Personība Brīdī, kad tiks ieviesti kvantu datori, uzņēmumos būs nepieciešami darbinieki, kuri saprot, kas ir kvantu skaitļošana, un zina, kā to praktiski pielietot

Tā DB atzīst Latvijas Universitātes (LU) Datorikas fakultātes Datorzinātnes matemātisko pamatu katedras profesors Andris Ambainis, kura vadībā Latvijā tiek meklēti risinājumi šīs nākotnes tehnoloģijas izmantošanai.

Zinātnieks, kurš ir atzīts par vienu no spēcīgākajiem kvantu tehnoloģiju pētniekiem pasaulē, lēš, ka pirmā lieljaudas skaitļošanas ierīce dienasgaismu ieraudzīs jau pēc pāris gadiem un laika gaitā sniegs būtisku artavu dažādu nozaru attīstībā. Tiek sagaidīts, ka kvantu dators būs īpaši noderīgs plānošanas un mākslīgā intelekta jomās.

Esat dzimis ķīmiķu ģimenē, jūsu tēvs ilgus gadus ir vadījis Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcu. Kā jūs pievērsāties matemātikai un kāpēc interese par šo jomu izrādījās stiprāka?

Mani abi vecāki bija ķīmiķi, tēvs ilgus gadus bija inženieris Daugavpils ķīmiskās škiedras rūpnīcā, pēc tam arī direktors. Māte turpat strādāja par laboratorijas vadītāju. Man vienmēr ir patikuši cipari. Bērnudārza vecumā man patika vilkt vecotēvu pie māju numuriem un spriest, ko tie nozīmē. Tagad es to vēroju savos bērnudārzniekos. Tā šī interese no atjautības uzdevumiem Latvijas televīzijas pārraidē Cieto riekstu kodējs aizveda līdz Profesora Cipariņa klubam, ko organizēja profesors Agnis Andžāns, un matemātikas olimpiādēm. Interese par cipariem un loģiskiem uzdevumiem man ir bijusi kopš laikiem, cik es sevi spēju atcerēties. Vecāki šo interesi redzēja un man centās visādi palīdzēt, gan pērkot grāmatas, gan palīdzot nepamest novārtā iesākto tajos brīžos, kad man negribējās vairs turpināt. Viņi gādāja, lai es ne tikai atrisinu Profesora Cipariņa kluba uzdevumus, bet arī uzrakstu atrisinājumus un tos aizsūtu. Attiecībā uz ķīmiju mans tēvs bija novērojis, ka man pietrūkst roku veiklības. (Smejas.) Kad mani sūtīja uz ķīmijas olimpiādēm, vecāki mani centās virzīt uz matemātiku tieši šī iemesla dēļ. Man noteikti būtu pietrūcis ķīmiķim nepieciešamās roku veiklības.

1991. gadā jūs PSRS komandas sastāvā starptautiskajā matemātikas olimpiādē izcīnījāt zelta medaļu ar maksimālo rezultātu 42 punkti no 42 iespējamajiem. Kā mainījās jūsu dzīve pēc šīs olimpiādes?

Tas man bija ļoti liels pārsteigums, ka iekļuvu tajā PSRS komandā. Kad braucu uz atlases sacensībām, biju vidusskolas priekšpēdējā klasē. Man bija 16 gadu, olimpiāde notika Zviedrijā. Biju pārliecināts, ka uz olimpiādi tajā gadā noteikti netikšu, cerēju, ka tas izdosies nākamajā gadā. Toreiz tā īpaši nekas manā dzīvē nemainījās, mani intervēja Panorāma, piedzīvoju īsu slavas brīdi. Ārvalstu augstskolas tolaik par mani nekādu interesi neizrādīja, jo tas vēl bija laiks, kad bija ļoti grūti no Padomju Savienības nokļūt ārvalstu augstskolās.

Vai tas bija jūsu pirmais ārzemju brauciens?

Tas bija otrais, iepriekš biju bijis olimpiādē Bulgārijā.

Kad un kāpēc jūs aizrāvāties tieši ar kvantu skaitļošanu?

