Pjēro Lisoni (Piero Lissoni) ir viens no spēcīgākajiem zīmoliem laikmetīgajā dizaina industrijā

Persona

Uzaudzis antīkās restaurācijas speciālistu ģimenē slavenībām un talantiem pārbagātajā Milānā, tur 1986. gadā kopā ar Nikoletu Kanezi (Nicoletta Canesi) viņš atvēra savu studiju Lissoni Associati, fokusējoties arhitektūras, interjera un produktu/apgaismojuma dizaina virzienā. Šodien Lisoni impērijā ietilpst tādi uzņēmumi kā Graph.x (grafisko projektu komunikācijas aģentūra, ko vada brālis Masimiljano Lisoni), Lissoni Architettura, Ņujorkā dibinātā Lissoni Inc., kas orientēta uz ASV, Kanādas, Centrālās un Dienvidamerikas tirgu. Būdams ievērojamu sabiedrisko un privāto arhitektūras projektu, izstāžu zāļu un ekspozīciju autors, viņš vienlīdz veiksmīgi attīstījis kā arhitekta, tā dizainera karjeru. Produktu izveidē sadarbojoties ar tādiem slaveniem zīmoliem kā Alessi, Audi, B&B Italia, Boffi, Cappellini, Cassina, Fantini, Flos/Antares, Fritz Hansen, Glas Italia, Illy, Kartell, Knoll International, Lema, Living Divani, Lualdi, Matteograssi, Poltrona Frau, Porro, Riva 1920, Sanlorenzo Yachts, Tecno, Thonet, Wella u.c., vairākos no tiem Lisoni ieņem arī radošā direktora posteni. Viņš ir piemērs tam, kā dizainu pārvērst peļņu nesošā biznesā. Profesionāļu aprindās Lisoni dēvē par proporciju alķīmiķi. Atrasties viņa veidotajā vidē ir komfortabli un viegli. Šķiet, ka tā organizēta netveramā dimensionālā harmonijā. Viņa personības kods ir ironiskais un humora pilnais skats uz pasauli. Lai arī meistara dienaskārtība saspringtajā Salone del Mobile.Milano nedēļā sadalīta minūtēs, laiks, kas mums atvēlēts sarunai viņa paša kūrētajā Living Divani stendā, aizvien pastiepjas, dodot iespēju kaut pa spraudziņu ielūkoties viņa laikmetīgā dizaina laboratorijā.

Vai pa šiem darba gadiem esat atšifrējis dizaina definīciju?

Man dizains ir kaislība. Vēl – dzīves kvalitāte. Pateicoties laimīgai sakritībai, ka šai jomā strādāju, manā gadījumā dizains ietver vēl vienu aspektu – nopietnu darbu. Mūsdienu pasaulē strādāšana dizaina un arhitektūras jomā ir komandas, nevis vienpersonisks darbs. Es sajūtu sevi kā komandas daļu. Protams, esmu kļuvis par sava uzņēmuma publisko seju, bet tas noticis tāpēc, ka esmu pietiekami dekoratīvs un labi apmaksāts arī par šiem pienākumiem. (Smejas.)

Esat studējis arhitektūru, bet kā daudzi itāliešu arhitekti strādājat arī dizaina jomā. Ievērojat tradīciju?

Mēs visi esam studējuši Politecnico di Milano. Būt arhitektam nozīmē spēt attīstīt un pilnveidot savas zināšanas, tostarp dizainējot interjerus, mēbeles. Man patīk dizainēt itin visu.

Cik radošs dizainera darbs šodien vispār ir?

