Persona Pēc 15 gadu ilgas gozēšanās restorānu biznesā un daudzšķautņaina lūzuma punkta pērn Dāvis Auškāps uz visu notikušo paraudzījās no cita skatu punkta. Un viņam ir pašam sava sešu «P» laimes formula

Kā no restorānu biznesa nonācāt līdz idejai par tādu psiholoģisko treniņu formu kā koučings?

Aptuveni pirms gada mans bizness nonāca uz bankrota robežas, un arī pašam dzīvē iestājās tāda sajūta, ka tuvojas kaut kāds «bankrots». Piedevām ļoti likumsakarīgi salauzu kāju. Avārijas situācijā nokritu no motorollera. Visa tā rezultātā arī nonācu pie viena no labākajiem koučiem Latvijā – Svetlanas Romašinas. Tikāmies kādas septiņas reizes. Varētu teikt, ka šīs koučinga sesijas mainīja manu dzīvi, kaut arī nekas jau daudz nemainījās. Viss it kā tas pats – dzīvesvieta, ģimene, es kā cilvēks, tikai skats uz lietām pamainījās. Sapratu, ka koučings ir tas, ko vēlos apgūt vairāk.

Tagad jau esat sācis praktizēt.

Esmu pusgadu studējis Rīgas Koučinga skolā, ir noslēdzies pirmais posms. Jā, esmu pats sācis praktizēt.

Taču sāksim ar to, ka mana pirmā pabeigtā augstākā izglītība ir sociālais darbinieks. Es gan nekad neesmu strādājis šajā jomā, tomēr allaž ir paticis komunicēt, runāt ar cilvēkiem, uzzināt kaut ko jaunu.

Un Dievs nav mazais bērns – dzīve pati piespieda atkal pie kaut kā tāda atgriezties. Pa vidu bija gan restorāni, gan teātris, bet komunikācija ar cilvēkiem kā kaut kāda sava veida terapija, ja tā var teikt, nekur nepazuda. Atkal uzplaiksnīja kā virziens, kurp vēlos doties. Pat apsvēru iespēju studēt psiholoģiju, tomēr Latvijas gadījumā būtu jāsāk uztraukties, vai maz līdz pensijas vecumam pagūšu šajā profesijā izpausties.

Savukārt kā koučs jau krājat pieredzi.

Te ir vēl viena lieta, kāpēc koučings aizrauj. Man ļoti patīk mācīties. Šī ir joma, kurā var izglītoties bezgalīgi. Visai drīz ceru sasniegt pirmo līmeni, kur nepieciešamas 100 kouča sesiju stundu. Salīdzinājumam minēšu, ka trešajam līmenim vajadzīgas 2500 stundu, un to, šķiet, Latvijā vēl neviens nav ieguvis. Tas ir nopietns process sertifikācijas līmenī, bet otra tā šķautne – cilvēka izziņas ceļš, kas ir nebeidzams. Ļoti svarīgi ir iegūt pieredzi. To var, tikai strādājot ar cilvēkiem.

Tomēr noteikti jau tagad kādas galvenās atziņas esat ieguvis. Kuras ir vērtīgākās?

Piemēram, ka no svešām kļūdām nevar mācīties. Tā gan ir mūžsena patiesība. Koučs nav nedz konsultants, nedz psihologs un neko nesaka priekšā. Tā ir metode, kas ļauj cilvēkam pašam nonākt pie savas vienīgās, īstās un pareizās atbildes. Šajā ziņā uzskatu, ka tā ir ģeniāla metode un instruments, kā cilvēkam nonākt uz sava ceļa pašam, tik vien kā ar kāda palīdzību, nevis prasot konkrētas norādes citiem. Un tāda arī atziņa. Lai saprastu kaut ko savā dzīvē un mēģinātu rast tajā risinājumu, ir daudz un dažādu mācību. Tās, protams, paplašina redzesloku, bet ir citu zināšanas, ko mēģinām aizgūt. Pie tām īstajām atbildēm var nonākt tikai pats.

Kas tad ir tie galvenie jautājumi?

