Krēslam jābūt kam vairāk par vienkārši funkcionālu mēbeli – savulaik sacīja izcilais franču dizaina novators Pjērs Polēns (Pierre Paulin)

Dizaina ikona

XX gs. 60.–70. gados viņa radīto sēdmēbeļu neparastās un skulpturālās formas burtiski uzspridzināja industriju, dāvājot iespēju pēc pārmaiņām izslāpušajai sabiedrībai ar pilnu krūti ieelpot dizaina inovāciju garu. Viņš viens no pirmajiem prata meistarīgi pielietot jauno, modē nākušo plastmasas materiālu potenciālu, ko apliecina ultramodernais krēsls F302 (1967), kas šodien bagātina Ņujorkas MoMA un Parīzes Musée des Arts Décoratifs pastāvīgās kolekcijas. Šo lielo franču talantu par savējo dēvē arī Nīderlande, jo tieši viņš, daudzus gadus sadarbojoties ar kompāniju Artifort, radījis slavenākās nīderlandiešu dizaina ikonas kā Orange Slice (tulk. Apelsīna šķēle), Tongue (tulk. Mēle), Ribbon (tulk. Lente) krēslus u.c., kas iekļauti daudzu laikmetīgo dizaina muzeju krājumos un pieprasīti privāto kolekcionāru aprindās.

Talants kā ģimenes mantojums

Pjēra Polēna (1927.– 2009.) dzimtā pilsēta ir Parīze. Viņa tēvs, pēc profesijas zob-

ārsts, bija francūzis, savukārt māte nākusi no vācu/šveiciešu dzimtas. Bērnību Polēns aizvadīja Ziemeļfrancijas strādnieku pilsētā Lānā (Laon), kas perspektīvā piedāvāja divas iespējas – dienestu militārajā garnizonā vai darbu dzelzceļa rūpnīcās. Bēgot no skarbās realitātes, par mazā Pjēra iedvesmas un apbrīnas objektu kļuva viņa tēvocis Žoržs Polēns (Georges Paulin) – allaž elegants un inteliģents autodidakts, kurš, pametis zobu tehniķa profesiju, bija pievērsies savai kaislībai – automašīnu dizainam un strādāja tādiem zīmoliem kā Peugeot, Bentley un Rolls Royce, bet 1931. gadā patentēja pirmo cieto mehāniski paceļamo auto jumtu. Otrs Polēna skolotājs ģimenes ietvaros bija Rodēna audzēknis, tēlnieks Fredijs Balthazars Štolls (Freddy Balthazar Stoll), kurš atklāja viņam mākslas un iztēles juteklisko pasauli un kura ietekmē topošais dizainers sapņoja par skulptora karjeru, no kā labās rokas ievainojuma dēļ nācās atteikties.

Apguvis gan keramiķa, gan akmeņkaļa iemaņas, pēc otrā pasaules kara Polēns atgriezās dzimtajā Parīzē un iestājās Ecole Camondo interjera un produktu dizaina skolā, kas pazīstama kā daudzu slavenu dizaineru kalve. Lai gan viņš neatzina klasisko mācību sistēmu un kritizēja skolotāju vidē pastāvošo ideju trūkumu, viņa intuitīvā izjūta un unikālā dabas dāvana – teju pārdabiskā spēja vizualizēt priekšmetus trīs dimensijās – tika novērtēta, atverot sadarbībai tā laika progresīvāko meistardarbnīcu durvis. Šai periodā Polēns dziļi iemīlēja skandināvu dizaina estētiku, bet vēlāk, pievienojies elitārā Parīzes universālveikala Galeries Lafayette interjera dekorāciju nodaļas komandai un padomdevēja statusā atklājot toreizējo universālveikala direktoru, iepazina tādu pasaules dizaina pirmo vijoļu kā Īmsu, Bertoijas, Nelsona, Albini u.c. daiļradi.

Rezultātā jaunais censonis vēlējās radīt savu mēbeļu kolekciju, taču atrast ieinteresētu ražotāju bija sarežģīti. Savus mēbeļu paraugus viņš izgatavoja, pateicoties tēva finansiālajam atbalstam. Tos izstādīja Salon des Arts Ménagers, un tie tika pamanīti! Drīz vien viņš sāka sadarbību ar Thonet-France, veidojot galdu un krēslu dizainu.

