Arhitektes Zaigas Gailes lielais atspēriens ir liktenīgi sastaptie trīs vīrieši un disciplinētā darbā noslīpētais talants stilīgi savienot divus it kā nozares pretpolus – restaurāciju ar modernismu

Persona

Un tas nepārtraukti ļāvis komponēt daudziem arhitektūras ansambļiem. Par saviem šī brīža Rīgas gadsimta projektiem Z. Gaile dēvē Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēku kompleksa rekonstrukciju un privātā mākslas centra Zuzeum izveidi bijušās korķa fabrikas teritorijā Lāčplēša ielā 101.

Vienlaicīgi divi vērienīgi projekti vienam nelielam birojam ir milzīgs izaicinājums. Paralēli tam viņas rūpals ir Rūmenes muižas kūts, rūpnieciskā dizaina klasteris Kuldīgā, stilīgā biroju ēka Mākonis, vēl piecas privātmājas.

Atšķirībā no brāļa Z. Gaile nepiepildīja vecāku cerības un nekļuva par dakteri klasiskā izpratnē, toties viņas tālredzīgais ieguldījums veco koka ēku «izārstēšanā» ir nenovērtējams.

Arhitekte ir arī vairāku grāmatu un publikāciju autore. Tāpat nevar nepieminēt viņas kā ekspertes brīžiem aso kritiku un nelokāmos uzskatus, kas ik pa laikam uzvirmo publiskajā telpā. Arī tagad ir, par ko «cepties», jo katrai lietai ir sava vieta. Arī puķes vāzē viņa nebūs nolikusi kaut kur nejauši.

Kad pirmo reizi uzrunāju jūs intervijai, bijāt savā Kaltenes mājā, un, skatoties uz jūru, atlika laiks padomāt, apcerēt šo piedāvājumu. Vai kopumā tā ir jūsu vieta pārdomām?

Kaltene ir vesela pasaule. Tas ir mans patvērums. Man nekad nav bijis nedz sava kabineta, nedz savas istabas. Nevaru vilkt paralēles ar Virdžīnijas Vulfas eseju Sava istaba, kur teikts, ka sievietei vajadzīga personiskā telpa. Arī birojā, kur pavadu 10–12 stundas dienā, atrodos kopā ar saviem jauniešiem. Tāds darba process ir dzīvesveids. Nespēju sevi iespundēt kaut kādā atsevišķā kabinetā. Mājās arī man tāda nav. Taču arī nevaru visu laiku dzīvot mudžeklī. Tāpēc vislabāk, ja uz Kalteni varu aizbraukt viena, pārcelties pie lielā galda un strādāt. Turp es dodos zīmēt. Cilvēkam ir vajadzīga vienatne, lai attīrītos. Nepieciešams brīdis padomāt un paskatīties uz jūru. Horizonts noliek malā visus kreņķus.

Pirms pāris gadiem šī jūsu projektētā, arī starptautisku atzinību guvusī brīvdienu māja Lieldienu sala Kaltenē nonāca pārdošanā. Tātad neesat vēl šo modernās arhitektūras paraugu notirgojusi?

Tas ir naudas jautājums. Mēs to māju radījām vairāk nekā pirms 10 gadiem. Tūlīt parādīšu bildes. Veco zivsaimniecības sūkņu staciju ar Māri (vīru – Māri Gaili – DB) atklājām Lieldienu rītā. Izbraucām gar jūru un ieraudzījām šo padomju laika trako projektu – graustu uz mākslīgas salas jūrā, kas par vairākiem miljoniem īstenots, ar blīkšķi bija izgāzies. Pēc divām nedēļām tas jau bija mūsu. Tai brīdī bijām pabeiguši Ģipša fabrikas projektu. Māris tur īsā laikā ļoti veiksmīgi pārdeva dzīvokļus, un mums bija nauda. Turklāt viņš tikko bija atgriezies no divu gadu pasaules apceļošanas. Šķiet, nedaudz svaidos, bet mēs nonāksim arī pie atbildes. Tātad īpašums tik unikālā vietā bija nonācis pārdošanā jau labu laiku, bet neviens nezināja, ko ar to darīt. Uzreiz saredzēju plānu, kā tur viss izskatīsies, un to uzzīmēju vienā nedēļas nogalē. Salīdzinoši ātri māju arī uzbūvējām – divos gados.

