Latvijas Nacionālais teātris turpinās virzīt uz priekšu sabiedrisko domu, centīsies provocēt un neaizmirsīs arī par kvalitatīvu izklaidi

Kultūra

Tā DB sola jaunais Latvijas Nacionālā teātra vadītājs Jānis Vimba. Latvijas simtgades sezonā teātra repertuārā ir daudz latviešu autoru darbu – Pūt, vējiņi!, Baltiešu gredzens, Zem diviem karogiem u.c. 18. un 19. novembrī būs vērienīgs valsts jubilejai veltīts koncertuzvedums, kuru režisējis J. Vimba.

«Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi vai to noliegt, ir jāapzinās, kāpēc mēs, latvieši, esam īpaši, jāanalizē, kāpēc esam tādi, kādi esam, jāveicina nacionālā pašapziņa un jāmāk to konvertēt sabiedrībai saprotamā valodā,» viņš uzsver. Uz teātra skatuves J. Vimba vēlas redzēt vēl kādu lielu un pamatīgu iestudējumu.

Sākot ar šo sezonu, Latvijas Nacionālā teātra vadības groži ir jūsu rokās. Kā jums pašam šķiet, ar ko izpelnījāties tādu uzticību?

Ja godīgi, pats esmu pārsteigts, ka tieši es izpelnījos visnotaļ kompetentās žūrijas uzticību, man tika dota zaļā gaisma. Pieļauju, ka manā labā nostrādāja mans redzējums un vīzija par nākotnes teātri, kā arī drosme runāt atklāti par būtiskiem jautājumiem, piemēram, šī teātra vietu pasaulē. Labākajā gadījumā visi Latvijā strādājošo teātru vadītāji redz savus teātrus Eiropā, vai, precīzāk, Austrumeiropas kultūras telpā. Rietumeiropas, proti, spāņu vai portugāļu teātris mums joprojām ir mīkla. Tā kā vienpadsmit gadus esmu bijis šī teātra aktieris un režisors, daudzas lietas zinu no iekšpuses.

Kur jūs redzat Nacionālā teātra vietu pasaules kultūras telpā? Kādi ir jūsu izvirzītie mērķi, kā tos plānojat sasniegt?

Tie ir ilgtermiņa mērķi, kas, iespējams, nav sasniedzami viena līguma termiņā jeb piecos gados. Runājot ar viesrežisoriem un apmeklējot izrādes citviet pasaulē, varu secināt, ka Latvijā teātris ir ļoti labā līmenī. Turklāt ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet arī citi Latvijas teātri. Izrādes ir jārāda daudz plašākai publikai, tāpēc ir jāpalielina viesizrāžu skaits. Līdz šim to ir bijis krietni par maz, turklāt nepelnīti, jo mums ir pietiekami daudz labu produktu. Protams, lai organizētu viesizrādes, ir gana daudz tehnisku un finansiālu problēmu, kuras ir jārisina. Ir jāvar vest arī lielformāta izrādes, pie tā šobrīd tiek strādāts.

Kuras jūsu teātra izrādes ir vestas ārpus Latvijas robežām? Uz kurām valstīm tās ceļojušas un kādi bijuši rezultāti?

Nesen no viesizrādēm Čehijā atgriezās režisora Elmāra Seņkova iestudējums Kaija, šajā sezonā ir plānots vest gan šo izrādi, gan iestudējumu Antigone. Šobrīd vēl nevaru izpaust, uz kurieni tās dosies, jo nav vēl nokārtoti visi juridiskie un finansiālie jautājumi. Protams, visciešākā sadarbība ir izveidojusies ar Krievijas teātriem un viesrežisoriem, piemēram, Kirilu Serebreņikovu, kā arī igauņu, lietuviešu, baltkrievu kolēģiem. Iepriekš galvenais uzsvars ir bijis uz Austrumeiropas valstīm, jo mūsu teātris šajā kultūras telpā ir labi saprotams.

