Jaunā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska sola piebremzēt investīcijas izglītības un sporta infrastruktūrā, galveno uzmanību pievēršot saturam un cilvēku kapitālam

Intervija

Plānots pārskatīt vairākām sporta būvēm piešķirto finansējumu, iespējams, par valsts budžeta naudu tomēr netiks būvēts Ventspils peldbaseins un Jēkabpils multifunkcionālā sporta halle.

I. Šuplinska ir sākusi izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) administratīvā aparāta vētīšanu un pedagogu skaita un likmju apkopošanu, jo līdzšinējie dati neatspoguļojot patieso situāciju. Tāpat viņa startē ar iniciatīvu ieviest augstskolu beidzējiem, kuri mācās par budžeta līdzekļiem, nosacījumu obligāti atstrādāt noteiktu termiņu iegūtajā profesijā Latvijā – nākamajā gadā tiek plānoti pilotprojekti divām profesijām – pedagogiem un inženieriem – IT jomas speciālistiem.

Vai un kā filoloģijas doktores grāds palīdz Izglītības un zinātnes ministrijas vadīšanā?

Ļoti palīdz. Ir daudz un dažādu aspektu līdz ar doktora grāda iegūšanu, esmu ieguvusi pieredzi, kas ir saistīta ar visa līmeņa studijām. Pārzinu procesu un prasības, redzu, kā šajā sistēmā pietrūkst. Kā filoloģijas doktore māku strādāt ar avotiem un domāt, lai arī daudzi uzskata, ka filoloģija ir fundamentāla zinātne, kas nevar dot nekādu praktisku pienesumu un rezultātu. Esmu pieradusi meklēt praktisko piesaisti, labumu un konkrētu ietekmi ne tikai uz visu sabiedrību, bet arī konkrētām mērķa grupām. Kopš 2000. gada piedalos folkloras ekspedīcijās, kurās tiek savākts milzīgs apjoms interesantu materiālu, taču tos nav kam apstrādāt – studenti paspēj ierakstīt, atšifrēt, bet nestrādā ar tiem pētnieciski, neparāda tos sabiedrībai. Man kopā ar Māri Justu radās ideja par septiņiem izglītojošiem audio/video diskiem, tika radīts psiholoģiskais CV konkrētajai vietai, tās būtiskākajām folkloras tradīcijām. Tāpat manā darbībā ļoti liela nozīme ir metodei, jo filoloģijā ir ļoti daudz starpdisciplināru metožu, kas nozīmē, ka nevar pieņemt lēmumu, neredzot kopainu, neizmantojot citu zinātņu metodes.

Kas ir pirmie darbi, ko esat paveikusi ministres amatā?

