Drīz tiks atklāta motosezona, taču liela daļa autobraucēju ar bažām gaida Brīvo vanagu uzlidojumu galvenokārt nekorektas motociklistu braukšanas kultūras dēļ

Aktīvā atpūta

Latvijas Motoklubu asociācijas valdes loceklis, motociklu būvētājs un braukšanas instruktors Uģis Spēlmanis atzīst, ka pēdējā laikā tā ir krietni vien uzlabojusies. Turklāt statistikas dati liecina, ka pērn no 148 bojā gājušajiem ceļu satiksmes dalībniekiem tikai trīs ir bijuši motociklisti, kas atspēko sabiedrības aizspriedumus. Motobraukšana ir dzīvesveids, taču arvien vairāk cilvēki motociklu uzskata par transporta līdzekli, tā nav tikai spēļmantiņa, kas domāta izklaidēm, teic U. Spēlmanis.

Kurā vecumā pirmo reizi uzkāpāt uz motocikla? Kā sākās jūsu aizraušanās ar šo spēkratu?

Tajā rajonā, kurā dzīvoju, tepat netālu Daugavgrīvas ielai, tā dēvētajā Pankūku ciemā, visi puikas brauca ar mopēdiem un motocikliem. Manas ģimenes rocība nebija liela, abi vecāki bija skolotāji, tāpēc sava mopēda man nebija. Motoklubā varēja iestāties arī bez sava braucamā. Četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā sāku trenēties motosportā Mārupes Tehniskajā sporta klubā, sešpadsmit gadu vecumā sāku braukt ar motociklu.

Kā tikāt pie sava pirmā braucamā?

Lietotu rūpnīcā Sarkanā zvaigzne ražotu mopēdu Rīga 7 ar vienu ātrumu man uzdāvināja māsas krusttēvs. Tā kā tas bija Liepājā, man kaut kādā veidā to vajadzēja dabūt līdz Rīgai. Nedz ar vilcienu, nedz autobusu tas nebija iespējams, tāpēc tas tika izjaukts un pa daļām atvests uz Rīgu. Pats tos 220 kilometrus ar mopēdu atbraukt vēl nevarēju.

Kādi bija jūsu panākumi sportā?

Padomju laikā bija dažādas rajonu sacensības, ko nelielās trasēs organizēja sporta skolas, pulcējot motosporta entuziastus. Bija arī nozīmīgākas sacensības. Taču mani panākumi nebija nekādi lielie, jo varēju trenēties tikai pavasaros un rudeņos, vasarās bija jābrauc strādāt uz laukiem, vest govis ganos. Kad sāku braukt ar motociklu, sacensībās ieguvu traumu, kas liedza kādu laiku nodarboties ar motosportu. Astoņpadsmit gadu vecumā sāku piedalīties motošosejas sacensībās, kas notika Biķernieku trasē. Sportoju līdz pat deviņdesmito gadu vidum. Braucu gan ar solo motociklu, gan ar blakusvāģi. Šajā sporta veidā liela nozīme ir gan sportista fiziskajai, gan spēkrata tehniskajai sagatavotībai. Iespējams, tolaik tam nepiegāju pārāk nopietni, tāpēc rezultāti bija viduvēji. Kad saņēmos, varēju braukt visiem pa priekšu, kad palaidos, pievīla gan tehnika, gan paša spēki.

Esat piedzīvojis kritienus, guvis traumas, taču turpinājis braukt ar motociklu un piedalīties sacensībās. Kā kritieni ir ietekmējuši jūsu attiecības ar šo sporta veidu?

Par laimi, man nav bijušas nekādas nopietnas traumas. Arī slēpojot cilvēki krīt. Viņi nokrīt, pieceļas un turpina slēpot. Daži, tostarp mani skolnieki, ir saskārušies ar psiholoģiskām problēmām – viņi pēc kritiena ilgāku laiku nav nākuši uz nodarbībām, kā rezultātā viņiem ir daudz grūtāk atsākt braukt. Tādu nopietnāku traumu guvu, kad vairs nesportoju, bet mācīju braukt citiem. Mācību laukumā apgāzos ar motociklu, salauzu kāju un pusotru gadu pārvietojos ar kruķiem. Pēc tam bija problēmas atsākt braukt, jo bija jāpārvar bailes. Tas, protams, ir izdarāms, bet tas prasa laiku.