Kuri pēdējos gados ir bijuši tālākie viesizrāžu galamērķi?

Maskava un Sanktpēterburga. Taču, iespējams, pavisam tuvā nākotnē Nacionālā teātra viesizrādes dosies daudz tālāk.

Arī pāri okeānam?

Pāri kontinentam.

Cik maksā aizvest teātra iestudējumu viesizrādēs? Kur tiek ņemts finansējums?

Tas ir ļoti dārgs prieks. Tiek piesaistīta sponsoru nauda, viesizrādes līdzfinansē arī tā puse, kas uzaicina. Atbalstu paredz arī pastāvošie starpvalstu kultūras apmaiņas līgumi. Lielākās problēmas sagādā dekorāciju transportēšana, tāpēc, ceļojot uz pavisam tāliem galamērķiem, tās reizēm tiek izgatavotas tajā valstī, kurā notiek izrāde.

Kādas pārmaiņas esat iecerējis veikt teātrī?

Šobrīd Nacionālā teātra darbība ir veiksmīga, to rāda gan mākslinieciskā, gan finansiālā darbība, ko apliecina kvalitatīvie un kvantitatīvie rādītāji – gan kritiķu atzinība un Spēlmaņu nakts balvas, gan spēlēto izrāžu un apmeklētāju skaits.

Kardināli Jānis Vimba šeit neko mainīt negrasās, nekas dedzināts netiks, tas no manas puses būtu neapdomīgi. Teātrim, tāpat kā jebkuram uzņēmumam vai valsts institūcijai, ir nemitīgi jāattīstās, nevar ieslīgt pašapmierinātībā, jo tad pavisam ātri var piedzīvot Nokia stāstu. Tās izmaiņas, ko esmu iecerējis, ir kompleksas un visaptverošas, sākot ar mākslinieciskajiem procesiem, kurus kārtošu ne tikai pēc saviem ieskatiem un gaumes, bet vispārpieņemtiem Eiropas standartiem. Meklēšu labākus risinājumus mākslas procesu administrēšanai, jo šajā ziņā nedaudz stagnējam. Trešais lielais darbs būs ar skatītājiem – komunikācija, tiešais mārketings un tiešā pārdošana. Lai to darītu, ir jāsaprot, ko teātris nozīmē šā brīža sabiedrībai – to apmeklē tikai šaurs intelektuāļu loks vai arī tas ir visiem pieejams.

Vai tie būtu iepriekšējā teātra direktora Ojāra Rubeņa, kurš teātri vadīja 11 gadus, nepadarītie darbi?

Nedomāju, ka tie ir nepadarītie darbi. Tas ir tas pats senais stāsts par Rīgu, kura nekad nebūs gatava. Līdzīgi kā ar nezālēm – kad vienā vagas galā izravē, otrā tās jau ir saaugušas.

O. Rubenis ir palicis strādāt teātrī. Ņemot vērā viņa pieredzi un autoritāti, vai nebūs tā, ka viņš jums teiks priekšā, ko darīt un kādus lēmumus pieņemt?

Mans lēmums nonākt šajā amatā nebija histērisks, tas bija pragmatisks, uz to es gāju ļoti ilgi. Pirmajā konkursa kārtā nemaz nepieteicos, kas savā ziņā bija saistīts ar O. Rubeni. Protams, mūsu starpā ir bijušas arī domstarpības, taču ir daudzas lietas, kurās lieliski saprotamies un viens otru papildinām. Nevēlos dedzināt visus tiltus, bet sastrādāties.

Cik brīvi varat pieņemt lēmumu, kādas izrādes likt repertuārā? Vai tie nav jāsaskaņo ar pārvaldošo institūciju – Kultūras ministriju?

