Viss, kas ir mums apkārt, ir dizains. Tas ir kļuvis starpdisciplinārs, jomas saplūst, un viss mainās, mēs varam no tā baidīties, bet mums nāksies to pieņemt

Persona

Tā DB pauž Una Rozenbauma, kuras veidotā kampaņa #esesmuintroverts saņēma Dizaina Gada balvu 2019. Unu Rozenbaumu kaitina tas, ka Rīgai trūkst vides dizaina vīzijas, un galva viņai ir pilna ar trakām idejām. Viņai pietika drosmes latviešu autorus Londonas grāmatu tirgū pieteikt kā introvertus, bet, ja viņa uz vienu dienu kļūtu par Rīgas pilsētas radošo direktori, strūklakās lītu šampanietis.

Kādas ir tavas profesionālās attiecības ar dizainu?

Esmu hard core freelancer, kas nozīmē, ka ar melnu muti raujos gabaldarbos, taču man ir daudz vairāk projektu nekā tad, kad strādāju reklāmas aģentūrā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopā ar vēl pāris potenciālajām partnerēm jau sāku plānot uzņēmuma izveidošanu šī gada rudenī. Uzņēmuma Wannabe Intelligent darbības profils būs kultūras komunikācija, ar ko es nodarbojos pēdējos piecus sešus gadus. To redzu kā brīvu nišu Latvijā. Iepriekš šķita, ka šādām aktivitātēm nav naudas, bet kopš valsts simtgades, kad lielākajai daļai projektu tāda bija nepieciešama, daudzi ir aptvēruši, ko kultūras komunikācija spēj dot, ka tā strādā gan filmām, gan literatūrai. Ja par to runā pietiekami interesantā veidā, tas palīdz, nevis traucē. Agrāk Latvijā bija priekšstats, ka mākslu nevajag pārdot, proti, ja ir labs produkts, tas sevi var pārdot pats. Tas ir mīts jeb «bleķis», jo mēs dzīvojam tādā vidē, kur notiek sīva konkurence nevis tikai starp Latvijas, bet visas pasaules produktiem, kas nozīmē, ka mums ir jāspēj pateikt, par ko būs konkrētā filma vai grāmata.

Ar kultūras komunikāciju tu saproti sabiedriskās attiecības?

Tā galvenokārt ir reklāma, dažādas kampaņas.

Vai tā ietver arī dizaina komunikāciju?

Jā, protams.

Kāda bija komunikācijas loma kampaņai #iamintrovert (Es esmu introverts)?

Komunikācija ir mums visapkārt. Sabiedrībā ir tāds priekšstats, ka dizains ir tikai grafiskā identitāte vai kāds priekšmets. Taču dizains ir viss – arī griesti, grīdas, arī aiz loga paveras ainavu dizains. Noteikti ir arī domāšanas dizains, proti, ka tiek dizainēts virziens, kurā mēs gribam, lai cilvēki domā, kurā viņu domāšana izraisa arvien vairāk pozitīva nekā negatīva. Skaidrs, ka vizuālā vai grafiskā identitāte komunikācijā ir ļoti svarīga. Varētu teikt, ka tā ir puse. Tāpat kā teksts ir puse. Tie ir mijiedarbībā. Protams, ir dizaina objekti vai priekšmeti, kas strādā vispār bez teksta. Taču tajos doma jau iepriekš ir tekstuāli noformulēta.

Kā tu iesaistījies platformas Latvijas literatūra veidošanā?

Mani uzaicināja piedalīties pietiekami drosmīgi cilvēki. Ne tāpēc, ka tas būtu bīstami dzīvībai, bet tāpēc, ka nekad iepriekš šāda kampaņa Latvijā netika radīta. Platformai Latvijas literatūra vajadzēja izstrādāt kopīgu koncepciju. Anete Konste (publiciste un dramaturģe – DB) mani uzaicināja uz tikšanos Teātra bārā, izstāstīja vajadzību un pēc kā varētu testēt, kas strādās un kas nestrādās. Pēc nedēļas piedāvāju trīs virzienus, ar ko mēs varētu atšķirties Londonas grāmatu tirgū, kurā Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu bija viena no trim fokusa valstīm.