Brīvie vanagi ir viens no pirmajiem Latvijas motoklubiem, kas tika dibināts 1997. gadā. Kā un ar kādu mērķi tas izveidots?

Kad atvērās dzelzs priekškars un Latvijā ienāca pasaules motokultūra, cits pēc cita sāka veidoties motoklubi. Pats pirmais bija klubs Vēja brāļi, tad Brīvie vanagi, tad Hermejs un citi. Mērķis bija kopīga atpūta un izbraucieni, jo cilvēki bija noguruši no deviņdesmitajos gados valdošās spriedzes. Sākās ekonomiskā augšupeja, palielinājās maksātspēja, cilvēki iegādājās motociklus, bet pa vienam braukāt nevēlējās. Šobrīd motoklubu ir par daudz, kādi 60, un 31 no tiem ir Latvijas Motoklubu asociācijas biedrs. Kā jau politikā, arī motosportā – kur trīs latvieši, tur trīs motoklubi. Tā ir kopā sanākšana, kopā būšana. Pavasarī, kad notiek motosezonas atklāšana, pulcējas visi kopā, lai sevi parādītu un uz citiem paskatītos – notiek tāda dižošanās ar spalvām. Daudziem ir svarīgs pats pasākums un parāde, īpaši tiem, kuri brauc no kādas tālākas Latvijas vietas un ir nobraukuši pāris simtus kilometru, izbraukuši agri no rīta, iespējams, pat mīnus grādos. Tie ir vienas sabiedrības daļas svētki. Sabrauc 4–5 tūkstoši motobraucēju, viss rajons Mola apkārtnē ir pilns ar dažāda kalibra spēkratiem.

Cik Latvijā ir aktīvu motobraucēju?

Aptuveni 10 tūkstoši aktīvo braucēju, kuru braucamie ir izgājuši tehnisko apskati. Braukšana katram izpaužas citādi, viens brauc katru dienu, jo motocikls viņam ir transporta līdzeklis, daudzi to vēlētos darīt, bet nevar, jo, piemēram, pa ceļam uz darbu ir jāved bērni uz skolu. Arī tie, kuri ar motociklu gada laikā izbrauc trīs vai četras reizes, ir motociklisti, kāpēc ne? Tikko kļūs siltāks, ielas noskalos no sāls, es arī uz un no darba mājās braukšu ar motociklu, lai man nebūtu jāpavada laiks korķos.

Vai motobraucēju Latvijā kļūst vairāk?

Jā, noteikti. To varu teikt pavisam droši, jo apmācu jaunos motobraucējus. Pagājušajā gadā jau sasniedzām pirmskrīzes «ciparu». Šobrīd izjūtam demogrāfiskās bedres ietekmi, jo cilvēku vecumā no 20 līdz 24 gadiem ir salīdzinoši daudz mazāk.

Cik ilgi ir jāmācās, lai apgūtu motocikla vadīšanas prasmes?

Braukt ar motociklu ir jāmācās visu mūžu. Interese no šešpadsmitgadīgajiem ir neliela, tos, kuri grib apgūt braukšanu, mūsu autoskolā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Pārsvarā mācās tie, kuriem jau ir B kategorijas autovadītāja apliecība. Viņiem ir trīs dienu kurss, kurā tiek papildus iemācīts tas viss, kas ir saistīts ar motocikla vadīšanu. Protams, tiek atkārtoti arī satiksmes noteikumi. Pārējie mācās līdzīgi kā autoskolā.