Tā ir virkne sagadīšanos. Tā kā man labi veicās matemātikas olimpiādēs, profesors Andžāns mani aizveda pie sava kādreizējā disertācijas vadītāja profesora Rūsiņa Mārtiņa Freivalda, kas bija tajā laikā pasaulē pazīstamākais Latvijas matemātiķis un datorzinātnieks. Sāku darboties matemātiskajā datorzinātnē kopā ar profesoru Freivaldu. Tad nonācu doktorantūrā Kalifornijas Universitātē Berklijā. Pirmajā semestrī profesors Umešs Vazirani (Umesh Vazirani) lasīja kursu par kvantu skaitļošanu. Es to kursu noklausījos, un mani tā ieinteresēja. Tolaik tā bija pavisam jauna joma. Tas bija 1997. gads, kad kvantu skaitļošana sāka kļūt no piecu vai desmit «traku» zinātnieku aizraušanās par kaut ko lielāku. Tā kā gandrīz nekas nebija zināms, pavērās ļoti plašs darba lauks. Tieši tas arī mani piesaistīja, ka bija daudz un dažādas nezināmas lietas un ka varēja uzreiz ķerties klāt un meklēt risinājumus.

Kādi bija pirmie risinājumi, kurus meklējāt?

Matemātiskajā datorzinātnē ir tādi datora modeļi kā galīgi automāti, kas ar ļoti mazu atmiņu modelē skaitļošanu. Berklijā profesors Vazirani man uzdeva jautājumu – vai šajā modelī ar kvantu datoru varētu izskaitļot kaut ko vairāk nekā ar parasto datoru? Izrādījās, ka ir lietas, ko šajā modelī kvantu dators var izskaitļot ar daudz mazāku atmiņu.

Jau vairāk nekā 20 gadus norit darbs pie kvantu datoru izstrādes, cik ilgi vēl jāgaida pirmie paraugi?

Jā, darbs pie kvantu datoru radīšanas sākās, kad es studēju Kalifornijas Universitātē 1997. gadā. Es atceros pašas pirmās sarunas par šo tēmu. Šobrīd varu teikt, ka mēs esam daudz tuvāk kvantu datoram, nekā bijām pirms tiem 20 gadiem. Šo gadu laikā vismaz divas reizes ir mainījušās pieejas, kā to būvēt. Pirmā pieeja, kas tika aizsākta manos Bērklijas gados, izrādījās nepietiekama, tai sekoja cita, tagad ir radīta trešā – kvantu dators, izmantojot supravadītāju materiālus, kas ļoti zemā temperatūrā vada elektrisko strāvu bez pretestības. Supravadītāju pamatā ir kvantu fizika, un tos var izmantot, lai būvētu kvantu datoru. Ir radītas mikroshēmas, kas ir līdzīgas parastajām mikroshēmām, bet tās veido no supravadītāju elementiem un tās strādā ļoti zemās temperatūrās. Pasaulē ir kādas desmit laboratorijas, kur šādā veidā mēģina uzbūvēt kvantu datoru. To dara lielie informācijas tehnoloģiju uzņēmumi – IBM, Intel, Google –, kā arī vairākas akadēmiskas organizācijas, to dara arī lielie valsts pētniecības centri un firmas Ķīnā. Būtībā pasaulē notiek sacensība, kurš pirmais, izmantojot šo tehnoloģiju, uzbūvēs pietiekami lielu kvantu datoru. Mēs esam dažu gadu attālumā no pirmā kvantu datora, uz kura varēs izskaitļot ko tādu, ko nevar izskaitļot uz parastā.

Kāds varētu būt kvantu dators? Ar ko tas atšķirsies no tā, ko lietojam šobrīd?

