Agita Lazdiņa, ārste un uzņēmēja, SIA Veselības centrs Vivendi vadītāja

ceļvedis

Vēderprieki

Dzīvoju un strādāju Rīgas klusajā centrā. Ļoti patīk šī apkaime, jo visur var aiziet kājām. Arī mani iecienītākie restorāni atrodas tuvumā. Darba tikšanās reizēs dodos uz Vidusjūras restorānu Riviera, jo tur var izbaudīt zivju un jūras velšu ēdienus. Svinīgākos gadījumos apmeklēju restorānu Ferma, kur gastronomiskos brīnumus uzbur M. Astičs ar komandu. Savukārt ģimenes lokā iecienīts krodziņš ir Lidojošā varde, īpaši vasaras terase, kur var pavadīt laiku demokrātiskā, brīvā atmosfērā ar atraktīvu apkalpošanu. Ārpus Latvijas vienmēr cenšos izbaudīt konkrētai valstij raksturīgo kulināro mantojumu. Nebaidos riskēt. Savukārt, izbraucot brīvdienās ārpus Rīgas, diemžēl nav bijusi pārāk laba pieredze ar ēdināšanu, tomēr ceru, ka tāda drīzumā būs, jo ar Vivendi kolektīvu dosimies pavasara pārgājienā. Atzīmējot uzņēmuma piecu gadu jubileju, esam iecerējuši svinīgas pusdienas Kalnmuižas pils restorānā. Tomēr visvairāk izbaudu mājās gatavotu ēdienu. Man patīk virtuvē darboties kompānijā, kad uz svētkiem sabrauc draugu ģimenes.

Dvēselei

Spilgts iespaids bija Dzintaru koncertzālē dzirdētais valsts akadēmiskā kora Latvija koncerts M. Sirmā vadībā Stabat Mater. Pēc tā ir sajūta, ka attīries, kļūsti dziļāks un jēgpilnāks.

Emu izteikts teātramīlis. Apmeklēju dažādus Latvijas teātrus, tomēr visbiežāk mani ir iepriecinājušas Jaunā Rīgas teātra un Latvijas Nacionālā teātra izrādes. Noteikti visiem ieteiktu noskatīties E. Seņkova jauno Pūt, vējiņi! versiju. Interesants, krāšņs, radošs klasikas risinājums, iesaistot koristus pārsteidzošā un dzīvā scenogrāfijā. Pateicoties valsts simtgadei, daudzos mākslas darbos tiek aktualizēta vēstures tēma. Atšķirīgs skatījums ir izdevies režisoram V. Kairišam jaunuzvedumā Baltiešu gredzens. Jauna pieredze man ir Krievu drāmas teātris, kur noskatījos V. Kairiša režisēto I. Turgeņeva darbu Mumu. Pārdomas raisošs darbs.

Viena no visu laiku labākajām teātra izrādēm, manuprāt, ir M. Bērziņa romāna Svina garša uzvedums Nacionālajā teātrī V. Sīļa režijā. Patiesu cilvēcisko attiecību un emociju pilns piedzīvojumu stāsts. Šī izrāde ir palikusi atmiņā arī tāpēc, ka aktieri kādā ļoti nopietnā ainā iespurdzās. Kā zināms, smiekli ir lipīgi. Tas bija tik cilvēcīgi!

Man tuvākas ir mazās zāles jeb kamer- formāts, jo mākslinieku emocijas ir pietuvinātākas un spēcīgākas. Ir svarīgi, lai pēc izrādes jūties saviļņots, uzrunāts, lai ir, par ko padomāt vēl pēc tam.

Vēl kaifoju par iespēju organizēt kultūras izzinošus braucienus uz reģioniem, kuros, pateicoties jaunuzceltajām koncertzālēm, notiek aktīva kultūras dzīve.

No kino darbiem visbiežāk izvēlos izcilu personību biogrāfijas, filmas par cilvēku savstarpējām attiecībām, kaislībām. Patīk labas komēdijas un ģimenes filmas. Priecājos par tādām jaunām latviešu filmām kā Bille un Homo Novus. Atzinīgi vērtēju arī komēdiju Klases salidojums.

Mana izvēle ir nekomerciālais kino un vieta – Splendid Palace. Labprāt skatos Eiropas kino, dažādas festivālu filmas. Splendid Palace piedāvā estētisku un komfortablu vidi, pulcina nobriedušu kino auditoriju un demonstrē labas filmas.

No pēdējā laikā redzētajiem kinodarbiem prātā palikusi skandināvu melnā komēdija Koka paēnā (Under the tree). Šokējošs absurda stāsts par kaimiņu attiecībām, kas samilzt līdz neiedomājamam naidam un atriebībai, bet patiesībā stāsta par katru no mums, kā mēs apzināmies savas emocijas un kā tiekam vai netiekam galā ar savām krīzēm. Vēlos aiziet uz filmu Māksla un zemapziņa, kas maijā būs Splendid Palace. Gribu redzēt arī izslavēto lietuviešu producenta un režisora M. Markeviča filmu Pelni sniegā, kas sasaucas ar mūsu Melānijas hroniku.

