Self made man*

Persona «Latvija vēl nebija neatkarīga, kad nopelnīju pirmo miljonu. Savukārt 1991. gadā Vācijas bankā man jau bija 6,5 miljoni. Varu teikt droši, ka toreiz biju bagātākais cilvēks Latvijā,» lepojas Jūlijs Krūmiņš, kura talantu un autoritāti uzņēmējdarbībā nevar noliegt

Pēc sarunas ar biznesmeni Jūliju Krūmiņu šķiet, ka šim cilvēkam patiešām ir viss – gan nauda, gan tas, ko nevar pirkt par naudu. Viņš pats šajā kategorijā ierindo veselību, mīlestību, autoritāti un draugus. Savukārt naudu palīdzējusi nopelnīt galva ar labu degunu. Tiesa, kā pilienu darvas medus mucā uzņēmējs min pāris zīmīgu sastapšanos ar cilvēkiem, kuri draugu lomā iejutušies vien uz laiku, bet vēlāk uzmetuši. Tomēr tāpēc nav zudusi uzticēšanās. Ja kaut kam J. Krūmiņš ar degsmi pieķersies, tad, pēc viņa vārdiem, apmāts kā auns novedīs to līdz galam. Turklāt visaugstākajā kvalitātē. Viņam neder Zaporožecs, vajadzīgs Porsche. Un viņš ir liktenim pateicīgs par interesantu vadāšanu pa dzīvi.

Jāpiebilst, ka pašlaik liktenim labpatīkas uzņēmēju vadāt pa tiesas sēdēm. Uz vienu no tām šogad J.Krūmiņš, apsūdzēts kukuļošanas atbalstīšanā, ieradās, tērpies cietumnieka kostīmā, ar nogrimētu seju.

Pieverot acis uz visiem skandāliem, kas arī, iespējams, piederas pie lietas, jūs tomēr esat ikona Latvijas uzņēmējdarbībā. Kā pats teiktu, kas jūs esat?

Ikonas dzīvo baznīcās. Ikonas pielūdz. Uzņēmējs Latvijā ir lamu vārds. Esmu self made man. Tā ir ļoti ietilpīga frāze. Tas ir cilvēks, kurš pats sevi ir izveidojis. Manā grāmatā var lasīt, kā no Iļģuciema pašpuikas, mazlietiņ huligāna izaugu līdz tam, kas esmu šodien.

Tomēr sāksim ar uzņēmēja pieredzi. Kad un ar ko viss sākās?

Ar dobju ravēšanu piemājas dārziņā un izaudzētā pārdošanu tirgū. Četrdesmito gadu beigās pats mammas uzdevumā redīsus sēju. Par darbu saņēmu arī kādu kapeiku. Tā pamazām sāku apjaust naudas vērtību. Par rubli toreiz varēja nopirkt 10 saldējumu!

Manu dzīvi pilnībā izmainīja armijas gaitas no 18 gadu vecuma. Pēc trīs gadu dienēšanas atgriezos kā cits cilvēks. Biju pietiekami jauns un devos sevis meklējumos, izglītojos. Skaidri apzinājos, ka nevaru pildīt monotonu darbu pie konveijera vai, piemēram, kārtot grāmatvedību. Man vajadzēja kustēties. Jau skolā no mācībspēkiem un klases biedriem saņēmu repliku, ka esmu driģenes saēdies.

Vispirms nonācu kino industrijā. Pēc diploma saņemšanas prestižā mācību iestādē Maskavā parādīju sevi no labākās puses, filmējot Leģendu par Tilu Pūcesspieģeli. Par pašu gan grūti stāstīt, cik labs esi bijis (smejas), bet man uzreiz piedāvāja palikt un strādāt Krievijas galvaspilsētā. Tā no 1975. gada biju Maskavas pilsonis, ar savu dzīvokli centrā. Kad sākās jukas un Padomju Savienība bruka, atgriezos Latvijā, kur jau bija savas biznesa iestrādes. Studiju laikā Maskavā sākās puķu laiki, kas deva pamatkapitālu lielam biznesam. Te biju izveidojis trīs brigādes, kas potēja rozes, uz 8. martu dzina tulpes. Toreiz – septiņdesmito gadu nogalē – pelnīju 100 tūkstošus rubļu gadā. Latvija vēl nebija neatkarīga, kad nopelnīju pirmo miljonu. Savukārt 1991. gadā Vācijas bankā man jau bija 6,5 miljoni. Varu teikt droši, ka toreiz biju bagātākais cilvēks Latvijā.