Atšķirsies gan ārējais izskats, gan iekšējā loģika. Tā būs specializēta ierīce lieljaudas skaitļošanai. To varētu salīdzināt ar parastajiem superdatoriem, kurus izmanto, ja ir nepieciešams nomodelēt kādus ķīmijas vienādojumus vai prognozēt laika apstākļus, vai darīt ko tādu, kas ir ļoti sarežģīts no skaitļošanas viedokļa. Kvantu datori sākumā būs pavisam nelielā eksemplāru skaitā. Tie visā pasaulē būs tikai kādi pieci līdz desmit. Tie, kuriem būs nepieciešamība pēc lieljaudas skaitļošanas, varēs attālināti pie šiem datoriem pieslēgties un izskaitļot to, ko vajag. Kvantu datoriem iekšā būs tādas pašas mikroshēmas kā parastajos datoros. Tām apkārt būs pamatīgas dzesēšanas iekārtas, diezgan liels daudzums elektronikas, kas nodrošinās to, ka signāli nonāk no normālās vides istabas temperatūrā līdz mikroshēmai, kas funkcionē pie 0,01 grāda virs absolūtās nulles.

Kāpēc kvantu datori ir nepieciešami? Kādas iespējas tie pavērs dažādām nozarēm? Kuras no tiem būs lielākās ieguvējas?

Ir tādas jomas, kurām priekšrocība ir visskaidrākā, ir tādas, kurām tā ir iespējama, bet ir mazāk skaidra. Visskaidrākā priekšrocība, protams, būs zinātnei, piemēram, materiālu zinātnei un ķīmijai, kur kvantu fizikas modelēšana uz parastā datora ir ārkārtīgi sarežģīta un daudzos gadījumos pat neiespējama. Ķīmiskas reakcijas būtībā reducējas uz to, kā molekulā pārvietojas elektroni, jebkuru ķīmisku reakciju var aprakstīt ar kvantu fizikas vienādojumu, tikai tie parasti sanāk pārāk sarežģīti, lai tos atrisinātu pat uz visjaudīgākā superdatora. Kvantu dators to spēs paveikt. To varēs izmantot ķīmisko reakciju noteikšanai, piemēram, minerālmēslu ražošanā, kas prasa aptuveni 2% no pasaules dabas gāzes. Ja varētu izdomāt, kā to izdarīt efektīvāk, tas būtu milzīgs enerģijas un naudas ietaupījums. Tās pašas ķīmiskās reakcijas notiek dzīvajā dabā – augu lapās, tās neprasa tos milzīgos dabas gāzes apjomus, kādi tiek patērēti rūpniecībā. Ja varētu rūpnieciskā mērogā atdarināt to, kas notiek augu lapās, tad tas būtu milzīgs ieguvums cilvēcei. Ir cerība, ka kvantu dators ļaus šo procesu saprast un nomodelēt. Tam būs liela nozīme arī šifrēšanā un šifru uzlaušanā. Kvantu dators ļautu uzlauzt daudzus no esošajiem šifriem, un ar tā palīdzību varētu būvēt labākas šifrēšanas ierīces par esošajām. Tās izmantos tur, kur ir nepieciešams pārraidīt šifrētu informāciju – gan militārajā, gan finanšu nozarē. Trešā joma, kurā varētu pielietot kvantu datorus, ir saistīta ar mākslīgo intelektu. Kvantu skaitļošanu var pieliet visur, kur nepieciešama plānošana, piemēram, saplānot labākos piegādes maršrutus transporta uzņēmumiem. Parastie datori galvenokārt izveido kaut kādu plānu, bet tas var nebūt vislabākais iespējamais. Ir cerība, ka kvantu datori ar savu jaudu spēs visās minētajās jomās pārspēt parastos datorus.

Sacensībā par kvantu datoru tehnoloģiju izstrādāšanu ir iesaistījušās visas lielvalstis. Vai Latvijas zinātnieki arī ņem dalību šajā sacensībā un kādas ir viņu izredzes?