Valsts dod nodokļu maksātāju naudu izrādēm, lai tās savā būtībā nebūtu rēnas. Mākslu var radīt tikai tad, kad nav vienalga. Tāds ir mākslas fakts. Protams, ir jāseko, lai netiktu pāršauts pār strīpu, autors nenonāktu pretrunā ar humānas uzvedības principiem, valsts Satversmi. Ir bijuši gadījumi Somijā, Zviedrijā un arī Igaunijā, ka valsts finansēts teātris strādā it kā pret valsti, proti, iestudējumi ir bijuši pretvalstiski.

Kuras ir bijušas provokatīvākās izrādes Nacionālajā teātrī?

Ģirta Ēča iestudējums Čīkstošais klusums, Kirila Serebreņikova Tuvā pilsēta, kas, manuprāt, bija tīra provokācija. Tāpat arī izrāde Raiņa sapņi, Valtera Sīļa darbi, piemēram, par Pasaules Bankas un Latvijas Bankas darījumiem, kas bija klaji provokatīvs dokumentāls teātris. Ikviena Žurkas izrāde ir bijusi gana provokatīva. Robeža mākslā vienmēr būs tāds stiepts jēdziens. Tas būs tieši proporcionāls sabiedriskās domas attīstībai.

Vai iestudējumi, kuru galvenā varone ir Žurka, tika pārtraukti, jo bija pārkāptas «sarkanās līnijas»?

Jā, tas bija viens no iemesliem. Politiskais saržs jeb rēvija ir tikai viens no veidiem, kā komēdija var pastāvēt teātrī. Gadu gaitā Žurkas skatītāji bija pieraduši pie viena formāta, ko bija izveidojis Edmunds Freibergs ar domubiedriem Jāni Skani un Svetlanu Bless. Pēc režijas teorijas tā ir protagonista un antagonista saruna jeb, vienkārši sakot, viens visu zina, bet otrs ir pamuļķītis. Šajos dialogos rodas absurdi un dzimst komēdija, cilvēki parasti smejas. Ja mēs izjaucam šo kombināciju, jūk ārā arī pats uzstādījums izrādei. Ilglaicīgi spēlējot vienā formātā, sākas stagnācija, doma neattīstās un pazūd mākslas būtība, notiek atražošana. Teātra vadības lēmums bija nevis noņemt komēdiju vai rēviju, bet pārtraukt veidot izrādes par Žurku, jo bija pienācis laiks kaut ko mainīt. Lai arī šī izrāde, kas savā ziņā bija Teātra dienas koncerts, bija viena no populārākajām, teātris nedrīkst iet skatītāju pavadā. Teātra dienas koncerts nepazudīs, tikai mainīsies tā formāts un temati.

Par ko Žurka transformēsies šajā sezonā?

Šobrīd vēl nezinu, kāds būs šīs izrādes formāts, galvenais uzdevums ir pienācīgi nosvinēt Teātra dienu. Tas ir liels izaicinājums režisoram, līdzīgi kā, veidojot Skroderdienas Silmačos, kad katram ir viedoklis, kādām tām ir jābūt. To es varu teikt kā režisors, kas ir «aplauzis ragus», veidojot Žurkas pēdējo izrādi pagājušajā sezonā. Varu atzīties, ka es ne visur trāpīju. Tas ir īpaši grūti, jo skatītājs, kurš sēž zālē, jau zina, kā izrādei ir jāsākas, kam tajā ir jābūt, ja kāds personāžs neparādās, tad ir liela vilšanās. Mana kā demiurga jeb radītāja pienākums un arī tiesības ir izvēlēties man aktuālas tēmas, kuras ir sarža cienīgas. Es, tāpat kā ikviens zālē sēdošais cilvēks, drīkstu izvēlēties, par ko smieties un par ko ne. Grozies kā gribi, tas ir jautājums par mažoritāti.

Kāpēc pēdējā Žurka, ko pērn režisēja vairāki gados jaunie aktieri, neizdevās?

