Līdz ar to arvien lielāka atbildība gulstas gan uz bankām, gan tiek prasīta no klientiem, tā savu uzrunu iesāk ilgi gaidītais DB Uzņēmēju kluba īpašais viesis - Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš

DB klubs

Starptautiskajā un arī Latvijas epicentrā atrodas naudas atmazgāšanas novēršanas problēma, kuras paralēlā josla ir daudzo sankciju un prasību jūgs. Šaubu ēnā notiek atteikšanās no nerezidentu noguldījumiem.

Bez ekskluzīvas sasaistes

«Atrodamies lielu pārmaiņu priekšā. Tās skars gan bankas, gan uzņēmējus un iedzīvotājus. Daudzās jaunās prasības, kas saistītas ar mūsu sabiedroto valstu sankciju politiku, pat ir nozīmīgākas nekā iepriekš veiktā attīrīšanās no potenciāli augsta riska klientiem. Starp kontroli, riska izvērtēšanu un biznesa vajadzībām ir līdzsvara zudums. Latvijas apstākļos, pieļauju, tas nav veiksmīgākais modelis,» domā P.Putniņš. Viņš informē, ka starptautiski uzdotais tonis diktē absolūtu caurspīdīgumu, kas liedz bankas un klienta ekskluzīvu sasaisti. Turklāt banku sistēma zināmā mērā nu kļūst par kontroles un izmeklējošā mehānisma sastāvdaļu. Šķiet, tām «piespēlē» daļu it kā valstisku uzdevumu. Piemēram, jāziņo par klientu ķēdi, lai teorētiski viss būtu pārskatāmi. ES, ANO, ASV Finanšu ministrijas u.c. noteikto sankciju viļņu (kas automātiski pārskalo arī Latviju) ir tik daudz, ka rada apjukumu. Kopējais lauks kļūst nepārskatāms. Banku un arī valsts pusē visu savilkt kopā ir problemātiski. Bet sankcionēšanas vilkme jeb inerce turpināsies, un tas ir jāpieņem kā jauni apstākļi.

Toreiz un tagad

«Vēsturiski tāda situācija, kad ES un Latvijas noguldījumi ir vairāk nekā 90%, bet īstu ārvalstu - vien 8 vai 9%, varbūt bija kaut kad 90.-to gadu vidū. Un mēs neko nevarēsim ietekmēt, kad bankas novērsīsies no darbībām, kas skars teritorijas vai reģionus, kur pastāv risks. Līdzīgi, kā tas notika ar daudziem nerezidentu noguldījumiem, kad bankas no tiem vienkārši atteicās. No riska mazināšanas viedokļa tas ir liels solis uz priekšu, bet te nonākam pie rungas ar diviem galiem, jo ar naudas mazgāšanu var nodarboties ne tikai ārzemnieki, bet arī vietējie. Tāpēc tagad FKTK politika ir tāda, ka visu banku sektoru uztveram kā vienotu, un nav vairs nozīmes runāt, šķirojot iekšzemes un ārvalstu klientos. Arī no risku viedokļa šādu dalījumu nav jēgas uzturēt,» klāsta P.Putniņš.

AS Diena valdes priekšsēdētājs Edgars Kots jaudīgi iesaistās diskusijā, atminoties, ka pirms dažiem gadiem toreizējais ministru prezidents Valdis Dombrovskis publiski paziņoja, ka saistībā ar nerezidentu naudu uztraukumam nav pamata, garantējot labu valsts fiskālo tēlu. Savukārt iepriekšējais FKTK vadītājs Kristaps Zakulis reiz bija izteicies, ka kontroles mehānisms ir ļoti labs. Pat salīdzināja to ar braukšanu augstas klases BMW markas automašīnā. «Lasot šos citātus, rodas jautājums - kas pēkšņi tagad noticis un kas deva pārliecību toreiz tā runāt?» prāto E.Kots. P.Putniņš smaida, ka BMW gan tas droši vien nebija. Drīzāk kāds zemākas kategorijas braucamais, bet nav bijis arī pavisam slikti. Patiesība ir kaut kur pa vidu. «Mans izskaidrojums, ka viss pilnībā tomēr netika kontrolēts. Toreiz arī tādu prasību nebija. Tagad dienasgaismu ieraudzījušas daudzus gadus tapušās doktrīnas,» skaidro P.Putniņš.

Nevar atvērt kontu

DB Uzņēmēju kluba diskusijā turpina iezīmēties aizvien spilgtākas kontūras, kā visas sankcijas un prasības ietekmē biznesu. Latvijas Aviācijas asociācijas valdes loceklis Artūrs Kokars min piemēru, ka kravu plūsma noplok, jo preču nosūtītājam vai saņēmējam nav iespējams veikt norēķinus. Vietējā banka viņu atpazīst kā riskantu klientu un dzen uz citām valstīm. «Norēķinu sistēma ir dramatiska. Savukārt otrs stāsts ir par investīciju vidi kopumā. Proti, jebkura valsts cīnās par ārvalstu kapitālu savā tirgū. Taču pie mums ir citādi. Piemēram, vienai kravu aviokompānijai no Krievijas veselu pusgadu notika sarunas ar banku par konta atvēršanu. Pa to laiku kompānijai interese par projektu noplaka. Var tikai prātot, cik darba vietu un ieņēmumu tā rezultātā valsts zaudēja. Ko šodien teikt potenciālajiem investoriem no Ķīnas par esošo situāciju Latvijā?» ir neizpratnē A.Kokars. P.Putniņš smieklu pavadībā teic, ka īsā atbilde ir: «Es nezinu.» Tomēr papildinot uzsver, ka šī problēma nav sveša jau vismaz gadu. «Pašlaik īpaši pievērstā uzmanība Ziemeļeiropai nosaka tonalitāti arī Latvijā. Turklāt nevar noliegt, ka biznesam vienmēr dabiska pievienotā vērtība ir riska elements. Pozitīvais: ja būsim visam izgājuši cauri pirmie, vēlāk tā var kļūt par priekšrocību. Kontroles kvalitātē jau tagad esam pirmrindnieki.»

