Latvijai šodien ir, ar ko lepoties industriālā dizaina jomā – saka zinātāji un pozitīvi domājošie. Nē, Latvijas dizains joprojām ir bērna autiņos – teic skeptiķi. Un kā vieniem, tā otriem ir taisnība

Dizains

Pirmās neatkarības laikā uzplaukušās pasaules līmeņa produktu dizaina tradīcijas nobremzēja pusgadsimtu ilgs okupācijas režīms ar bezkvalitātes ražošanu, cenzūru, informatīvo izolētību un atbilstošas izglītības trūkumu. Šie rēgi savienojumā ar resursu trūkumu joprojām klīst apkārt, un jaunajiem Latvijas uzņēmumiem sevis un dizaina apliecināšanā viss jāsāk no baltas lapas. Lai gan neesam industrijas lielvalsts, ja apkopotu mūsu rūpnieciskā dizaina objektus 100 gadu garumā, sanāktu krāšņa un iespaidīga grāmata. Visos vēstures posmos dizains ir bijis dzīvs un attīstījies. Latvijai ir daudz augstvērtīgu stāstu, ko rādīt pasaulei.

Bez pretenzijām uz aptverošu industrijas apskatu, DB atver un ieskicē dažas lappuses no Latvijas dizaina bagātā mantojuma grāmatas laika posmā no 1918. līdz 2018. gadam.

Šoreiz uz afišas tie stāsti un produkti, kas «nāca pretī un uzrunāja» – ar koncepciju, tehnoloģiju, valodu, risinājumu, inovāciju u.c. Stāsti, kas ar lielāku vai mazāku jaudu stāstīti un sadzirdēti ārpus lokālā konteksta.

1918–1940

Pēc Pirmā pasaules kara, kad jaundibinātajā Latvijas valstī veidojās nacionālā identitāte, sāka attīstīties sava rūpniecība, izglītība un zinātne, tajā ienāca spēcīgi vietējie talanti ar ideju veidot modernu, Eiropai piederīgu mākslu, kultūru un ražošanu. Lai gan vārdu «dizains» vēl nezināja, Latvijā, kas bija atvērta tā brīža pasaules garam un tendencēm, tapa moderni, laikmeta avangardā esoši produkti, bieži ar nacionālā koda vaibstiem. Virkne spožu Latvijas pirmās neatkarības laika mākslinieku, kuri strādāja tobrīd aktuālajā jūgendstila, futūrisma, Art Deco un modernisma rokrakstā, iedvesmu smēlās arī Latvijas lietišķajā mākslā – piemēram, mēbeļu, grafiku, gleznojumu, fresku veidotājs, Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autors Ansis Cīrulis (1883–1942), mēbeļaudumu, grafiku, ornamentu mākslinieks, gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), mākslinieks, etnogrāfs, Kaukāza tekstiliju pazinējs Jūlijs Straume (1874–1970), porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcas Baltars pīlāri un radošā kodola veidotāji – grafiķis Sigismunds Vidbergs (1890–1970), mākslinieks Romans Suta (1896–1944), gleznotāja Aleksandra Beļcova (1892–1981), plakātu mākslinieks, spilgts konstruktīvisma pārstāvis Gustavs Klucis (1895–1938) u.c.

Viens no valsts dizaina mantojuma šedevriem ir mākslinieka Anša Cīruļa izstrādātais Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers, kas iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Tas ir sabiedriski un mākslinieciski nozīmīgs, stilistiski vienots interjera ansamblis, kas tapa ar mērķi prezentēt jaunās Latvijas valsts nacionālo identitāti. Projekta mākslinieciskā valoda ietver tolaik Eiropā aktuālo nacionālo motīvu stilizāciju kopainā ar Art Deco tendencēm. Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste vēlējās, lai caur telpas interjeru un iekārtojumu ārzemju sūtņi iepazītu latviskās kultūras vērtības. 1923. gadā tika organizēts konkurss, kurā uzvarēja Anša Cīruļa projekts Atdzimšana. 1929. gadā nacionālā dekoratīvisma stilistikā veidotais projekts tika realizēts. Mākslinieks izstrādāja visu zāles ansambli: griestu un sienu gleznojumus, mēbeles, lampas, aizkaru, paklāju un mēbeļu pārvalku dizainu. Viņš pats personīgi piedalījās arī darbu izpildē, veicot daļu griestu un sienu gleznojumu. Projekta vērtību palielina fakts, ka tas ir saglabājies, atjaunots (arhitekta Artūra Lapiņa vadībā 2016. gadā) un tiek izmantots arī mūsdienās.