Kādi tie bija?

Mana uzmanība tika vērsta uz to, ka Latvijas literatūrai ir trīs lieli plusi: pirmais – autores sievietes, otrais – ļoti labās ilustrācijas, bet trešais – dzeja. Savukārt kā mīnuss tika minēts tas, ka mūsu autori ļoti slikti uzstājas publiski, patiešām briesmīgi, pat bija doma – ja viņiem vajadzēs publiski uzstāties, tad būs jāpiesaista Pēteris Krilovs (režisors, skatuves mākslas pedagogs – DB), kas viņus izdresēs. Tāpat, ka viņi bēguļo no sarunām (small talk), viņi īsti neprot sevi pārdot. Man radās doma to atklāti pateikt, uzsverot, ka mēs esam introverti. Tas savā ziņā pārsteidza un nostrādāja, jo parasti cilvēki ar tādām lietām nelepojas.

Vai tevis piedāvātais komunikatīvais kodols bija, ka tieši latviešu autori ir introverti, nevis lasītāji vai sabiedrība kopumā?

Jā, sākotnēji ideja bija tāda, taču tagad tā ir izvērtusies par situāciju, kad cilvēki vairāk vai mazāk ar to ir personificējušies, viņi ir sapratuši, ka beidzot ir kaut kas arī par viņiem.

Negribētu tev piekrist, ka visi latviešu autori ir introverti. Piemēram, Nora Ikstena un Osvalds Zebris nebūt tādi nav...

Jā, par šiem autoriem pilnībā piekrītu, taču viņi ir izņēmumi. Mēs ar Noru Ikstenu pat smējāmies, ka viņa čakarē kampaņu. Nora ir tik atvērta un gatava sarunai, taču tādu nav daudz. Ko darīt pārējiem 99%? Introverts jau nenozīmē, ka cilvēks nevar vispār parunāt, bet ka viņam ir jāsaņemas. Introvertie var būt labi aktieri vai mūziķi, uzstāties publiski, taču viņiem ir nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai sevi savāktu atpakaļ.

Vai neizjuti kādas negācijas no tiem pāris procentiem Latvijas autoru, kuri nav introveri un kuri neuzskata, ka tā būtu kāda problēma?

Nebija neviena autora, kurš iebilstu. Bija tā dēvētās kultūrgrūpijas jeb aktīvie kultūras patērētāji, kuriem parasti ir viedoklis par visu. (Smaida.) Tika minēts, ka par latviešu dižgariem nevar runāt tādā veidā, ka par viņiem ir jārunā citādi – cēlāk. Taču latviešu autori paši iestājās par savu introvertumu, pasakot – nu, beidziet, mēs taču tādi esam. Piemēram, Kārlis Vērdiņš atklāti publiski paziņoja, ka ir introverts un ka šī kampaņa ir par viņu. Kampaņas dēļ latviešu autori Londonas grāmatu tirgū tika labāk pamanīti, tā palīdzēja popularizēt Noras Ikstenas grāmatu, kurai, iespējams, tās dēļ bija daudz lielāki panākumi. Pat arī tad, ja kampaņa nav par viņu. (Smaida.)

Kad tu veidoji kampaņu, vai papētīji vēsturi, proti, kādi komunikācijā ir bijuši latviešu tautai nozīmīgākie autori?

Jā, protams. Tādu, kuri ir bijuši publiski aktīvi, ir ļoti maz. Pirms sāku strādāt pie kāda projekta, intervēju klientu, tad pētu, kas ir tas, uz kā visa informācija turas. Es varētu iztēloties, ka Rainis vai, piemēram, Krišjānis Valdemārs ir bijuši hiperaktīvi, taču lielākā daļa autoru jau nebija tādi.

Vai introvertie autori ir tikai Latvijas fenomens?