Ja runājam par ikvienu projektu vai objektu, ko īstenojam, tad tas dzimis nevis tāpēc, ka man, no rīta pamostoties, ir iešāvusies prātā šī lieliskā ideja, bet gan lielu un plašu diskusiju rezultātā. Mēs sanākam ar uzņēmumiem kopā un atveram prātus – tas ir tāpat kā atvērt milzīgu galdu un uzlikt uz tā visus iespējamos rīkus: ideju uzmetumus, detaļas, modeļus, materiālus... Tai brīdī tas kļūst par tādu kā dārgumu lādi. Balstoties uz šo informāciju, mēs varam sākt diskutēt par jaunu galdu, jaunu sofu, jaunu virtuvi vai lampu. Es nekad nedomāju no tāda skatu punkta, ka esmu dizainers un tagad varētu radīt kādu brīnišķīgu krēslu. Nekad mūžā. Man radīšana ir diskusija, sadarbība, dažreiz cīņa, ko mēs izcīnām korektā veidā, tiecoties pēc labāka rezultāta.

Kur slēpjas jūsu panākumu atslēga?

Es domāju, ka tur nav noslēpumu. Manā izpratnē, tā ir tikai ziņkāre. Katru dienu es meklēju un cenšos atklāt ko jaunu. Lasu, diskutēju, uzdodu sev jautājumus. Man nepieciešams būt ziņkārīgam. Un šodien svarīgi būt ziņkārīgākam nekā vakar. Tas ir tāpat kā būt bērnam un katru dienu censties uzlabot rotaļlietu... Man patīk uzlabot un uzlabot... šīs apkārt esošās «muļķīgās» lietas. (Smejas.)

Kā radāt skices un vai tiecaties nepārtraukti uzlabot pirmatnējo?

Atkarībā no apstākļiem un situācijas dažreiz zīmēju uz papīra, dažreiz plaukstdatorā, dažreiz uz kāda pa rokai esoša objekta. Kad sāku dizainēt, es allaž veidoju vienkāršu pamata skici. Precīzāk sakot, «uzlieku» uz papīra bāzes informāciju. Cenšos atrast objekta kodolu un parasti netaisu daudzas jo daudzas skices. Un tad sāku strādāt ar komandu.

Tā ir šodiena, kad jums ir pieredze un komanda. Kā bija tad, kad sākāt?

Arī toreiz. Vienu, varbūt divas skices, jo tas noslēpums jau ir skices uzmetumā.

Vai kādreiz esat modies naktī, lai piefiksētu ideju vai uzzīmētu skici?

O, nē, tas ir neiespējami! (Smejas.) Es nekad nevarētu pat iedomāties naktī mosties un zīmēt skices.

Vai jums visi projekti izdodas vienlīdz gludi, ir sirdij tuvi un labi pārdoti?

Daži no projektiem, ko esmu paveicis, ir neperfekti. Tie ir tādi kā nepareizi kaut kādā ziņā. Tieši «nepareizie» projekti man ir tie mīļākie, un es savā profesionālajā dzīvē tos vērtēju visaugstāk.

Ko nozīmē perfekts vai neperfekts?

Tai brīdī, kad kaut ko radi, tev šķiet, ka tā detaļa ir perfekti izstrādāta, pārdomāta, bet reālajā dzīvē tā kļūst par katastrofu. Savukārt citas detaļas vai risinājumi, kas man nepatīk no pirmsākumiem, par kuriem es domāju – tie ir nekam nederīgi – un ko es reizēm negribētu prezentēt klientam, galarezultātā gūst panākumus.

Vai dizainējot esat kļūdījies?

Protams, esmu kļūdījies, es to daru katru dienu. Dažreiz kļūdas bija patiešām nopietnas, taču beigās viss atrisinājās. Piemēram, izveidoju vienu absolūti neērtu sofu Living Divani, atsakoties no visiem komforta elementiem. Ja uzņēmums ar savām prasmēm un pieredzi nebūtu iesaistījies tās pilnveidošanā, dīvāns būtu «nāvējošs». Es veidoju kafijas kannu zīmolam Alessi. Tas ilga vairāk nekā gadu, un es pārsvarā koncentrējos uz estētiku, nevis primāro funkciju. Rezultāts – nedzerama kafija! Tikai pateicoties Alberto Alessi, kurš pievērsās projektam un palīdzēja izveidot īstu kafijas vārāmo, ieguvām labu kafijas garšu... Kļūda ir būtiska, tā nav nožēla, bet gan skola, mācīšanās. Ja kļūda ir mēģinājums atklāt vai paplašināt izziņas robežas, esmu gatavs kļūdīties.