Sūtņu akreditācijas mēbeļu komplektā ietilpst arī stilizēta variācija par latviešu etnogrāfisko sēdekli stulpiņu, kura pamatā ir dabā atrasts piemērota izliekuma koka zars vai sakne. Autentiskus stulpiņu paraugus var redzēt Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Cīruļa mēbele cieši sasaucas ar stulpiņa siluetu, taču tai ir polsterēta, ar audumu apvilkta sēdvirsma un no masīvkoka izgatavota atzveltne.

30. gadu grandiozākie rūpniecības un dizaina panākumu stāsti tapuši Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF), kur radīti gan aviokonstruktora Kārļa Irbītes (1904–1997) projektētie lidaparāti, gan viņa brāļa Ādolfa Irbītes (1910–1983) radioaparāti, kas saņēmuši Grand Prix Vispasaules izstādēs 1936., 1937. un 1938. gadā, gan Arnolda Pandera konstruētais un ar Kārļa Irbīša līdzdalību izstrādātais motocikls Pandera ar elektrostarteri, gan Valtera Capa (1905–2003) izgudrotā foto minikamera Minox, ko var dēvēt par pasaulē zināmāko Latvijas dizaina paraugu. Fotoaparāta izmēri: 17x27x80 mm, svars: 125 grami. Minox bija ne tikai tehnoloģiski inovatīvs, bet arī lieliska dizaina produkts, kas tirgū tika virzīts pilnībā nokomplektēta zīmola VEF Minox Rīga ietvaros, apvienojot produkta inovatīvo ideju, oriģinālo dizainu, grafisko identitāti, aksesuāru komplektu, kā arī pārdošanas reklāmas plakātus un citus materiālus. Kameras gala varianta izstrādē iesaistījās apmēram 100 VEF darbinieku, 18 mēnešos novedot Capa ideju līdz ražošanai. Visas fotokameras detaļas tika izgatavotas VEF, no Vācijas ieveda tikai optiskos stiklus un fotofilmas. Minox dubultkasete un teleskopiskais kameras darbības princips bija sava laika jaunums, ko VEF patentēja 22 valstīs. Fotokamera pārdošanā nonāca 1938. gada pavasarī, tā maksāja 248 latus.

Šais gados ar panākumiem turpinājās arī velosipēdu ražošanas tradīcijas, kas aizsākās vēl XIX gs. beigās, kad uzņēmums A. Leutner & Co Rīgā sāka ražot pirmos velosipēdus Krievijas impērijā. Lielākie divriteņu ražotāji bija G. Ērenpreiss velosipēdu fabrika, kas piegādāja divriteņus latviešu sportistiem 1936.gada vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē, Pētera Ozolnieka velosipēdu fabrika Jelgavā u.c.