Protams, vēl tagad cīnāmies ar kredītu. Bija problēmas ar lielajiem ēkas uzturēšanas izdevumiem. Es jums visu ļoti atklāti stāstu. Māris teica, ka lielos elektrības rēķinus un kredītmaksājumus katru mēnesi vairs nevaram atļauties.

Lai arī mēģinājām visādi pārdot, neviens māju tā arī nenopirka. Un paldies Dievam! Es par to faktiski priecājos. Tā ir mana vieta, kur izspiežu vienatnei vairākas dienas. Patvērums no cilvēkiem, sarunām, darba Rīgā. Teicu Mārim, ka strādāšu vēl trakāk, lai tikai Kaltenes īpašums paliek mūsu rīcībā. Un tagad izdodas to māju uzturēt. Papildus lielajiem projektiem skicēju arī privātmājas. Patiesībā tas ir naudas dēļ. Kāds pāris no Maskavas iecerējis privātmāju Jūrmalā. Telefoniski pateicu, ka projekts būs dārgs, bet viņi atbildēja, ka nezinot, ko ar nosaukto summu iesākšu, bet ir ar mieru. Un top tas projekts Jūrmalā! Tā es pelnu naudu. Tai pat laikā JRT un Zuzeum projektos visas it kā lielās summas noēd algas un nodokļi. Man nekas pāri nepaliek.

Sacījāt man, ka nesaistāt sevi nedz ar naudu, nedz biznesu. Abi sveši un nepatīkami vārdi. Taču no tā taču nevarat aizbēgt, abstrahēties. Visi projekti grozās ap naudu un otrādi.

Jā, bet tas nav mērķis. Kas ir biznesa mērķis? Gūt peļņu? Nē, tas nav mans. Acīmredzot, neesmu biznesmenis, jo mans mērķis ir kaut ko radīt. Tas ir tik interesanti! Un vēl parasti man uzdod standarta jautājumu, vai strādāju ārpus Latvijas. Esmu mēģinājusi, bet nē. Ar pilnu pārliecību atšuju dzīvokļus Parīzē un mājas Spānijā. Tepat ir tik daudz darāmā, lai Latvijā būtu vairāk labi sakoptu vietu. Esam Ķīpsalu, Berga Bazāru sakārtojuši. Tās ir īstās vērtības. Tur saredzu jēgu. Ķīpsalā varbūt visas koka mājas jau būtu nojauktas.

Biznesā Māris palīdz. Ir brīnišķīga grāmatvede Laila Segliņa. Mums ar vīru ir vesela impērija. Viņam ir kādi 10 uzņēmumi. Kad man naudas pietrūkst, aizņemos, piemēram, no viņa būvfirmas, un otrādi. Tomēr es par to neko nezinu. Ik pa laikam vīrs ieķīlā kādu māju. No tā arī neko nesaprotu. Vien jautāju: varbūt beigās arī mani ieķīlāsi? (Smejas.)

Titulu Gada rīdzinieks par ieguldījumu Rīgas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā arī reiz ieguvāt kopā ar vīru Māri Gaili. Tik spēcīgs tandēms kā cimds ar roku, kā divi vienā.

