Jāšanas sports prasa nozīmīgus ieguldījumus, ir saistīts ar lielu darbu ne tikai zirga mugurā, bet arī kopjot dzīvniekus un tīrot stalli, taču jauno jātnieku skaits palielinās

Sports

Valsts atbalsts jāšanas sportam ir salīdzinoši niecīgs, tā attīstība ir atkarīga no privātām investīcijām, īpaši – infrastruktūrā, no naudas piesaistes no sponsoriem. Arī valsts nodokļu politikas rezultātā atbalstītāju skaits pēdējā laikā ir būtiski sarucis. Latvijā ir vairāk nekā 70 jāšanas sporta klubu un 10 slēgtā tipa manēžu, kurās var trenēties visu gadu. Pēdējā laikā nozīmīgus ieguldījumus attīstībā veikusi Jauno jātnieku skola (JJS), kura 2018. gadā uzbūvējusi jaunu manēžu 180 m2 platībā, stalli, kurā var izmitināt vēl 38 zirgus, un trīs noliktavas, kurās glabāt tehniku, inventāru, sienu un skaidas. Iespējams, drīzumā JJS kļūs par otro nacionālo sporta bāzi Latvijā.

Panākumi labi

Latvijas Jātnieku federācijas (LJF) prezidents Agris Blaus stāsta, ka pēdējos gados jāšanas sports Latvijā kļūst populārāks – audzis gan profesionālo sportistu, gan amatieru skaits, viņu šobrīd ir vairāk nekā 500. Daudzi sportisti guvuši labus panākumus starptautiskajā arēnā gan konkūrā, gan iejādē, piemēram, Kristaps Neretnieks, Ģirts Bricis, Andris Vārna un Airisa Penele. K. Neretnieks ar zirgu

Moon Ray šogad Apvienotajos Arābu Emirātos izcīnīja uzvaru Pasaules kausa četru zvaigžņu sacensību Grand Prix maršrutā, kas ir viens no 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas maršrutiem. Tas ļauj cerēt, ka viņš būs pirmais latviešu sportists, kurš pēc valstiskās neatkarības atgūšanas piedalīsies olimpiskajās spēlēs jāšanas sacensībās.

«Jāšanas sports Latvijā attīstās pareizajā virzienā – par to liecina gan sportistu panākumi, gan lielais skaits dažāda līmeņa sacensību. Piemēram, sporta centrā Kleisti vietēja mēroga sacensības notiek teju katru nedēļas nogali, bet reizi gadā tiek rīkots Pasaules kausa Centrāleiropas zonas posms šķēršļu pārvarēšanā,» stāsta A. Blaus. Deviņos gados, kopš valsts sporta centru Kleisti ir nodevusi bezatlīdzības lietošanā LJF, federācija tajā ir ieguldījusi aptuveni 200 tūkstošus eiro, investīcijas veiktas pamatā sporta infrastruktūras uzlabošanā – manēžas remontā, laukuma seguma atjaunošanā u.c. Līdzekļi iegūti no privātajiem ziedotājiem, taču, ņemot vērā izmaiņas nodokļu politikā, to skaits pēdējā laikā ir būtiski sarucis. Tā rezultātā valsts sporta centra Kleisti, kuram šobrīd vienīgajam ir nacionālās sporta bāzes statuss, modernizācija nenotiek tik raiti, kā varētu vēlēties.