Nebūt jau nav tā, ka mums pilnīgi nekas nesanāca, daudzas lietas arī izdevās. Mēs netrāpījām tajā, ko cilvēki no Žurkas gaidīja. Tas ir ļoti grūts uzdevums man kā jaunam režisoram, tas sasien rokas un kājas un ierobežo domu lidojumu. Režisoram nav jādomā un jārezonē tā, kā auditorija to vēlas, tas nav pareizi. Es kā mākslinieks to uztveru kā cenzūru. Piemēram, man nešķiet, ka astoņus gadus pēc kārtas ir jāsmejas par Solvitas Āboltiņas frizūru, tas ir tāpat kā trīs reizes dienā stāstīt vienu un to pašu anekdoti – lai cik tā būtu laba, vairs par to smiekli nenāk.

Iespējams, jūs gluži vienkārši netrāpījāt ar savu vēstījumu?

Jā, bija daļa auditorijas, kurai netrāpījām, taču bija arī tādi skatītāji, kuri atzina, ka izrāde ir izdevusies, ka tieši tādai ir jābūt Žurkai.

Kas ir Nacionālā teātra mērķauditorija, kā tā ir mainījusies pēdējos gados? Vai ir novērojama skatītāju paaudžu maiņa?

Paaudzes mainās. Tās analizējot, es gribētu abstrahēties no Žurkas, jo teātrī sezonas laikā tiek radītas 16 vai pat 17 jaunas izrādes un Žurka bija tikai viena no tām. Nebūt nav tā, ka uz teātri nāk tikai cilvēki pēc trīsdesmit gadu vecuma. Nāk arī jaunieši, taču apzināmies, ka mums ir jāspēj konkurēt ar daudziem citiem komunikāciju kanāliem – internetu, kino, koncertiem, dažādām virtuālām realitātēm u.c. Teātris ir veids, kā komunicēt vienam pret vienu, to darīt klātienē un katru vakaru savādāk. Jaunieši biežāk nāk uz Jauno zāli, tā ir izveidojusies par tādu kā eksperimentu vietu. Tā bija O. Rubeņa realizēta iecere – pārveidot tērpu noliktavu par trešo spēles laukumu. Daudziem vecāka gada gājuma cilvēkiem šī zāle nav estētiski pieņemama. Liela nozīme jauniešu piesaistē ir jaunu režisoru ienākšanai teātrī. Te jāmin Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Toms Treinis u.c. Ir jāstrādā pie mārketinga un komunikācijas, arī teātra publiskā tēla, lai jauniešus uzrunātu un ieinteresētu par teātri.

Vai jums ir konkrēts plāns, kā teātrim piesaistīt vairāk jauniešu?

Jā, bet tas ir komercnoslēpums. Protams, ir nepieciešamas jaunas izrādes. Teātrim un tā vadītājam ir daudz ieroču, kurus likt lietā.

Vai ir iecerēti kādi eksperimenti?

Nē, tādu nebūs. Pamatā tās būs sen pārbaudītas lietas.

Kas ir pirmais darbs, kuru paveicāt jaunajā amatā? Vai teātra jaunie krēsli ir jūsu nopelns?

Nē, krēsli nav mans nopelns. Iepriekšējai vadībai bija sarunas ar Rīgas domi, kam pieder teātra ēka, un Kultūras ministriju, lai rastu iespēju iegādāties mūsdienīgākus un ergonomiskus krēslus, jo vecie gadu gaitā bija visnotaļ izsēdēti. Rīgas dome katru gadu teātra ēkā veic ieguldījumus, lai uzturētu to labā stāvoklī. Ir dažādi tehniski uzlabojumi, kurus skatītājs ne vienmēr redz, par tiem sabiedrība netiek informēta. Krēsli bija tas pamanāmākais un lielākais darbs. Tiem beidzot tika atgriezta vēsturiskā krāsa, kas ir tumši sarkana.

Esmu sācis realizēt vairākus darbus, piemēram, komandas saliedēšanu un motivēšanu, jo vēlos to virzīt un attīstīt tālāk.