Kopā ar Māri esmu 42 gadus. Viņš ir viens no maniem trim liktenīgajiem vīriešiem. Māris vada visu mūsu mājas saimniecību. Savukārt mans uzdevums, sūtība ir profesija. Esmu arhitekte, zīmēju mājas un vadu projektus. Vīrs palīdz morāli un ir arī mans darbinieks. Ar viņu iepazīstinu kā savu finanšu direktoru. Kad mājas skice un makets pasūtītājam ir atrādīti, aizeju uzpīpēt. Saku, lai par līgumu un summām runā ar manu vīru. Un tad viņi sāk kaulēties un diņģēties, ko no sevis vienkārši izslēdzu.

Pastāstiet par abiem pārējiem liktenīgajiem vīriešiem!

Vīzija par to, kas es patiesībā kļūšu, man parādījās, kad satikos ar Justu Karlsonu no ASV, Berga Bazāra īpašuma mantinieku. Viņš meklēja arhitektu vispirms savam birojam vienā no viņa mājām Tērbatas ielā 4. Tas bija sarežģīts projekts 1993. gadā. Toreiz biju aizgājusi no kolhoza (Z. Gaile iepriekš pelnīja kā arhitekte kolhozu laikā – DB) un sāku strādāt patstāvīgi. Pēc gada biroju veiksmīgi pabeidzām un sākām ar Berga Bazāru. Kopā ar to ģimeni esmu jau 25 gadus.

Tātad mans vīrs ir numur viens, ar ko kopā izveidojām Ķīpsalu, atjaunojot 18 mājas, Ģipša fabriku, Lipkes muzeju un Kaltenes ansambli. Otrs ir Justs Karlsons, ar ko tapa Berga Bazārs un Rūmenes muiža, bet trešais ir uzņēmējs, mecenāts un kolekcionārs Jānis Zuzāns. Kopā ar viņu tagad strādājam pie vērienīgā privātā mākslas centra Zuzeum izveides. Viņš pats man piezvanīja un uzrunāja bez nekādiem konkursiem. Visas šīs attiecības jau pāraugušas dzīvesveidā. Saredzu tās kā mūža draudzību. Esam kā radinieki.

Tā ir liela priekšrocība.

Mani kolēģi pa reizei sociālajos tīklos apcer, ka Zaiga ir īpašs gadījums. Jārēķinās ar viņas apstākļiem, ka, lūk, ir tāds vīrs, ir Justs Karlsons, ir Jānis Zuzāns, kas nekaiš? Tas taču ir manis pašas sastrādāts! Neviens nav nedz vīru, nedz abus pārējos klāt pienesis. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu pats veido savu dzīvi, kāpēc tu dzīvo. Māku stilīgā veidā savienot divas it kā pretējas nozares – restaurāciju ar jauno arhitektūru. Tā ka tas sadzīvo. Nevaru dot nekādas receptes, bet pats galvenais, ka tu kaut ko proti, ka tev ir kāds amats. Šie izplūdušie menedžeri… Daudziem cilvēkiem ir psihiskas problēmas, psihoterapeiti, izdegšana un kouči. Tomēr es pamanu arī otru pusi, kā kouči tos cilvēkus uzlādē, bet apakšā seguma vienalga nav. Vien uzpumpēts brašums. Arī politikā daudziem nav bāzes – izglītības un izkoptas personības.

Savulaik Latvijas sieviešu līderu topam žurnālā Pastaiga neizcēlāt kādu, kura ar savām amata ietekmes iespējām būtu ko panākusi kopējā sabiedrības labumā. Toties jūs pieminējuši vairāki aptaujātie, sakot, ka esat ar dzelzs tvērienu, spēcīga, sīva, mērķtiecīga. Ko par to sakāt?