Azarts pārvarēt bailes

Zirgs ir majestātisks un gudrs, tas piesaista un vilina; bērniem patīk pavadīt laiku ar dzīvniekiem, līdz ar to sports, kas tiek apvienots ar uzturēšanos viņu klātbūtnē, ir saistošs, uzskata biedrības JJS valdes priekšsēdētāja Elīna Dzenuško. Jauniešus jāšanas sportam piesaista konkurences gars un neatlaidība – viņi vēlas panākt vairāk nekā citi, būt īpaši un izcelties. «Konkūrs iedvesmo, parāda cilvēka dabu un gribasspēku. Papildu reklāmu šim sporta veidam nodrošina visas karaliskās ģimenes pasaulē, jo jāšana ir neatņemama sastāvdaļa karaļnamu kultūrai, – kurš gan nevēlētos ikdienu pavadīt līdzīgi kā princeses un prinči,» klāsta E. Dzenuško, secinot, ka zirgs ir lielisks skolotājs. «Katrā dzīves posmā mums ir vajadzīgi savi skolotāji, zirgs, būdams īsts dzīves skolotājs, iemāca gan bērniem, gan pieaugušajiem pacietību, uzticēšanos, atbildību, savstarpējo mijiedarbību un sevis rūdīšanu. Panākumi prasīs laiku, taču gandarījums par sasniegto būs tā vērts!» viņa ir pārliecināta. Taču aiz skaistā sacensību priekškara slēpjas smags darbs – jo nozīmīgākas sacensības, jo vairāk darba jāiegulda un lielāka komanda nepieciešama. Lai rastu lielāku mijiedarbību ar zirgiem, jātnieki pavada kopā ar viņiem daudz laika un paši viņus kopj, jo nepietiek vien ar uzkāpšanu zirga mugurā un treniņiem. Tāpēc JJS treniņi sākas ar zirga saķemmēšanu un sagatavošanu izjādei, lai zirgs pierastu pie jātnieka un jātnieks iepazītu zirgu. Ir jaunieši, kuri lūdz atļauju palīdzēt staļļa darbos tikai tādēļ, lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu ar zirgiem. «Zirgs ir ģimenes loceklis, kopā ar zirgu tiek svinēti svētki, viņam tiek nesti gardumi, pirktas rotaļlietas un izrotāti staļļi. Pie zirga pulcējas vairākas paaudzes,» ir novērojusi E. Dzenuško. Jāšanas sports neizbēgami ir saistīts ar kritieniem. «Jebkurā sportā ir iespējamas traumas, bet tās nav noteicošās iesāktā turpināšanai. Mūsu skolā ir pieņemts pēc kritiena uzreiz kāpt zirgam mugurā, lai pārvarētu bailes. Bez cīņas nav uzvaras, tāpēc, arī krītot vairākkārt, jātniekiem rodas azarts pārvarēt bailes, iemācīties labāk, parādīt zirgam, kurš te ir galvenais,» secina E. Dzenuško.

Mērķtiecīgas investīcijas

Pirms 12 gadiem, kad JJS sāka veidot jāšanas sporta entuziasti – plastiskā ķirurga Jāņa Ģīļa ģimene, Kolumbijas Goda konsuls Latvijā Roberts Binde un Dace Nulle - , vietā, kur šobrīd slejas divas slēgtās manēžas, divi labiekārtoti jāšanas laukumi un staļļi, kuros var izmitināt vairāk nekā simts zirgus, tika audzēti kartupeļi un citas lauksaimniecības kultūras, atceras E. Dzenuško. Jāšanas sporta centrs Inčukalnā būvēts ar mērķi kļūt par lielāko un kvalitatīvāko šāda veida infrastruktūras objektu Austrumeiropā, un gadu gaitā ir darīts viss iespējamais, lai to īstenotu, – piesaistīts gan Eiropas Savienības fondu finansējums, gan sponsori un atbalstītāji. SIA Prano JJS investējusi vairākus simtus tūkstošu eiro. Sākotnēji, piesaistot ekspertus no Vācijas – kompāniju Bohlmann Reitböden – , tika izbūvēti jāšanas laukumi, kuros ieklāts speciāls segums – 1,5 metrus plats smilšu un tekstila maisījums, kas nodrošina jāšanas treniņos nepieciešamo amortizāciju. 2011. gadā tika uzbūvēta slēgtā manēža 204 m2 platībā, kurā tika ieguldīti 350 tūkstoši eiro. 2018. gadā tika uzcelta vēl viena slēgtā manēža 180 m2 platībā, kurā tika investēti 180 tūkst. eiro, kā arī stallis 38 zirgiem (izmaksāja 70 tūkst. eiro) un trīs noliktavas. Šogad JJS liks pamatus Kluba mājas būvniecībai, kurā būs plašas ģērbtuves, telpas treneriem un tiesnešiem, kā arī kafejnīca, dušas u.c. Tāpat plānots paplašināt staļļus, dodot mājvietu vēl 38 zirgiem, atjaunot segumu jāšanas laukumos, uzbūvēt zirgu staiguli jeb karuseli un sacensībās sākt izmantot aplikāciju Equeristan Pro, kas atvieglos reģistrāciju un dalību tajās.

