Pēc ASV pavadītajiem desmit gadiem Sandra Birzniece atgriezās Latvijā, lai turpinātu karjeru personāla vadības jomā

Līderu atgriešanās

To viņa ir sākusi no pašas apakšas, rotējot pa dažādām personāla vadības amatu pozīcijām lielākajā ASV spēļu biznesa kompānijā GTECH, apgūstot dažādas funkcijas, līdz sapratusi, ka atalgojums jeb cipari ir sirdij vistuvākie. Šobrīd S. Birzniece vada uzņēmuma Accenture Nordic atalgojuma nodaļu, atbildot par vairāk nekā 5000 darbinieku maciņiem piecās valstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Latvijā.

Sirdī tautumeita

Lai arī dzīvot un strādāt ārzemēs nebija S. Birznieces mērķis, pēc bakalaura grāda iegūšanas ekonomikā Rīgas Tehniskajā universitātē 2003. gadā viņa aizbrauca uz Rodailendas štatu, ASV. Tā kā viņai uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas negribējās lēkt iekšā karjeras veidošanā, bet iepazīt pasauli, viņa pieņēma ģimenes draugu piedāvājumu strādāt par aukli sešiem bērniem vecumā no četriem līdz trīspadsmit gadiem. Turklāt vienam no bērniem bija Dauna sindroms. «Bērni bija no divām amerikāņu ģimenēm. Skolā biju mācījusies vācu valodu, tāpēc sākumā man nebija iekšējas pārliecības slikto angļu valodas zināšanu dēļ. Taču, tā kā man visapkārt visi runāja tikai angļu valodā, nebija ilgi jāgaida, kad šajā valodā jau sāku pat sapņot,» atceras S.Birzniece. Jauniešu kultūras apmaiņas programmas Cultural Care Au Pair ietvaros viņa amerikāņu bērnus auklējusi vienu gadu. «Algu nekādu lielo šīs programmas dalībniekiem nemaksāja, vien rokas naudu, lai var izdzīvot. Šajā laikā satuvinājos ar abām ģimenēm, savā ziņā pat kļūstot tām kā ģimenes locekle. Nebija viegli, puisītis, kuram bija Dauna sindroms, teju visu laiku bija jātur pie rokas. Savā ziņā tas man bija psiholoģisks pārbaudījums, vai spēšu tikt galā ar bērnu, kuram ir īpašas vajadzības, un vēl ar pieciem, starp kuriem bija meitene ar tīņu vecumam raksturīgo trakulību. Tomēr šo pārbaudījumu veiksmīgi izturēju,» rezumē S. Birzniece. Kad kultūras apmaiņas programma beidzās, S. Birzniece atgriezās Latvijā, viņai šeit bija tālejoši plāni, taču, tā kā viņai pakaļ atbrauca amerikāņu puisis, ar kuru viņa draudzējās Amerikā, viņa tur atgriezās un apprecējās. «Kopā nodzīvojām tikai četrus gadus. Tas, ka paliku viena pati svešā valstī, man palīdzēja izveidoties par to, kas esmu,» uzsver S. Birzniece. 2005. gadā viņa sāka strādāt bankā People’s Credit Union klientu apkalpošanā. «Mans mērķis bija gūt tādus ienākumus, lai es vismaz gadā reizi varētu aizbraukt uz mājām. To es arī īstenoju un visus desmit gadus, kurus pavadīju Amerikā, vismaz reizi gadā un reizēm pat biežāk braucu uz Latviju pie draugiem, pie radiem. Tagad vismaz reizi gadā pie draugiem braucu uz Ameriku,» smej S. Birzniece. Viņa atzīst, ka svešumā visvairāk ir pietrūcis mājas sajūtas un iespējas apliecināt latvietību. «Amerikā man pagāja diezgan ilgs laiks, kādi četri gadi, lai es tur justos kā mājās, lai iemīlētu okeānu, to spēku, kas no tā nāk, lai tas mani spētu iedvesmot. Vēl tagad zosāda uzmetas, atceroties to sajūtu, kāda bija, ilgojoties pēc dzimtās puses, kura man ir Alūksnē. Tā kā sirdī esmu tautumeita, kam patīk dejot un dziedāt, sēdēt pie ugunskura, man vajadzēja sev pārkāpt pāri, lai svešumā spētu justies labi,» rezumē S. Birzniece, atzīstot, ka desmit Amerikā pavadītajos gados viņa ilgojusies pēc Latvijas ziemām un zelta rudeņiem, taču tagad viņai nedaudz pietrūkstot Atlantijas okeāna šalku.