Kad jauni cilvēki man jautā, kā var ilgus gadus turēties līmenī… Vienu dienu bija ienācis paģirains puisis plikām kājām un jautāja: «Pasaki, Zaiga Gaile, kas ir tā atslēga?» Atbildēju, ka, pirmkārt, dzert vajag mēreni, otrkārt, tā ir disciplīna, un, treškārt, jāievēro robežas. Sevī disciplīnu esmu uztrenējusi. To no mazotnes arī vecāki prasīja. Nedrīkstēju aiziet uz skolu neizmācījusies. Vienmēr biju teicamniece. Tas, protams, ir arī liels slogs. Tēvs bija ārsts. Visu bērnību redzēju viņu pie rakstāmgalda. No slimnīcas zvanīja jebkurā diennakts laikā. Tāpēc nevaru iedomāties neko citādi, kā tikai to, ka darbs ir dzīves jēga un pamats. Tas šķiet pašsaprotami. Neesmu nekāds brīnumcilvēks, bet manī mīt liela pienākuma apziņa. Daudz esmu stāstījusi arī par saviem psihiskajiem traucējumiem, kas no pārslodzes sākās 40 gadu vecumā. Latvija atguva neatkarību, bērni vēl bija mazi, lielie darbi tikai sākās. Taču nevaru atļauties slimot. Vienkārši jāiet uz priekšu. Starp citu, visādām vainām var gan ļauties, gan tās ignorēt. Vienkārši kāpju uz riteņa, un, kamēr atbraucu uz darbu, man jau ir labi. Vēl eju no rītiem peldēt Daugavā. Tas nāk veselībai par labu.

Tomēr nevar nepiekrist sabiedrības viedoklim, jo allaž esat paudusi savu uzskatu tiešā tekstā, pat ja tas neglaimo. Piemēram, Liepājas koncertzāle – projektēšanas brāķis, vai «kas tā par strīpainu būdiņu pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas?», nežēlastībā krita atpūtnieku sala Jelgavā… Jums ir spilgtas personības statuss.

Šajā ziņā ļoti palīdzēja Māra premjera gadi, kad iemācījos necelt cilvēkus uz pjedestāliem. Agrāk arī baidījos, ko drīkst, ko ne, bet tolaik nonācām augstākajā elitē, un nebija nekādu komunikācijas problēmu. Man ir dūša iet, piemēram, pie pilsētas mēra. Autoritātes ir tikai garīgās. Man taču ir ļoti spēcīga bāze. Mūžu krātas zināšanas un pētniecība. To pārliecību neviens neiedod, tā ir gadiem kopta. Tas tiesa, ka ir stipra neiecietība pret uzpūstām, draņķīgām lietām.

Vai arī tagad saskatāt kādas nejēdzības?

Tagad cepos par nacionālo akustisko koncertzāli. To vajag Kongresu namā. Rožainais sapnis par akustisko koncertzāli uz ūdens ir ārkārtīgi naivs un bērnišķīgs. Brīnos, ka Kultūras ministrijā ar ideju par koncertzāles būvniecību uz AB dambja tā aizrāvušies. Mēs neesam tik bagāti. Tas ir neprāts. Mums arī ir brīvas zemes atšķirībā no japāņiem, kuriem nav vairs, kur būvēt, tamdēļ jāapgūst jūra. Ir gatavs Kongresu nams, ko vajag ieraudzīt. Ideāla vieta akustiskai koncertzālei. Pāris gadu laikā varētu pie tādas tikt. Dižkoncerti un multifunkcionālie pasākumi tāpat jau notiek Arēnā Rīga.

Šomēnes tiks paziņoti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2019 laureāti. Vai interesējaties, kas ir 45 pieteiktie darbi? Kā tos vērtējat?

