Labdarība Labdarība prasa iedziļināšanos sabiedrības vajadzībās, tā nedrīkst būt formāla, aprobežojoties ar kārtējo saldumu paciņu

Tā uzskata aģentūras Digg Deep MGMT vadītājs, pirmais grupas Prāta Vētra menedžeris Aldis Hofmanis, kurš kopā ar kultūras biedrību Spektrs organizē populārās Ziemassvētku dziesmas Klusa nakts, svēta nakts 200 gadu jubilejas koncertu tūri Latvijas baznīcās.

Ziemassvētkos cilvēki meklē mieru, prieku, siltuma sajūtu, sniega vieglumu un rotaļīgumu – tas viss būs šī koncerta programmā, taču ir svarīgi to sniegt arī tiem, kuri paši to nevar atļauties, tāpēc tūres organizatori aicina uzņēmējus būt sociāli atbildīgiem un piedalīties, iepriecinot mazturīgos un daudzbērnu ģimenes.

A. Hofmanis ar nožēlu atzīst, ka šobrīd Latvijā labdarība tiek īstenota salīdzinoši nelielos apjomos, turklāt lielākā daļa uzņēmumu šādas aktivitātes pamatā tver caur mārketinga prizmu.

2004. gadā tevis izdoto dzejoļu krājumu Zvaigznes pār tevi un mani stāv un krīt ievada rindas Ar sirdi/Atvērtās plaukstās/Es eju pasauli apraudzīt. Cik tālu izdevies pa šo laiku aiziet tiešā un pārnestā nozīmē?

Tas laiks, kurā es šo krājumu rakstīju, bija ļoti interesants. Mēs ar Renāru (Renāru Kauperu) un Ūdrīti (Rolandu Ūdri) bijām vienojušies, ka Renārs zīmēs, Ūdrītis rakstīs pasakas, bet es – trīsrindes. Mūsu starpā bija sacensība, kurš pirmais izdos grāmatu. Šķiet, ka es vienīgais esmu to izdarījis. (Smaida.) Tolaik man ļoti patika trīsrinžu divējādā sajūta un uztvere, proti, ka tās var uztvert gan tieši, gan asociatīvi, arī pārnestā nozīmē. Trīsrindēs, kuras rakstīju, katrs var atrast kaut ko savu, kaut ko sev. Šī konkrētā trīsrinde ir par to, ka, kamēr mēs esam jauni, mēs atvērti un, iespējams, pat naivi skatāmies uz pasauli. Un tad mēs saskaramies ar dzīves realitāti, ideāli brūk. Un tikai pēc tam notiek nostabilizēšanās, tiek gūts briedums.

Vai tu esi sasniedzis brieduma fāzi?

To es nezinu. Pēc visiem klasiskajiem standartiem un štampiem esmu pārdzīvojis visas četrdesmitgadnieku krīzes. Tā kā šobrīd savu dzīvi savā ziņā kārtoju pa jaunam, iespējams, esmu sasniedzis.

Kas par to liecina?

(Ilgi domā.) Mainās mana izpratne un sajūta par lietām, apkārtējo vidi, cilvēkiem.

Vai ir mainījušās arī tavas vērtības?