Kur jūs tērējāt savu pirmo miljonu?

Teikšu atklāti, neticēju, ka Padomju Savienība sabruks, un tāpēc naudu turēju Vācijas bankā. 1991. gada augusta puča laikā kopā ar ģimeni biju gatavs doties uz Ventspili un tālāk ar jahtu uz Zviedriju, lai dzīvotu ārzemēs. Kad Latvija tomēr kļuva brīva, biju neizpratnē: ko tagad man darīt? Izvēlējos turpināt darboties tranzīta jomā. Nopirku zemi, uzbūvēju naftas terminālu. Ar to viss sākās, taču vēlāk vairs negāja tik gludi, kā gribētos, izjutu spiedienu, bet tāda ir dzīve. Līdz 2007. gadam viss tik tālu noriebās, ka biznesu pārdevu, paņēmu bērnus, iekāpu lidmašīnā un devos uz Austrāliju. Taču ilgi tur neizturēju, nevarēju palikt. Trīs gadus klejoju pa pasauli, līdz atgriezos. Tai brīdī miljoni bija, bet darba – ne pašam, ne bērniem. Ko darīt? Toties sievai biju palīdzējis tikt pie viesnīcas. Viņai labi gāja. Pēc vasarā kārtīgi padarīta darba pa ziemu atpūtās, kā karaliene dzīvoja. Tā arī dēlam un meitai palīdzēju. Tagad viņi man naudu neprasa, paši pelna. Un es dzīvoju no saviem ietaupījumiem. Man arī klājas ļoti labi.

Tomēr negribas ticēt, ka mūžīgi kustībā esošs biznesmenis tagad mierīgi bauda pensijas gadus. Ar ko šobrīd nodarbojaties?

Tas tiesa, arī tagad strādāju. Katru gadu pelnu vismaz miljonu, un man ir arī laba pensija. Nauda neiet zudumā, tikai pienāk. Vadu vairākus projektus. Esmu arī izveidojis kompāniju BRI. Apvienoju vienā grupā lielākos nodokļu maksātājus, viedus cilvēkus, piemēram, Pēteri Šmidri, Ivaru Strautiņu, Ivaru Kalviņu, Vitāliju Gavrilovu un vēl citus, lai strādātu investīciju piesaistē. Esam uzņēmuši viesu delegācijas no Ķīnas, Uzbekistānas, Kazahstānas, Itālijas. Meklējam sadarbību, lai Latvijā palaistu ražošanu. Jāiefiltrē vismaz viena ķīniešu grupa, lai tad tas kā maiss atnāk vaļā. Interese ir, un prognozes ir labas. Ir jāmēģina!

Vai nebija doma izvērst savu biznesu Krievijā?

Latvijā arī var izvērsties. Biznesā ir vajadzīga laba oža. Ja tāda ir, darbu var atrast arī savā sētā. Ja turpinām ar jautājumu, kā kļūt bagātam, man ļoti palīdzēja iedibinātie sakari Maskavā. Biju apritē. Atceros, ka reiz ar vienu telefona zvanu nopelnīju miljonu un 200 tūkstošus dolāru. Ar vienu telefona zvanu! Atradu starptautisku pircēju kursa biedra onkuļa dīzeļdegvielai, kas tobrīd atradās Ventspilī.

Kas ir jūsu veiksmes atslēga?

Visu rezumējot, tā, bez šaubām, ir veiksme, taču, lai to nopelnītu, ir jābūt uzticamam, nedrīkst melot, jo cilvēka uzvedība atstāj pēdas. Atslēgas vārdi ir enerģisks, neatlaidīgs darbs. Veiksme pavada strādīgus cilvēkus. Ar sliņķiem tā nedraudzējas.

