Katram vīrietim ir vajadzīgs savs friziermeistars, līdzīgi kā ģimenes ārsts vai zobārsts

Persona

Tā uzskata specializēto vīriešu frizētavu (barbershop) kustības aizsācējs Latvijā Edgars Rozenvalds, kurš no matiem un bārdām ķēries pie kājām. Viņš ir radījis zīmolu Rosenwald Shoes un izveidojis vīriešu apavu salonu.

Viņš nevis seko pieprasījumam tirgū un konkurē ar esošo piedāvājumu, bet rada jaunu. Biznesa idejas ir paša izsāpētas, un uzņēmējdarbībā lieti noder austrumos apgūtā klientu servisa filozofija.

Kad pirms pieciem gadiem Rīgā atvērāt barbershop, tā bija pirmā šāda veida frizētava. Tagad to ir savairojies kā sēņu pēc lietus. Kāpēc?

Jā. Latvijas tirgum tas ir raksturīgi. Pēc tam, kad tika atvērts pirmais solārijs, nebija ilgi jāgaida, kad tie saradās teju katrā mājā. Tāpat notika ar kebabnīcām, suši tirgotavām un t.s. izlaušanās istabām. Latvijā būtu nepieciešamas 20 šādas istabas, taču ir 160, tik daudz, cik tādu būtu vajadzīgs Maskavā. Ja ir kāds veiksmes stāsts, tas tūlītpat tiek pārņemts. Labas idejas tiek kopētas. 2013. gadā, kad atvēru pirmo barberšopu, visi teica, ka šādas koncepcijas vīriešu frizētavas Latvijā nav dzīvotspējīgas, tādām ir potenciāls visur citur pasaulē, tikai ne pie mums. Es radīju zilo okeānu jeb pilnīgi jaunu piedāvājumu un pieprasījumu. Pirmais konkurents parādījās tikai pēc diviem gadiem. Pa to laiku mēs bijām izdarījuši pilnīgi visu, ko šajā nišā bija iespējams paveikt, – radījuši atbilstošu interjeru, servisu ar visām nepieciešamajām lietām, ielikuši pamatus tradīcijām. Bijām pirmā frizētava, kas sāka strādāt ar sociālajiem tīkliem un reklāmu, savā ziņā šokējot tirgus dalībniekus.

Cik frizētavu tagad ir jūsu impērijā?

Šobrīd ir septiņas un būs vēl. Ārpus Rīgas ir divas – Valmierā un Jelgavā. Esmu radījis divus zīmolus – Wood Religion Barber Shop, kas ir tāds aristokrātiskāks, un Knockout Barber Shop, kas atbilst amerikāņu stilam jeb jaunā viļņa vīriešu frizētava, kurās cilvēki strādā krosenēs un stilīgos T-kreklos. Izdarīju stratēģiski pareizi – paņēmu abas mērķa auditorijas.

Ar ko tieši šādi barberšopi atšķiras no citām frizētavām?

Šeit strādā tikai ar vīriešiem. Tas ir kā labs autosalons, kurā tiek apkalpotas tikai vienas markas automašīnas, nevis labotas visas pēc kārtas. Te tiek izmantota profesionāla vīriešu kosmētika. Kopš 2013. gada strādāju pie savas vīriešu kosmētikas līnijas – gan matiem, gan bārdai. Septembrī tirgū nonāks 15 dažādi produkti. Atšķiras ne tikai kosmētika, bet arī pakalpojumi, jo vīriešu frizētavā strādā ar bārdas nažiem un dažādiem citiem instrumentiem, kurus parasti nelieto salonos, jo tie ir salīdzinoši dārgi. Vīriešiem tiek piedāvātas arī sejas masāžas.

Šajās frizētavās ir pilnīgi cita atmosfēra – gan interjers, gan mūzika. Piedāvājam dažādus alkoholiskos kokteiļus, esmu izveidojis sadarbību ar dažādiem zīmoliem, piemēram, Heineken. Sadarbojamies arī ar uzņēmumu Prike Latvija. Vīrietim, kurš ir atnācis pie mums, tiek piedāvāts dzēriens, kas pudelē maksā 75 eiro. Tas ir iekļauts cenā. Knockout Barber Shop ir sadarbība ar Red Bull. Kurš gan 2013. gadā varēja iedomāties, ka frizētava var sadarboties ar alkohola ražotājiem? (Smaida.) Cilvēki joprojām ir pārsteigti, kad frizētavā viņiem tiek piedāvāta glāze grādīga dzēriena.