«Nebūt nav tā, ka pagājušajā gadā ir noticis kvalitatīvs lēciens JJS infrastruktūras attīstībā, mērķtiecīgas investīcijas tiek veiktas nepārtraukti,» norāda E. Dzenuško, informējot, ka tas, iespējams, šogad ļaus JJS iegūt nacionālās sporta bāzes statusu, rīkot augsta līmeņa sacensības.

Kļūst dārgāk

Šobrīd JJS regulāri trenējas vairāk nekā 60 audzēkņi. Pirms diviem gadiem JJS jāšanas prasmes apguva 35 cilvēki. «Jaunie jātnieki ir vecumā no 5 līdz pat 50 un vairāk gadiem, lielākā daļa sportistu ir meitenes,» stāsta E. Dzenuško. JJS trenere Guna Vasiļjeva un skolas audzēkņi (Anna Katkovska, Tīna Rodina u.c.) piedalās starptautiskās sacensībās ārpus mūsu valsts robežām – Lietuvā, Igaunijā un Polijā – un gūst labus panākumus. JJS ir 13 skolas zirgi, ar kuriem trenējas tie audzēkņi, kuriem pašiem nav sava zirga. Pansijā tiek turēti 24 klientu zirgi. E. Dzenuško atzīst, ka jāšanas sports ir saistīts ar lieliem ieguldījumiem, īpaši tad, ja sportists vēlas sasniegt augstus rezultātus. Parasti bērni sāk trenēties uz skolas ponija, tad uz skolas zirga. Ja ir nopietni mērķi sportā, sportists iegādājas savu zirgu, kurš tiek turēts zirgu pansijā. Šogad JJS bijusi spiesta paaugstināt maksu par saviem pakalpojumiem, treniņi kļuvuši dārgāki par aptuveni 10%. Pagājušā gada otrajā pusgadā būtiski augušas siena un skaidu cenas – par 60–70%, kā arī palielinātas algas treneriem. E. Dzenuško atzīst, ka jāšanas sporta attīstībā būtisks ir sponsoru un atbalstītāju devums. Šobrīd JJS finansiāli un ar saviem produktiem un pakalpojumiem atbalsta 50 uzņēmumi. E. Dzenuško secina, ka vēl nav sasniegts 2007. gadā izvirzītais mērķis kļūt par lielāko un kvalitatīvāko jāšanas sporta infrastruktūras objektu Austrumeiropā, pat ne Baltijas mērogā. «Atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, kur ir vairāk slēgto manēžu. Kaimiņvalstis attīstās straujāk, turklāt tur ir saglabājies gan infrastruktūras, gan tradīciju mantojumus.» Līdz ar jaunā staļļa atvēršanu, kas plānota pavasarī, iecerēts arī zirgu pansijas pakalpojumu eksports. «Interesi par šādu iespēju ir izrādījuši zirgu īpašnieki no Holandes un Vācijas,» informē E. Dzenuško.