Pat nav svarīgi, uz kādu mērķi ej, galvenais – zināt, kāpēc tu to dari. Tas arī ir koučinga centrālais jautājums. Dzīves gaitā mazāki, lielāki, tuvāki, tālāki mērķi var mainīties, bet vērtības ir kaut kas daudz pastāvīgāks. Un tad, ja izprotam tās vērtības, kāpēc mēs kaut ko darām, tad arī ir vieglāk virzīties uz mērķi.

Es pēc dabas esmu drusku sapņotājs, un pār mani var gāzties simtiem ideju. Nereti tajā līmenī tas viss arī paliek. Tāpēc koučings palīdz ne tikai saprast, ko gribu un kāpēc, bet arī, kā to izdarīt, jeb mudina uz konkrētiem soļiem. Tieši ko tu izdarīsi šodien, lai pietuvotos savam mērķim? Kopumā tā ir lieta, kam esmu ļoti noticējis. Un tas ir stūrakmens cilvēka profesionālajās gaitās. Manuprāt, vajag spēcīgi ticēt tam, ko dari.

Varbūt paralēli koučingam jums radies vēl kāds īpašs mērķis, ņemot vērā iepriekšējo profesionālās pieredzes daudzveidību?

Par maniem dzīves mērķiem... Runājot līdzībās, esmu ļoti daudz arī burājis. Kad ir slikta redzamība, lai jahta neavarētu, vajag kādu bāku, kas palīdz orientēties, bet, kad tuvojies tai vienai bākai, vienmēr ir jāredz arī nākamā. Pretējā gadījumā, ja ar klapēm uz acīm ieciklēsies uz to vienu, agri vai vēlu uztrieksies krastam. Un kas tālāk? Tāpēc vienmēr svarīgs ir pats process, virzoties uz mērķi. Tad nāk viens mērķis, pēc tam – atkal nākamais. Var jau būt, ka pastāv arī tāds viens dzīves mērķis, bet es neesmu tik apgaismots, lai to skaidri apzinātos. Man ir versijas par lielajiem dzīves mērķiem, bet tās ir ļoti ezotēriskas lietas.

Nu bet, nolaižoties uz zemes un paraugoties praktiskā plāksnē?

Nekad neesmu bijis solists, man patīk strādāt komandā. Vēl meklēju to pareizo veidu, kā visu salāgot. Man ir vīzija par garīgās izaugsmes centru, kur darbotos vēl arī psihologs. Savukārt garīgās lietas savijas ar fiziskām, tālab pievienotos arī masieris, fizioterapeits. Ja to vēl varētu savienot ar savu sirdslietu, kas ir ēst gatavošana un kulinārija, tad gan es būtu pavisam laimīgs. (Smejas.) Esmu apdomājis arī ēst gatavošanas meistarklases kombinācijā ar koučingu. Abas lietas var izmantot team building (komandas veidošanas – DB) sakarā. Komandas koučings ir atsevišķa sfēra, kur vēl līdz galam neesmu iekāpis, jo vispirms vēlos uzkrāt pieredzi. Strādāt ar grupu ir sarežģītāk, tur ir daudz lielāki izaicinājumi. Esam sociālas būtnes. No saskarsmes mācamies. Tajā enerģijas apmaiņā kaut kas ir, no kā cilvēks tikai iegūst.

Tātad tagad atkal dzīvojat uz pozitīvas nots?

Laikam esmu ļoti, ļoti ilgi meklējis lielo, globālo garīgumu, un nav tā, ka es būtu tajā vīlies. Vienkārši esmu sapratis, kas ir laime, kas ir garīgums. Pēdējā laikā aizvien vairāk saprotu, ka tas ir tādās mazajās lietās: būt šeit un tagad. Var laimi un panākumus nolikt blakus. Panākumi droši vien vairāk saistīti ar citu atzinību, bet laime – tāds iekšējs stāvoklis. Cik mēs esam apmierināti ar to, kas mums ir, un cik mēs esam elastīgi un labi protam pielāgoties pārmaiņām.

