Tomēr Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) jau par kripatiņu mazāk, jo līdz ar depozīta ieviešanu vismaz «pilnmēness sūdzības» izdevies likvidēt

DB klubs

Bet nav noslēpums, tā ir tikai viena šķautne, kas bojā publisko iepirkumu vidi. Par problēmām un izaicinājumiem plašāk DB Uzņēmēju klubā šomēnes diskutē IUB vadītāja Dace Gaile, pie viena izklāstot, kas ir IUB, kā veidojusies publisko iepirkumu sistēma un kā to ietekmē Eiropas vēsmas.

Iepirkumi kļuvuši dārgāki

Pagājušo trīs gadu statistika rāda, ka kopējais iepirkumu skaits Latvijā krītas no 15,5 tūkst. 2016. gadā līdz nedaudz virs 12 tūkst. pērn. Savukārt līgumcenu summas gan piedzīvo augšupeju. Ja pirms trim gadiem tās kopā bija 1869 milj. eiro apmērā, tad 2018. gadā - 2973,3 milj. eiro. Tātad iepirkumu līgumi kļūst dārgāki. Ievērojami krities ir tieši mazo iepirkumu skaits – par 5600, salīdzinot ar 2016. gadu. Lielo iepirkumu gan ir aizvien vairāk. Tiek uzsvērta vēl kāda zīmīga tendence, proti, uzņēmēju galvenie klienti publisko iepirkumu jomā ir pašvaldības, turpretī līgumsummas te atpaliek no valsts pasūtījumu cenām. Piemēram, pērn valsts sektorā kopējās līgumsummas sasniedza 1,9 miljardus eiro, bet pašvaldību sektorā – 1,1 miljardu eiro. Pašvaldībās ir vairāk mazo iepirkumu, kas orientējas uz vietējiem uzņēmumiem, piebilst D.Gaile. Skaitliski visvairāk ir piegāžu un pakalpojumu līgumu.

Gribi sūdzēties - maksā

Ārēji visredzamākā IUB funkcija ir iesniegumu izskatīšana. Apstrīdēt var gan dokumentācijas prasības, gan rezultātu, savukārt nevar - pasūtītāja rīcību mazajos iepirkumos.

Tieši šajā lauciņā laika gaitā ir noticis zīmīgs pavērsiens, proti, no 2017. gada 1. marta kopā ar iesniegumu jāiemaksā vai jāiesniedz depozīts (nav jāmaksā, ja apstrīd nolikuma prasības vai iepirkuma procedūras pārtraukšanu). Piemēram, būvdarbos depozīts ir 0,5% no paredzamās līgumcenas. «Ko tur slēpt,» saka D.Gaile, «pirms depozīta sistēmas nereti kāds pamanījās sūdzības izmantot šantāžai.» Un te vēl ir kāda tendence: apstrīdamo iepirkumu skaits pieaug, neskatoties uz to, ka kopējais iepirkumu skaits krītas.

Protams, strīdi iepirkumu sakarā ir temats, kas īpaši uzkurina uzņēmēju publiku. Tā AS Diena valdes priekšsēdētājs Edgars Kots no profesionālās pieredzes TV atminas, ka datoru iepirkums sludināts 15 reizes, jo kāds allaž pārsūdzējis. «Šķita, ka iepirkumu organizēšanā ir problēma,» viņš piebilst. Par laimi vai ne, bet tagad šīs 15 reizes kaut ko maksā. «Lai arī bija viena daļa uzņēmēju, kuri iebilda pret depozītu, nevaram noliegt, ka vismaz pilnmēness sūdzības ir likvidētas. Tāpat ir ierobežota iespēja izmantot sūdzības strīdam ar konkurentiem,» vēsta D.Gaile.

Kārdina lielie projekti

Uz Dienas Biznesa galvenās redaktores Līvas Melbārzdes jautājumu, par kādiem iepirkumiem sūdzas visvairāk, D.Gaile atbild, ka te minama būvniecības nozare kopumā, īpaši lielie projekti. Tie ir ļoti kārdinoši. «Par laimi, pašlaik nozarē nav, par ko tik ļoti strīdēties. Ir pietiekami daudz projektu, un par standarta iepirkumiem vairs nesūdzas. Kopumā, tiklīdz atkal piedāvājums būs mazāks, šo strīdu skaits augs. Sekojam, vērtējam, kas notiek tirgū. Piemēram, līdz ar ES fondiem 2007. – 2009. gada periodā visiem līgumiem lika cenas klāt. Tad tās ar blīkšķi gāzās lejā. Būvniecībā – izteikti. Beidzās rindu māju celtniecība. Starp citu, tagad atkal kāpjam augšā. Jautājums - kurā brīdī atkārtoti sāksies kritums? Tā diemžēl tirgus strādā,» secina D.Gaile. Runājot par Rīgas satiksmi, viņa teic, ka sūdzību nebija daudz. «Uzņēmums ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs, tādu pavisam ir ap 200, un to pārsūdzības statistiski aizņem ļoti mazu daļu no tā, ko mēs skatām.» Toties pār Rīgas pašvaldību veļas sūdzību virknes. «Vissmagāk nopūšamies, kad tiek pirkti ēdināšanas pakalpojumi skolu vajadzībām.» Vēl strīdīgi ir IT u.c. jautājumi.