Kas ir tās būtiskās, neredzamās lietas, kas nosaka objekta vai projekta dzīvotspēju?

Kad runājam par dizainera profesiju, man patīk ielikt objektā «cilvēcisko pieskārienu». Sauksim to vienkārši par humāno aspektu. Galu galā mēs izdzīvojam tikai tāpēc, ka piešķiram objektiem cilvēciskā starojuma devu. Katru dienu parādās jauns humānais aspekts. Tas iekodēts mūsu domās, sirdīs, kultūrās.

Un kā ar jūsu izslavēto ironijas piedevu?

Man noteikti nepieciešams ielikt projektā savu ironijas devu. Man to vajag, un mums to vajag... Es domāju: «Pjēro, šis ir jauks objekts, bet... tas man nepatīk, jo tas ir pārāk perfekts manā redzējumā.» Tāpēc dažas dienas pirms prezentācijas es sāku zvanīt rūpnīcām un lūgt: pagaidiet, nerādiet šo detaļu, vai mēs varam mainīt to tādā vai citādā veidā? Un jūs zināt, kāda ir atbilde. Ļaudis no rūpnīcas man ar smaidu saka: «Pjēro, vilciens ir aizgājis, rītdien produkts ir izstādē, un tam plānota pirmizrāde...»

Jūs strādājat Itālijai, Eiropai, pasaulei. Kā izjūtat vidi un kultūras?

Jūs zināt, es bieži domāju, ka tā ir liela vērtība – būt Eiropā un būt Eiropas kultūras daļai. Tas nozīmē, ka esmu itālietis Eiropas lielvalstī. Taču šī valsts nav milzīga tikai tāpēc, ka aptver ievērojamu teritoriju. Eiropa ir liela prāta un kultūras dēļ.

No kuriem Eiropas arhitektūras korifejiem iedvesmojaties?

Dzīvojot un strādājot Milānā, es sajūtu sevi kā milānieti ar tai piemītošo kultūras bāzi. Un te mums ir Kastiljoni, Ponti, Madžistretti, bet vienlaikus esmu saistīts, piemēram, ar vācu arhitektūras mantojumu un Mīsu van der Roe, ar skandināvu dizainu, ar krievu mākslinieku un dizaineru Rodčenko. Eiropu raksturo bagāta kultūru palete. Mēs te dzīvojam, un tā ir milzu vērtība.

Kāda ir jūsu ierastā diena?

Tā sākas ar espresso macchiato un glāzi gāzēta ūdens. Pamatā dienu veido pārvietošanās no viena projekta uz otru, no vienas komandas pie citas. Tomēr dažreiz man nepieciešams aizbēgt – uz muzeju, kafijas veikalu, palasīt vienatnē vai skicēt...

Bez kā jūs nevarētu iztikt ikdienā?

Bez kafijas... dzīve nav iespējama. Pēc Ādama un Ievas radīšanas dievs turpināja strādāt, lai radītu kafiju (smejas). Un viņš izgudroja espresso.

Kurš projekts jums sagādājis lielāko gandarījumu?

Mans dēls Frančesko ir mans lielākais gandarījums. To uzskatu par savu ievērojamāko reālo projektu. Visi citi nav būtiski. Tas ir mans labākais darbs pagātnē.

Vai viņš turpina jūsu darbu?

Jā, viņš izvēlējās būt inženieris. Neviens nav perfekts! (Smejas.)

Un kas jūs sirdī esat – arhitekts vai inženieris?

Es eju vidusceļu, balansēju starp arhitektūru un inženieriju, jo bez inženierijas, tehnoloģijām, procesa kontroles un vadības mūsu profesijā nekas nav iespējams. Es esmu paveicis daudz projektu, gribētos cerēt, ka daudz labu projektu. Tomēr man patīk domāt, ka labāko no saviem projektiem es sākšu rīt no rīta.