1941–1990

Pēc Otrā pasaules kara industrializācijas idejas pārņēma visu pasauli, arī Padomju Savienību, kur visa veida ražošana attīstījās milzu apjomos, taču utopiskā plānveida ekonomika bija pretrunā ar patērētāju vēlmēm, produkcijas kvalitāti un dizainu. Darbi un projekti bija jāved apstiprināt uz centralizētām uzraugošām PSRS institūcijām, uzņēmumos darbojās absurdi kontroles mehānismi, bet vispārēju pārraudzību īstenoja tā saucamais Valsts standarts. Dzīvojot bez saiknes ar ārpasauli, gluži kā mucā, astoņas stundas pavadot pie darbgalda, bija nepieciešams radīt – auto, mopēdus, mēbeles, traukus, dizainu (šis vārds gan PSRS neeksistēja). Spilgtākie padomju laika produktu dizaina stāsti tapuši tādos uzņēmumos kā VEF un Radiotehnika (radioaparatūra), Jelgavas RAF (mikroautobusi), Sarkanā zvaigzne (sporta motocikli un mopēdi), Gauja (mēbeles), Rīgas porcelāna rūpnīca, kas skaitījās otrā labākā PSRS, (porcelāna trauki), Rīgas audums (tekstildizains) u.c. Pārvarot informācijas, resursu un tehnoloģiju deficītu, padomju sistēmas apstākļos strādājošie dizaineri radīja lieliskus darbus, piemēram, mēbeļu projektēšanā strādājošie arhitekti Atis Rozentāls, Harijs Tālbergs, Marta Staņa, Bruno Artmanis, Maija Pumpura, latviešu mototehnikas ģēnijs Gunārs Glūdiņš, industriālais dizainers un VEF vadošais konstruktors Ilmārs Krūss, Ilga Kera, Silvija Pētersone, kuras veidojušas dažādu sadzīves priekšmetu prototipus, keramikas mākslinieces Zina Ulste, Beatrise Kārkliņa no Rīgas porcelāna fabrikas, tekstilmākslinieces Ērika Iltnere, Ilma Austriņa, kuras strādāja fabrikā Rīgas audums. Teju visu šai laikā ražoto produktu vājā vieta bija kvalitāte un tehniskās nepilnības. Taču vispārējā preču deficīta apstākļos, kad veikalu plaukti allaž bija tukši, viss saražotais ļoti ātri tika izpirkts un ieviest ražošanā kaut ko jaunu vai uzlabotu PSRS nerada pamatojumu.

Dizainera Gunāra Glūdiņa (1938) dizainētais mopēds Rīga-12, kas ražots rūpnīcā Sarkanā zvaigzne, iekļauts Latvijas Kultūras kanonā kā spilgts rūpnieciskā un tehnikas dizaina paraugs 70. gados, simbols latviešu izstrādātajai unikālajai mototehnikai. Šo mopēdu zināja un izmantoja visā Padomju Savienības teritorijā, bet latviešiem tas, protams, iekritis sirdī arī ar kinofilmu Dāvana vientuļai sievietei (rež. Ēriks Lācis, 1973). Mopēds Rīga-12 bija mopēdu un minimopēdu sērijas Rīga viena no modifikācijām. Par tā vizuālajām priekšrocībām uzskata vieglās metāla konstrukcijās veidoto koši sarkani krāsoto rāmi ar dubļu sargiem un balto degvielas bāku, bet izpūtējs un citas detaļas veidotas no hromēta metāla. Mopēda Rīga-12 svars bija 54 kg, tas varēja sasniegt ātrumu 50 km/h, un tajā pirmo reizi tika izmantots papīra gaisa filtrs.

Viena no spilgtākajām padomju laika mēbeļu dizaina pārstāvēm, kuras produkti nepalika tikai uz papīra vai koncepcijās, ir arhitekte Maija Pumpura (1931). Viņas karjeras ražīgākais laiks saistīts ar mēbeļu apvienību Gauja, bet kopumā par izstrādātajiem rūpnieciskajiem paraugiem saņemtas 34 autorapliecības. Pumpuras projektētā mēbeļu iekārta vasarnīcām Vasara (1972) ar lielām atvilktnēm un mīkstiem sēdspilveniem bija gan funkcionāla, gan laikmetīga un tika apbalvota ar diplomu Baltijas republiku mēbeļu izstādē Viļņā, kā arī izstādē Mākslinieciskā konstruēšana PSRS Briselē. Par Vasaru rakstīja itāļu Domus un angļu Cabinet Maker.