Sāk no pašas apakšas

2007. gadā S. Birzniece spēra pirmo soli personāla vadības jomā, sākot strādāt spēļu biznesa kompānijā GTECH (šobrīd IGT). «Neko daudz nezināju par personāla vadību un nebiju īsti droša, ka varēšu tajā tā ielēkt iekšā, taču draudzene, kas man piedāvāja šo darbu, teica – ja reiz tiku galā ar sešu bērnu auklēšanu, tikšu galā arī ar personāla vadību. Aizgāju uz darba interviju, un mani pieņēma, tā sākās mana karjera personāla vadībā. Protams, sāku no pašas apakšas, iepazinu dažādas funkcijas, līdz sapratu, ka mani kā ekonomisti vairāk saista cipariņi, proti, atalgojuma joma,» atceras S. Birzniece. Viņa nodarbojās ar atalgojuma un labumu sistēmu stratēģiju izstrādi, veica dažādus pētījumus, kas saistīti ar personāla un esošo programmu izvērtēšanu. Atalgojuma nodaļas ir tikai lielos uzņēmumos, piemēram, GTECH, kurā tolaik strādāja aptuveni 10 tūkstoši cilvēki, bet personāldaļā – vairāk nekā 40 darbinieki. Karjera personāla vadībā S. Birzniecei ir veidojusies pamatā uz kompānijas iekšienē izietajiem apmācību kursiem un darba pieredzes, nekur citur papildus skolojusies viņa nav. «Katrā nozarē personāla speciālistu darbs ir atšķirīgs, to var iemācīties, tikai strādājot tajā. GTECH piedāvāja personāla daļas darbiniekiem rotēt, apgūstot dažādas funkcijas. Pēc gada parādījās vakance atlases komandā, kas bija vienīgā iespēja strādāt atalgojuma jomā. Tā bija vērtīga pieredze, papildus pārējiem pienākumiem vadīju stažieru nodaļu. Pēc gada man pavērās iespēja strādāt ar atalgojumu, tiešais vadītājs pat vēlāk izņēma šo lomu no rotācijas programmas, jo vēlējās, lai palieku šajā pozīcijā. Man patīk darbs ar cipariem, tos analizēt un ar to palīdzību ieraudzīt lielāku bildi,» secina S. Birzniece.

Pēc četriem uzņēmumā GTECH nostradātiem gadiem viņa savu karjeras izaugsmi saistīja ar privāto augstskolu – Brauna Universitāti (Brown University), kas atrodas Providensā, Rodailendas štatā.

«Brauna Universitāte bija viena no pirmajām izglītības iestādēm ASV, kas ieviesa jaunu, mākoņu skaitļošanā balstītu personāla datu sistēmu Workday. Tas bija nozīmīgs un inovatīvs solis augstskolas personāla atlases un vadības procesu oganizēšanā. Man tā bija lieliska iespēja piedalīties dažādu personāla vadības stratēģiju izstrādē no pašiem pirmsākumiem, izveidot līmeņus dažādām darbinieku lomām atbilstoši viņu profesionālajām spējām, kvalitātēm, pieredzei, darba apjomam un atbildībai. Šobrīd Workday arvien vairāk sāk izplatīties arī Eiropā. Populārāki ir uzņēmuma SAP piedāvātie risinājumi, kas ir veidoti pēc citāda principa nekā Workday,» klāsta S. Birzniece.