Vai krēsli neizmaksāja pārāk dārgi – teju tūkstoti eiro gabalā?

Lēmumu, kādus krēslus iegādāties, pieņēma Rīgas dome. Sabiedriskajās telpās mēbelēm ir daudz lielāka noslodze, tāpēc arī cena ir augstāka. Krēsli patiešām ir ērti un ļaus teātrim piesaistīt vēl vairāk skatītāju.

Kādas investīcijas vēl tiek plānotas teātrī?

Investīcijas tiek veiktas katru gadu – katru sezonu tiek atjaunota skatuve – pulēti un pārkrāsoti dēļi, uzlabota skaņas un gaismas tehnika, sanitārtehnika. Šie visi ieguldījumi nav redzami, bet bez tiem nevar iztikt un tie izmaksā reizes divdesmit vairāk nekā jaunie krēsli. Sezonas sākumā nomazgājām teātra fasādi, esam sākuši nomainīt paklājus foajē, ir iecerēti vēl daudz un dažādi saimnieciskie darbi.

Ar ko teātris priecēs savus skatītājus šajā sezonā?

Šī sezona ir O. Rubeņa izlolota, saturiski tajā vairs neko nevaru mainīt. Varu ietekmēt nākamo sezonu, ar tās repertuāra veidošanu es pašlaik nodarbojos. Pavasarī pieteiksim jaunus režisorus un izrāžu nosaukumus, lielā mērā tur būs redzama mana vīzija, kādam ir jābūt teātrim. Es necenšos teātri griezt pretējā virzienā. Man ir daudz konsultantu, ar kuriem kopā cenšos uzminēt, kas skatītajam ir interesenti. Virzīsim uz priekšu sabiedrisko domu, centīsimies provocēt un neaizmirsīsim par kvalitatīvu izklaidi.

Ja šajā sezonā galvenais uzsvars ir uz latviešu autoru darbiem, kādi akcenti būs nākamajā?

Tas bija tikai loģiski, ka valsts jubilejas gadā, lai paskatītos uz sevi, savu valsti un vērtībām, iestudējām galvenokārt latviešu autorus.

Kas ir jūsu mīļākais rakstnieks?

Ginters Grass.

Un mīļākais darbs – romāns Skārda bungas?

Nē. Mīļākais darbs – romāns Lobot sīpolu. Viņam ir daudz brīnišķīgu grāmatu.

Vai plānojat iestudēt kādu šī autora darbu?

Tā ir literatūra, nepieciešama dramaturģija. Tā kā nākamajā sezonā ar režiju nestartēšu, režisoriem necentīšos uzspiest iestudēt kādu konkrētu darbu. Režisori nāk ar savu vīziju, viņi redz, dzird, sajūt pasauli katrs pa savam, viņi nāk ar saviem priekšlikumiem, ko vēlētos iestudēt.

Joprojām pats vēl spēlējat dažos iestudējumos? Kā tas ir – būt aktierim un teātra vadītājam vienlaikus?

Spēlēju piecos vai sešos iestudējumos, piemēram, Svina garša un Klūgu mūks. Centīšos apvienot – teātra direktora darbs beidzas ap sešiem, izrāde sākas septiņos.

Nebūs pārāk liela slodze?

Šo lēmumu esmu kārtīgi pārdomājis. Tās būs kādas desmit izrādes mēnesī, tā aktierim nav nekāda lielā slodze. Kad spēlēju trīsdesmit izrādes mēnesī, tad gan biju noslogots, tas nebija viegli.

Vai piedalīsieties arī to izrāžu iestudēšanā, kuras taps nākamajai sezonai?

Nē. Nekas neaizliedz teātra vadītājam tajās piedalīties, varu darboties arī režijā, ja man ir tāda interese un pietiek laika un iespēju. Šajā sezonā būs manis režisēts koncertuzvedums, kas tapis par godu Latvijas simtgadei un notiks 18. un 19. novembrī. Uz skatuves būs pilnīgi visi Latvijas Nacionālā teātra aktieri.