Arvien vairāk cilvēku motociklu uzskata par transporta līdzekli, ar ko pārvietoties, tā nav spēļmantiņa, kas domāta izklaidēm. Esmu savā dzīvē piedzīvojis divus dažādus periodus: vienā braukšana ar motociklu liecināja par nabadzību, kad nepietiek līdzekļu automašīnas iegādei; otrā tā esamība nozīmē, ka esi turīgs cilvēks, kas to var atļauties. Taču, tāpat kā ne visi autovadītāji brauc ar Ferarri, ne visi motobraucēji – ar Harley Davidson. Motocikliem ir ļoti plaša cenu amplitūda – tos var nopirkt gan par 1000 eiro, gan par 40 tūkstošiem eiro. Protams, ir arī tādi individuāli konstruēti motocikli, kas maksā 60, 70 un pat 100 tūkstošus eiro. Šobrīd ir modē dot otro dzīvību vecajiem motocikliem, par kādiem pāris simt eiro var iegadāties nekam nederīgu spēkratu un savest to kārtībā. Ir puiši, kas tos remontē pašu spēkiem. Ir prieks redzēt, kā atdzimst vecie spēkrati!

Cik maksā jauns vidēja līmeņa Harley Davidson motocikls?

18–20 tūkstošus eiro. No Amerikas var atvest lietotu, sasistu motociklu par 2–3 tūkstošiem eiro un šeit sataisīt par tik, par cik rocība ļauj. Ir puiši, kas atved šādus motociklus un taisa tos 4–5 gadus, investējot spēkratos ilgākā laika periodā un paralēli ar tiem pārvietojoties. Vienā gadā tiek nomainīt viena detaļa, otrā – cita un tā tālāk. Harley Davidson nebūt nav tas dārgākais motocikls, dārgāks ir, piemēram, MV Agusta un BMW. Taču nenoliedzami Harley Davidson ir vārds, braukšana ar šīs markas motociklu ir dzīvesveids, kas maina cilvēka domāšanu, viņa filozofiju.

Kurš Latvijā braukā ar tiem dārgākajiem motocikliem?

Veiksmīgi uzņēmēji. (Domā.) Un maksātnespējas administratori. (Smejas.) Ar Harley Davidson brauc arī cilvēki parastie, nevis jaunieši, bet tādi, kuri jau ir iztrakojušies. Šis motocikls ir ļoti labs ceļošanai, tālākiem braucieniem, vairāk tādai mierīgākai braukšanai. Ar to brauc cilvēki ap četrdesmit gadiem un vecāki, līdz brīdim, kamēr vien spēj kustēties.

Vai motosports ir populārs arī skaistā dzimuma vidū? Vai sieviete vispār var noturēt un spēj vadīt dzelzs rumaku?

Jā. Meiteņu – motobraucēju ir ļoti daudz, jo tas ir ļoti ērts pārvietošanās līdzeklis, arī meitenēm. Motoskolā 19 cilvēku grupā divas vai trīs ir meitenes. Ar atbilstošas svara kategorijas spēkratu, pareizi to paceļot, var braukt arī meitenes.

Motobraucēju vidū nezinu tādus, kuri apmeklē psihologus, jo, kad ir slikti un māc kādas problēmas, atliek uzkāpt uz moča un apbraukt pāris reizes Rīgai riņķī.

Kāpēc autobraucēji ne vienmēr ir priecīgi, uz ceļa ieraugot motociklistus? Ir arī tādi, kuri viņus dēvē par orgānu donoriem...

Vienīgais, ko motociklisti var izraisīt, ir sliktas emocijas, jo autobraucēji ir spiesti stāvēt sastrēgumos, bet motociklisti aizbrauc viņiem garām ar smaidu. Protams, autobraucējiem nav patīkami sēdēt korķos, un tajā brīdī, kad viņi saprot, ka visu ir nokavējuši, redzēt, kā motociklists veikli izlavierē starp mašīnām.

Lai motociklists nevienam netraucētu, viņam ir jāmāk braukt. Turklāt motocikls bieži vien ir neredzams. Arī motoskolā mēs mācām, ka tajā brīdī, kad uzkāpj uz motocikla, tā vadītājs kļūst neredzams. Automašīnu spoguļos ir aklie leņķi, kuros motociklistu var nepamanīt.