Nē. Londonas grāmatu tirgus direktore atzina, ka ar šo kampaņu esam uzķēruši globālo rakstnieku stīgu. Tā ir patiesība par jebkuru radošu individuālā darba veicēju, jo, lai radītu, ir jāieraujas savā čaulā, jo tas ir visnotaļ intīms process. Protams, grūtāk ir būt introvertam, ja radošais process notiek komandā, kā, piemēram, veidojot kino vai teātri.

Vai tavu draugu vidū arī ir rakstnieki? Kādi ir viņi?

Es jau kopš bērnības atrodos starp radošiem cilvēkiem. Tie ir bijuši gan rakstnieki un žurnālisti, gan filosofi un kino veidotāji. Tā kā šī vide man ir pazīstama, es ar tādu vieglumu varu ar šo tēmu rotaļāties. Iespējams, tieši tāpēc es turpmāk gribu nodarboties ar kultūras komunikāciju.

Vai tu pati esi introverta?

Nē. Man ir tā: ja pusdienu nerunāju ar cilvēkiem, man šķiet, ka man uzsprāgs galva – tik ekstraverta es esmu. Man ir nepieciešama komunikācija. Pauls Bankovskis ir teicis, ka ir vairākas lietas, kas mūs padara par introvertiem. Viena no tām ir, ka bērnībā parasti mamma bērniem aizrādīja, kāpēc viņi kliedz, ja viņi nav mežā. Iespējams, kas tas ir labi, ka viņi nav izkliegušies, jo tad viņi var sevi realizēt, piemēram, grāmatu rakstīšanā.

Kāds vēl bija tavs pienesums platformai Latvijas literatūra bez koncepcijas izstrādes?

Izdomāju ideju, izplānoju, kā viss kopā izskatīsies, tad sameklēju dizaineru vai ilustratoru, piesaistu tekstu autoru, tad dodu viņiem uzdevumu, visu savācu kopā un stūrēju kursu. Es pati ar rokām neko nedaru. Tikai ar galvu.

Kas bija galvenais kampaņas vizuālais elements – vai haštags #iamintrovert?

Jā, redzamākais bija Aijas Baumanes veidotais haštags, gan introvertais autors, kuram komiksu zīmēja Reinis Pētersons. Sadarbībā ar latviešu aktrisi un tērpu mākslinieci Madaru Botmani tapa dizaina T-kreklu sērija ar latviešu autoru citātiem angļu valodā. Kopā ar Malduguns alus darītavas aldari, dzejnieku Krišjāni Zeļģi tapa īpaša Latvijas literatūrai veltīta alus līnija. Kampaņā tika izmantoti daudzi taustāmi priekšmeti, tas tika darīts apzināti, jo mūsdienās cilvēki ir noguruši no tā, kas viss tiek darīts digitāli, grib kaut ko paņemt rokās.

Vai kampaņu varētu raksturot kā domāšanas dizainu?

Jā, pavisam noteikti. Tas, ko jau trešo gadu pēc kārtas darīja Dizaina gada balvas organizatori, ir paplašināt priekšstatu par dizainu. Tā robežas mūsdienās ir ļoti plašas. Kad tiek programmēta kāda aplikācija vai spēle, ir nepieciešams arī patērētāja pieredzes dizains, kā viņš šo produktu piedzīvos.

Ja reiz dizains mūsdienās ir gandrīz jebkas, pasaki, kas, tavuprāt, noteikti nav dizains?

(Domā.) To ir grūti pateikt, manuprāt, vairāk vai mazāk viss, kas ir mums apkārt, ir dizains. Tas ir kļuvis starpdisciplinārs, jomas saplūst, un viss mainās, mēs varam no tā baidīties, bet mums nāksies to pieņemt.

Vai jaunās vēsmas dizaina procesos nesaskaras ar tā dēvētās old school dizaineru pretsparu?