Vai jūs esat vienīgais spēlējošais teātra direktors Latvijas teātros?

Nē, tāds vēl ir Liepājas teātra vadītājs Herberts Lauk- šteins. Ne vienmēr teātra publiskā seja ir teātra direktors, piemēram, Alvis Hermanis ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs. Nacionālajā teātrī šobrīd teātra vadītājs ir arī mākslinieciskais vadītājs.

Turēsiet savās rokās gan radošos, gan finansiālos grožus?

Jā, tas ir iespējams tikai tāpēc, ka man ir daudz palīgu – dažādu jomu ekspertu.

Jums ir ekonomista izglītība un maģistra grāds režijā, netrūkst arī pieredzes gan privātajā biznesā, gan valsts sektorā. Ko tas jums dod kā teātra direktoram?

Mani pavisam noteikti nevar tik viegli «iebāzt maisā». (Smaida.) Esmu strādājis kā tirdzniecības menedžeris a/s Druva un kādā būvniecības uzņēmumā, kas ražo un uzstāda jumtus. Esmu strādājis valsts institūcijās, piemēram, Finanšu ministrijā, Pašvaldību lietu pārvaldē. Man ir bakalaura grāds mākslās un maģistra grāds režijā.

Kā kļuvāt par aktieri? Kāpēc tik radikāli mainījāt profesiju – no ekonomista par režisoru?

Kad mācījos Krimuldas vidusskolā, pabeidzu bērnu mūzikas un mākslas skolu, no piecu gadu vecuma dejoju Dzirnās – kopumā 22 gadus. Esmu gājis fizikas, ķīmijas, matemātikas pulciņos, trenējies basketbolā, volejbolā, peldēšanā. Manas intereses bija ļoti plašas. Man patika agri no rīta aiziet uz skolu un tikai vēlu vakarā atgriezties mājās. Un ne tāpēc, ka ģimenē būtu kādas problēmas. Es darīju visu, kas mani interesēja, izņemot raķešu modelēšanu, tāpēc no šī pulciņa es ātri izstājos. Esmu gājis arī keramikas un aušanas pulciņos, bet, kad izrādījās, ka esmu tur palicis vienīgais čalis, bet citi puiši ārā dauza bumbu, nolēmu, ka tomēr nebūšu audējs.

Kāpēc nepiedalījāties dramatiskajā pulciņā?

Mūsu skolā tāda nebija, to atsvēra Dzirnas, kur visu laiku kaut kas tika iestudēts. Uzstāšanos bija daudz, māksla un kultūra nepārtraukti bija blakus. 11. klasē notika lūzums, kad secināju, ka sāk slīdēt projām dzīvei svarīgie priekšmeti – matemātika, fizika, latviešu valoda un literatūra. Tad norobežojos no dejošanas, gadu vai pusotru negāju uz mēģinājumiem, visu sevi veltīju mācībām. Iekšējā motivācija novirzīja uz ekonomiku, vidusskolā Junior Achievement programmas ietvaros izveidojām mācību uzņēmumu. Man radās interese par uzņēmējdarbību, tāpēc izvēlējos studēt ekonomiku Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Kad kādu laiku pastrādāju Finanšu ministrijā, manī notika milzīgs klikšķis, sapratu, ka tas nav gluži tas, ko vēlētos savā dzīvē darīt. Manas intereses bija starpdisciplināras, bet ministrijā bija tīras finanses. Tad es uz pusgadu aizmuku strādāt uz Ameriku. Strādāju būvniecībā, biju melnstrādnieks. Tur bija daudz laika domāt, nodoties kultūrai, mākslai – apmeklēju Metropolitēna mākslas muzeju, varēju sakārtot savu finanšu situāciju, ieguvu stabilitāti. Latvijā atgriezos ar apskaidrību, ka man ir jākļūst par kinorežisoru. Kino ir mana kaislība, ja man ļautu, es varētu skatīties trīs filmas pēc kārtas. Tolaik Latvijā apgūt kino režiju nevarēja, tuvākā skola bija Tallinā. Sapratu, ka nevēlos atkal braukt projām no Latvijas. Iepazinos ar Viesturi Dūli, kurš darbojās producentu apvienībā Savādi gan, filmējām īsus komēdiju sižetus, vēlāk arī pats sāku filmēties. Pēteris Krilovs ieteica iestāties Kultūras akadēmijā, un tās es nonācu Nacionālajā teātrī.