Izglītībā un zinātnē rezultātu uzreiz redzēt nav iespējams. Ļoti daudzi procesi ir iesākti. Pirmā lieta, pie kuras ķēros klāt, ir dati. XXI gadsimtā viens no svarīgākajiem rīkiem ir dati, statistika, kādā veidā tā tiek iegūta, apstrādāta un pasniegta. Šobrīd esmu puslīdz ieguvusi atbildi uz jautājumu, cik skolotāju strādā izglītības sistēmā. Domājot par skolu optimizāciju, skolotāju algu pieaugumu, par starpkompetenču satura ieviešanu, aktuāls bija jautājums – cik tad mums valstī ir pedagogu? Mītu ir ļoti daudz. Pirmais: skolotāju ir ļoti daudz – tiek norādīti 28 tūkstoši kopā ar visiem pedagoģiskajiem darbiniekiem. 21 tūkstotis ir skolotāju – tieši pedagogu. Jautājums, kāpēc laikā, kad bērnu skaits valstī sarūk, skolotāju skaits nesarūk? Kāpēc mums ir pieci skolēni uz vienu skolotāju? Braukājot pa Latvijas novadiem, visur var dzirdēt, ka skolās trūkst skolotāju. Kā ir iespējama tāda situācija? Pagājušajā nedēļā konstatējām, ka kļūda ir datu ievākšanā. Tādi dati, kādi tiek prasīti no skolām, gluži vienkārši nevar parādīt kopējo ainu, jo tie fiksē visus skolās esošos darbiniekus, taču starp viņiem ir tādi, kas, iespējams, strādā trijās mācību iestādēs, kas nozīmē, ka sistēmā viņi parādās trijās skolās. Otra lieta, kas rada atkāpi no statistikas, ir fakts, ka ne visi skolotāji strādā pilnu likmi. Tas nozīmē, ka ir jātiek skaidrībā ar to, cik valstī kopumā ir pedagogu un likmju. Šā brīža statistika liecina, ka ir aptuveni 214 tūkst. skolēnu un aptuveni 18 tūkst. likmju. Valstī ir aptuveni 21 tūkst. pedagogu un 24 tūkst. pedagoģisko darbinieku, pedagogi ir iekļauti pedagoģiskajos darbiniekos, šie skaitļi nav jāsummē kopā. Ar neapbruņotu aci var redzēt, ka viņu ir par daudz. Turklāt nav skaidrs, kāpēc netiek nodalīti pedagoģiskie darbinieki no skolotājiem. Vēl viena lieta ir ļoti daudzās reformas, kas šobrīd ir sāktas. Tā nu ir sanācis, ka tās primārās reformas, pateicoties Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) spiedienam, ir saistītas ar vispārizglītojošo skolu. Ziņojumā Ministru kabinetam par izglītības attīstību Latvijā kā galvenās prioritātes izcēlu kvalitāti, pieejamību un konkurētspēju. Vispārizglītojošajā skolā noteicošā ir kvalitāte un pieejamība, bet augstākajā izglītībā – kvalitāte un konkurētspēja. 2019. gadā strādājam tehniskā budžeta ietvaros, nevaram atļauties daudzas jaunas iniciatīvas, tāpēc fokusējamies uz izglītības kvalitāti visos līmeņos. 2016. gadā tika sākta reforma, kurā IZM atteicās no noteiktiem skolu tipiem. Sākotnēji tas likās pilnīgi un nevainojami, piemēram, nebūs vairs vakarskolu, ģimnāziju, kuras dibinājusi pašvaldība, tikai valsts, nebūs internātskolu, – tāda papīru būšana, bet realitātē, kārtojot šīs lietas, līdzi tika pavilktas daudzas un dažādas sfēras, piemēram, iekļaujošā izglītība, vai un cik pārdomāta ir šī sistēma, kā šie bērni ietekmē izglītības kvalitāti un kādā mērā skolas tam ir gatavas? Jāņem vērā, ka ļoti daudzas reģionālās skolas paralēli risina sociāla rakstura problēmas. Tāpēc kvalitātes rādītāji ir zemāki kopīgajos reitingos, salīdzinot ar pilsētu skolām. Taču reģionos skolas apmeklē visi bērni, bet lielajās pašvaldībās bieži vien nezina, cik bērnu to nedara, kāpēc pamet skolu? Atsakoties no viena tipa skolām, paveram plašu cita spektra problēmu loku. Šobrīd tiek īstenots ļoti labs projekts Pumpurs, kas ir vērsts uz priekšlaicīgi mācības pametušo bērnu atgriešanu skolas solā. Laikā, kad notiek skolu optimizācija, pāriešana uz noteiktiem skolu tipiem vai atteikšanās no tiem, tiek ieviesta kompetenču pieeja, pāreja uz apmācībām valsts valodā, skaidrs, ka skolotāju atbildība un pienākumu spektrs palielinās. Taču diemžēl skolotājs ir tajā grupā, kas gribētu tuvoties vidējai algai valstī, bet ar to slieksni, kas ir šobrīd – 710 eiro –, paliek būtiskā attālumā no tās. Sistēma ir tik sadrumstalota, ka uzreiz realizēt skolotāju algu pieaugumu ir gandrīz neiespējami. 2018. gada septembrī skolotāju vidējais atalgojums par likmi bija 710 eiro mēnesī, no šī gada 1. septembra vajadzēja būt 750 eiro. Var likties jocīgi, ka valdība nepilda savu solījumu, taču tikai 20% skolotāju šobrīd saņem vidēji 710 eiro, 73% – 750 eiro un vairāk. Jautājums, vai viņi saņem pilnu likmi? Nē, viņi nesaņem pilnu likmi. Tādu skolotāju, kas strādā uz 0,4 un 0,5 likmi ir arī gana daudz. Jautājums, ko pašvaldība ir darījusi lietas labā, lai skola efektīvi strādātu, kā tiek risināta šī problēma? Skolotāju atalgojuma pieaugums ir cieši saistīts ar skolu optimizāciju un efektivizāciju. Līdz 29. martam IZM gaida no visām pašvaldībām redzējumu par to, kā attīstīsies viņu izglītības sistēma. Mani ļoti biedē mehāniskas reformas, spriedumi no augšas, ka vienā vietā būs attīstības centrs, bet otrā – nebūs. Tas pats ir arī ar skolu sistēmu, tāpēc iestājos pret Skolu kartes koncepcijas pārskatīšanu un neizmantošanu, bet piedāvāju iesaistīties arī pašvaldībām un piedāvāt savu redzējumu. Vakar man radās divas labas idejas – viena par to, kā risināt situāciju ar mazajām skolām, lai Latvijas reģioni nepaliktu tukši. Tās ir saimes skolas, kurās uz 30 bērniem būtu divi pedagogi. Labi skolotāji ar bērniem no 1. līdz 6. klasei var strādāt ar mācību saturu, īpaši ar starpkompetenču pieeju, kas izpludina robežu starp mācību priekšmetiem, veicinot holistisku pieeju. Otra ideja, ko man ieteica skolniece no Ikšķiles skolas, proti, organizēt mācības on-line režīmā, līdzīgi kā tiešsaistes konferences. Nepāriet uz to pilnībā, bet risināt aktuālās problēmas, ko rada skolotāju trūkums.