Protams, neapmierināti ir visi tie, kuri ir spiesti iet ārā no komforta zonas, kuri ir pārstājuši augt un mācīties, iekonservējušies kaut kādos priekšstatos vai visu zina labāk. Tas neizbēgami noved pie stagnācijas, ko šajā laikmetā, kurā viss ļoti ātri mainās, nevaram atļauties.

Tev būs uzņēmums, kas veidos domāšanas dizaina projektus. Vai Latvijā ir vēl kāda līdzīga profila kompānija?

Ar domāšanas dizainu vēl nodarbojas žurnāls Rīgas Laiks. (Smaida.) Es gribētu, lai cilvēki iet nevis pie psihoterapeita, bet pie filosofa, kas viņiem varētu iedot domāšanas virzienu. Tas noteikti būtu daudz efektīvāk.

Kādas ir tavas attiecības ar filosofiju? Vai esi to studējusi?

Tā mani interesē. Mani saista dažādas idejas, kā tās satiekas ar realitāti. Man patīk domāt par domāšanu.

Kā tas izpaužas?

(Domā.) To es nezinu. Es neesmu domājusi par to, kā izpaužas domāšana par domāšanu. Es noteikti par to padomāšu. (Smejas.) Interese par domāšanu ir izveidojusies dabiski. Es lasu jau no četru gadu vecuma. Iemācījos lasīt, lai varētu teikt priekšā savam brālim. Sākumā izlasīju visus apakšējos grāmatu plauktus, kuros bija bērnu grāmatas, tad ķēros klāt augšējiem. Tā kā mana mamma interesējās par filosofiju, es jau 14 gados nonācu pie Nīčes. Nedomāju, ka tolaik biju gatava viņu lasīt.

Kādus filosofus esi vēl lasījusi bez Nīčes?

Man ļoti patīk Žans Pols Sarts, Simona de Bovuāra. Eksistenciālisms kopumā man šķiet tāds līksmi depresīvs.

Vai un kā feminisms izpaužas dizainā?

Dizains ir viena no tām nozarēm, kuru Latvijā ir totāli pārņēmušas sievietes. Ir, protams, arī daudz vīriešu, kuri ar to nodarbojas, kuri ir patiešām labi. Dizainā visu nosaka darbi. Šajā jomā nav iespējams kaut ko izsist ar šovinismu vai mobingu.

Vai pati esi mācījusies dizainu?

Nē. Esmu beigusi kinorežisoru studijas Ķelnes kinoskolā. Pirms astoņiem gadiem radīju īsfilmu Logs, tad man sāka dzimt bērni. Tagad esmu atsākusi nodarboties ar kino, šobrīd strādāju pie pilnmetrāžas filmas Komunalka scenārija, kas ir par dzīvi komunālajā dzīvoklī tai brīdī, kad sairst Padomju Savienība un vēl nav iestājies kapitālisms. Visi dzīvo tādā bezsvara stāvoklī. Komunālais dzīvoklis līdzinās detektīvam, jo tajā piespiedu kārtā ir kopā savākti ļoti dažādi cilvēki. Tur veidojas spriedze un interesantas attiecības.

Vai tu pati esi dzīvojusi komunālajā dzīvoklī?

Jā. Dzīvojām tādā Ģertrūdes un Akas ielas stūrī. Mums bija klasika – dzīvoklis ar garu gaiteni, tajā dzīvoja dažādi cilvēki, kuri satikās tikai virtuvē. Katrs dzīvoja savā pasaulē, ko viņš bija uzbūvējis savā mazajā istabā. Protams, tajā nedzīvoja tikai inteliģenti cilvēki, bija arī viens dzērājs un viens narkomāns. Kamēr es vēl to atceros, gribu par to uztaisīt filmu.

Ko tev nozīmē Dizaina gada balva? Teici, kad uzzināji, ka tā piešķirta introverto projektam, esi bijusi «uz pakaļas»...