Vai un kā ir mainījušies Latvijas vīrieši pēdējos gados?

Izmaiņas ir ļoti lielas. Kad sāku strādāt šajā nozarē, vīriešiem bija tādas frizūras kā Brūsam Lī (Bruce Lee), kā Lego cilvēciņiem. Tobrīd ļoti labi varēja redzēt, kurš ir vietējais, kurš – iebraucējs. Pakāpeniski šo situāciju mainījām. Tā bija cīņa, jo klientiem nebija nekādu zināšanu un pieredzes. Stāstījām un rādījām, kā vajag pareizi veidot matus, bet vīrieši smējās un teica, ka viņi jau neesot geji. Viņi baidījās no matu želejām, jo tās matus padarīja spīdīgus. Viņus uztrauca tas, vai cilvēki nerādīs uz viņiem ar pirkstiem. Laika gaitā vīrieši arvien vairāk un vairāk atvērās. Viņi sāka uzticēties frizieriem, kas mūsu frizētavās nav parasti friziermeistari, savā ziņā tie ir tādi īpaši cilvēki.

Latvijā tas izdevās, bet kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem – nekas nesanāca, jo viņi pirmos mēģinājumus neveica pārāk labā līmenī. Tā kā es pirmos četrus gadus gandrīz nemaz negulēju, man izdevās kvalitātes latiņu pacelt patiešām augstu. Tagad Wood Religion zīmolu zina un respektē ietekmīgi barberšopi pasaulē. Tas sniedz gandarījumu.

Jūs nebijāt nedz diplomēts frizieris, nedz uzņēmējs, taču metāties iekšā pavisam nezināmā lauciņā. Vai nebija bail?

Bail nebija, jo zināju, ko gribu panākt. 23 gadu vecumā kļuvu par direktoru kādā pasaules līmeņa korejiešu kompānijā. Manā vadībā strādāja seši darbinieki, visi bija vecāki par mani. Man vajadzēja būt gudrākam, vajadzēja viņiem rādīt piemēru un panākt, lai viņi mani klausītu. Tāpēc apmeklēju dažādas vadītāju apmācības programmas. Dienvidkorejā labi apguvu austrumu servisa filozofiju. Tur cilvēks ir galvenais resurss uzņēmējdarbībā, tieši tāpēc šī valsts ir piedzīvojusi strauju ekonomikas augšupeju. Pēc tam sešus mēnešus strādāju Maskavā, kur adaptēju šo biznesu.

Kas tā bija par jomu, kurā darbojāties?

Tas bija masāžas krēslu bizness.

Kā radās ideja par specializētu kungu frizētavu?

Londonā, Korejā un citviet pasaulē biju pamanījis Barber Pole. Reiz, braucot no Berlīnes, kur es klubos spēlēju ģitāru, autobusā radās ideja ko tādu izveidot arī Latvijā. Izdomāju plānu un to pierakstīju. Piecu gadu laikā būšu gandrīz visu no šīm iecerēm realizējis. (Smaida.) Sākumā gāja grūti, jo Latvijā neviens nesaprata, kāpēc kaut kas tāds vispār ir vajadzīgs.

Kur ņēmāt naudu? Cik lielas investīcijas prasīja idejas īstenošana?

Nopelnīju. Pēc darba Korejā un Maskavā nolēmu darīt to, kas man patīk, proti, divus gadus nodarbojos tikai ar mūziku. Klubos spēlēju ģitāru un saņēmu labu naudu.

Kāds bija sākums uzņēmējdarbībā?