Ir slikts gads. Redzu visu, un nav, ko teikt. Ļoti vāji darbi. Ar katru gadu kļūst aizvien sliktāk. Kāpēc? Nav sakārtotu nozares likumu. Tagad arhitektam izstrādāt kādu projektu, to saskaņot un realizēt ir mežonīgs darbs. Runājot par JRT, projektā iesaistīti vairāk nekā 100 cilvēku, mums ir 44 sējumi, un to augstums bija 5 metri, kad nesām saskaņot, bet krauj virsū vēl. Cilvēks, kurš spēj to produktu radīt, paliek pēdējā vietā. No visām pusēm ierēdniecība spiež, samaļ un iznīcina. Valsts iestādes ir tik ļoti uzblīdušas ar birokrātiju. Es varētu caurām dienām vēstules rakstīt vai pieņemt vēl divus cilvēkus, kas to vien tik dara. Tik šausmīgi daudz idiotisma. Valsts iestādes ir ļoti vājas, un arī celtniekiem nav pietiekami kompetentu strādnieku. Jāturas pretī. Kādreiz jau neizturu, izālējos, izbļaustos.

Jau kolhozā trenējos sarunāties ar cilvēkiem, kuri nav manējie. Iegalvoju, ka gatavoju sevi kaut kam lielākam. Kad, piemēram, pie manis atnāca trīs komunisti, labi sapratu, ka jāmāk sarunāties arī ar viņiem jeb ar cilvēkiem, kuri domā citādi. Un tamlīdzīgi notiek arī šodien. Jebkurš projekts ir attiecības. Piemēram, JRT mans kritērijs ir Alvis Hermanis un teātris. Ar Alvi ir ļoti labas attiecības. Taču viņam nav nekādas teikšanas. Tā ir pasūtītājam.

Arī jūs esat saņēmusi neskaitāmas uzslavas, augstus apbalvojumus, tostarp Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājas atjaunošanu Lācplēša ielā. Pēc tik daudz paveiktā un pieredzētā ko jums tagad nozīmē publisks novērtējums?

Visiem taču tas ir vajadzīgs. Pie tā kaut kā pierod. Katru gadu gūstu arī pasaules pieredzi ārzemju braucienos. Pētu muzejus, teātrus, laikmetīgo mākslu. Svarīgi just to pasaules elpu, kas ir mākslas muzejs šodien. Biju Maskavā teātru tūrē, Ņujorkā – muzeju apskatē. Ar to gribu teikt, ka skatos pasaules līmeni bez lokālā. It visu, ko daru, ielieku tādā kontekstā. Es taču projektēju teātri, muzeju! Un viss nāk atpakaļ. Piemēram, Lipkes muzejs, kas globālā mērogā ir maza, melna blusiņa, tiek iekļauts 1000 aktuālo objektu sarakstā.

Tas kā pasaules līmeņa projekts saņēmis starptautiskas godalgas, tikai ne Latvijas Arhitektūras gada balvu. Memoriālu radījām no pašu sacerēta stāsta. Nekad nedomāju, ka tas tā aizies. Mums ir divas galvenās eksporta preces, kas tiek ietvertas starptautiskās grāmatās un izdevumos. Arī Kaltenes māja. Ir gandarījums, ka spēju radīt kaut ko tādu, kas nav tikai lokālā līmenī. Visu laiku kāds arī aicina dalīties pieredzē. Tagad gan, kad uzrunā kāds ārzemju žurnāls, ļoti šķirojam, vai man ir vērts tur tērēt laiku un uzstāties. Tos tukšos salmus kult? Varbūt labāk pa to laiku varu kaut ko uzzīmēt.

Domāju, ka arhitektu sabiedrība Latvijā mani ne sevišķi pieņem. Tā ir vīriešu profesija. Viņi raujas pēc sasniegumiem, grib uzbūvēt kaut ko pamanāmu, kādu debesskrāpi, bet es tik pačkājos ar tām vecajām mājām. Parasti jau tā neskaitās arhitektūra.

Imants Lancmanis teica, ka izjūtat ēku, tās tēlu, dvēseli. Ēkām ir dvēsele?

