Kafejnīca «Visgrūtākais bija pārvarēt bailes, ka nesanāks,» teic laulāts pāris Ineta Trautmane un Aivis Baranovskis, kuri riskēja pārvilkt treknu svītru iepriekšējiem arodiem, ienākt svešā pilsētā un atvērt savu kūku bodi Putni

Viņi uzskata, ka galvenais ir darīt. Proti, ja kaut ko vēlies, labāk rīkoties, kaut vai nesanāk, nevis pēc tam nožēlot, ka nav pamēģināts. Un tagad – pēc pusotra gada spraiga darba – tādā savā putna lidojumā viņi ir vēl joprojām. Risks attaisnojās, lai gan uz spēles tika likti teju visi ģimenes ietaupījumi – 15 tūkstoši eiro. Putnu saimnieki nekad nav īpaši draudzējušies ar kredītiem. (Ja nevari atļauties, tad nevari.) Tālab nav iegādātas dārgās profesionālās iekārtas, ko tomēr ar kredītiestāžu palīdzību nāksies darīt līdz ar paplašināšanos. Tā gan šobrīd vēl ir idejas līmenī.

Kā lielā ciemā

Pašreizējās telpas Jelgavas klusajā centrā pāris meklēja ilgi – pusgadu, nonākot pie atziņas, ka šajā pilsētā nekustamā īpašuma tirgus ir ierūsējis. Tāpat, dzīvojot starp Jelgavu un Rīgu, nav bijis viegli lemt vienai vai otrai pilsētai par labu, līdz laimīgā loze iekrita Jelgavai. Tā šķiet mierīga, kā liels ciems, ne tik bezpersoniska kā galvaspilsēta. Ar visu to kūku cepēji telpu meklējumus savai attīstībai neuzskata par tik lielu problēmu kā katastrofālo darbaspēka trūkumu. Pēc daudzkārtējas vilšanās tikai pirms mēneša saimniekiem un vienai aizrautīgai praktikantei piepulcējusies kāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente, kurai konditora darbs vajadzīgs kā maize un ūdens.

Tiesa, no šodienas skatu punkta raugoties, uzņēmēji spriež, ka varbūt telpas vajadzēja lielākas, varbūt tuvāk centram, bet «nedomāju, ka vietas dēļ esam zaudētāji. Galvenais, ka ir novietne automašīnām,» spriež I. Trautmane.

Mājas variants

Izbijusī bērnu slimnīcas darbiniece un agrāk autobiznesā nodarbinātais tagad cep tortes, eklērus, maizītes, kūkas Pavlova, bet Putnu firmas zīme ir biezpienmaize ar plānu smilšu mīklas kārtiņu apakšā. «Varu apgalvot, ka tādu biezpienmaizi nekur citur nevar nopirkt,» smaida I. Trautmane. Ir arī sāļās uzkodas, piemēram, maize ar kūpinātu gaļu, sieru, brokoļiem un saulespuķu sēkliņām vai tarte ar kūpinātu vistu, ananasiem un papriku, ir vegāniskā tarte. Starp citu, darbi ir sadalīti. I. Trautmanes ziņā vairāk ir vegāniskais plaukts, sāļās uzkodas un tortes, bet viņas vīrs par savu meistarstiķi var saukt Pavlovas, musa kūkas un arī slaveno biezpienmaizi.

Nekas netiek gatavots pēc grāmatas, tikai pēc pašu garšas izjūtām, tālab daudzi klienti sakot, ka kūkas nav pārsaldinātas. Turklāt izmantotas tiek tikai dabīgās izejvielas, bez aizvietotājiem, un tas kāpina galaprodukta cenu. Tā nav no lētā gala. I. Trautmane min, ka Jelgavā pirktspēja nav augsta, tomēr viņa ar vīru paliek pie kvalitātes. Arī novērotās pēdējā laika tendences pēc, jo klienti izvēlas iepirkties retāk, bet kvalitatīvāku produktu. Tā teikt, dzīvo ar smeķi.