Avāriju ar motocikliem kļūst arvien mazāk, un motobraukšanas kultūra uzlabojas ar katru dienu. Kopējā statistika pasliktinās, bojā iet arvien vairāk ceļu satiksmes dalībnieku, taču motociklistu viņu vidū ir salīdzinoši maz. Pērn no 148 bojā gājušajiem ceļu satiksmes dalībniekiem tikai trīs ir bijuši motociklisti, tas atspēko sabiedrības aizspriedumus. Bieži vien autovadītāji runā pa telefonu un ir tā aizrāvušies ar hamburgeru ēšanu, ka moticiklistu gluži vienkārši nepamana. Iespējams, salīdzinājums ar donoriem ir radies no multfilmas Tukšā ķivere, kuru savulaik rādīja Latvijas televīzijā. Tajā motociklists brauca bez galvas. Protams, gan pirms 20–30 gadiem motociklisti pārsniedza ātrumu, gan arī mūsdienās jauniešiem patīk trakot, viņi brauc ātri. Tieši to pašu dara daļa autobraucēju. Un statistika rāda, ka pērn 145 donori bijuši tieši autobraucēji, motociklisti – tikai trīs. Turklāt nav zināms, vai viņi ir nositušies savas vainas dēļ vai viņiem kāds uzbrauca virsū ar mašīnu.

Vai motorizētie spēkrati uz diviem riteņiem pēdējā laikā nav kļuvuši populārāki tieši jauniešu vidū? Pie Rīgas skolām var novērot, ka skolnieki pēc stundām dodas mājās ar mopēdiem un motocikliem.

Jā, arī manos rados ir jaunieši, kuri katru rītu uz skolu brauc ar motociklu. No 16 gadu vecuma drīkst braukt ar 125 kubikcentimetru dzinēja tilpuma motociklu. Kad jaunieši sasniedz 18 gadu vecumu, viņi pāriet uz lielāka dzinēja tilpuma spēkratiem. Arī uz augstskolām studenti brauc ar motocikliem, jo tos pilsētā var novietot bez problēmām un bez maksas.

Esat startējuši ar iniciatīvu, kas paredz veikt grozījumus Ceļu satiksmes noteikumus, ļaujot motocikliem un mopēdiem pārvietoties joslā, kas paredzēta sabiedriskajam transportam. Kāpēc tas nepieciešams? Kā sokas ar šīs idejas īstenošanu?

Šādi grozījumi ļaus atvieglot satiksmes plūsmu pilsētā. Labāki apstākļi tiks radīti ne tikai motobraucējiem, bet arī visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem. Asociācijas pārstāvji ir piedalījušies vairākās domnīcās un sanāksmēs, valdībā šāda iniciatīva tiek atbalstīta. Pret šādiem Ceļu satiksmes grozījumiem ir nostājušies Rīgas satiksmes pārstāvji.

Kāpēc? Vai Nils Ušakovs nebrauc ar motociklu?

Nē, tas nevarētu būs iemesls. Lai arī pašlaik viņš vēl nebrauc, viņš ir mācījies. Turklāt ne jau pie visa, kas Rīgā ir slikti, ir vainojams Ušakovs.

Kāda ir šī pavasara motociklu mode? Kādi moči ir tie stilīgākie? Vai joprojām topā ir Harley Davidson?

Īsti nekas šajā ziņā nav mainījies. Populāri ir visi zīmoli, kas šobrīd ir pārstāvēti Latvijā. Pērkot motociklu, galvenokārt tiek ņemta vērā kvalitatīva servisa esamība. Ļoti svarīga ir rezerves daļu piegāde, jo, ja, piemēram, maijā spēkratam kas noplīst, bet rezerves daļa ir jāgaida pāris mēnešus, motosezona jau ir beigusies.

Cik svarīgs motobraucējam ir apģērbs un aksesuāri?