Cik skolu ir plānots likvidēt vai optimizēt tuvākajā laikā?

Šobrīd tās ir 15 skolas, bet šis skaitlis noteikti būs lielāks. Viena no tām būs Andzeļu pamatskola Dagdas novadā, Jelgavā tiks likvidēta 2. pamatskola u.c. Kad tika nolemts veikt skolu optimizāciju un efektivizāciju, netika prasīta izglītības kvalitātes palielināšana, kas būtu pedagogu atalgojuma palielināšanas pamatā.

Lai rastu līdzekļus skolotāju algām, esat iecerējusi pārskatīt sporta infrastruktūras objektu būvniecību, kurai šī gada budžetā atvēlēti 8,5 miljoni eiro. Vai tas ir risinājums?

Nē, tas nav risinājums, ja tā būtu, tas jau būtu izdarīts. Kad pirmo reizi ieraudzīju 2019. gada budžetu, pamanīju, ka papildu budžetā ir iezīmētas vairākas pozīcijas, tostarp finansējums sporta būvēm 8,5 miljonu eiro apjomā. Nesaprotu, kā situācijā, kad nav pieauguma skolotāju algām, mēs vienkārši liekam papildu finansējumu sporta būvēm. 2017. gadā starp budžeta lasījumiem noteiktas partijas deputāti ir ielobējuši piecas sporta būves, kam piešķirts finansējums trīs gadu garumā.

Kuras tās ir un kāds liktenis tās sagaida?