(Smejas.) Tā sanāca, ka es tieši tā pateicu televīzijā. Tagad vairs tā neteikšu, jo dabūšu no mammas pa kaklu. (Smejas.) Uz apbalvošanas pasākumu aizgāju pieklājības pēc. Kad es prezentēju mūsu projektu žūrijas komisijai, sapratu, ka balvu nedabūšu, jo konkursam bija pieteikti ļoti spēcīgi darbi. Turklāt galveno konkurentu darbi bija klasiskā dizaina robežās. Man pašai visvairāk patika Paulas Lorences taktilās rotaļlietas autiskiem bērniem. Tas bija brīnišķīgs projekts, ja es varētu balvu nodot tālāk, noteikti to dotu viņai. Pārējie mani kolēģi apbalvošanas laikā bija aizgājuši uz prāta spēlēm, un es viņiem sūtīju īsziņas – trešā vieta mums nav, otrā vieta – arī nav. Tad viņi esot smējušies, ka Una ilgi neraksta, laikam būs aizgājusi pēc balvas. Viņi neticēja, ka mūsu projekts varētu dabūt galveno balvu. Un tad es tiešām biju aizgājusi pēc balvas. (Smaida.)

Vai iepriekš esi saņēmusi kādas balvas?

Jā. Diezgan daudz. Galvenokārt reklāmistu Adwards konkursos par dažādām kampaņām. Tāpat Krievijas kino festivālos par savām īsfilmām. Man ir pieredze ar balvu saņemšanu (Smaida.)

Cik tev šī balva ir nozīmīga? Vai sagaidi, ka tā pavērs plašāk karjeras durvis?

Jebkurš novērtējums, īpaši tādos konkurences apstākļos, ir būtisks. Negaidu, ka tas radikāli mainīs manu dzīvi, bet pašapziņai tas noteikti nāca par labu. Dažkārt pašapziņa lieti noder, lai varētu stingrāk iestāties par savu ideju. Nedomāju, ka šī balva mainīs manu karjeru līdzīgi kā amerikāņu filmās, drīzāk cels manu pašpārliecību.

Kāds kopumā ir Latvijas dizaina tirgus? Vai un kā Latvijas dizaineri iekļaujas Eiropas dizaina telpā?

Latvijā ir ļoti labi dizaineri un dizaina studijas, kas strādā arī starptautiski. Taču ir arī daudzas lietas, kā mums pietrūkst. Ja es būtu Rīgas pilsētas radošā direktore kaut uz vienu dienu, strūklakās lītu šampanietis. (Smejas.) Ja nopietni, Rīgai trūkst vides dizaina vīzijas. Par to neviens nav atbildīgs, katrs atļaujas likt, kādu izkārtni viņš grib. Piemēram, ja būtu vīzija, ka Rīgā būvē tikai jūgendstila mājas, mēs no tā tikai iegūtu. Trūkst pozicionējuma.

Iespējams, ka tas tieši ir labi, mums ir vairāk radošas brīvības, nevis kāds konkrēts rāmis, kurā dzīvot un attīstīties?

Piemēram, Londonā visu māju durvis ir vienā krāsā, tas kaut kādā ziņā tur to pilsētu kopā. Odesā, kas bija pirmā pilsēta, kurā Krievijas cars atļāva ebrejiem būvēt mājas, viss bija salikts kopā, jo kāds gribēja rokoko pili, kāds to, kāds šito. Rīgā ir līdzīgi. Katrs dara, ko grib. Rīgai, tāpat kā visai Latvijai kopumā, nav vīzijas, kāda tā grib būt, kā tas tiks panākts. Vai Rīga grib būt debesskrāpju pilsēta? Kāda tā būs pēc 200 gadiem?

Kā tu redzi Rīgu? Kādam, tavuprāt, vajadzētu būt pilsētas tēlam?