Ja iegūglēsiet kādu rakstu par mani, kādi trīs no 80 komentāriem būs labi. Pārējie vēstīs, ka esmu zaglis, kontrabandists, čekists, komunists. Tā ir skaudība vai pasūtījums? Grūti spriest. 25 gadus vadīju firmu Man-Tess, manā vadībā strādāja 1500 cilvēku, tostarp arī sabiedrībā populāri ļaudis ilgus gadus. Pajautājiet viņiem, kāds esmu! Cilvēks var slēpties zem maskas pāris gadus, bet ne jau ceturtdaļgadsimtu. Biju lielāko nodokļu maksātāju sarakstos, vienmēr laikus izmaksāju algu. Esmu vietējo miljonāru TOP veterāns no pirmās dienas. Visu naudu, kas bija, investēju ražošanā, attīstībā. Daļu naudas esmu ieguldījis arī sabiedriskās interesēs, tostarp aptuveni 12 miljonus Vērmanes dārza labiekārtošanā, kā arī saglābu skaisto namu Teātra ielā 6, kur, starp citu, iepazinos ar savu sievu. Vēl palīdzu studentiem ārzemēs, draugu bērniem. Visiem gan nevaru palīdzēt, kas nāk pie manis vai raksta vēstules.

2012. gadā SIA Man–Tess tika pārdots Nīderlandes kompānijai Alandam Capital. Darījuma summu eksperti lēsa 30 miljonu dolāru apmērā. Tas ir tuvu patiesībai?

Visu patiesību var redzēt Valsts ieņēmumu dienestā. Es būtu pateicīgs žurnālistam, kurš nebūtu slinks, aizietu uz šo iestādi un sarēķinātu, cik miljonus nodokļos esmu samaksājis Latvijai.

Ar kādām sajūtām atceraties Man-Tess laiku?

Savā laikā uzdevu jautājumu maestro Raimondam Paulam: «Kā jūties, kad dzirdi savu dziesmu radio un TV?». Viņš atbildēja, ka, tiklīdz tā beidzas, par to tiek aizmirsts un tiek rakstīta nākamā. Man ir līdzīgi. Tas ir pagājis etaps. Bez šaubām, tas bija interesants laiks. Iespējams, varēja izdarīt kaut ko vairāk. Nelaime tā, ka daudz nācās konkurēt pašiem ar sevi tā vietā, lai vairāk cīnītos ar Lietuvu un Igauniju par vietu zem saules. Ģeogrāfiski Latvija ir priviliģētāka. Mums ir kolosālas trīs ostas, kas nav nedz igauņiem, nedz leišiem. Esam iestājušies NATO, ES. Tas jāizmanto! Pie tam Francijai un Vācijai nav vajadzīgs mūsu kartupelis, ābols vai zutis. Tas viss reiz tika eksportēts uz Krieviju, un mēs pelnījām naudu. Politisku apsvērumu dēļ arī šis tirgus ir sadragāts.

Regulāri esat ierindots miljonāru sarakstā. Kas ir jūsu ienākumu avots šodien, lai turīgi dzīvotu? Vai arī iepriekš minētā darījuma augļus baudāt vēl joprojām?

Uz šo jautājumu man ir ļoti īsa atbilde: cik man ir, ar tik man pietiek.

Saprotiet, lielajā biznesā nav tādas situācijas kā daudz naudas. Es Man-Tess laikā pelnīju miljonus. Gadā tie bija kādi 10, ja ne vairāk, bet man visu laiku bija arī kredīti, jo nepārtraukti ieguldīju dažādos projektos. Īsti biznesmeņi riskē ar visu – ar ģimeni, veselību, ieķīlā savas mājas, aizņemas bankās. Gluži kā talantīgais komponists Raimonds Pauls vai dzejnieks Jānis Peters izliek visu savu talantu. Tāpat arī talantīgs biznesa cilvēks bez apstājas jūt, kur ir nauda, kur ir fiška, kur jāiegulda. Nevarēja Alla Pugačova savā laikā sākt zābakus šūt, ja Dievs devis balsi.

Kādi būtu jūsu trīs galvenie ieteikumi jaunajiem uzņēmējiem, kuri vēlas sākt savu biznesu Latvijā?

Saprast biznesa vidi, klimatu pasaulē un mājās! Ir vajadzīga galva ar labu degunu.

