Iespējams tāpēc, ka nebija ieguvis akadēmisko izglītību arhitektūrā vai inženierzinātnēs, viņš pats nemēdza sevi pozicionēt kā arhitektu, dizaineru vai inženieri. Viņam patika fabrikas meistara nominācija

Dizaina ikona

Taču visās augstākminētajās disciplīnās viņš darbojās ar izcilību, dziļām zināšanām un talantu. Viņa sacītais – nekad nedizainēt to, ko nevar izgatavot – atspoguļo modernisma estētikas ģenētisko kodu. Viņa vizuālā tēla iezīme – īss militārā stila matu griezums.

Žans Pruvē (Jean Prouvé) – cilvēks, kuram piedēvē franču otrā lielākā modernista pēc Lekorbizjē statusu un kura vārds šodien spoži mirdz pagājušā gadsimta franču arhitektūras un dizaina slavenību zvaigznājā. Lai gan Francijā Pruvē personība un darbi allaž bijuši zināmi un leģendām apvīti, viņa modernisma stila mēbeles, kas kļuvušas par dizaina ikonām, savu atdzimšanu un globālās sabiedrības uzmanību iemantoja pēc 2002. gada, kad to ražošanu, sadarbojoties ar Pruvē fondu un ģimeni, sāka zīmols Vitra. Kā uzsver viņa daiļrades pētnieki, mēbeļu izveidē Pruvē nekoncentrējās uz formu. Viņa dizainā forma izriet no izgatavošanas tehnoloģijas, materiāla un konstrukcijas simbiozes, kas saskan ar leģendārā amerikāņu dueta Īmsu pieeju. Interpretējot Lekorbizjē ideju par dzīvojamo telpu kā mašīnu, savu ēku un mēbeļu dizainā Pruvē iedvesmojās no lidaparātu estētikas un itin bieži izmantoja to konstrukcijas principus. Par kulta un kolekcionāru medību objektiem kļuvušas ne tikai Pruvē mēbeles, bet arī savulaik Francijas strādniekiem un karavīriem, kā arī franču kolonijām Āfrikā veidotās saliekamās mājas, kas ik pa laikam uzmirdz nozīmīgākajās dizaina izstādēs un pasaules vareno privātkolekcijās.

Kalējs no mākslinieku ģimenes

Žans Pruvē (1901–1984) dzimis Parīzē ar mākslu un sabiedrisko jomu saistītā septiņu bērnu ģimenē. Viņa tēvs bija pazīstams mākslinieks, māte – pianiste, kuri kopā ar citiem radošiem domubiedriem, tostarp jūgendstila māksliniekiem, Francijas pilsētā Nansī veidoja kolektīvu l’École de Nancy, kur tika ģenerēta virkne novatorisku ideju – kā padarīt mākslu pieejamu sabiedrībai, kā radīt saikni starp mākslu un rūpniecisko ražošanu u.c. Šai progresīvajā un radošajā gaisotnē veidojās topošā ģēnija uzskatu kopums un pasaules redzējums. Likumsakarīga bija arī jaunā censoņa studiju izvēle – Nansī inženiermākslu skola, kur viņš izglītojās trīs gadus. Vēlāk tēvs nosūtīja jaunekli uz Parīzi apgūt amatu mākslinieka kalējdarbnīcā, kur Pruvē apguva metālapstrādes pamatus un tehnikas. 1923. gadā Nansī viņš atvēra savu metāla amatnieka darbnīcu, kur kala lustras, lukturus u.c., kā arī izpildīja vietējo arhitektu pasūtījumus, izgatavojot kāpņu margas, restes, vārtus u.c. art deco projektiem. Taču greznie kalumi un dekoratīvais stils nebija Pruvē sirdslieta. Viņu «uzrunāja» gludais lokšņu metāls un eksperimenti ar tērauda konstrukcijām, kas progresīvā modernista fabrikā ātri vien pārtapa durvīs, bīdāmās sienās, vitrīnās, liftu kabīnēs un mēbelēs.

Moduļu ēku līderis

Atklājot studiju Ateliers Jean Prouvé, viņš sāka sadarbību ar progresīviem franču arhitektiem, kuri darbojās militārajā industrijā, un tādām laikmetīgā dizaina zvaigznēm kā Šarlote Periāna un Pjērs Žanerē no slavenās Lekorbizjē studijas. Pruvē apzinājās masu produkcijas potenciālu, kas iedvesmoja viņu izstrādāt un patentēt rūpnieciski ražotas ēkas no metāla konstrukcijām un iecienītā lokšņu tērauda. Jau 30. gadu vidū viņš bija izveidojis skolu, slimnīcu un biroju standarta projektu katalogu, bet 1937.–1939. gadā izstrādājis rūpnieciski izgatavotu brīvdienu māju tērauda apdarē. 1939. gadā Pruvē saņēma daudzciparu Francijas militārā kompleksa pasūtījumu izgatavot vieglas, ātri saliekamas un demontējamas ēkas armijas vajadzībām, kurās varētu izmitināt no četrām līdz divpadsmit personām. Projekts tapa, par pamatu izmantojot iepriekš izstrādāto brīvdienu mājas modeli. Ēku izgatavošanā meistars lietoja paša fabrikā tapušas tērauda konstrukcijas, ko aizpildīja ar viegliem koka paneļiem. Taču dažādu birokrātisko šķēršļu un materiālu deficīta dēļ šo ēku masveida ražošana netika īstenota. Ateliers Jean Prouvé saņēma arī Francijas Rekonstrukcijas un Pilsētbūvniecības ministrijas pasūtījumu par masveida rūpnieciski ražotu moduļu māju izgatavošanu bēgļiem. Kara un pēckara periodā, kad visā pasaulē bija nepieciešami ātri būvējami un ekonomiski mājokļi, Pruvē kļuva par šīs jomas protagonistu Eiropā.