Šobrīd ir tāds laiks, kad sabiedrībā kopumā mainās vērtības. Nav konkrētu bāku un vadlīniju, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir pieņemami, kas nav pieņemami. Vairs neeksistē vispārpieņemtie standarti, piemēram, kā jārīkojas īstam vīrietim, vai, tieši pretēji, kā noteikti viņam nav jārīkojas, kādiem ir jābūt vīriešu, kādiem – sieviešu pienākumiem. Nereti es sev uzdodu jautājumu, vai tas esmu es, kas mainos, vai tā ir visa apkārtējā pasaule, kas mainās? Varbūt mēs to darām kopā? Vai katrs savā virzienā? Un tas lielā mērā ir jautājums par vērtībām. Vai joprojām strādā princips «vīrs un vārds» un džentlmeņu vienošanās, vai darbojas kaut kādi nerakstīti likumi? Vai daudzas lietas tomēr mūsdienās nenotiek pārāk virspusēji? Ja netiek uz kādu tikšanos, vienkārši aizsūta īsziņu – «nebūšu». Tehnoloģijas gan atvieglo, gan sarežģī ikdienu. Pēdējā laikā esmu novērojis, ka cilvēki pēc izrādēm vai koncertiem ceļas kājās un ir stāvovācijas. Esmu neizpratnē, jo daudzi no tiem pasākumiem nebūt nav bijuši izcili, tādi, ka būtu jāceļas kājās un jākliedz «bravo». Iespējams, šis ir jautājums par tām pašām bākām vai atskaites punktiem, kas ļauj spriest par to, kas ir labi, kas ir izcili vai viduvēji. Cilvēki ir apmaldījušies, tāpēc viņi pieņem un ir sajūsmā par visu pēc kārtas. Savā ziņā tas pat ir tāds provinciālisms, jo reti kurš ir redzējis ko patiesi izcilu un spēj to atbilstoši novērtēt. Rezultātā jebkurš «pirdiens» uz skatuves tiek uztverts kā izcila māksla, kas nozīmē, ka sabiedrības vērtību sistēmā trūkst atskaites punktu.

Atceros, ka padomju laikos bija kvalifikācijas skates, kurās grupām tika piešķirti dažādi līmeņi. Protams, netrūka arī dažādu negatīvo aspektu, piemēram, cenzūra, bet viens gan ir skaidrs – tolaik mūziķi, kuri neprata spēlēt, nevarēja tikt uz skatuves. Turpretī šobrīd jebkurš zaļknābis, kurš ir iemācījies divus akordus, pāris reižu aizgājis pie vokālā pedagoga, uztapinājis kaut kādu brīnumdziesmu, piedalās talantu šovos un piesaka sevi kā milzīgu zvaigzni. Un mediji viņam «dzied līdzi» un audzē viņu kā zvaigzni. Un tas nav tikai mūzikā, šādi notiek arī, piemēram, politikā. Šādi tiek radīta greiza vērtību sistēma.

Gan sabiedrībā, gan medijos izskanējuši visnotaļ pretēji viedokļi par jaunās mākslinieces Evijas Vēberes priekšnesumu koncertā Mīlestības vārdā. 18+. Kā tu vērtētu viņas uzstāšanos?

Es neredzēju šo nu jau leģendāro koncertu dzīvajā. Pēc tam noskatoties video, gribētu oponēt tiem, kuri teica, ka viņas priekšnesums nebija atbilstošā kvalitātē, lai rādītu simtgades pasākumu laikā Latvijas Televīzijā. Tas bija līdzvērtīgs daudziem citiem, bet koncerta producentu un ieraksta skaņu režisora darbs, redzot, ka uzstāšanās nav kvalitatīva, bija vājš.

Arī tad, ja mūziķis dzied šķībi, skaņu režisors spēj glābt?

Šajā gadījumā, manuprāt, lielāka uzmanība ir jāpievērš nevis Evijas uzstāšanās kvalitātei, bet gan tam, ka kārtējo reizi kādam ļoti veikli ir izdevies būt vienlīdzīgākam par citiem un apgūt valsts līdzekļus, lai gan tika definēti vienoti principi simtgades pasākumu naudas sadalei. Cilvēki ir neizpratnē par šī koncerta tāmi, kāpēc tas maksā tik ļoti dārgi? Privātais producents, kuram būtu jātaisa šāds koncerts par saviem līdzekļiem, to izdarītu par krietni vien mazāku summu. Civillikumā ir viens jauks termins – «rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam». Vai varam teikt, ka Kultūras ministrija šajā gadījumā tāda ir bijusi?