Esmu izbaudījis dažādas pārbaudes un nodokļu politikas īpatnības visā to krāšņumā. Kad izveidoju mikrouzņēmumu, pēc trim mēnešiem man virsū «uzkrita» Valsts ieņēmumu dienests ar pilnu auditu. Dabūju uz savas ādas izjust visu birokrātisko stulbumu, pēdējo naudu atdevu grāmatvedei, kura strādāja ekstra stundas, lai sakārtotu visus dokumentus. Esmu sapratis, ka Latvijā nevajag gaidīt nekādu loģiku, jo šeit tās nav nevienā institūcijā. Tāpēc mūsu valsts ir tieši tajā vietā, kurā tā atrodas. Latvijā biznesa vide ir agresīva, neviens ne par ko paldies neteiks. Nevajag cerēt, ka tad, ja tu maksāsi lielus nodokļus, tev kāds palīdzēs vai aizstāvēs. Latvijas nodokļu politika bremzē uzņēmējdarbību. Nosacījumi ir tādi, ka brīžiem gribas raudāt. Tāpēc arī cilvēki aizbrauc. Cilvēku ir maz, tāpēc ir jāstrādā ļoti labi. Nedrīkst pazaudēt esošos klientus. Nevar strādāt, kā, piemēram, Maskavā, kur, ja kāds klients aiziet, nākamajā dienā atnāk citi.

Kāda šobrīd ir konkurence starp vīriešu frizētavām? Kā jūs cīnāties ar daudzajām franšīzēm?

Šajā tirgū ir līderi un ir citi, tie tad arī konkurē savā starpā. Kad tirgū ienāca konkurents – Maskavas tīkls Chop-Chop –, es sagrabināju pēdējo naudu un izmantoju iespēju brīdī, kad viņi nolēma Rīgā savu biznesu slēgt, iegādāties viņu frizētavas. Daļu slēdzu, bet vienu paturēju un pārveidoju par Knockout Barbershop.

Ja runā par konkurenci, jāatzīst, ka šobrīd manas vīriešu frizētavas tirgū dominē, esam savā ziņā monopolisti. Konkurentiem nesekoju, lielāko daļu uzskatu par vienkāršiem saloniem, tādi gan ir teju vai uz katra stūra. Daudzi it kā atver specializētas frizētavas, bet patiesībā tās ir frizētavas, kas nosaukumā izmanto vārdu barbershop.

Vai Rīgā nav par daudz specializēto vīriešu frizētavu?

Manējo – nē, citu gan. Tās lai arī cīnās cita ar citu. (Smaida.) Man ir daudz lojālo klientu, ar tiem arī strādāju, darba netrūkst. Katram vīrietim ir vajadzīgs savs meistars, līdzīgi kā ģimenes ārsts vai zobārsts. Citās pasaules valstīs, piemēram, Lielbritānijā vai Īrijā, tēvs uz barberšopu atved savu dēlu, dēls atved savējo. Tā ir ģimenes tradīcija. Arī Latvijā tā būs, bet tam ir nepieciešams laiks. Mūsu valstī šī tradīcija bija zudusi, tagad ir jāsāk to veidot no jauna. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šādas vīriešu frizētavas nebija retums. Tagadējās Galerijas Centrs 7. stāvā, piemēram, bija frizētava ar speciāliem krēsliem.

Padomju laikā, arī daudzviet citur pasaulē, bija laiks, kad unisex salonos vienuviet tika apkalpotas gan sievietes, gan vīrieši. Šādam biznesam, protams, ir mazāk risku. Vīriešu frizētavas ir ietekmējušas arī dažādas pasaules modes tendences, piemēram, grupas The Beatles popularitātes laikā Lielbritānijā daudzi vīrieši sāka apmeklēt sieviešu frizētavas, kur viņiem taisīja tādus matus kā The Beatles mūziķiem.

Vai meistari ir tikai vīrieši?

Tas ir tāds mīts, ka tie ir tikai vīrieši. Šajā profesijā strādā arī sievietes – gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Es nedošu priekšroku meistaram tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Zinu, ka dažos salonos tā dara. Tā ir liela muļķība vai gluži vienkārši nezināšana. Sievietes ir labas frizieres. Bez viņām barberšopos nemaz nevar iztikt, jo viņas par vīriešiem prot īpaši rūpēties un viņiem tas patīk, jo vīriešiem bieži vien pietrūkst uzmanības. (Smaida.)

Ar ko atšķiras barberšopi no saloniem?

Salonos ir hierarhija jeb kastu sistēma. Ir paši galvenie meistari, kuri ieguvuši dažādas godalgas, ir frizieri, kuriem sasniegumu mazāk, – tie nav tik svarīgi. Specializētajās frizētavās meistars ir gan frizieris, gan bārddzinis, gan stilists.

Kur jūs atrodat šādus meistarus? Vai Latvijā tādus kāds skolo?