Protams! Arhitektūras profesors Ivars Strautmanis reiz uzaicināja mani pie studentiem, lai izstāstu, ko īsti daru ar tām vecajām mājām, jo viņa priekšstatos tas nav definējams. Ir restauratori, kas katru naglu tur vērtē, un modernisti, kas noliedz mantojumu, bet kā tos abus savienot, ļoti reti kurš prot. Tā ir mana dzīves filozofija un niša. Tās ir man dotās spējas un izkopts talants. Izdomāju to, ko citi nevar. Visu mūžu esmu to trenējusi, sākot ar diplomdarbu 1975. gadā.

XX gadsimts pasaulē bija ļoti postošs, daudzas vecās mājas vienkārši nojauca. Mums koka nami saglabājās tikai tāpēc, ka Padomju Savienībā nekas nenotika un cilvēki bija ar mieru tajās mitināties. Arī es tā dzīvoju 18 gadus ar sauso ateju kāpņu telpā, krāsns apkuri un auksto ūdeni bez vannas istabas. Tikai tā mums paradoksāli saglabājās tas mantojums. Ārzemnieki atbrauc un brīnās, vai mēs maz saprotam, cik esam bagāti! Tas bija vesels dzīves posms, kamēr cīnījos par skaisto koka māju vērtību un atjaunošanu. Vecmeistara gleznai taču arī ir liela vērtība. Nu jau attieksme kļuvusi vairāk saprotoša.

Berga Bazārs, Ķīpsalas koka mājas, Ģipša fabrikas dzīvojamais kvartāls, Žaņa Lipkes memoriāls… Visa kā bijis tik daudz. Kas ir jūsu mīļākie projekti?

Numur viens ir Kaltenes māja, jo pati tur dzīvoju. Lipkes muzejs paradoksālā veidā nav mans mīļākais projekts, jo tas nav paredzēts dzīvošanai. Un es tur nevaru ilgi uzturēties. Tur cilvēki pulcējas no visām pasaules malām, jūsmo, raud, bet memoriāls nevar būt mīļš. Rūmenes muižas ansamblī ir piecas celtnes, tagad top sestā. Tur aizvadīti 10 darba gadi. Berga Bazārs arī ir vērtība. Ik dienas no rītiem izbraucu cauri Ķīpsalas koka kolekcijai un ierodos Berga Bazāra ansamblī. Par to visu varētu stundām stāstīt.

Un kas ir jūsu lielākie projekti dzīvē, neaizmirstamākie pēdējā laika piedzīvojumi?

Visu laiku kaut kas notiek, bet šogad… (Balss pieklust.) Varbūt tas nepiestāvēs šai sarunai. Bija četras bēres. Un tie bija tuvi cilvēki, tostarp Žagars, Neiburga, Skulte. Tie ir šī brīža spēcīgākie impulsi.

Man pašai tagad ir 68 gadi. Tie cipari ir ārprātīgi. Varētu padomāt, ka vajadzētu mierīgi laiku pavadīt ar saviem sešiem mazbērniem – taisīt pusdienas un vadāt pa pulciņiem, bet, jo vairāk esmu aizņemta, jo saviem bērniem interesantāka.

Mums ir ārkārtīgi interesanta dzīve. Vispārīgi runājot, esam dabūjuši veselu paaudzi klāt. Antīkajā Grieķijā veci cilvēki bija ļoti cienījami un vērtīgi vien par to, ka nodzīvojuši līdz saviem 60–70 gadiem. Turklāt arhitektūra ir pieredzes profesija. To aizvien labāk saprotu. Visi lielie grandi ir par mani vecāki. Un pašai tagad strādāt ir tik viegli! Esmu tik daudz ko pārbaudījusi uz savas ādas, tik ļoti trenēta. Taču tas nāk tikai ar gadiem un sasaucas ar to, ka pati esmu tāda kā vintage (no angļu val. – ar vecuma vērtību – DB). Kā tu pats sevi noformē un pasniedz, savu arodu, māju. Tā ir viena filozofija. Jā, 40 gados viss tikai sākas. Ja tam esi gatavs. Un tad, ja ir skaidra galva un laba veselība, var strādāt ilgi.