Teju desmit gadus biji grupas Prāta Vētra menedžeris, ar šiem puišiem biji kopā kopš dziesmas Ziema ieraksta 1993. gada sākumā līdz 2002. gada vasarai, kad albums Online Polijā ieguva pirmo grupas internacionālo zelta disku. Kas ir visspilgtāk palicis atmiņā no šiem gandrīz desmit kopā pavadītajiem gadiem? Ko tu ieguvi no šīs sadarbības?

Deviņdesmitie gadi bija ļoti interesants laiks, kurā mainījās gan sistēma, gan arī pati sabiedrība. Tas bija lielo iespēju laiks. Tolaik astoņpadsmitgadīgi puišeļi varēja filmēt Saeimas pasūtītu filmu NATO ģenerāļiem par Latviju, krievu karaspēka bāzēm. Divdesmitgadīgi puiši varēja iet pie liela uzņēmuma vadītāja, kas tajos gados bija zināms kā krimināla autoritāte, prasīt par nospēlētu koncertu nesamaksāto naudu, nebaidoties ar viņu runāt kā ar līdzīgu. Jāņem vērā, ka tāda šovbiznesa, kas atbilstu Rietumu izpratnei – ar sakārtotu menedžmentu, Latvijā vēl nebija. Tā savā ziņā bija mana augstskola, pēc tam Kultūras akadēmiju pabeidzu, lai legalizētu savas zināšanas. Pēc 1998. gada, kad Prāta Vētra kļuva populārāka un grupas panākumi jau bija vērā ņemami, aktīvi piedalījos Latvijas koncertdzīves un šovbiznesa industrijas būvniecībā, liekot tai pamatus. Vēl šobrīd vairākas grupas strādā ar manis izstrādātajiem koncertu līgumiem, kurus veidoju sadarbībā ar juristu. Esmu vienmēr centies domāt ne tikai par to, kas ir izdevīgi manai grupai, bet arī visai industrijai kopumā, jo tikai tad, ja labi ir nozarei, labi ir arī mūziķiem. Šis ir princips, kuru mūsdienās ļoti bieži aizmirst uzņēmēji, konkurējot un cīnoties par savu vietu zem saules. Sadarbība ir daudz efektīvāks un izdevīgāks attīstības modelis nekā konkurence, kas liek dzīvot stresā un noved pie spēku izsīkuma, kā arī pie neizbēgamiem zaudējumiem nākotnē.

Vai nav tā, ka tieši konkurence ir tas virzītājspēks, kas liek augt un attīstīties?

Nevis konkurence, bet nemierīgs un urdošs prāts, vēlme sasniegt jaunus apvāršņus ir uzņēmējdarbības dzinulis. Dzinējspēks ir Dullais Dauka, nevis zivju uzpircējs Garoza no Viļa Lāča romāna Zvejnieka dēls. Tas, kurš ir bagāts un vēlas nopelnīt vairāk, parasti nerada pievienoto vērtību, tas rada naudu. Attīstību virza tas, kurš ar savu darbošanos padara sabiedrību labāku.

Kāpēc šķīries ar Prāta Vētras puišiem? Publiski ir izskanējušas dažādas versijas – it kā tev ir piedāvāts darbs šovbiznesa nozarē Amerikā, it kā jums ar grupas mūziķiem izveidojušās radošas domstarpības? Kā bija patiesībā?

Ja vēlas iegūt objektīvu bildi, šis jautājums ir jāuzdod visiem sadarbībā iesaistītajiem. Domāju, ka mūsu šķiršanās pamatā bija mūžsenais stāsts par vērtībām. Es mēģināju noturēt trauslu līdzsvaru starp mākslu un biznesu, pārējiem bija cits redzējums.

Cik daudz šovbiznesā nosaka mūziķu talants, cik – menedžera darbs?