Latvijas zinātnieki specializējas jautājumā, ko varēs izdarīt ar kvantu datoru un kā tiks būvēta programmatūra. Katram datoram ir divas puses – aparatūra jeb dzelži un programmatūra – skaitļošanas algoritmi un programmas. Ja runājam par aparatūru, jāatzīst, ka tas vilciens Latvijai ir aizgājis. Citās valstīs pie dzelžu izstrādes darbojas zinātnieku grupas, kurās strādā 50–100 pētnieki un kuru gada budžets ir mērāms vairākos miljonos. Skaidrs, ka šobrīd Latvijā šādu grupu izveidot nevar. Tāpat ir skaidrs, ka diezin vai Eiropa varēs sacensties ar ASV vai Ķīnu. Ir sajūta, ka visā Eiropā ir tikai kādas pāris zinātnieku grupas, kas kvantu datoru būvēšanā spēj konkurēt ar ASV un Ķīnu. Tas, kas atliek Latvijas zinātniekiem, ir programmatūras izstrāde, šajā jomā esam starp pasaules līderiem. To varam darīt, iesaistot 10–15 cilvēkus. Otra iespēja ir atrast kādu nišu, kurā varam specializētā jomā piedalīties kvantu datora būvēšanā.

Kas šobrīd Latvijā strādā pie risinājumiem, kas saistīti ar kvantu datoru izmantošanu?

Komanda darbojas šeit, Latvijas Universitātē, Datorikas fakultātē, kur nesen ir nodibināts Kvantu datorzinātnes centrs, kuru vadu es. Centrā strādā vēl divi pasniedzēji – profesors Juris Smotrovs un docents Aleksandrs Belovs, kuru es vēlos īpaši pieminēt, jo Aleksandrs ir otrs cilvēks Latvijā, kurš šajā jomā ir pasaules līmenī un savus darbus prezentē pasaules ietekmīgākajās zinātniskajās konferencēs. Kad pirms sešiem gadiem viņš bija mans doktorants, viņš tika saukts par vienu no labākajiem, ja ne pašu labāko doktorantu pasaulē kvantu algoritmu jomā. Vēl mūsu komandā ir desmit pētnieki, ieskaitot tos divus, kurus mēs esam piesaistījuši no ārzemēm. Tas, ko mēs šeit mēģinām saprast, ir, kam būs noderīgs kvantu dators. Kā jau minēju, ir cerība, ka kvantu dators spēs palīdzēt plānošanas un mākslīgā intelekta jomās. Mēs tajās mēģinām atrast konkrētus uzdevumus, ko varētu atrisināt ar kvantu datoru.

Daudz tiek runāts par mūsu valsts nepietiekamo finansējumu zinātnei. Vai un kā naudas trūkums ietekmē kvantu tehnoloģiju pētniecību un attīstību? No kādām iecerēm nācies atteikties finansējuma dēļ?

Man nav nācies atteikties no iecerēm, bet ir tāda, diezgan spēcīga nenoteiktības sajūta, jo es nezinu, kā būs ar finansējumu pēc diviem, trim vai pieciem gadiem. Valsts finansējums ir nepietiekams, lai realizētu lielākas ieceres. Līdz ar to nākas paļauties uz finansējumu, kas ir no citiem avotiem, piemēram, Eiropas Savienības (ES) un struktūrfondiem. Man ir paveicies, izskatās, ka man ir izdevies savai komandai nodrošināt nepieciešamo finansējumu nākamajiem pieciem gadiem. Zinu daudzus labus zinātniekus, kuriem tā situācija ir mazāk veiksmīga. Turklāt es nezinu, kas notiks pēc šiem pieciem gadiem.

Kāds finansējums ir piešķirts jūsu komandai?

Ir vairāki finansējuma avoti. Divi projekti ir gandrīz apstiprināti, trešais ir apstiprināšanas procesā. Viena ir Eiropas valstu zinātnieku sadarbības programma, ko finansē ES kopā ar tām dalībvalstīm, kas tajā ir iesaistītas. ES dod 30% naudas un aicina iesaistītās valstis piedalīties ar finansējumu 70% apjomā. Šajā programmā mums ir sadarbības projekts ar vēl sešu valstu zinātniekiem – Nīderlandes, Vācijas, Francijas, Dānijas, Lielbritānijas un Beļģijas. Otrs finansējuma avots ir kāda ārvalstu firma, kurai interesē kvantu tehnoloģijas un kura ir piekritusi ziedot naudu maniem pētījumiem. Tie nebūt nav miljoni. Manas grupas kopējais gada budžets ir 300–500 tūkstoši eiro.