Sarežģīts vingrojums

Protams, baņķieri tie paši uzņēmēji vien ir un no savas puses arī cītīgi raugās uz riskiem. «Ja runā par investoriem no valstīm, kas neietilpst ES un Eiropas ekonomiskajā zonā, ir ārkārtīgi sarežģīti pašlaik izpildīt šo «vingrojumu», jo, saprotiet arī mani, FKTK ir tikai viens no uzraugiem, tālāk ir Eiropas Centrālā banka, kas pašlaik arī pamodusies ar spilgtu apjausmu, ka pastāv AML (naudas atmazgāšanas novēršana). Un vēl ir zviedru regulators ar savu stāstu. Vide ir ārkārtīgi sarežģīta. Neatbildu par visiem, bet pats neņemos ķīnietim droši atvērt kontu Latvijā,» bilst SEB banka valdes loceklis Arnis Škapars. Viņš zina teikt, ka Igaunija attīstības ziņā ir savus divus gadus nopakaļ attiecībā pret Latviju, un «no šīs situācijas iziesim kā vinnētāji». Tā notiks gadījumā, ja nebūs konkurenci kropļojošu apstākļu un visur eirozonā darbosies vienādi standarti, piemetina P.Putniņš.

Savukārt Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons aicina nebūt tik kategoriskiem un iesaka uzņēmējiem izpildīt vienkāršu mājas darbu – apstaigāt vairākas bankas un parunāt par sadarbību. «Zinu kolēģus, kuri arī mainījuši savus biznesa modeļus. Tiesa, tās gan nav lielākās bankas.»

Bilde ar melno caurumu

P.Putniņš turpina ar notiekošā izklāstu: «Pirms gada devos uz uzklausīšanu Eiropas Parlamentā saistībā ar ABLV Bank un kopumā izskaidrot situāciju Latvijā, tostarp par naudas mazgāšanas mītiem un patiesībām. Diskusija, kurā uzklausīja arī Maltas un Igaunijas kolēģus, izvērtās interesanta. Sākumā zināma agresivitāte vējoja no visiem, taču, kad mūsu puses viedoklis tika noklausīts, kļuva skaidrs, ka ar konkrētām problēmām saskaras ne tikai Latvija, bet arī visa Baltija un pat Skandināvija kopumā. Tas nozīmē, ka procesiem ir sava iekšēja dinamika.» Sazvērestības teoriju šķetināšanā gan P.Putniņš neiegrimst, vien piebilst, ka reakcijai no valsts puses ir jābūt. Pievērt acis uz notiekošo nevar. Taču būtisku uzsvaru DB Uzņēmēju kluba īpašais viesis liek uz situācijas interpretāciju no mediju un politiķu puses, vērtējot, ka brīžiem publiskajā telpā ap 60% ir tukšas fantāzijas, nesaprašana, nekompetence un skaļi vārdi ar mērķi izcelties. «Tas radījis iespaidu, ka šeit ir kāds melnais caurums. It kā jau kopumā Baltija ir aizdomīga, bet Latvija pašā vidū - kronis visam. Šeit tiek mazgāta krievu nauda un tikai. Žēl, ka šis viedoklis kaut kādā mērā tiek atražots arī tepat Latvijā. Vienu otru publikāciju lasot, mati ceļas stāvus. Domāju - kas liek šiem cilvēkiem pašiem savu valsti apmelot un ievirzīt lietas tik negatīvā gultnē? Uz ārpusi taču jārāda labā bilde, nevis jādod papildu pienesums nelabvēļu aktivitātēm.»

Stāstīt vienkāršāk

Arī tas rada pamatu diskusijām. Piemēram, Signet Bank padomes priekšsēdētāja vietniece, banku sfērā pieredzējusī Irīna Pīgozne uzsver divas lietas. Pirmkārt, bez uzņēmējdarbības nav nekā. Jebkuras privātpersonas labklājība ir atkarīga no stabilas, veiksmīgas, ilgtspējīgas biznesa vides. Turpretī valsts pārvaldes uzdevums ir izveidot sistēmu, kā palīdzēt virzīties tālāk vienkāršāk un saimnieciskāk. Otrkārt, izskan aicinošs jautājums medijiem, vai nav pienācis pēdējais brīdis sākt profesionāli vienkāršiem vārdiem stāstīt tai pašai tantei Bauskā, kāds ieguvums ikvienam ir no attīstītas uzņēmējdarbības vides. I.Pīgozne ar emocijām rezumē: «Ja nav cash flow (no angļu val. – skaidras naudas plūsmas – aut.), tad kā valsts, kā nācija neko nespējam. Savukārt, ja atgriežas pie jautājuma par riskiem, to absolūti nav tikai tad, kad arī tevis paša nav.»