Manuprāt, Prāta Vētras veiksmes formula bija sešu cilvēku sinerģija, kas ļāva lietas darīt tieši tā un ne citādāk. Bija reizes, kad Kaspars Roga kaut ko uzstāja, bija reizes, kad to darīja Mumiņš (Gundars Mauševics, – DB) vai Renārs Kaupers. Jebkurā gadījumā lēmumi tika pieņemti kopā. Šo sešu cilvēku redzējums, kompromisu meklējumi ļāva atrast pareizo ceļu. Pēc manas aiziešanas aizgāja arī Mumiņš (G. Mauševics gāja bijā autoavārijā 2004. gadā, – DB), kā rezultātā grupā daudz kas mainījās. Šovbiznesā ir būtiska mūziķu un menedžmenta sinerģija. Šobrīd daudziem augstas raudzes skatuves māksliniekiem un grupām Latvijā ir ļoti spēcīgi menedžeri, piemēram, Intaram Busulim, grupai Instrumenti, Carnival Youth.

Vai tev pašam ir padziļinātas attiecības ar mūziku?

Man nav ne muzikālās izglītības, ne muzikālās dzirdes, es arī neprotu spēlēt nevienu instrumentu vai dziedāt. Taču es esmu apņēmies iemācīties ģitāru, lai varētu vismaz kādreiz uzspēlēt pie ugunskura.

Ko darīji pēc tam, kad izbeidzās tava sadarbība ar grupu Prāta Vētra?

Strādāju ar grupu re:public, biju sabiedrisko attiecību speciālists Hipotēku un zemes bankā, palīdzēju uzlikt uz kājām raidījumu Nekā personīga, krīzes laikā aizmuku uz Kanādu, jo man bija ambiciozs plāns iekļūt Vankūveras olimpiādes rīkotāju komandā, taču nezināju dažus nerakstītus šīs valsts likumus, proti, ka tur ļoti nelabprāt darbā tiek pieņemti cilvēki, kuri nav guvuši izglītību un darba pieredzi Kanādā. Tā kā man tādas nebija, pie olimpiādes rīkošanas netiku, taču apguvu citas ļoti noderīgas lietas, strādājot gan par bārmeni, gan viesmīli. Viesmīlības nozarē gūtā pieredze man vēlāk palīdzēja Skaņu un garšu festivāla rīkošanā. Kanādā nodzīvoju divus gadus un atgriezos ģimenes interešu vadīts, jo dēls, kamēr viņa vecāki strādāja, atradās tādā kā zelta sprostā – tēti un mammu viņš redzēja reti, turklāt bērnudārzs izmaksātu ļoti dārgi. Pietrūka gan vecvecāku, gan pludmales, gan Latvijas kultūras dzīves. Jāatzīst, ka Latvijā dzīves kvalitāte ir daudz labāka nekā Kanādā, lai arī ienākumi šeit ir salīdzinoši daudz zemāki. Divus gadus kā tūres menedžeris strādāju ar vokālo grupu Latvian Voices, organizējot meitenēm ārvalstu tūres – gan Eiropā, gan Āzijā.

Ar ko tu šobrīd nodarbojies?