Ja reiz līdz šim esat spējis pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem, tad var sacīt, ka esat laimīgs cilvēks.

Brīžiem izdodas, jā. Noteikti varu teikt, ka esmu laimīgs, un cenšos šim principam sekot. Esmu noformulējis sev sešu «P» laimes formulu. Tā ir pazemība, pieticība, pateicība, prieks par visu, paļaušanās un piedošana. Ik pa laikam papildinu šo sarakstu, jo nez kāpēc visi šie atslēgas vārdi latviešu valodā sākas ar «P». Kas ir pazemība? Pieņemt to, kas tev ir, ar pateicību. Pieticību domāju tādā griezumā, ka man pietiek ar to, cik ir. Savukārt piedošana mudina nevis samierināties, bet saprast, ka visiem taču noteikti ir savi iemesli, kāpēc viņi rīkojas tieši tā un ne citādi. Ja es par to uz viņiem dusmojos, tad tikai pats sevi gremdēju.

Ziniet, kas ir vienīgā lieta, kas nemainās šai pasaulē?

Nu, sakiet!

Tas, ka viss mainās. Un man ļoti patīk šī laimes formula.

Tomēr, atgriežoties pie «P», vai nav tā, ka latviešiem traucē šis pārlieku pieticīgais skats uz dzīvi?

Tās var būt arī lamatas. Proti, kāds es esmu, būdams pieticīgs? Vai tas ir «oi, nekas, nekas, man jau neko nevajag», bet aiz stūra skatos «eh, kā kaimiņam visa kā ir vairāk». Svarīgs ir motīvs, cik esi pieticīgs no sirds.

Kad sākāt nodarboties ar praksi kā koučs?

Mācības sākās pirms pusgada, bet jau otrajā semestrī bija jāsāk praktizēt. Sākumā to darīju mājās uz «trusīšiem». Uzrunāju paziņas, kuri būtu ar mieru man palīdzēt, jo treniņš ir ļoti būtisks. Kopš decembra sāku veidot savu praksi. Kā informācijas platformu izmantoju Facebook. Esmu noīrējis telpu kopējā birojā, kur ļoti labi jūtos.

Kas ir pirmie klienti?

Individuālie klienti. Un ir arī pirmie rezultāti, kad cilvēks pasaka: «Dāvi, tas darbojas!» Vēl lielāks gandarījums, kad pastāsta, kā sarunās iegūtās atbildes ieviestas dzīvē. Tas patiešām darbojas! Taču vispirms ir arī daži priekšnoteikumi. Svarīgi, lai cilvēkam būtu kaut kas, ko viņš patiesi vēlas sasniegt vai mainīt. Tomēr arī ar to vien nepietiek. Citkārt cilvēks grib kaut ko mainīt, bet nav gatavs neko darīt. Vēl viena blakus lieta ir cilvēciskā ķīmija. Esmu pārliecināts, ka ne visi ar visiem var sastrādāties. Cilvēkiem ir sava frekvence, kurā viņi savstarpēji saprotas. Līdz kaut kādai robežai varu pieskaņoties, bet, ja tā ir ļoti atšķirīga, tad nekas daudz nevar sanākt.

Viena tikšanās ilgst aptuveni stundu. Pirmā parasti ir iepazīšanās. Esmu definējis, ka iepazīšanās un četras tikšanās ir situācijas izpēte. Kādām astoņām reizēm jau var sekot reālas pārmaiņas dzīvē, bet nopietnas transformācijas – pēc 12 reizēm.

Cik jūs bijāt kursā? Vai nav tā, ka koučings kļūst par modes lietu, līdz ar to arī konkurence aizvien spiedīgāka?

Bijām ap 15. Taču kādi 70% no kursa biedriem strādā pastāvīgos darbos un koučingu piepulcina kā metodi vai instrumentu, lai pielietotu savā individuālajā profesijā. Tie ir vadošo amatu pārstāvji, personālvadībā, mārketingā nodarbinātie, kam darbs ir ar cilvēkiem. Koučinga metodes var izmantot jebkādā savstarpējā komunikācijā. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kuri ar koučingu bija plānojuši saistīt savu dzīvi un karjeru.