Tā ir būtiska šī dzīvesveida sastāvdaļa. Spalvas ir jāspodrina. (Smaida.) Ir daļa braucēju, kuri brauc vecās un nobrāztās ādas jakās, tieši tādās pašās, kādas viņiem bija pirms divdesmit gadiem. Gados jaunākie braucēji iegādājas apģērbu veikalos, kuros ir visnotaļ plašs piedāvājuma klāsts. Šobrīd cilvēki arvien vairāk domā par drošību un pērk apģērbu, kurā ir iestrādāti atstarojošie materiāli – zaļgandzeltenas strīpas, kas tumsā atstaro gaismu. Tāpat braucēji cenšas izvēlēties kvalitatīvu apģērbu, lai krītot varētu sevi pēc iespējas labāk pasargāt.

Pieminējāt, ka pēdējā laikā ir aktuāla senāku motociklu atdzimšana, kas paver biznesa iespējas servisiem. Kādus spēkratus jums ir nācies restaurēt? Pieļauju, ka tas nav lēts prieks...

Tā gluži nav restaurēšana, jo spēkrats netiek atjaunots tā iepriekšējā izskatā, bet gan pārbūve, kuras rezultātā motociklam tiek iedota otrā dzīvība. Esam pirkuši un pārbūvējuši pagājušā gadsimta 70. gados ražotus močus, kas ir pabraukti, tad iestumti šķūņos, kur ir ilgi stāvējuši un pat aprūsējuši. Galvenais, lai dokumenti būtu kārtībā.

Jūsu vadītā uzņēmuma paspārnē savulaik tika veikta Harley Davidson spēkrata pārbūve, spoži baltais dzelzs rumaks tika rotāts ar latvju rakstiem – Lielvāres jostas elementiem, Rīgas panorāmu un nodēvēts eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdā. Kāds ir tā liktenis pēc Motocikls 2015 izstādes?

Blakusvāģi gribējām nosaukt Imanta vārdā, bet to gan V. Vīķe-Freiberga mums neatļāva (Smejas.) Tā kā šis motocikls bija vests no Amerikas, uz tā bija uzkrāsots ASV karogs un Brīvības statuja, man radās ideja radīt patiesi latvisku spēkratu. Bijām pirmie, kas uzdrošinājās uzkrāsot uz motocikla Lielvārdes jostu. Toreiz daudzi sprieda par to, vai tas ir ētiski, vai tā drīkst darīt, vai tā nebūs svētuma zaimošana. Diemžēl motocikls ugunsgrēkā sadega.

Vai pēc tam ir tapis vēl kāds līdzīgs motocikls?

Jā. Par godu Latvijas jubilejai tapa tricikls ar simtgades simboliku, kas izskatījās vecs, kā ar sūnām noaudzis. Aizmugurē bija piestiprināta koka kaste ar āboliem. Tas tika vadāts pa dažādām izstādēm, piemēram, Atpūta un sports 2018, kas notika Ķīpsalā.

Auto un moto servisu biznesam bieži vien tiek piedēvēts pelēkās ekonomiskās zonas statuss. Vai tas ir pamatots?

Man grūti spriest, cik šis bizness ir melns vai balts. Domāju, ka šobrīd servisiem ir radīti apstākļi, kad vairs nav tādu iespēju šmaukties vai kaut ko shēmot, turklāt tam jau arī nav laika, ir jāstrādā. Savulaik ar lielu blīkšķi tika aizklapēti daži servisiņi kaut kur laukos, kuri strādāja bez kases aparāta, taču restorānu tīkls GanBei, kurš tika pieķerts nodokļu krāpniecībā lielos apjomos, joprojām strādā.

Ko jūs varētu ieteikt tiem, kuri šosezon vēlas sākt pārvietoties uz motocikla?

Pirms iegādāties motociklu, ieteiktu iemācīties braukt. Motoskolas Latvijā ir daudz un dažādas. Pēc tam noteikti vajadzētu pamācīties kādā no Drošas braukšanas skolām, pabraukt pa kādu no trasēm. Ikviens var atsvaidzināt savas zināšanas un prasmes Drošas braukšanas dienās, kas parasti notiek pirms motosezonas atklāšanas, šogad tās tiks rīkotas 18., 19. un 21. aprīlī. Šādas mācības ir par brīvu un ir visiem pieejamas.