Kad atvēru pirmo frizētavu, pats strādāju par meistaru – biju bārddzinis un veicu bārdas korekcijas. Biju Latvijā pirmais bārddzinis. Šo arodu apguvu kursos Anglijā un apmācīju savus darbiniekus. Tad uzņēmumā kā ģimenē sākām viens otru apmācīt. Esmu izveidojis Wood Religion Barber Shop akadēmiju, kas ir pirmā tāda mācību iestāde Baltijā. Tikko mācības sāka jauns kurss, jau trešais pēc kārtas, – deviņi cilvēki, visi bez jebkādām priekšzināšanām. Pēc akadēmijas beigšanas labākie varēs strādāt uzņēmumā.

Vai kļūs par jūsu konkurentiem...

Tas nav svarīgi, galvenais ir šo tirgu attīstīt. Mēs palīdzam attīsties barberšopiem arī Igaunijā un Lietuvā, organizējam kaimiņiem kursus. Vieglāk ir mācīt no jauna, nekā pārmācīt. Latvijā nav nevienas organizācijas, kas kontrolētu frizieru kvalifikāciju, vai viņiem ir kādi diplomi, vai viņi vispār māk griezt matus. Jebkurš var izdomāt, ka māk taisīt frizūras un prasīt par matu griezumu 40 eiro. Turklāt daudzviet frizieri mācās par klienta naudu un eksperimentē ar viņa matiem.

Mēs cenšamies ieviest kārtību vīriešu frizētavās, izstrādāt standartus un regulēt izcenojumus. Sieviešu frizētavās šajā ziņā ir pilnīgs haoss. Ir frizieri, kas pret savu profesiju neattiecas atbildīgi – šodien spīd saulīte, strādāt negribas, labāk palikšu mājās, vai – šodien tā vairāk iedzēru, rīt man sāpēs galva, uz darbu neiešu, un tas nekas, ka rīt kādam ir kāzas un vajag frizūru. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka neviens neko nekontrolē. Meistara darbs nav prieka meklēšana, bet kalpošana. Latvijā ļoti bieži meistari ir «karaļi», viņiem galvā ir «kroņi», viņi egoistiski diktē noteikumus, nevis rūpējas klientu. Taču ir jābūt otrādi. Ir meistari, kurus tieši šī iemesla dēļ esmu atlaidis no darba.

Kādas ir šā brīža stilīgākās vīriešu frizūras? Vai un kāpēc bārdas ir modē?

Kā vienmēr, modē ir klasika. Pats galvenais ir sakopts tēls. Un, protams, lai matu griezums cilvēkam piestāvētu. Nevajag nekur skriet un taisīt t.s. matu tattoo vai bebru astes. Latvijā bārdas nāca modē 2013. gadā, šī tendence sākās Kalifornijā 2011. gadā, kad bija aktuāla filma par 300 spartiešiem (300 Spartans). Modē ir sakopta bārda, jo nevienai sievietei nepatiks, ja viņai blakus būs mežabrālis. Nokopta bārda izskatās dīvaini, tai arī smarža ir nepatīkama. Iespējams, drīzumā bārdas vairs nebūs modē, tā runā. Es tomēr domāju, ka tā nenotiks.

Vai jūs pats kopjat un pucējat savu bārdu?

Nē. Eju uz savu barberšopu. (Smejas.) Kad aizeju kā klients, varu izjust to, kā jūtas apmeklētāji. Sēžu krēslā un domāju, ko uzlabot.

Esat spēris soli arī vīriešu apavu biznesā. Kā no matiem nonācāt līdz apaviem?

Nepieciešamība pēc labiem apaviem ir paša izsāpēta. Latvijā diemžēl nevarēja iegādāties labas kvalitātes vīriešu apavus. Vīrietim bija 500 eiro, bet viņš nevarēja atrast, kur nopirkt labas kurpes. Tagad var. (Smejas.) Manā veikalā var iegādāties apavus no 39. līdz 47. izmēram, turklāt ir arī pusizmēri. Vīriešu apavu biznesā bija līdzīga situācija kā ar frizētavām – vajadzība bija akūta, taču neviens negribēja riskēt. Kurš gan gribēs iegādāties 39. un 47. izmēra kurpes un pieļaut, ka šie pārīši ilgstoši guļ kaut kur plauktā?