Kāda ir kvantu fizikas saistība ar mākslīgo intelektu?

Interesantākais ir tas, ka mēs šo saistību vēl īsti nezinām. (Smaida.) Tas ir tas, ko mēs šobrīd pētām. Ir aplēses, ka kvantu datori varētu būt risinājums dažām problēmām mākslīgā intelekta jomā, pārējais ir nezināms. Tas ir tas, kāpēc man šī joma ir interesanta. Tā ir aktuāla un neizpētīta.

Vai mākslīgais intelekts neapdraud sabiedrību? Ko zinātnieki dara, lai to kontrolētu? Vai tas vispār ir kontrolējams?

Drauds ir mazāks, nekā mēs domājam šajā brīdī. Ir divi redzējumi. Viens nāk no cilvēkiem, kurus mēdz dēvēt par tehnooptimistiem. Īlons Masks (Elon Musk) vai Stīvens Hokings (Stephen William Hawking) – tie ir cilvēki, kuri ir ļoti pozitīvās domās par to, ko mākslīgais intelekts spēs paveikt, bet paši nav eksperti šajā jomā. Viņi uzskata, ka mēs varam iegūt mākslīgo intelektu, kas spēj apdraudēt cilvēkus. Savukārt mākslīgā intelekta ekspertiem ir daudz piezemētāks viedoklis, proti, ka tas, ko mākslīgais intelekts var izdarīt, ir izpildīt cilvēku dotas instrukcijas, piemēram, atrast labāko tulkojumu tekstam vai iemācīties Go spēli. Iespējams, ka šī programma to paveiks labāk nekā cilvēks. Taču mākslīgais intelekts nespēs izvēlēties, ko viņam darīt. Līdz ar to draudi, ka spontāns mākslīgais intelekts varētu apdraudēt cilvēci, šobrīd nepastāv. Iespējams, tāds būs pēc 20 vai 50 gadiem, bet ne ātrāk.

Iespējams, ka mēs to nemaz nepiedzīvosim.

Jā, tas ir iespējams, taču pastāv dažādi mazāki draudi. Esmu dzirdējis par projektiem, kuros mākslīgā intelekta programmas tiek izmantotas, lai veiktu optimizācijas procesus lielu organizāciju iekšienē. Ja mākslīgā intelekta programmai no uzņēmuma dokumentiem un komunikācijas ir jāspēj paredzēt, kas ir jādara, tad pastāv risks, kur tā aizvedīs organizāciju. Vai mākslīgā intelekta programma pēkšņi neizdomās, ka vajag optimizēt uzņēmuma peļņu un nesāks teikt priekšā padomus, kā apiet dabas aizsardzības noteikumus? (Smejas.)

Kurai nometnei jūs pats sevi pieskaitāt – tehnooptimistiem vai ekspertiem?

Es neesmu liels mākslīgā intelekta eksperts, bet mans viedoklis sakrīt ar viņu viedokli. Viņu zināšanas ir dziļākas, un viņi saprot detaļas.

Kāda ir jauniešu interese par kvantu tehnoloģijām, vai viņi līdzdarbojas to izpētē, iesaistās pētniecībā?

Tā kā datorzinātne ir salīdzinoši jauna nozare, paaudžu maiņa ir notikusi dabiski. Kvantu skaitļošanā lielākoties darbojas cilvēki, kurus es pats tur esmu iesaistījis. Līdz ar to esmu viens no vecākajiem savā zinātniskajā grupā. Es lasu kvantu skaitļošanas kursu datorzinātņu bakalauriem. Tas ir izvēles kurss, un to katru gadu izvēlas kāda ceturtā daļa no visiem studentiem. Domāju, ka tas ir pietiekami daudz. No tiem studentiem, kuri ir tie spējīgākie matemātikā un kuriem būtu vislabākās izredzes kaut ko šajā jomā atrisināt, interese ir gana liela.