Brīvajā laikā

Patīk aktīvi atpūsties pie dabas – slēpot, braukt ar riteni, laivām vai SUP dēli. Labprāt dodos garos pārgājienos mežā vai gar ūdeņiem. Man ir sportiska ģimene – vīrs un divas meitas, kas aktīvi trenējas un piedalās dažādās sporta disciplīnās profesionālā vai amatieru līmenī. Pašai gan sacensties nepatīk, bet labā kompānijā aktīvi pavadīt brīvdienas – jā. Tad ir gandarījums, ka esmu savam ķermenim palīdzējusi labāk justies, lai izturētu darba nedēļu, kad man kā vadītājai atkal jāuzņemas kārtējā trouble shooting loma.

Kopš ģimenei ir pievienojies borderkollijs Mojo, vairs nav problēmu ar kompāniju gariem pārgājieniem. Viņš vienmēr ir atsaucīgs ceļabiedrs. Nav jādiskutē ar sevi, meklējot iemeslus, kāpēc šovakar neiet, vienkārši celies un ej. Un pēc pirmajiem 100–200 metriem vairs nav tik auksti, nežēlīgais nogurums, miegainība pazūd un esmu gatava soļot. Suns dāvā beznosacījuma mīlestību, ir kā zibensnovedējs visām ikdienas stresa izlādēm.

Vēlos aizbraukt uz…

Labprāt ceļoju uz citām valstīm, lai iepazītu atšķirīgas kultūras, dzīvesveidu un atslēgtos no ikdienas. Izvēlos apciemot reģionus, mazās pilsētas, laukus, kur var atrast ko autentisku, tai valstij raksturīgu, – vai tie būtu Šveices Alpu ciemati, kuros smaržo pēc govs kūtsmēsliem, vai portugāļu zvejnieku piejūras ciemi, kur pensijas vecuma vīri un kaķi pulcējas ielās. Eiropas metropoles ir tik līdzīgas viena otrai. Visur valda burzma, steiga.

Atceros, kā, apceļojot Gambiju, vislielāko iespaidu atstāja kādas vietējās ģimenes mājvietas apmeklējums, kur sieva bija vienā vecumā ar vecāko meitu. Visi dzīvoja vienkopus ļoti vienkāršā, pieticīgā mājoklī, bet mūsu gids atzinās, – lai arī pieaudzis vīrietis un strādā Gambijas Nacionālajā tūrisma aģentūrā, ir analfabēts un skolā nekad nav gājis.

Šķiet, lielākā vilkme ir atgriezties Kadakesā, Katalānijas tālākajā nostūrī, kas tikai pēc vairāku stundu kalnu serpentīnu pievarēšanas atklājas viesu acīm kā tāda slēpta pērle. Tur ir Salvadora Dalī memoriālā māja un muzejs. Tas ir ciems, kurā viņa gars aizvien dzīvs. Mums tur laimējās nokļūt Rožu svētkos, kad visā Spānijā dāvina grāmatas un rozes, dejo pilsētas laukumos un svin dzīvi. Superzilais okeāns, spoži baltās ēkas un Salvadora gars tā fascinēja, ka plānotās vienas dienas vietā palikām uz vairākām.

Grāmatplauktā man…

Viss mans nosacīti brīvais laiks paiet, lasot speciālo literatūru, jo padziļināti apgūstu psihodinamisko psihoterapiju.

Atvaļinājuma laikā labprāt lasu kādus biogrāfiskus romānus, dzīvesstāstus, noveles, stāstu krājumus vai iedvesmas grāmatas. Par tām uzzinu Facebook grupā Izcilas grāmatas, kur kaismīgi lasītāji dalās ar saviem atklājumiem. Viens no maniem iemīļotākajiem autoriem ir Haruki Murakami, ko iepazinu caur motivējošo grāmatu Par ko es runāju, runādams par skriešanu. No latviešu autoriem man tuva ir Nora Ikstena, īpaši viņas autobiogrāfiskais darbs Mātes piens. Reizēm īstās grāmatas it kā nejauši atnāk pašas. Tā mani atrada armēņu autores Narinē Abgarjanas stāsts No debesīm nokrita trīs āboli, kurš krāšņi stāsta par nomaļu kalnu ciematiņu. Laiku pa laikam gribas ienirt kādā «spēka grāmatā». Pērnvasar par tādu kļuva Čārlza Mārtina grāmata Kalns starp mums, kā rezultātā meitu aizsūtīju uz skautu un gaidu nometni, lai apgūst izdzīvošanai nepieciešamās iemaņas.