Tomēr I. Trautmane vērtē, ka Putnos nav augstā mode, bet vairāk mājas variants. «Neesmu no cilvēkiem, kuri allaž torti var pagatavot perfektu un taisnu, bet tas nenozīmē, ka mums nav tikpat gardi.» Tā kūku cepēja saka, salīdzinot savu bodi ar, viņasprāt, sīvākajiem konkurentiem Jelgavā, kam līdzīga gatavošanas filozofija – konditorejas studija Tarte. Interesanti, ka abas šīs ēdinātavas atrodas uz vienas ielas – Mātera. «Manuprāt, lielākā daļa piedāvājuma tomēr atšķiras. Ja neskaita klasiku, viss pārējais nepārklājas. It kā eklērs paliek eklērs, taču pildījumam dažādas garšas nianses. Viss pārējais ir gaumes jautājums. Tiesa, Tartei vairāk var piedēvēt smalko stilu. Uzskatu, ka pilsētā vietas pietiek visiem. Esmu labvēlīgi noskaņota. Pieļauju, ka kādu brīdi pēc mūsu atvēršanas pārējās konditorejas konkurenci izjuta vairāk.»

Šeit un tagad

Putniem pasūtījumu ir daudz, un labā ziņa ir tāda, ka cilvēkiem kūkas un tamlīdzīgi saldumi vēl joprojām ir lielā cieņā. Tas ļauj strādāt ar peļņu. Arī morālais gandarījums ir ļoti liels. Saimniekiem pat neticas, ka līdz ar reklāmu no mutes mutē brauc saldummīļi no visas Latvijas. Tai pašā laikā kāzu tortes nereti top naktīs. «Stress ir liels. Gribas domāt, ka kāzas ir notikums vienu reizi dzīvē, un to nedrīkst sabojāt neizdevusies torte. Par laimi, esam saņēmuši tikai vienu sūdzību, ka zemenes (ziemas laikā) nav aromātiskas un torte nav salda,» ar smaidu atklāj I. Trautmane.

Kūku bodes saimniece ilgi domāja, ka vīrs joko, sacīdams, ka ir vērts mēģināt izveidot kaut ko savu. Līdz noticēja. «Kādu brīdi vēl neuzdrošinājos riskēt. Ilgi pārņēma sajūta: kas būs, ja neizdosies, kas būs, ja pievilšu ģimeni, jo sākumā cepu viena. Nav taču nekādu papildu ienākumu! Viss notiek šeit un tagad. Atskatoties – vienīgais, ko varējām zaudēt, ir nauda. Riskējām, lai pēc tam nav jāprāto – kā būtu, ja tomēr pamēģinātu realizēt to savu sapni,» klāsta I. Trautmane.

Kūku bode citu starpā izceļas ar savu īpašo tematiku. Ideja par putniem nebija tālu jāmeklē. I. Trautmane paskaidro: «Viens no maniem vaļaspriekiem ir putnu vērošana. Domājot nosaukumu, kādā jaukā svētdienas rītā ar kafijas krūzi sēdēju pie loga un skatījos uz saviem putniem. Viss kļuva skaidrs.» Turklāt telpas ietērptas viņas īpašo putnu – dzilnas, zaļžubītes, pupuķa, purva zīlītes – zīmējumos.

Klienti atgriežas arī sirsnības dēļ. Saimniece smaida par savu itālisko pieeju, kad paši saimnieki aprunājas ar viesiem, bet klienti jūtas, kā ciemos atnākuši. «Cilvēki par viesmīlību reizumis brīnās, bet man šķiet pašsaprotami, piemēram, pasniegt ūdeni, ja cilvēks klepo, vai papildināt ogu klāstu bērnam, kurš par tām uz Pavlovas ir stāvā sajūsmā. Tas nav uzspēlēti, es tāda esmu. Jā, reizēm pēc garām darba stundām nolaižas rokas – vai man to vajag? Taču to klienti laikam jūt un tai dienā nāk ar komplimentiem. Tas uzrauj atpakaļ augšā – putna lidojumā.»