Kāds ir vidusskolu absolventu zināšanu līmenis, kuri nāk studēt uz augstskolām eksaktās zinātnes? Tam ir tendence uzlaboties vai, tieši pretēji, tas sarūk?

Lielas atšķirības neesmu pamanījis.

Vai jauniešu interese par eksaktajiem priekšmetiem pieaug?

Tā svārstās no gada uz gadu, taču kopumā būtiskas izmaiņas neesmu novērojis.

Kāds bija konkurss šajā akadēmiskajā gadā uz vienu vietu LU Datorikas fakultātē?

Pirmajā kursā uzņemam 260 studentus, tās ir budžeta vietas, 360 jauniešiem mūsu fakultāte bija pirmā izvēle. Lielākā problēma ir tāda, ka tiem 260 studentiem, kuri iestājās augstskolā, zināšanu līmenis ir ļoti atšķirīgs. Ir tādi, kuri nekad nav programmējuši, ir tādi, kuri pašmācības ceļā ir ļoti daudz paši apguvuši, piedalījušies programmēšanas sacensībās, veidojuši web lapas. Tas mūsu fakultātei ir ļoti liels izaicinājums, kā sabalansēt šīs abu grupu intereses.

Latvijas skolēni pēdējos gados plūc laurus dažādās starptautiskās olimpiādēs. Nesen no Japānas pasaules informātikas olimpiādes tika atvestas četras bronzas medaļas. Vai un ko šādiem olimpiešiem var piedāvāt Latvijas augstskolas?

Divas trešdaļas no matemātikas un informātikas olimpiešiem paliek studēt Latvijā, bet viena trešdaļa aizbrauc studēt uz ārzemēm. Pirmajos gados viņiem tiešām universitātē nebūs īsti, ko darīt. Vienīgais, ko mēs varam piedāvāt, ir klausīties lekcijas vecāko kursu studentiem un apmeklēt zinātniski pētnieciskos seminārus, piedalīties starptautiskajās programmēšanas sacensībās, kurās Latvijas studentiem ir ļoti labi sasniegumi. Tie, kuriem padodas programmēšana, apmeklē arī manus kvantu skaitļošanas seminārus. (Smaida.)

Ir tāds priekšstats, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā ir ļoti attīstīta IT nozare, tā ir Baltijas jaunuzņēmumu galvaspilsēta. Kā jums šķiet, vai igauņi mums «griež pogas», vai arī tas lielā mērā ir veiksmīgs valsts publiskā tēla pozicionējums? Izvērtējot starptautisko olimpiāžu rezultātus, nākas secināt, ka tieši Latvijas jaunieši ir vieni no labākajiem pasaulē.

Pēc olimpiāžu sasniegumiem nevar vērtēt valsts sasniegumus. Mazās valstīs bieži vien pietiek ar dažiem entuziastiem, programmēšanas kursiem, pulciņu vadītājiem, kas spēj izaudzināt jauniešus, kuri ir konkurētspējīgi starptautiskās olimpiādēs. Iespējams, ka igauņiem šajā ziņā līmenis ir zemāks, tāpēc olimpiādēs sasniegumi nav tik augsti. Valsts līmenī IT jomā mēs ar igauņiem esam līdzvērtīgi. Ir dažas apakšjomas, kurās viņi ir labāki, piemēram, datu drošībā. Ir apakšjomas, kurās mēs esam labāki. Igaunijā ir pieci jaunuzņēmumi jeb vienradži, kuru vērtība pārsniedz vienu miljardu dolāru. Latvijai pagaidām tāda nav neviena. Taču Latvijā ir Mikrotīkls, kura peļņa, iespējams, pārsniedz šīs nozares uzņēmumu peļņu Igaunijā. Ja saliek kopā un vērtē visas IT apakšjomas, mēs ar igauņiem esam vienā līmenī.

Kāda ir sadarbība starp nozares uzņēmumiem un augstskolu? Kāds ir to pienesums izglītībai un zinātnei?