Liela mozaīka

Pēc četriem Brauna Universitātē nostrādātiem gadiem, kuros gūta liela pieredze ne tikai personāla vadībā, bet arī plašas zināšanas dažādās citās jomās, jo augstskolas darbiniekiem bijusi iespēja apmeklēt visas lekcijas, arī vieslektoru, piemēram, Dalailamas, uzstāšanos, kā arī iesaistīties augstskolas pasniedzēju un studentu veiktajos pētījumos, S. Birzniece sajutusi vēlmi atgriezties dzimtenē. «Pieņemt lēmumu pamest Brauna Universitāti man nenācās viegli, jo biju kļuvusi par daļu no šīs augstskolas korporatīvās kultūras, bija grūti šķirties no kolēģiem. Klikšķis notika brīdī, kad uzzināju, ka mana māsa ir nolēmusi veidot ģimeni. Vēlējos būt daļa no savas ģimenes, būt blakus, kad aug māsas un brāļa bērni, noveco vecāki, kā arī veidot savu ģimeni un laist savas saknes Latvijā, jo uzturēt latvietību ārpus Latvijas ir grūts un darbietilpīgs pienākums, laikam nebiju tam īsti gatava. Turklāt man te bija ģimene un draugi, pie kuriem atgriezties,» saka S. Birzniece, atzīstot, ka, lai arī lēmums par atgriešanos bijis grūts, vilkme atgriezties dzimtenē – daudz stiprāka. Tā kā hipotekāro kredītu mājokļa iegādei viņa nebija ņēmusi, daļu savas iedzīves pārdevusi, daļu – atdevusi draugiem. Līdzi Sandrai uz Latviju atbraucis miniatūrais šnaucers Kamene, taču ASV palikusi Mini Cooper markas automašīnas, pēc kuras viņa vēl šobrīd nedaudz skumst.

«Lēmumu par atgriešanos pieņēmu martā un Latvijā jau biju ap Jāņiem. Darbu vēl nebiju atradusi, bija šaubas, vai varēs to atrast atalgojuma jomā, jo personāla vadības joma Latvijā nav tik attīstīta kā ASV, turklāt atalgojuma departamenti Latvijā ir tikai reti kurā uzņēmumā. Zīmīgi, ka neilgi pēc atgriešanās ieraudzīju sludinājumu, ka Accenture meklē tieši atalgojuma speciālistu,» stāsta S. Birzniece, kura par kompāniju Accenture jau bija dzirdējusi un pat, dzīvojot Amerikā, apsvērusi iespēju tur pieteikties darbā, ja būtu brīva atalgojuma speciālista vakance. Viņa vada Accenture Nordic atalgojumu nodaļu, kas atbild par aptuveni 5000 darbinieku maciņiem piecās valstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Latvijā. «Tas ir mazākais, bet komplicētākais reģions, jo valstis ir dažādas, uzņēmējdarbības juridiskie priekšnosacījumi, kā arī Accenture biznesa struktūrvienības ir atšķirīgas. Diendienā lieku visu kopā kā lielu puzli,» savu darba ikdienu raksturo S. Birzniece. Viņa secina, ka pēc atgriešanās diezgan grūti ir bijis pierast pie Latvijas. «Tā kā visu savu pieaugušā dzīvi biju nodzīvojusi Amerikā, man vajadzēja iemācīties dzīvot kā pieaugušam cilvēkam šeit, Latvijā. Tas nebija viegli. Biznesa kultūra un klientu apkalpošana krietni atšķiras. Lai gan situācija ar katru dienu uzlabojas, Latvijā šajā ziņā ir kur augt,» rezumē S. Birzniece.

Viņa atzīst, ka Latvija ir iespēju zeme, to ar savu galvu reibinošo karjeru ir apliecinājuši daudzi tautieši, kas ir atgriezušies. «Taču, lai to panāktu, ir nepieciešama iekšējā rezerve,» viņa spriež.

Lai palīdzētu atgriezties citiem ārzemēs strādājošiem Latvijas iedzīvotājiem dzimtenē, vērtīgas ir darba devēju organizētās iniciatīvas, kādas ir īstenojuši vairāki uzņēmumi, piemēram, Tele 2, atzīst S. Birzniece.