Viens spēlētājs – cik pamatoti?

AS Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs uzsver, ka viņa vadītā uzņēmuma iepirkumu grozā nereti iekrīt jautājums par negatīvu sadarbības pieredzi, kad uzņēmējs pametis būvobjektu, izārdījis sarežģītas tehnoloģiskas iekārtas, kas jāatjauno, piesaistot citus spēkus, tā radot lielas blakus izmaksas. Bet pēc pāris gadiem konkrētā kompānija atdzīvojas un atkal startē iepirkumā. Pēc tik ilga laika (vairāk nekā gada) nav iespējams diskvalificēt piegādātāju ar sliktu reputāciju. «Pēc milzīgām cīņām ar uzņēmējiem panācām tiesības izslēgt pretendentu (uz gadu), kurš nav pildījis ar pasūtītāju noslēgto līgumu,» saka D.Gaile.

Šaubu ēna piemīt arī konkursiem, kuros piesakās tikai viens pretendents. Var jau būt, ka tiešām nepieciešams kaut kas ļoti specifisks, ko paveikt spēj retais, tomēr «unikālus projektus pērk reizi 100 gados,» piemetina Edgars Grandāns, LMT Korporatīvo klientu dienesta direktors. Savukārt E.Kots min piemēru ar Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pārraudzībā esošā torņa renovāciju un pieļauj, ka varbūt tiešām ir tikai viens inženieris, kam pa spēkam atjaunot padomju laikā būvētu torni. Te sarunā iesaistās Tatjana Pužule no Latvijas Valsts radio un televīzijas centra, informējot, ka   izsludinātajā slēgtajā konkursā noslēgusies pirmā kārta un pieteikumus ir iesnieguši veseli trīs pretendenti.

«Maģistrālo gāzes vadu jomā ir izteikti ierobežota konkurence. Uz tenderiem piesakās viens, divi profesionāli pretendenti, jo Latvijā viņu vienkārši vairāk nav,» bilst Conexus Baltic Grid Juridiskā departamenta Iepirkumu daļas vadītājs Sandris Strazdiņš.

Rezumējot D.Gaile vien nosaka, ka gadījumos, kad pieteicies tikai viens pretendents, ir jābūt nopietnai ekspertīzei, lai varētu pamatot, kāpēc šai tirgū vairāk spēlētāju nav.

Izaicinājums - inovācijas

Ieskicējot dažādo direktīvu portretu, IUB lauciņā parādās jauni izaicinājumi. Piemēram, viscaur Eiropā diskutē, ka publiskajos iepirkumos pārāk liela uzmanība tiek pievērsta procedūrai, bet ne lietderībai. Par to, ka nav jēgpilna rezultāta. Lai attīstītu uzņēmējdarbību, parādījies jēdziens stratēģiskais publiskais iepirkums, kas ir videi draudzīgs, inovatīvs, sociāli atbildīgs un elektronisks. Ja par pirmo un ceturto šķēpus lauž Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet otro – Ekonomikas ministrija, tad sociāli atbildīga iepirkuma karogu vēl neviens nav pacēlis, smaida D.Gaile un piemetina, ka sāktas sarunas ar Labklājības ministriju. Inovācijas šajā kontekstā direktīvās ir jaunums ar mērķi, optimizējot izmaksas, apmierināt vajadzības, kam tirgus īsti risinājumu nepiedāvā. Te ar piegādātājiem var izmantot konkursa procedūru ar sarunām vai konkursa dialogu. «Interesanti tas viss izklausās, bet vajag arī īstenot dzīvē.» Un tas vairs nav aiz kalniem, jo pilotprojekts jau top. AS Latvijas valsts meži (LVM) izsludinājusi pirmo inovācijas partnerības projektu. «Nezinu, cik lielā mērā varu atklāt, ko pērk LVM, bet tā ir IT joma,» nosaka D.Gaile. Ar konkursa gaitā izvēlēto pretendentu tiek slēgts līgums par sadarbību izpētes un radīšanas procesā. Katrā ziņā LVM ļoti rūpīgi nāksies analizēt rezultātu, jo pilotprojekta virzienā spēcīgi pavēršas dažādu iestāžu lupas.

No vecajiem izaicinājumiem joprojām aktuāls ir saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums. Tam jābūt objektīvam, izmērāmam, pārbaudāmam un lietderīgam, kas tiešām noved pie saimnieciskā izdevīguma kritērija. D.Gaile ir reālistiska, vērtējot, ka visas normas un regulas attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem perfekti strādātu ideālā pasaulē jeb godīgā tirgū, kur tiešām visi darbojas godīgā konkurencē, nevis ar dempingu, sarunāšanu un karteļiem. Un tas neattiecas tikai uz Latviju.