Viens no Pruvē saliekamo ēku šedevriem Maison Tropicale (1949–1951) ir modernisma arhitektūras paraugs, kas ik pa laikam tiek izstādīts pasaules prestižākajās dizaina izstādēs. Ēka būvēta uz betona pāļiem locīta tērauda lokšņu un alumīnija apdarē ar mērķi saglabāt rezistenci pret džungļu mitrumu. Speciāli šim projektam Pruvē dizainējis arī izteiksmīgo, inženieriski perfekto galdu EM table (1950). Avangardiskā māja bija paredzēta ātrai un lētai mājokļu trūkuma problēmu risināšanai franču kolonijās Āfrikā. Sākotnēji būvju komponentes tapa Francijā un ar lidmašīnām tika nogādātas Āfrikas valstīs, taču galarezultātā tas izrādījās neekonomiski un vieglāk bija uzbūvēt mājokļus no vietējiem materiāliem. Šodien Pruvē moduļu mājas ir kolekcionējami kulta objekti, kas maksā miljonus un rotā bagātu mākslas pazinēju privātkolekcijas. Lielākā Pruvē oriģinālo ēku privātglabātuve izvietota Nansī pilsētā, kur notiek to rekonstrukcija un detaļu atjaunošana pirms nonākšanas prestižās mesēs un izsolēs. Šeit uz gleznainas nogāzes atrodas arī Maison Prouvé (1954) – ģeniālā dizainera un inženierijas lielmeistara privātmāja, kas patlaban ir atjaunota un no kuras atvērtās fasādes gluži kā grāmatu var lasīt Nansī arhitektonisko audeklu.

Inženierijas meistardarbi – Standard, Cité

Ar mēbeļu izgatavošanas tehnikām Pruvē aizrāvās kopš divdesmito gadu vidus. Lai gan viņa laikabiedri eksperimentēja ar liektām cauruļu tipa metāla konstrukcijām, kas bija arī Bauhaus DNS materiāls, Pruvē deva priekšroku lokšņu metālam – liektam, presētam u.c. apstrādātam. Šo tendenci ataino arī viens no meistara agrīnajiem šedevriem – Cité krēsls (1930), kas sākotnēji izstrādāts Sitē (Cité) Universitātes studentu uzturēšanās zāles konkursa projektam. Šo ērto un ekspansīvo atpūtas krēslu ar ādas jostu roku balstiem autors pats bija ļoti iecienījis, un tas rotāja dzīvojamo istabu viņa mājoklī. Šodien Vitra ražotā krēsla cena, sākot no aptuveni 2700 eiro.

Pruvē ģeniālais krēsls no Standart sērijas datēts ar 1934. gadu. Šis niansēti izstrādātais agrīnā daiļrades posma inženierijas paraugs ir viens no spilgtākajiem meistardarbiem, kas uzskatāmi rāda konstruktīvo prasību nozīmi Pruvē dizainā. Krēsla priekšējās kājas veidotas no liekta cauruļveida tērauda, savukārt aizmugurējās, kurām jānodrošina lielāka slodze, izgatavotas no apjomīgām, dobām liekta lokšņu tērauda sekcijām. Šo apjomīgo profilu forma aizgūta no lidmašīnas spārnu dizaina. Balstoties uz slodzes aprēķiniem, tieši savā platākajā vietā profili pievienoti sēdvirsmas un priekšējo kāju rāmim, nodrošinot krēsla stabilitāti un izturību. Lidmašīnas spārnu imitējošā konusveida profila īsākā daļa pievienota krēslam tādā leņķī, lai nodrošinātu optimālāko atzveltnes pozīciju. Krēsls pirmatnēji nodēvēts par Nr 4, jo pirms tam bija izveidoti trīs prototipi. Turpmākās krēsla versijas tā evolūcijas gaitā attīstītas ar nosaukumu Standart. Krēslus izgatavoja Pruvē privātfabrikā, un lielākā daļa modeļu bija veidoti metāla rāmja konstrukcijā ar liekta saplākšņa sēdvirsmu un atzveltni. 80. gados tapa pēdējie modeļi, kuru aizmugurējās kājas izgatavoja no alumīnija. Šodien oriģinālos Standart vintage paraugus tirgo pat par 15 tūkst. ASV dolāru. Vitra tapušo Standart oriģinālo krēslu cena ir, sākot no aptuveni 490 eiro.

Pompidū centra krusttēvs

Pruvē inženiera ģenialitāte tika augstu vērtēta, un jau 50. gadu vidū viņš darbojās kā konsultants virknē nozīmīgu, inženieriski izaicinošu arhitektūras projektu ar tērauda konstruktīvajiem un fasāžu risinājumiem. Pruvē lasīja lekcijas studentiem un turpināja savu mīlestības darbu ar rūpnieciski izgatavotu ēku un konstrukciju prototipiem. Pateicoties ieguldījumam saliekamo ēku filozofijā un industrijā, Pruvē uzskata par ietekmīgu tā sauktās nomadu arhitektūras attīstītāju.

Kāds vēsturisks Pruvē lēmums savulaik izraisīja milzu sašutumu parīziešu vidū. Kad maestro bija žūrijas priekšsēdētājs Pompidū centra arhitektūras konkursā (1971), tieši viņa viedoklis bija noteicošais, par uzvarētājiem izvēloties Ričarda Rodžersa (Richard Rogers) un Renco Pjano (Renzo Piano) projektu. Protestu vētra bija zemestrīcei līdzīga, taču ultramodernā būve kļuvusi par vienu no Parīzes kultūras simboliem, kuras krājumos šodien glabājas arī paša leģendārā Pruvē darbi.