Varējāt iedomāties, ka kādreiz būsiet tā vadītājs?

Nē. Man tolaik pat neinteresēja, kas šo amatu ieņem un ko tajā dara.

Direktora krēslā sēžat jau trīs mēnešus. Vai ir sajūta, ka esat īstajā vietā?

(Domā.) Vēl ir pāragri spriest, taču šobrīd nejūtos slikti. Protams, ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, vai man šo vajadzēja, ka daudz vieglāk būtu spēlēt izrādes un ierunāt reklāmas. Taču man ir vīzija, par kuru esmu sācis degt, un par to aizdegušies ir vēl arī citi.

Ko ģimene saka par jūsu lēmumu? Vai bērniem tēta nepietrūkt?

Protams, ka pietrūkst. Man ir trīs bērni vecumā no diviem līdz septiņiem gadiem. Sākumā bija diezgan traki, jo arī sieva strādā, bet tagad esam atraduši ritmu un loģistiku. Lielākās bailes ir no nezināmā. Man kā vīrietim vislielākās bailes ir bijušas pirms bērnu dzemdībām, kad galvā ir absolūts tukšums, jo nav nekādas pieredzes. Arī pirmajā teātra izrādē biju pārbijies, man rokas un kājas trīcēja, svīdu aukstus sviedrus. Taču tad, kad sāku runāt, atskārtu, ka zinu tekstu, esmu labi sagatavojies, un viss bija kārtībā.

Vai nākotnē nepietrūks jauno lomu?

Jau tagad pietrūkst, īpaši mēģinājumu procesa. Man gatavošanās jaunai lomai, kas parasti ilgst divus līdz trīs mēnešus, vienmēr ir bijusi sevis pašanalīze.

Tagad būs jāanalizē finanšu cipari.

(Smejas.) Ir vēl daži projekti, kuros piedalos, piemēram, filmējos. Janvārī televizoru ekrānos būs redzama jauna daudzsēriju filma Sarkanais mežs par mežabrāļiem.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā? Kādi ir jūsu vaļasprieki, hobiji?

Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka hobijs ir tas, kam netiek žēlots ne laiks, ne nauda. Man tā ir savas mājas būvniecība, ko ceļu pats savām rokām. Brīvajos brīžos braucu uz Raganu, urbju un zāģēju.

Kā ir mainījušās jūsu attiecības ar bijušajiem kolēģiem aktieriem?

Ir jau mainījušās, izveidojusies subordinācija. Jaunais attiecību modelis ir apgrūtinošs abām pusēm – gan viņiem, gan man. Pirmajā sapulcē man vaicāja – kā mani tagad uzrunāt – par direktoru, valdes locekli vai reizēm drīkst arī par Jančuku? Es apstulbu. Beigās tomēr atradām vidusceļu – teātra iekšienē var uzrunāt, kā vēlas, bet publiski par Jančuku labāk tomēr ne.

Vai aktierim vajadzētu iet politikā?

