnikām. Īsi pirms Otrā pasaules kara viņa sāka auglīgu sadarbību ar otro lielāko franču modernistu Žanu Pruvē (Jean Prouvé), kurš tobrīd bija saņēmis pasūtījumu veidot ātri saliekamas un demontējamas mājas Francijas armijas vajadzībām. 1940. gadā pēc Japānas vēstniecības Parīzē ielūguma Periāna devās uz Japānu industriālā dizaina padomnieces statusā. Satuvināšanās ar austrumu kultūru un interjeru, amatniecības, keramikas un niedru tehniku studēšana ietekmēja viņas rokrakstu un domāšanas veidu visā turpmākajā karjerā. 1946. gadā atgriezusies Francijā, viņa turpināja gan individuālo karjeru, gan sadarbību ar Pruvē un pasaules arhizvaigznēm, piedaloties virknē nozīmīgu projektu. Talantīgā arhitekte dizainēja virtuvju prototipus Lekorbizjē slavenajiem dzīvokļu namiem Unité d’Habitation Marseļā (1950) un Tokijā (1959), modelēja interjerus lidsabiedrības Air France birojiem Londonā, Parīzē, Tokijā, izstrādāja mēbeļu dizainu itāļu kompānijai Cassina u.c. Savukārt Les Arcs (1967–1982) slēpošanas kūrorta projektā Savojas reģionā Periāna lieliski apliecināja sevi standartizētu un rūpnieciski ražotu ēku arhitektūras lietpratējas statusā, dizainējot mini apartamentus un standartizējot virtuvju un vannas istabu izbūvi, kas deva iespēju efektivizēt būvniecības tempus un izmaksas. Ar izstādēm un sadarbības projektiem viņa ik pa brīdim atgriezās pie japāņu kultūras, apliecinot savu mīlestību šai valstij. 1998. gadā klajā nāca Periānas autobiogrāfija Une vie de création. Grāmata atklāj virkni dizaina vēstures detaļu, talantīgās mākslinieces novatorisko kvēli un talanta spozmi.