Jādod iespēja jaunajiem

Jāšanas centrs Lielceri, kas atrodas pavisam tuvu Rīgai – Mārupes novadā, piedāvā iespēju trenēties tikai tiem jātniekiem, kuriem pašiem ir savi zirgi. «Skolas zirgus nepiedāvājam, palīdzam attīstīties tiem, kuri jau ir kaut ko sasnieguši,» saka z/s Lielceri līdzīpašnieks Mairis Penelis. Jāšanas centrā ir boksi 62 zirgiem, staļļi ir gandrīz pilnībā noslogoti. Arī viņš akcentē, ka atbalstītāju kļūst mazāk, kas pamatā ir saistīts ar nodokļu izmaiņām. «Valstij būtu strauji jādomā, kā kompensēt radušos finansiālo robu federācijām, sabiedriskajām organizācijām un klubiem,» spriež M. Penelis. Viņš piekrīt tam, ka šis sporta veids saistās ar lielām izmaksām, īpaši tad, ja vēlas sasniegt augstus rezultātus. «Ir jābraukā uz sacensībām ārvalstīs, viens šāds brauciens, arī tepat netālu, aiz mūsu valsts robežām, maksā 1,5–2 tūkstošus eiro. Dalības maksa vien sacensībās ir 450 eiro, augstas ir arī zirga transportēšana izmaksas,» skaidro M. Penelis. Jautāts par šī sporta veida attīstību Latvijā, viņš bēdīgi nopūšas, jo attīstība, viņaprāt, ir minimāla. «Tas, protams, ir saistīts arī ar ļoti lielajiem materiālajiem ieguldījumiem, kas ir nepieciešami, lai vispār kāda attīstība notiktu. Protams, sportistu vidū ir arī labi piemēri, kuri veiksmīgi startē starptautiskajā arēnā, bet, lai notiktu izrāviens, vajadzētu, lai jaunajai paaudzei būtu iespēja vairāk piedalīties starptautiskajās sacensībās. Protams, LJF atbalsta izlases sportistus, kuri piedalās pasaules kausa posmos, bet būtu nepieciešams arī vairāk dot iespēju jaunajiem talantiem,» uzsver M. Penelis.

Lielceri ir rīkojuši dažāda līmeņa sacensības, no kurām vērienīgākās bija divu zvaigžņu Baltijas kausa starptautiskās sacensības, kas notika 2008. gadā. Arī šajā gadā sporta centrā paredzēts rīkot divu dienu sacensības – Future cup 2019, ja izdosies piesaistīt nepieciešamo finansējumu. Līdz šim būtisku atbalstu jāšanas sportam sniegusi Mārupes novada pašvaldība. Sporta centrā Lielceri izauguši vairāki augsta līmeņa sportisti, kā, piemēram, Andis Vārna, Airisa Penele, Laura Penele un Aigars Bregže.

Valsts atbalsts jātnieku sportam tiek nodrošināts trīs veidos – atbalstot Sporta likumā noteiktā kārtībā atzīto sporta federāciju – LJF un Latvijas Paralimpisko komiteju (LPK), kā arī sporta centru Kleisti, kuram ir nacionālās sporta bāzes statuss. 2018. gadā sporta federācijas darbības nodrošināšanai – sacensību rīkošanai un sportistu dalībai starptautiskajā arēnā – tika piešķirti 15 tūkst. eiro, 34,4 tūkst. eiro atvēlēti sporta speciālistu darba samaksai, bet 7,8 tūkst. eiro – federācijas rīkotajām Pasaules kausa Centrāleiropas zonas posma sacensībām šķēršļu pārvarēšanā. No LPK 2019. gadā piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem 4,9 tūkst. eiro ir novirzīti Latvijas Invalīdu jāšanas federācijai un 73 tūkst. eiro – Latvijas Paralimpiskās vienības sportistu atbalstam, līdz ar to atbalsts tiek nodrošināts arī paraiejādes sportistiem, ja viņi ir šīs vienības sastāvā, šobrīd tāds ir Rihards Snikus. 2012. gadā viņš kļuva par pirmo Latvijas sportistu vēsturē, kurš startējis paralimpisko spēļu iejādes sacensībās. Londonā viņš izcīnīja vienu ceturto un vienu sesto vietu, bet Riodežaneiro bija piektajā un sestajā pozīcijā. Pērn Latvijas paralimpiskais jātnieks ieguva otro vietu Eiropas čempionāta brīvā stila maršrutā iejādē.

LJF valsts budžeta finansējumu kā olimpiskā sporta veida federācija saņem arī no Latvijas Olimpiskās komitejas. To veido bāzes finansējums, kas ir 21 tūkst. eiro, un finansējums, ko aprēķina pēc kritērijiem, piemēram, sportistu dalības olimpiskajās spēlēs. Valsts atbalsts tiek sniegts arī nacionālajai sporta bāzei Kleisti, kas pēdējos piecus gadus saņēmusi regulāru valsts budžeta finansējumu 9 tūkst. eiro apmērā. Tas paredzēts tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai un komunālo pakalpojamu apmaksai.