Ričards Brensons saka, ka mediju uzmanība ir lielisks veids, kā popularizēt savu biznesu. Ko jūs popularizējat, allaž gozējoties presē?

Man nekas nekad nav bijis jāpopularizē. Es presē negozējos, es gozējos saulē. Ja gozējos. Presei vienkārši ir interese par mani, tāpat kā jums tagad. Es mēģinu pieklājīgi un pacietīgi atbildēt uz jautājumiem. Arī bezkaunīgiem.

Tad uzdrošināšos pajautāt šo. Jūs nevairījāties paust savu patiesību pat no slimnīcas palātas 2016. gadā. Vienmēr esat bijis skarbs un tiešs, komentējot dažādas politiskās peripetijas. Tad kālab jūs apcietināja? Kālab visas tiesas sēdes vēl šobaltdien? Vai esat bez vainas vainīgais?

Par manu vainu joprojām spriež Latvijas taisnīgā tiesa. Arī Latvijas Temīdai ir aizsietas acis, tādēļ jau ir grūti saskatīt taisnību.

Viena no lielākajām Latvijas nelaimēm ir korupcija. Neko neesmu privatizējis gatavu, visu esmu būvējis jaunu. Vienīgais lūgums, ar ko jelkad esmu vērsies pie politiķiem, – lai netraucē strādāt.

Četrus gadus jau eju uz KNAB, tiesas sēdēm, prokuratūru, bet nav jau par ko mani tiesāt, iespējams, politisku apsvērumu dēļ vienkārši kādam biju traucējis.

Vai pēc visa maz tagad spējat uzticēties cilvēkiem?

Redziet… (aizdomājas) Ja zaudē uzticēšanos… Esmu ļoti daudz arī analizējis tos premjerus, kuri ir bijuši pie varas. Viņi, iespējams, nāk ar labām domām, vēlmi cīnīties. Tomēr, kad tiek pie varas, iesēžas attiecīgos krēslos, rokas viņiem nolaižas. Varbūt vēl joprojām ir vēlēšanās, bet nav varēšanas. Neiziet cauri birokrātiskajam aparātam un tā tālāk, līdz atmet ar roku, sakot: kā būs, tā būs. Ritenis griežas bez mitas, un jaunpienācējus tas samaļ.

Es nevaru ar cilvēku ilgi runāt, ja redzu, ka viņš ir muļķis vai populists. Pirmkārt jebkuru vērtēju pēc viņa darbiem, ne kādām citu atsauksmēm. Par cilvēku runā tikai un vienīgi viņa darbi.

No visas publiskās uzmanības daudzu gadu garumā vēl neesat noguris?

Kādā gudrā grāmatā lasīju, ka jāpriecājas, ja tev pievērš uzmanību. Satraukties jāsāk, kad tu nevienam neesi interesants.

Rakstot grāmatu, drosmīgi iekļāvāt dažādas peripetijas, minot konkrētus vārdus no sava skatu punkta, tas arī uztur uzmanību.

Saprotiet, šodien es to vairs nebūtu iekļāvis. Tolaik tikko biju iznācis no cietuma. Jau 12 gadus esmu pensijā. Šai laikā neko neesmu parakstījis, bet mani arestēja. Neviens mani neaizstāvēja, un tad es sadevu iekšās.

Šķiet, jūs ne no kā nebaidāties. Tiešām?

Man nav ne no viena bail. Vienmēr bailes esmu atstājis aiz durvīm. Kam jānotiek, tas notiksies. Nav bail arī no sāpēm, augstuma, zirnekļiem vai tumsas. Ne no kā. Dzīvo tikai vienreiz. No klints, protams, nelekšu, visu izvērtēju. Neapdomīga rīcība nav mana rakstura iezīme, bet tas, ka mūžīgi no jebkuras situācijas meklēšu izeju, tas gan, jā.

Kādus nerakstītus likumus ievērojat?

Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.

Kas dod spēku, uzlādē un iedvesmo, lai vienmēr turētos savā stilā, būtu laipns, miera vējos kūpinātu cigāru kā patlaban?