Jūs tajā skaitā.

Jā, bet no konkurences jābaidās nav. Nesen biju restorānu biznesā. Kafejnīcu skaits attiecībā pret klientu daudzumu arī ir liels, bet jautājums ir cits. Vai tu ar sirdi un dvēseli dari to, kas tev patīk, un cilvēkiem tas ir noderīgi? Ja tā, tad tas tiks novērtēts. Turklāt katram ir savs vispiemērotākais koučs. Vēl man ir priekšrocība, ka esmu uzņēmējs, ģimenes cilvēks, tēvs. Man ir vērā ņemama dažādu lietu pieredze. Koučam nav jābūt ekspertam klienta darbības jomā. Varu konsultēt arī kādu atomfiziķi, kā viņam labāk realizēt savu projektu. Man par to specifiski nekas nav jāzina.

Tomēr, kalkulējot izcenojumus, konkurence taču jāņem vērā!

Beidzot skolu, mums konkrēti pateica, kāds tirgū ir aptuvenais kouča izcenojums. Sacīja, ka mazāk par 30 eiro stundā nedrīkstam ņemt. Izcenojums saistīts ar iekšējo sajūtu, un šobrīd man neprasās pašam prasīt vairāk. Protams, ir mūsu sarunas sākumā pieminētie līmeņi. Starptautisku atestāciju ieguvušie kouči var prasīt 50 eiro stundā, bet tad tam vajadzīgs vismaz gads intensīva darba. Nākamajā līmenī var būt runa līdz pat 150 eiro stundā. Zinu, ka arī Latvijā ir tādas stundu likmes. Pasaulē apgrozās vēl citi «cipari», bet nav vērts par to domāt. «Uzaudzēšu muskuļus» un varēšu prasīt vairāk.

Otrs aspekts ir no klienta puses. Proti, ja viņš tādā veidā var virzīties uz augšu, tad kāds ir viņa ieguldījums, ko viņš dod pretī?

Tomēr atalgojums Latvijā kopumā ir sāpīgs temats.

Ar vienu kāju jau iekāpām restorānu biznesa tēmā. Pagājušajā reizē, kad tikāmies, jums acis mirdzēja, stāstot par jaunatvērto gastrobāru Jūlijs Pumpurs Galerijā Centrs. Tas bija tik izlolots projekts, kura vairs nav. Kas īsti notika?

Nevienu citu kā tikai sevi tur nevaru vainot. Varbūt var prātot, ka tas bija neīstais projekts neīstajā laikā. Tomēr vairāk tas viss bija saistīts ar to, ko man vajag vai nevajag darīt. Tajā brīdī arī nokļuvu lūzuma punktā fiziski un emocionāli. Ar koučinga palīdzību nonācu pie secinājuma, ka tā nav mana dzīves misija. Būt restorānu biznesā ir ļoti interesanti. Mani tas vienmēr saistījis, jo stāsts ir par garšīgu ēdienu un sajūtām, ko es mēģinu radīt. Tomēr jebkurš restorāna īpašnieks man piekritīs, ka tas darbs ir milzīga rutīna. Un tā mani smacēja. Katru dienu restorāns jāatver vienā laikā, jābūt kārtībā ēdienkartei. Ir, protams, dažādas koncepcijas, kā izslīdēt, bet tik un tā darbiniekiem, produktiem jābūt savās vietās, «papīriem» sakārtotiem.

Vēl manos agrākajos veiksmīgajos projektos bija laba komanda. Varbūt šoreiz arī tas nesalikās, kā vajag. Tomēr vēlreiz uzsvēršu, ka negribu nevienu citu tajā vainot. Man bija pašam jāsaprot, vai es to gribu vilkt uz priekšu vai tomēr vēlos darīt kaut ko citu.

Vai tas nozīmē, ka jūs vairs neatgriezīsieties restorānu biznesā?