Man ir uzņēmums Digg Deep MGMT, kas nodrošina visa veida menedžmenta pakalpojumus mūziķiem, kā arī stratēģisko plānošanu un tehnisko menedžmentu dažādiem projektiem un pasākumiem. Šobrīd strādāju ar vienu no talantīgākajiem šī brīža pianistiem Andreju Osokinu. Piedāvāju arī pakalpojumus mūzikas noskaņas radīšanai veikalos un restorānos. Manu klientu vidū ir, piemēram, Vīna studija, kurai jau sešus gadus veidoju muzikālo fonu. Tā nu ir sagadījies, ka šogad ir Latvijas valsts simtgade, grupai Putni – 25 gadu, bet dziesmai Klusa nakts, svēta nakts – 200 gadu jubileja. Pirms gada vokālās grupas Putni vadītāja Antra Dreģe mani uzrunāja un izstāstīja par ideju organizēt populārās Ziemassvētku dziesmas Klusa nakts, svēta nakts 200 gadu jubilejas koncertu tūri Latvijas baznīcās. Man šķita interesanti salikt kopā klasiskās Ziemassvētku dziesmas un Matīsa Čudara un Jēkaba Nīmaņa mūsdienīgo izpratni par to izpildījumu. Ir radīti gan jaundarbi, gan šīs dziesmas aranžējumi, izmantojot gan viduslaiku mūziku, gan agrīno latviešu komponistu darbus. Piemēram, Matīss Čudars speciāli šiem koncertiem ir radījis muzikālu triloģiju Es nomodā par Tevi palecos ar Ivetas Šimkus, Arvīda Ulmes un Aivara Neibarta vārdiem. Ir tapusi ļoti skaista – reizē akadēmiska un mūsdienīga – Ziemassvētku programma, koncerti notiks septiņās Latvijas baznīcās, uz tiem bez maksas tiks aicināti arī maznodrošinātie un daudzbērnu ģimenes. Pirmssvētku laikā, kad visapkārt valda iepirkšanās bums, starp mums ir cilvēki, kuriem nepietiek naudas savām primārajām vajadzībām, nemaz nerunājot par iespēju garīgi bagātināties. Tāpēc mēs vēlamies iespēju robežās uz šiem koncertiem aicināt tos cilvēkus, kuri paši to nevarētu atļauties. Plānojam, ka 20–30% no visiem koncertu apmeklētājiem būs trūcīgie Latvijas iedzīvotāji. Mēs aicinām uzņēmējus atbalstīt mūsu iniciatīvu, iegādājoties biļetes, kuras tiks nogādātas adresātiem. Šobrīd ir atsaukušies divi uzņēmēji, kuri ir vēlējušies palikt anonīmi. Priecāsimies, ja mūsu iniciatīvai pievienosies vēl kāds.

Ar ko atšķiras koncerta organizēšana koncertzālē un baznīcā?

Baznīcās parasti ir ļoti laba akustika, tās ir paredzētas šādiem pasākumiem. Šie būs akustiski koncerti. Tā kā šis ir Ziemassvētku laiks, cilvēki, apmeklējot baznīcu, meklē citādākas sajūtas nekā filharmonijā. Cilvēki Ziemassvētkos parasti meklē mieru, prieku, siltuma sajūtu, – tas viss būs šajā koncertu programmā. Iespējams, kādam tas rosinās dziļākas pārdomas.

Vai tu esi iecerējis šādas koncerttūres Latvijas baznīcās veidot par tradīciju, modinot uzņēmumu sociālo korporatīvo atbildību?

Vokālā grupa Putni jau ilgāku laiku koncertē baznīcās, viņu izpildījums tajās lieliski iederas. Strādājot ar talantīgo Latvijas pianistu Andreju Osokinu, tiek īstenoti līdzīgi principi, taču tie netiek īpaši afišēti. Es priecātos, ja pelnoši uzņēmumi vēl vairāk iesaistītos dažādos labdarības un mecenātisma projektos. Diemžēl jāatzīst, ka šobrīd Latvijā labdarība tiek īstenota salīdzinoši nelielos apjomos, turklāt lielākā daļa šādu aktivitāšu pamatā tiek tvertas caur mārketinga prizmu. To var saprast, jo tas naudas apjoms, kas šeit, Latvijā, ir pieejams, ir limitēts un nebūt jau nav tā, ka uzņēmēji peldas naudā. Es pats jau vairākus gadus savu iespēju robežās anonīmi ziedoju līdzekļus dažādām labdarības akcijām, piemēram, ziedot.lv vai Dod pieci. Lai arī šādi ziedojumi pilnībā neatrisina visas problēmas, kādas ir dažādām sociālajām grupām, es gribētu aicināt atbalstīt šādas iniciatīvas, jo tās spēj dot cerību un gaišuma staru kāda cilvēka drūmajā un bezcerīgajā ikdienā. Svarīgi, lai dāvināšana nebūtu formāla, lai tā nebūtu kārtējā saldumu paciņa vai nieciņš. Būtu labi, ja dāvinātāji iedziļinātos, kas tieši konkrētajai sabiedrības grupai vai cilvēkam ir nepieciešams, kas sagādātu vislielāko gandarījumu. Tad šāda ziedošana būtu ļoti, ļoti svētīga. Es priecātos, ja Ziemassvētku laikā ziedošanas tradīcija veiksmīgajos Latvijas uzņēmumos būtu pati par sevi saprotama lieta.