Jā, tāpēc, ka tā ir pilsoniskā iniciatīva. Nevajadzētu nodarboties ar segregāciju, tas nav demokrātiski. Piemēram, ekonomisti un juristi ir tiesīgi būt par deputātiem, bet komponisti, horeogrāfi vai aktieri ne. Visi šo profesiju pārstāvji ir ieguvuši augstāko izglītību, tā ir vēlētāju izvēle – uzticēt viņiem valdīt valsti vai ne. Tā ir mana problēma, ko darīt, ja aktieris, kurš ir ievēlēts par 13. Saeimas deputātu, izlems teātri vairs nespēlēt. Vismaz sākuma periodā Ivars Puga darbu Saeimā apvienos ar darbu teātrī.

Vai jūs ietu politikā?

Šobrīd man tāda aicinājuma nav, bet sākotnēji man arī nebija aicinājuma kļūt par aktieri vai teātra direktoru.

Esat teicis, ka gribat redzēt uz Nacionālā teātra skatuves lielu un pamatīgu iestudējumu. Vai ir kādas konkrētas ieceres?

Jā, bet pagaidām tās neatklāšu. Ikviens skatītājs grib redzēt izrādi ar milzīgām dekorācijām, daudz aktieriem un spraigu sižetu. Tikai tam visam ir nepieciešama nauda. Es ļoti ceru, ka mēs spēsim «sakasīt» savā budžetā kaut kam tādam pamatīgam. Mans bērnības sapnis ir redzēt uz šī teātra skatuves Bagātību salu. Šādas izrādes ir ambīcija jebkuram teātra direktoram. Šobrīd mūsu repertuārā ir vērienīga Ingas Rogas režisētā izrāde Klūgu mūks, kurā piedalās 32 aktieri. Tāds pat iespaidīgs darbs ir Valtera Sīļa izrāde Svina garša. Es sapņoju, kas varētu atļauties šāda mēroga izrādes vairāk un biežāk.

Vai teātris varētu «pārsist» izrādes Skroderdienas Silmačos fenomenu?

Nē. To arī nevajadzētu darīt. Kaut kas līdzīgs, manuprāt, šobrīd notiek ar Elmāra Seņkova iestudējumu Pūt, vējiņi. Šis radošais ansamblis ir radījis kaut ko hrestomātisku, nozīmīgu latviešu skatītājiem. Tad, kad Skroderdienas Silmačos izrādīja pirmo reizi, tā nebija veiksmīgākā izrāde, jo latviešu pašapziņa vēl nebija nobriedusi. Tā, iespējams, lēnām sāk veidoties tieši tagad. Skroderdienās ir ierakstīti latviešu tautai būtiskie kodi. Tieši tie mūs atšķir no bara. Tāpēc teātrim ir jāturpina meklēt latviešu nacionālās identitātes kodi. Ieceres par lieliem un fundamentāliem darbiem ir, taču pagaidām vēl tās neatklāšu.

Vai pats nosaukums Latvijas Nacionālais teātris neuzliek papildu atbildību par šo kodu radīšanu?

Uzliek. Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi. Ja to noliegsim, pazaudēsim savu nacionālo identitāti. Tas ir tāpat, kā noliegt savu māti un tēvu, vecotēvu un vecomāti, to, ka liela daļa no mums ir no laukiem. Mums ir jāapzinās, kāpēc mēs, latvieši, esam īpaši, jāanalizē, kāpēc esam tādi, kādi esam. Un jāprot šo pašapziņu konvertēt sabiedrībai saprotamā valodā. Mani ļoti interesē vēsture, daudz lasu, esmu sapratis, ka vislielākās žļoras sākas tad, kad tiek uztaisīta revolūcija, noliegts viss, kas ir bijis iepriekš. Radošajai inteliģencei ir jābūt modrai un jābrīdina, ja kaut kas tāds tuvojas, – vai nav gaidāms kārtējais absurds. Filozofi gan atzīst, ka dzīvi virza tieši absurdi. Protams, tad, kad kaut ko svilina, rodas kaut kas jauns, iespējams, pat labāks nekā iepriekšējais. Taču es, tāpat kā ugunsdzēsēji, esmu par kontrolētu kūlas dedzināšanu, nevis par spičkas piešaušanu.