Liepājas tenisa korti, Jāņa Daliņa stadions Valmierā un Smeceres sils (Sporta un atpūtas centrs Madonas novadā, – DB) ir tuvu nobeiguma fāzei, kurām apturēt finansējumu būtu diezgan drastiski un nepārdomāti. Savukārt ar Jēkabpils multifunkcionālo sporta halli un Ventspils peldbaseinu ir pavisam cita situācija. Jēkabpils domes atsūtītajā pamatojumā, kā līdzekļi tiks izlietoti, ir norādīta aprīkojuma iegāde, kas liecina, ka mērķis neatbilst finansējuma piešķiršanai. Tā kā līgums ar IZM vēl nav noslēgts, to var lauzt. Savukārt Ventspils peldbaseinam ir notikusi tikai projektēšanas fāze, turklāt šim objektam tiek prasīti arī 40 viesnīcas numuriņi un spa. Vai par valsts līdzekļiem tādus vajadzētu būvēt? Valsts līmenī nav pārskatāmas sporta infrastruktūras, tas ir šī gada uzdevums, kas ir ierakstīts rīcības plānā. Tad varēs kalkulēt, kura no šīm sporta būvēm tiešām ir akūti nepieciešama. Turklāt mums ir nacionālā statusa sporta būves, tostarp Daugavas stadions, kam vispār nav paredzēts finansējums šī gada budžetā. Tas nozīmē, ka būvējam visu ko, nesakārtojot to infrastruktūru, kas mums būtu nozīmīga starptautiskajā arēnā, kas celtu gan valsts, gan sporta prestižu. Ventspils peldbaseinam ir paredzēti 1,55 miljoni eiro, bet 0,5 miljoni eiro – Jēkabpils multifunkcionālajai sporta hallei.

Stājoties amatā, jūs izteicāt vēlmi saprast IZM smagnējības mehānismu. Vai tas ir izdevies?

Pie tā šobrīd strādājam. Esmu pieņēmusi darbā padomnieci finanšu jautājumos, ejam cauri dokumentiem, vēl neesam tikušas pie departamentu funkciju sasaistes ar rezultātiem pārbaudēs. To nav iespējams paveikt mēneša laikā.

Vai pastāv iespēja, ka IZM administratīvais aparāts samazināsies?

Šobrīd nevaru teikt, ka tas noteikti samazināsies, bet tas noteikti efektivizēsies jau šī gada laikā.

Kādas reformas esat iecerējusi augstākajā izglītībā?

Dienas kārtībā būs kvalitāte. Augstskolām notiek studiju programmu akreditācija. Programmas tiks pārskatītas, lemts par to, cik racionāli ir vienādas programmas īstenot vairākās augstskolās, varbūt tas jādara tajās, kurās ir augstāki kvalitatīvie rādītāji? Pamatā tā ir tāda iekšējā mācību iestāžu sakārtošana, tā nav konsolidācija. Ne visai laba pieredze ir gūta, reorganizējot RPIVA. Augstākajā izglītībā galvenais fokuss būs uz zinātni. Viens no augstākās izglītības kvalitātes rādītājiem ir pietiekama zinātnes kapacitāte – gan cilvēku kapitāla, kas ir absolūti nepietiekams, gan zinātniskās darbības kvalitātes rādītāju ziņā. Augstākajai izglītībai, ja tajā strādā gana spēcīgs zinātnieku un pētnieku kolektīvs, uzreiz ir pavisam cita vilkme. Pētniecības rezultātus ir iespējams komercializēt un veicināt starptautisko atpazīstamību. Šobrīd vairākās darba grupās strādājam pie zinātnes bāzes finansējuma un jauno zinātnieku piedāvātā modeļa izvērtēšanas. Zinātniekam nav jābūt administratoram, projekta rakstītājam un realizētājam vienlaikus, viņu nedrīkst sodīt par to, ka viņš ir patiesi labs zinātnieks, tikai tāpēc, ka ir nepietiekams finansējums. Zinātne ir tā nozare, kur finansējums ir absolūti nepietiekams. Nozarei ir kapacitāte, bet tie zinātnieki, kuri ir spējīgi sasniegt labus rezultātus, ir tik tālu novesti ar daudzajiem pienākumiem un atskaitēm, ka viņiem vairs neatliek laika pievērsties pētniecībai. Kad sakārtošu «degošos» reformu jautājumus, mana galvenā rūpe un sāpe būs zinātniskā un pētnieciskā resursa aktivizēšana un kapacitātes celšana, sākot ar finansējumu un beidzot ar konkurētspējas celšanu ne tikai Eiropas, bet visas pasaules līmenī.

Kā jūs vērtētu augstākās izglītības sazobi ar darba tirgu? Cik noderīgs ir jaunizveidotais studējošo un absolventu reģistrs?