Vai nenākas secināt, ka lielu daļu budžeta uzņēmumi šogad ir paspējuši iztērēt ar valsts simtgadi saistītu korporatīvo dāvanu izgatavošanā un labdarībai vairs nekas daudz nav atlicis?

Es negribu skaitīt naudu svešā makā un norādīt, kā labāk būtu jāiztērē cita nopelnītā nauda. Tas nebūtu īsti korekti. Taču es vēlētos uzņēmējus aicināt izvērtēt savu izdevumu sadaļu, iespējams, ka var iztikt bez jaunākā modeļa televizora vai luksusa klases automašīnas. Tāpat, iespējams, darījuma pusdienās ar biznesa partneriem var aiziet uz ne tik lepnu restorānu, kā ierasts, starpību novirzot labdarībai.

Kā tu vērē Latvijas simtgades pasākumus? Kuri no tiem, tavuprāt, ir izdevušies godam, kurus varēja vēlēties labākus?

Simtgades pasākumi vēl nav beigušies. Piemēram, man šķiet, ka salūts ir viena no stulbākajām lietām, ko var darīt. No tā nav nekādas jēgas. Tiek izdota milzīga nauda, gaisā tiek izšautas visādas ķimikālijas, tiek pārbaidītas visas apkārt esošās dzīvās būtnes – mājdzīvnieki, putni, meža zvēri, kā arī zivis zem ūdens. Tāpat no drošības viedokļa krastmala ir slikta vieta, kur organizēt šādus pasākumus lielām tautas masām, labi, ka šoreiz iztikām bez nelaimes gadījumiem. Uzskatu, ka valsts un pašvaldības uzņēmumiem ar pasākumu organizēšanu nav jānodarbojas, tas ir jādara profesionāļiem – producentiem un pasākumu aģentūrām, kas to māk izdarīt. Ja tiek veikts iepirkums, tam ir jābūt caurspīdīgam, tajā jāiesaista nozares eksperti, kas māk izvērtēt gan iesniegtās tāmes, gan piedāvātās koncepcijas. To varētu veikt, piemēram, caur Kultūrkapitāla fondu. No tiem simtgades pasākumiem, kurus esmu apmeklējis, varu uzteikt multimediālo deju lieluzvedumu Abas malas, kas bija ļoti profesionāli nostrādāts, kvalitatīvs un augstvērtīgs šovs, tajā pašā laikā emocionāls un saviļņojošs.

Kur tu sagaidīsi Ziemassvētkus, kuru baznīcu pats apmeklēsi?

Tā kā esmu viens no organizatoriem, apmeklēšu visus septiņus koncertus. Man šogad būs ļoti skaisti Ziemassvētki. Esmu pieradis strādāt svētkos. Ja gadās, ka svētku laikā nav jāstrādā, es pat jūtos nedaudz neomulīgi. Man ir liels gandarījums, ja tie svētki, kuru rīkošanā esmu iesaistījies, dod cilvēkiem prieku un gandarījumu. Tad tie man ir vislielākie svētki. Ziemassvētku vakarā koncerts nenotiks, tāpēc man būs iespēja būt ar ģimeni. Visi sanāksim kopā pie vecvecākiem, svinēsim un mums būs forši!

Lai skaisti svētki!