Sadarbība ar LU ir izveidojusies ļoti laba. Īpaši ar Mikrotīklu un Accenture Latvija. Uzņēmēji iesaistās, lai augstākās izglītības līmenis augtu. Lielā mērā tas ir tādēļ, lai viņi sevi nodrošinātu ar labiem speciālistiem. Latvija IT speciālistu ziņā vairs sen nav lētā darbaspēka valsts. Šajā nozarē darbaspēka atalgojums tuvojas vairākām Rietumeiropas valstīm. Tāpēc uzņēmumiem, lai varētu konkurēt, ir jāpiedāvā sarežģītāki risinājumi un ir nepieciešama sadarbība ar augstskolām, ir būtiski, lai tajās notiktu pētniecība. Nozarei ir nepieciešami darbinieki, kuri pārzina sasniegumus datorzinātnē un prot pielietot zinātnes atziņas. Brīdī, kad tiks ieviesti kvantu datori, būs nepieciešami darbinieki, kuri saprot, kas ir kvantu skaitļošana, un zina, kā to praktiski pielietot.

Vai sabiedrībai ir jāzina, ar ko zinātnieki nodarbojas savās laboratorijās? Vai tai tas būtu jāzina? Kā Latvijai sokas ar zinātnes komunikāciju?

Ja sabiedrība dod savu naudu zinātnei, tai ir tiesības zināt, ko zinātnieki dara. Latvijā ir pietiekami daudz zinātnes sasniegumu, kas ir diezgan plaši izskanējuši, piemēram, aktualitātes farmācijas nozarē. Noteikti ir daudz interesantu lietu, par kurām sabiedrība zina mazāk, piemēram, Elektronikas un datorzinātņu institūts ir radījis ierīces ļoti precīzai laika apstākļu mērīšanai, kas tiks izmantotas Eiropas kosmosa aģentūras iekārtās.

Kur ir vājais posms zinātnes komunikācijā?

Manuprāt, zinātnes komunikācija pēc būtības ir grūta. Turklāt zinātniekam vienmēr gribas izstāstīt par to, ko viņš personiski ir paveicis pēdējā gada vai divu gadu laikā. Viņam vajadzētu distancēties no saviem sasniegumiem un plašāk aplūkot zinātniskās sabiedrības veikumu par konkrēto tēmu. Tas zinātniekiem parasti nav pašsaprotami, man tas nebija saprotams doktorantūras laikā, man ļoti gribējās stāstīt par tām tehniskajām detaļām, bez kurām tas, ko esmu izdarījis, nepastāvētu. (Smaida.) Pagāja laiks, neskaitāmi mēģinājumi, līdz kamēr sapratu, kas un kā ir jāstāsta sabiedrībai. Noteikti augstskolu komunikācijas speciālisti var palīdzēt, taču šī problēma nav tikai Latvijā, citviet ir visnotaļ līdzīga situācija. Zinātniekiem grūtības sagādā arī nokomunicēt savu veikumu citu nozaru pētniekiem. Nesen biju starptautiskajā matemātiķu kongresā un klausījos matemātikas lielākās balvas – Fīldsa medaļas – laureātu lekcijas par savu darbu. Divos no trim gadījumiem es pēc piecām minūtēm pazaudēju pavedienu un nevarēju saprast, kas tad ir tas, kas ir paveikts, un kāds tam ir konteksts. Kaut arī izdarītais bija absolūti izcils.

Kādas izmaiņas ir nepieciešamas Latvijas izglītības sistēmā? Ko vajadzētu reformēt augstākajā izglītībā, lai veicinātu zinātnes attīstību?