Tāpat bija ar vīriešu frizētavām – divus gadus visi skatījās, kā mums ies, un neviens negribēja riskēt un pamēģināt pats. Arī tagad mani vēro. Nebrīnīšos, ja pēc pieciem gadiem kāds arī sāks ko līdzīgu. Šajā biznesā ir nepieciešamas ļoti lielas investīcijas, produkts ir specifisks, nepieciešamas zināšanas, jo ir noteikti standarti. Esmu pats mācījies izgatavot kurpes. Strādāju sešas dienas no rīta līdz vakaram, kamēr sev uztaisīju vienu kurpju pāri. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, tagad zinu atbildes uz visiem klientu jautājumiem. Latvijā zināšanas par apaviem ir sliktas, nākas atbildēt uz simtiem stulbu jautājumu. Taču nevaru cilvēkus vainot, mans uzdevums ir viņus izglītot, sākt veidot izpratni, kādi ir labi apavi, kā tos nēsāt.

Kādas ir labas kurpes?

Labām kurpēm ir «jāsēž» kā uzlietām, tām ir jābūt no laba materiāla, lai, nēsājot apavus, cilvēki sev nebojātu veselību. Ja lieto labu apavu kosmētiku, kvalitatīvus apavus var nēsāt desmit gadus.

Kur ir izgatavotas zīmola Rosenwald Shoes kurpes?

Itālijā. Nevaru izpaust, kur tieši. Uz manu veikalu ir nākuši spiegi, lai uzzinātu ražotāju. Arī Dolce & Gabbana un Gucci to neteiks. Pats biju ražotnē, izvēlējos materiālus, krāsas, redzēju, kā apavus gatavo ar rokām.

Vai neapsverat iespēju izveidot ražotni Latvijā?

Noteikti ne, nedz tagad, nedz kaut kad vēlāk. Ir jāsaprot, ka katrai tautai ir spējas un prasmes kādās konkrētās jomās. Latvijā ir padomju laiku pieredze apavu darināšanā – pielīmē apavam klāt zoli, un tas ir gatavs. Itāļi apavus darina kā kāpostgalvas, tiem ir daudz slāņu, tāpēc tos var nēsāt ļoti ilgi. Lai attīstītu apavu ražošanu šeit, būtu nepieciešama ļoti liela nauda. Itālijā ražotie apavi no tiem, ko ražo Latvijā, atšķiras kā zeme no debesīm, to nevar salīdzināt. Neredzu jēgu šeit kādu apmācīt, jo pastāv risks, ka pēc kāda laika viņš aizies un izveidos pats savu biznesu. Latvijā ir mēģinājumi radīt apavus, bet cenas ir neadekvātas. Uztaisa sandali vai ādas zeķi un prasa par to 700 eiro. (Smejas.) Tas ir nepareizi, negodīgi pret klientiem.

Vai piedāvājat izgatavot apavus pēc pasūtījuma?

Vēl ne, bet drīzumā mums būs šāds pakalpojums.

Jūsu veikalā cenas nav no tām zemākajām. Vai Latvijā ir gana augsta pirtkspēja? Turklāt kvalitatīvi apavi kalpo ilgi.

Maksātspēja ir gana augsta. Tiem vīriešiem, kuri orientējas labos apavos, parasti ir arī nauda. Mans mērķis ir panākt, lai tie cilvēki, kuri nāk uz maniem barberšopiem vai pērk mana zīmola apavus, saprot, ka viņiem ir paveicies, lai viņi bauda servisu un kvalitāti un kaifo.

Jums ir frizētavas, apavu zīmols un veikals. Vai kaldināt kādus jaunus biznesa plānus?

Pagaidām darba pietiek. Turklāt strādāju pie zīmolu Wood Religion un Knockout vīriešu kosmētikas līnijas. Tāpat pārdošu Wood Religion un Knockout franšīzes. Drīzumā tiks parakstīts līgums ar Krievijas uzņēmējiem par Wood Religion franšīzes pārdošanu. Esmu arī kafejnīcas The Donuts un kafijas koncept- veikala Tornis līdzīpašnieks.

Kā pavadāt brīvo laiku? Kādi ir jūsu hobiji, aizraušanās?

Brīvo laiku cenšos pavadīt ar dēlu, kuram tikko apritēja viens gadiņš. Man patīk sports, īpaši bokss un skriešana.