1991–2018

Nav ražošanas, nav produktu dizaina – ar tik skaudru atziņu sākās deviņdesmitie pēc neatkarības atgūšanas, padomju plānveida ekonomikas un totāla rūpniecības sabrukuma. Latvijas starts nebija viegls, jo pasaules industrija un dizains jau bija tik tālu priekšā, ka ielēkt šai ātrvilcienā šķita gluži neiespējami. Taču palēnām, pārvarot tradīciju pārrāvumu, resursu trūkumu, kā arī haosu postpadomju prātos un gaumēs, dizains Latvijā sācis izaugsmes ceļu, gluži kā valsts pati un tās tautsaimniecība. Par jaunlaiku dizaina veselību nav pamata uztraukties. Tam raksturīga jaunās paaudzes profesionāļu klātbūtne, skandināviski vaibsti un izteiksmes valoda, uz tehnoloģijām balstīti inovatīvi risinājumi, Latvijai tipiskā liekti līmētā saplākšņa daudzpusīgs pielietojums u.c. Top virkne viedu produktu bērniem, dominē spēcīgas idejas par ergonomiju, resursu taupīšanu, zaļo domāšanu, inovāciju. Tie ir laikmetīgi dizaina valodas instrumenti, kas aktuāli un saprotami visā pasaulē. Latvijas dizaineri turpina meklēt un atrod savas nišas.

Viens no spēcīgākajiem Latvijas jaunlaiku vēsturē ir Rīgas Krēslu fabrikas (RKF) zīmols, ko arhitekts un dizainers Aldis Circenis dibināja 1999. gadā. Uzņēmums ir viens no lielākajiem dizaina sēdmēbeļu ražotājiem Latvijā. 2011. gadā pēc krīzes RKF iegāja jaunā tirgus nišā, kas balstās uz liekti līmētā saplākšņa krēslu ražošanu. Ar mērķi darboties un veicināt atpazīstamību eksporta tirgos tika radīta tirdzniecības zīme Riga ChAIR™. Ar to startējuši Alda Circeņa izstrādātie un par latviešu dizaina ikonām kļuvušie produkti – taburete Bloom, bērnu šūpuļzirdziņš Roo, rakstāmgalds Crane u.c. Pēc individuāla pasūtījuma radītās mēbeles bagātina Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Vidzemes koncertzāles Cēsīs interjerus. Riga Chair RIX – Rīgas lidostai radītā modulāro krēslu sistēma apbalvota ar Latvijas Dizaina savienības Grand Prize 2017.

Viens no atraktīvākajiem jaunajiem Latvijas dizaina stāstiem top zīmola Brum Brum Bike paspārnē, kur tiek attīstīts divus līdz piecus gadus veciem bērniem paredzētais līdzsvara divritenis Brum Brum. Projekta ideja radusies 2011. gadā, bet kopš 2014. gada produkts tiek attīstīts nopietni, vienā komandā apvienojoties dažādu nozaru profesionāļiem. Unikālais U formas liektā bērza saplākšņa rāmis – būtiskākā divriteņa novitāte – vienkāršā veidā nodrošina dabisku amortizāciju, neļaujot traumēt mazā lietotāja mugurkaulu. Regulējot ritenīša augstumu, mainās arī attālums starp riteņu asīm, pielāgojot braucamā atbilstību bērna augumam. Divriteņa svars ir 3,9 kg, bet stūre grozāma 45 grādu leņķī, nodrošinot lieliskas manevrēšanas spējas. Ritenis pēc iegādes ir saliekams ar vienu konstrukcijas skrūvi, un, pateicoties nelielajam stiprinājumu skaitam, tas ir noturīgs pret vibrāciju. Izstrādātāji pievērsuši uzmanību mazo lietotāju drošībai – lietie diski bez spieķiem neapdraud pirkstus, bet riepas ir nepārduramas. Uzņēmums jau šodien var lepoties ar virkni starptautisku un vietējo apbalvojumu.