Ģimene – mani bērni, mazbērni un mazmazbērni. Mēs ļoti daudz gūstam cits no cita. Tā ir pamatīga enerģijas apmaiņa un iedvesma dzīvot, strādāt un censties. Man ir trīs bērni un 12 mazbērni. Atstāšu aiz sevis ne tikai uzbūvētas mājas.

Ar sievu esam labi draugi. Tiekamies katru nedēļu. Saprotu, ka daudzus tas interesē. Esmu bijis divreiz precējies. Bet es dauzījos ar kinostudiju. Kas tas ir? Nepārtraukti komandējumi. Mājās biju trīs, četrus mēnešus gadā. Vēl tā nelaimīgā dzeršana. Vakarā pie galda ar režisoriem, aktieriem… Ar daudziem populāriem māksliniekiem esmu uz tu. Kura sieva to izturēs? Tāpēc tagad tiekamies reizi vienā vai divās nedēļās, un mums ir labi.

Kas labāk – 100 draugu vai 100 eiro?

Abi ir labi – gan draugi, gan nauda. Antuāns de Sent-Ekziperī savulaik ir teicis, ka ir tikai viena patiesa greznība uz pasaules: cilvēcisko attiecību krāšņums. Grūti nepiekrist. Draudzību nevar novērtēt pēc monētu skalas. Tāpat par naudu nevar nopirkt veselību, draugus, autoritāti. Var iegādāties gultu, bet ne miegu. Var nopirkt seksu, bet ne mīlestību.

Kas vispār, jūsuprāt, ir lielākās vērtības dzīvē? Esat izteicies, ka, gadiem ejot, tās ir mainījušās.

Vislielākās vērtības ir tās, ko nevar nopirkt par naudu. Es teicu, ka vērtības nemainās, cenas mainās.

Dzīvē nav lifta, kas uznesīs augšā, ir jākāpj pašam. Taču tiem, kuriem šķiet, ka lifts ir, jāatgādina, ka tas bieži iestrēgst pirmajā stāvā, bet, kad durvis beidzot atveras, tu jau esi pensionārs. Daudzi mani kādreizējie līdzgaitnieki tā arī iestrēguši.

Allaž esmu tiecies uz labāko. Man nepatīk Žigulis, Zaparožecs, bet gan – Bentley, Porsche, ar ko pats arī braucu. Un tā es būvēju visu. Ja kaut ko sāku, tad kā auns kļūstu apmāts visu novest līdz galam. Turklāt visaugstākajā kvalitātē.

Apartamenti Austrālijā, Sidnejā, māja ar septiņām guļamistabām Kanāriju salās, rančo tepat Bauskas pusē... Visus jūsu bijušos un esošos īpašumus noteikti nenosaucu. Kur jūtaties vislabāk, kur aizvadāt savu ikdienu?

Es nepiekrītu teicienam, ka labi ir tur, kur mūsu nav. Man ir labi visur, kur es esmu. Un es esmu tur, kur liktenis mani aizved. Esmu liktenim pateicīgs par interesantu vadāšanu pa dzīvi.

Dzīvoju es viens pats mežā un baigi labi jūtos. Tas ir Siguldas pusē, kur man pieder 100 hektāru zemes, bet līdz tuvākajam kaimiņam ir 3,5 kilometri. Apkārt ir tikai dzīvnieki. Pieradināta lapsiņa nāk ēst. Dzīvē man bijis tik daudz cilvēku, ka nu sevi droši varu dēvēt par vientuļnieku. Vēl, kā esmu iedomājies, kas man ir, tā ir mana autoritāte. Nevienam neesmu parādā, nevienu neesmu apmānījis. Droši varu visiem skatīties acīs. Tāpēc arī esmu uzrakstījis grāmatu («Iļģuciema pašpuikas stāsti» – DB), lai mani mazbērni, kad pēc gadiem izaugs, zina, kāds esmu bijis.

Pērn ar vērienu Rīgas Latviešu biedrības namā nosvinējāt 75 gadu jubileju. Vai jums patīk svinēt dzīvi, atzīmēt svētkus?

Man patīk, ko dzejnieks ir teicis: no dzīves nebēdz, dzīvi svētī kā svētkus, kuri beigsies reiz. Katru rītu, kad pamostos, man ir svētki.