Ceru, ka šis instruments beidzot sāks strādāt šī gada beigās. Šobrīd plānošana ir diezgan neelastīga, tam ir vairāki iemesli. Viens to tiem ir tas, ko panākusi pati Studentu apvienība, – ka līdz 2021. gada beigām netiek pārskatīts budžeta vietu skaits attiecībā pret augstskolu vai programmu, tas paliek diezgan statisks. Ja Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem studētu 90% studentu, tā nebūtu, bet budžeta vietas ir 48% studējošo, pārējie mācās par maksu. Otrs iemesls ir tāds, ka augstskolas nav elastīgas mainīt savas studiju programmas. Trešais iemesls ir sadarbība starp Ekonomikas, Labklājības un Izglītības un zinātnes ministrijām, kam vajadzētu reaģēt uz darba devēju pieprasījumu. Absolventu reģistrs ir vajadzīgs, lai konstatētu, vai augstskolas konkrētās programmas absolventi strādā attiecīgajā specialitātē vai maina profesiju, vai aizbrauc no Latvijas laimes meklējumos.

Vai īstenosiet savu iniciatīvu ieviest augstskolu beidzējiem, kuri mācās par budžeta līdzekļiem, nosacījumu obligāti atstrādāt noteiktu termiņu iegūtajā profesijā Latvijā?

Jā, no šīs idejas neatteikšos. Esmu par šo runājusi ar augstskolu rektoriem. Viņu attieksme pret šo iniciatīvu bija ļoti dažāda. Rīgas Stradiņa universitātes rektors teica, ka augstskolai jau šāda pieredze ir un Latvijas reģioni drīz iegūs ārstus rezidentus vismaz uz noteiktu laiku. Taču studenti jau ir sākuši šūmēties, viņiem šķiet, ka pieci gadi ir par ilgu. Šobrīd darba tirgū ir divas «akūtas» profesijas – pedagogs un inženieris – IT jomas speciālists. Iespējams, ka ar šīm profesijām nākamajā gadā sāksim pilotprojektu. 2020. gads izglītības sistēmai būs ļoti nozīmīgs, jo ar 1. septembri skolās tiks sāktas daudzas būtiskas reformas. Tāpēc es ļoti ceru, ka, plānojot vidēja termiņa budžetu, jaunās iniciatīvas tiks novērtētas un atbalstītas.

Kā plānojat veicināt profesionālās izglītības prestižu?

Sākotnēji tiks risināts viens no pamatjautājumiem, proti, kāpēc valsts ir pārņēmusi daļu profesionālās izglītības savā aizgādībā un kāpēc daļa ir palikusi pašvaldībām? Kāda būs profesionālās izglītības attīstība kopumā? Skola 2030 piedāvā vidējās izglītības standartu, kas ir piemērojams gan vispārizglītojošajām, gan profesionālajām mācību iestādēm. Bērna prasmes un talanti ir jāsaskata un jāattīsta līdz 9. klasei, tāpēc ar skolēniem strādās karjeras konsultanti un psihologi, skolēni mērķtiecīgi tiks vizīti izvēlēties savu profesiju. Ja bērnam būs labas prasmes strādāt ar mālu vai koku, viņam tiks ieteikts izvēlēties amatniecības profesionālo ievirzi, nevis iestāties kādā no augstskolām. Arī profesionālo mācību iestāžu absolventi var turpināt augstākās izglītības studijas. Infrastruktūras sakārtošana un modernizēšana, kas tiek veikta profesionālajās mācību iestādēs, liecina, ka profesionālā izglītība valstī ir vitāli nepieciešama, ka tā ir viena no tām nišām, kas būtu jāattīsta, lai panāktu izaugsmi un veicinātu prestižu.

Vai turpināsies investīcijas profesionālās izglītības iestāžu infrastruktūrā?

Mans mērķis ir šobrīd nedaudz piebremzēt ar investīcijām infrastruktūrā un akcentu pārlikt uz kvalitāti un cilvēku kapitālu. Mani priecē, ka izglītības un sporta infrastruktūra tiek modernizēta, taču, ja tajā nebūs cilvēku, tā nepiedāvās kvalitatīvu saturu, mums to nāksies uzturēt.