Es nezinu. Varbūt kādā citādā veidā. Restorānu biznesā Latvijā konkurence ir diezgan izkropļota. Manuprāt, tas tāpēc, ka slieksnis, lai kļūtu par restorāna īpašnieku, ir pārāk zems. Jebkurš te var atvērt savu ēstuvi. Un beigās arī pēc tam visi veras ciet no viena gala. Salīdzinoši varu teikt, ka Rietumeiropas valstīs tas, pirmkārt, ir ļoti dārgi. Dažviet pat ir licenču limits, cik tās izsniedz restorānu atvēršanai. Tajā ir kaut kāda loģika.

Latvijā visam pa vidu vēl durvis ver tās ēstuves, kas pusgadu strādā, tirgojot zupu par pusotru eiro, un tad tiek likvidētas. Cieš tie, kas vēlas strādāt ilgtermiņā. Jo tas, kurš par pusvelti pusgadu pabarojis pārsimts cilvēku, atņēmis klientus otrajiem, kuri labi zina, ka tā zupa jātirgo par trim eiro. Beigās netiek ne vienam, ne otram. Starp citu, arī no tiem trim eiro par zupu, tēlaini izsakoties, jāsedz tās pašizmaksa, jāsamaksā algas, īre, nodokļi. Ja vēl drusku kaut kas paliek pāri, tad arī tas tiek aplikts ar nodokļiem. Kas tālāk? Es nezinu, kādam tad jābūt apgrozījumam, lai to visu nomaksātu. Esmu daudz par to domājis, pavadot restorānu biznesā aptuveni 15 gadus.

Jūlijs Pumpurs bija mīnusos no sākuma līdz beigām. Jā, acis mirdzēja. Kā jau teicu, bez ticības nevar neko darīt, bet, redz’, ar vienu ticību vien arī citreiz nepietiek.

Tātad tagad gatavojat tikai mājās?

Jā, un lielajiem manevriem uzaicinām ciemiņus. Mājās notiek daudz ģimenes pasākumu. Man ļoti patīk gatavot, un tas arī padodas, bijuši brīnišķīgi skolotāji. Patīk vārīt zupas. Pēdējā laika «firmas gājiens» ir garneļu čaumalu mērce, ko var dažādi komplektēt. Tai gan ir kādas 30 sastāvdaļas, bet tas ir tā vērts. Pāris stundas, un ir ok.

Pieminējāt ģimeniskumu. Vai pārmaiņu vējos jutāt atbalstu arī no mājiniekiem?

Protams! Tieši sieva (Aija Auškāpa – grupas Prāta Vētra menedžere – DB) bija tā, kura mani pamudināja aiziet pie kouča. Viņa pati to izdarīja pirmā, tiesa, lai izmantotu šo tehniku savā profesijā, darba vietā. Aija mājās ļoti ieinteresēja, stāstot par koučinga sesijām, tādējādi mums ir vēl viens temats, par ko parunāt.

Man ļoti patīk, ka nepārtraukti varu mācīties un pilnveidoties tajā procesā. Kārtējo reizi gan dzīvē nākas samierināties, ka nevaru uzreiz būt meistars tajā visā, bet esmu apbruņojies ar ļoti lielu pacietību un turpinu mācīties, praktizēt.

Vai dzīves nomāktie «pacienti» ilgtermiņā neiespaidos arī jūsu noskaņojumu?

Viens no koučinga pamatprincipiem vēsta, ka pieprasījums no cilvēka nedrīkst būt negatīvā formā. Ja cilvēks saka: «Es negribu ciest vai strādāt,» tad man uzreiz ir pretjautājums: «Ko tu gribi tā vietā?» Kad viņš var noformulēt, ko vēlas, nevis nevēlas, tad arī varam sākt strādāt. Un līdzīgas situācijas dzīvē ir ik uz soļa. Piemēram, bērnam mēdzam teikt, lai viņš ejot nenokrīt, vet nav taču tādas darbības kā nenokrist. Tā vietā ir iespējams uzmanīties vai iet lēnām. Pirmajā variantā drīzāk tieši mudinām pakrist. Par to vajag aizdomāties, kad runājam gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, gan ar sevi pašu.