Jāsāk ir ar to, ka mums ir jābeidz sevi nepārtraukti mazināt. Kā var saukt Rīgu par mazo Parīzi? Manuprāt, tas ir tāds Austrumeiropas kompleksaina pusaudža apzīmējums. Vajadzētu teikt, ka Parīze ir lielā Rīga. Mums ir jāatgūst pašlepnums un jāatrod tā mūsu unikalitāte. Iztēlojies, piemēram, ka Purvciemā drīkstētu būvēt daudzstāvu mājas, bet tām vajadzētu būt jūgendstilā. Kā tas uzreiz mainītu šī rajona tēlu un padarītu to unikālu uz pasaules fona! Radošums ir iespējams jebkura rāmja ietvaros. Ja atceramies padomju laikus, kad rāmis bija visam, tika radītas daudzas skaistas lietas, pat labākas nekā tagad, kad varam darīt visu. Tolaik visām lietām, gan dziesmām, gan dzejoļiem, bija dubulta nozīme, jo rāmis iedvesmo, vismaz mani noteikti.

Šobrīd tevi noteikti ieliek rāmī tavi četri bērni. Kā tu tiec ar visu galā?

Jā, man ir četri bērni vecumā no 16 gadiem līdz 8 mēnešiem. Man ir brīnišķīga ģimene – pati labākā pasaulē. Tā ir paplašinājusies ar auklīti, brāļiem un māsām. Mēs esam kā viens vesels organisms, kas cits citu atbalsta.

Kā dizains ienāk tavu bērnu dzīvē?

Mēs apzināti dzīvojam Klusajā centrā, jo tā ir viena no retajām vietām Rīgā, kur man nesāp acis, kur ir salīdzinoši maz nesmuku lietu. Arī manās mājās tādu lietu nav. Skaistais noteikti ienāks manu bērnu dzīvē caur gleznām un grāmatām, kuras ir viņiem visapkārt. Es saviem bērniem ļauju pilnīgu brīvību lietu un apģērbu izvēlē, taču nereti tomēr aizrādu, piemēram, vecākajam dēlam, ja viņš uzvelk mugurā kaut ko tādu, kas, manuprāt, nav forši. Taču viņš tieši tāpat aizrāda arī man. Tādā ziņā mūsu ģimenē ir demokrātija.

Vai un kā labs dizains ienāk cilvēku dzīvē? Vai tas tiek gana bieži komercializēts?

Jā, piemēram, datu vizualizācijas rīks Infogram, kas ieguva pirmo dizaina Gada balvu, Velozeķe un Madara Cosmetics iepakojums. Manuprāt, mēs pret dizainu izturamies atbildīgi, neražojam dažādas nevajadzīgas lietas. Pasniedzu augstskolā RISEBA reklāmas pamatus un uzdodu saviem studentiem salabot kādu lietu vai pakalpojumu, kas viņiem traucē, šķiet nepiemērota. Viņu izdomai nav robežu. Divas meitenes, piemēram, izdomāja, kā ejot var ražot elektrību mobilajam telefonam. Jauniešiem ir impulss radīt foršas lietas.

Kādas ir lokālās un kādas – globālās dizaina tendences? Vai un kā tās atšķiras?

Tas, kas šobrīd ir aktuāli pasaulē, kļūst aktuāli arī Latvijā, piemēram, tā ir nulles atkritumu (zero waste) domāšana. Proti, pēc iespējas mazāk radīt liekas lietas vai tās veidot no jau iepriekš izmantotām lietām. Vienmēr būs aktuāls minimālisms un funkcionalitāte, arī tas, kā priekšmets iederas apkārtējā vidē.

Kas tevi tracina? Kādi dizaina objekti sabiedriskajā telpā tev šķiet nepiemēroti?

Kā jau teicu, man nepatīk neglītas lietas. Domāju, ka pilsētai ir nepieciešams vienots vizuālais tēls. Ir cilvēki, kuriem ir gaume, un ir tādi, kuriem tās nav. To vajadzētu salīmeņot publiskajā telpā. Ir tāds teiciens: ja tu gribi zināt, ko Dievs domā par naudu, tad paskaties uz cilvēkiem, kuriem viņš to ir iedevis. Diemžēl nauda un laba gaume diezgan reti iet kopā.