Eksperimentālā laboratorija

1958. gadā Pjēra Polēna mēbeļu prototipus, neparastās idejas par formu, kā arī personisko šarmu un inteliģenci ievēroja vadošās Nīderlandes dizaina kompānijas Artifort radošie prāti. Jau nākamajā gadā novatoriskais talants tika uzaicināts komandā ārštata dizainera statusā. Šis piedāvājums Polēna karjerā bija nozīmīgs tai aspektā, ka piedāvāja viņam stabilu platformu eksperimentiem ar krēslu formām un tehniskajiem risinājumiem, nodrošināja iespēju pārbaudīt savu intuīciju, kā arī izmantot jaunākos materiālus un tehnoloģijas. Artifort bija ideāli laboratorijas apstākļi, kur attīstīt pētījumus par ķermeņa un mēbeļu attiecībām. Un Polēns aizrautīgi eksperimentēja – ar liekti līmētā finiera formām, putām, gumijas, plastmasas, metāla risinājumiem. Auglīgā sadarbība turpinājās līdz 1975. gadam. Lielākā daļa no šais gados izstrādātajiem krēslu modeļiem joprojām ir ražošanā un kļuvuši par ievērojamām dizaina ikonām. 1959. gadā savu pirmizrādi piedzīvoja komfortablais ovālās formas krēsls uz apaļas hromēta metāla kājas Globe (F422/P421), 1960. gadā – tipisks sešdesmito gadu modelis vieglā metāla rāmī Oyster (F157/P157), izteikti elegantais Little Globe (F427), no divām identiski izliektām daļām veidotais, rotaļīgais Orange Slice (F437/P437) krēsls, Ņujorkas Metropolitēna muzeja XX gs. kolekcijā iekļautais stabilais un jutekliskais Mushroom (F560) klubkrēsls, 1963. gadā – dizaina klasikas paraugs Butterfly (F675), 1965. gadā – puspavērtu ziedlapu formā veidotais krēsls Tulip (F545/P545) un Little Tulip (F163), 1966. gadā – vizuāli un inovatīvi kliedzošais Ribbon krēsls (F582/P582), kas rotā Ņujorkas Metropolitēna muzeja XX gs. kolekciju un ieguvis virkni dizaina balvu, 1967. gadā – ekspresīvais un plūstošais Tongue (F577) klubkrēsls, kas iekļauts Ņujorkas MoMA un Austrijas Lietišķās mākslas muzeja Vīnē pastāvīgajā kolekcijā, 1968. gadā – ar olu kastītes formu salīdzinātā komfortablā sofa ABCD (C261), 1972. gadā – avangardiskais klubkrēsls F598, kas bagātina Nacionālās Viktorijas galerijas Melburnā pastāvīgo kolekciju u.c. Tā kā dizainera radītie produkti sasaucās gan ar Flower power, gan ar pirmo Džeimsa Bonda filmu, dažkārt Polēnu mēdza dēvēt par popdizaineru. Neparastās un avangardiskās sēdmēbeļu formas, ietērptas kliedzoši rezonējošu krāsu audumos, bija spilgtas un pamanāmas. Patiesībā tā ir tikai viena lielā mākslinieka rokraksta puse. Pārsvarā Polēna industriālajam mantojumam piemīt funkcionālas, nevis izaicinošas iezīmes.

No autsaidera līdz slavas zenītam

Polēnam patika sevi dēvēt par autsaideru. Viņš nemeklēja uzmanību un īpašu atzinību. Viņš uzskatīja, ka objektiem jābūt anonīmiem un ir pat bīstami piešķirt pārāk lielu nozīmi cilvēkiem, kuri tikai dara savu darbu. Iespējams, tāpēc Francijas elitārās dizaina virsotnes viņš sasniedza tikai septiņdesmitajos gados. Panākumu kalšana savā zemē tapa iespējama, pateicoties sadarbībai ar valsts struktūru Mobilier National, kas nodrošināja mēbeļu izveidi valstiskiem projektiem. Tā Polēns radīja mēbeles Luvras muzejam un tika iepazīstināts ar valsts prezidenta Žorža Pompidū (Georges Pompidou) ģimeni, kuri uzticēja viņam interjera atjaunošanu savos privātajos apartamentos Elizejas pilī. 1983. gadā lielmeistars mēbelēja arī prezidenta Fransuā Miterāna (Francois Mitterand) biroju. Jāpiezīmē, ka Polēns ir vienīgais dizainers, kura sadarbība ar Mobilier National bijusi tik auglīga un ilglaicīga – no 1968. līdz 2008. gadam. 1975. gadā kopā ar sievu Maju (Maia Paulin) un domubiedriem meistars dibināja dizaina aģentūru ADSA, kas izstrādāja dizaina projektus un produktus, sniedza konsultācijas industrijas pārstāvjiem, spilgtināja dizaina zīmolu imidžu un prognozēja tendences. Savas karjeras laikā Polēns strādājis tādiem zīmoliem kā Dior, Calor, Ericsson, Renault, Saviem, Tefal, Thomson, Airbus, Jacob Delafon u.c.

Mūža izskaņā virkni dizaina paraugu Pjērs Polēns deleģēja Francijā bāzētai mēbeļu kompānijai Ligne Roset, kas patlaban ražo to jaunizdevumus. Kompānijas kolekcijā šodien ir tādi bestselleri kā košais un aicinošais klubkrēsls Pumpkin (1971/2008), kas radīts Pompidū ģimenes privātajiem apartamentiem, minimālisma stila grāmatplaukts La Bibliotheque Fil (1972), viens no pirmajiem dizainera darbiem, skandināvu stila iedvesmotais galdiņš Lupo (1953), elegantais rakstāmgalds Ursuline, grafiski tīrā un kompaktā sofa Elysee, ko Ligne Roset rekonstruēja pēc arhīvu zīmējumiem, galdiņš Elysee (1971/2011), kas radīts Elizejas pils ēdamistabai, inženieriski izteiksmīgais krēsls Curule, kas 1983. gadā bija izstādīts Musée des Arts Décoratifs, plastiskā, komfortablā un daudz atdarinātā sofa Bonnie (1975), klasiskais atzveltnes krēsls Andy (1962), ko meistars radīja kā savu reinterpretāciju par Florences Knollas savulaik izstrādāto krēslu, no liektā presētā bērza saplākšņa modernistu rokrakstā veidotais CM 131 (1953) u.c.

Deviņdesmitajos gados Polēns kopā ar dzīvesbiedri Maju par savu radošuma oāzi un miera ostu izvēlējās Sevennas (Cévennes) kalnu reģionu Francijā. Tas bija meistara patvērums, kur varēja netraucēti strādāt un no kura ar zināmu attālumu viņam patika vērot ārpasauli. Polēns loloja fonda izveides ieceri, kura paspārnē kalnu apvidū varētu attīstīt netipisku radošo dizaina laboratoriju un izstāžu zāli studentiem un pētniekiem. Kad 2009. gada 13. jūnijā ģēnija ceļš noslēdzās, Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) viņam veltīja atzinību kā cilvēkam, kurš dizainu spēja pārvērst mākslā.