Daudzās nozarēs mēs neesam pietiekami dziļi pasaules apritē. Manuprāt, augstākās izglītības uzdevums ir būt par ideju tiltu, pa kuru zināšanas no visas pārējās pasaules ienāk Latvijā. Datorzinātnē studentiem vajadzētu uzzināt par tehnoloģijām, pirms tās citās pasaules valstīs tiek pārvērstas produktos. Tad to pirmie varētu darīt Latvijas uzņēmumi. Lai to varētu panākt, pasniedzējiem ir jābūt iekšā pasaules ideju apritē. Latvijas augstskolās vajadzētu strādāt tādiem pasniedzējiem, kuri ir pietiekami ilgu laiku pavadījuši ārvalstīs. Tie var būt mūsu mācībspēki, kas kādu laiku ir stažējušies citās pasaules augstskolās, vai arī atbraukuši no citām valstīm. Latvijas pasniedzēji diemžēl pārāk maz izmanto iespēju stažēties ārvalstīs. Ir jāveicina starptautiskā atpazīstamība un prasmīgi jāveido publiskais tēls, kā to dara kaimiņi igauņi. Latvijā es esmu vienīgais, kura darbu ir atbalstījusi Eiropas Zinātnes padome, Igaunijā tādi ir pieci zinātnieki. Viņi lielu laiku ir pavadījuši ārvalstīs, un Igaunija ir mērķtiecīgi centusies viņus atgriezt atpakaļ dzimtenē ar dažādiem atbalsta instrumentiem, piemēram, stipendijām.

Savulaik šāda stipendija bija arī LU, un ar tās palīdzību jūs atgriezāties Latvijā. Šobrīd nekādu atbalsta mehānismu nav. Kā Latvijai atgriezt savus spožākos prātus?

Ja kāds zinātnieks šo lasa, tad es ieteiktu viņam sazināties ar mani. Es varētu mēģināt dot padomus. (Smaida.) Diemžēl valstiska instrumenta nav, bet tādu noteikti vajadzētu radīt.

Vai ir tāda situācija, ka Latvijas jaunie zinātnieki «sēž un koferiem», vai viņi tiek vilināti braukt projām?

Datorika ir priviliģēta joma, jo Latvijā ir spēcīga IT nozare, kas saviem speciālistiem maksā labu atalgojumu. Ja pētnieki pazūd no zinātniskās vides, viņi parasti nepazūd no Latvijas, bet nonāk IT uzņēmumos. Citās nozarēs situācija ir bēdīgāka. Ik pa brīdim ir kādi projekti, kas dod pietiekami lielu finansējumu, piemēram, no ES struktūrfondiem, bet, kad tas beidzas, nekā jauna vietā nav. Šādos pārrāvuma brīžos daļa spējīgu zinātnieku, piemēram, biologu un fiziķu, diemžēl aizbrauc no Latvijas.

Jūs esat pavadījis deviņus gadus, mācoties un attīstot zinātni citās valstīs. Vai neplānojat atkal uz kādu laiku doties projām?

2014. gadā semestri pavadīju Prinstonas Augstāko pētījumu institūtā, es ļoti labprāt ko tādu atkārtotu. Tā kā man šobrīd ir divi mazi bērni, viņus atstāt es negribētu, bet ņemt līdzi būtu pārāk sarežģīti. Ja ģimenē varētu šādu braucienu saplānot, es labprāt vienu vai divus semestrus pavadītu kādā ārvalstu augstskolā.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā? Kādi ir jūsu vaļasprieki, hobiji?

Visu manu brīvo laiku paņem mani divi bērnudārznieki. Nedaudz sportoju, lai uzturētu sevi formā, skrienu Magnētā, piedalos erudīcijas spēlēs, ko organizē prāta spēļu entuziasti dažādos Rīgas krogos. Šajos pasākumos piedalās arī daži cilvēki no matemātikas olimpiāžu laikiem, viņi mani aicina līdzi, un es cenšos būt noderīgs ar savām zināšanām.

Kāds bija pēdējais jautājums, uz kuru jūs nevarējāt rast atbildi šajā viktorīnā?

Es nevarēju atpazīt savu dzimto pilsētu Daugavpili no Rīgas ielas bildes. (Smejas.)

Varbūt tāpēc, ka sen neesat bijis Daugavpilī?

Jā, ļoti iespējams. Pēdējos sešos gados man turp aizbraukt ir sanācis tikai vienu reizi. Neesmu bijis arī Marka Rotko mākslas centrā.