Jāņa Čakstes bulvāris gar Driksas upi ir viena no Jelgavas centrālajām ielām, kas allaž bijusi prestiža; pārbūve varētu veicināt uzņēmējdarbības aktivizēšanos un citādu rosību

Biznesa vieta

Tiesa, pašu rekonstrukcijas laiku no 2010. līdz 2013. gadam ielā mītošie ilggadīgie saimnieciskās darbības veicēji (kādi lielākoties tur arī ir) atminas kā īpašu piedzīvojumu, jo bija jāstrādā teju būvlaukumā. Tas, protams, nebija pievilcīgi nedz pašiem, nedz klientiem, kā arī nācies netieši iesaistīties remontdarbos.

Divu līmeņu promenāde

Toties tagad bulvāris mainījis savu seju līdz nepazīšanai. Gar krastmalu ir izbūvēta divu līmeņu promenāde pastaigām, riteņbraucēju celiņš. Vasarā strūklakas no platformām liecas pāri apakšējai promenādei, un gājējiem ir iespēja iziet zem ūdenskritumiem. Bulvāri papildina īpaša dizaina laternas un soliņi. Objektā izbūvētas ne vien strūklakas no skatu platformām, bet arī stāv izmircis Jelgavas students. Ūdens strūklakām tiek ņemts no Driksas upes, kur nonāk arī atpakaļ. J. Čakstes bulvāra rekonstrukcijas projektā izbūvēts arī arhitektoniski izteiksmīgs gājēju tilts Mītava, kas savieno pilsētas centru un Pasta salu, un tā risinājums ir izliekums trijās dimensijās. Tas gan savulaik izpelnījās atšķirīgas atsauksmes.

Padomāts arī par satiksmes drošību un autostāvvietām atbilstoši pilsētas esošajām un perspektīvajām vajadzībām.

Jāņa Čakstes bulvāra posmā no Raiņa ielas līdz Lielajai ielai un Mītavas tilta rekonstrukcijas darbu izmaksas – nepilni 9 milj. eiro.

Biznesam atturīga

Krastmalā ir izveidotas laivu un kuģu piestātnes vietas. Promenādi aktīvi iespējams izmantot arī diennakts tumšajā laikā. Īsāk sakot, darīts viss, lai vieta taptu par vilinošu pulcēšanās vietu kā vietējiem, tā arī labi nostrādātu tūrisma virzienā. Jāpiebilst, ka turpat vien ir arī vecā tirgus vieta – Jēkaba laukums, Trīsvienības baznīca, tagad – Tornis.

Tomēr izteiksmīga dzīvība tur kūsā galvenokārt svētku laikā, kādu Jelgavā nav mazums. Savukārt ikdienā iela ir rāma, un arī biznesam tā ir visai atturīga vieta, nav elastīga. Iespējams, tāpēc, ka J. Čakstes bulvāra vienā pusē ir Driksas upes krasts, bet otrā ir dzīvojamās mājas, izglītības iestādes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopmītnes jeb dienesta viesnīcas. Studenti mācību laikā aizņem autostāvvietas. Savukārt vietas labiekārtošanas rezultāts ne vienam vien telpu īpašniekam kļuvis par lielisku argumentu nomas maksas pacelšanai.

Acu apmāns

Daži ilgdzīvotāji gan tur ir, piemēram, fotomeistara Jura Zēberga dizaina studija. Viņa profesionālo rokrakstu novērtējuši kā daudzi jelgavnieki, tā arī Latvijas iedzīvotāji un ārzemnieki.

Kad sākās krīze – 2008. un 2009. gadā –, lielie darbi Rīgā aptrūkās un J. Zēbergs īstenoja savu sen lolotu sapni, proti, gāja pie tautas un izveidoju savu fotostudiju, tas bija pirms aptuveni 10 gadiem. Precizitātei gan jāpiebilst, ka fotostudijas adrese ir Lielā iela 1, taču ieeja atrodas vietā, kur nams krietni iestiepjas J. Čakstes bulvārī. Telpas ir piemērotas konkrētajam arodam – ar augstiem griestiem. Kopumā J. Zēbergs te jūtas labi, jo turpat tuvumā atrodas arī viņa dzīves vieta. Taču viņš min vairākus savu vērojumus ar kritisku skatu: «Šīs vietas īpašais šarms no uzņēmējdarbības viedokļa ir acu apmāns. Vasarā te pat saldējums un suvenīru kaudzes neietu, jo, pirmkārt, Jelgavā nav cilvēku. Pēdējos pāris gados skaidri redzu viņu sarukumu. Lielāka dzīvība ir Driksas vai Raiņa ielā, kā arī pie lielveikala otrā pilsētas pusē – Rīgas ielā. Neba mana viena magnēta pēc cilvēki ienāks fotodarbnīcā. Visu taču var nopirkt lielveikalos. Otrkārt, lielas cilvēku plūsmas ir svētkos. Taču pasākumi ir viss, ko ierodas baudīt. Tirdziņus apmeklē,» teic J. Zebergs. Viņš sevi dēvē par sava darba fanātiķi, amatnieku, kurš jau daudzus gadus nav saņēmis algu. «Neprotu tirgoties. Par laimi, nedzīvoju naudas dēļ. Man patīk process, bet no tā jau neizdzīvosi. Pagājušais bija sliktāks gads par šo, tālab tagad jādzēš tā mīnusi. Arī ārzemju klientu kļuva mazāk. Tālab nevar atļauties nolīst pagrīdē. Esmu atsācis rīkot izstādes. Ir jāatgādina par sevi,» tā J. Zēbergs. Konkurence viņam ir nemīlams vārds, jo fotomeistars uzskata, ka vismaz viņa kolēģi viens otru var papildināt, nodrošinot darbu visiem. J. Zēbergs pieļauj, ka lietderīgi būtu šajā ielas malā koncentrēt amatnieku darbnīcas. Kurpnieks viņam blakus jau strādā, un tā ir apavu darbnīca Voldemārs kopmītņu ēkā.

«Vienistabas» iela

Teju 10 gadu J. Čakstes bulvārī atvērta floristikas meistardarbnīca Grieta, tai šobrīd darbu pilnas rokas, gādājot par kāzu noformējumu. «Dažviet uz galda ir ziedu vairāk nekā ēdiena,» smaida darbnīcas īpašniece Ligita Danenberga. Floristikas skola – meistardarbnīca Grieta ir akreditēta izglītības iestāde ar diviem virzieniem – izglītību un pakalpojumiem, jo vadītāja ir pārliecināta, ka labs skolotājs pats arī ir priekšzīmīgs darba darītājs. Lai arī darba ir pietiekami, L.Danenberga, kurai vislabāk tomēr patīk strādāt mājās, neuzskata, ka J. Čakstes bulvāris ir biznesam labvēlīga vieta. «Šurp cilvēki nāk tikai plezīrā. Tiesa, piekrītu kaimiņam, ka iela būtu ļoti piemērota amatnieku darinājumu piedāvājumam. To vajadzētu sakārtot, lai atpūtnieku pastaigas pievienotā vērtība būtu, piemēram, ieskats kādu rokdarbu tapšanā,» spriež L. Danenberga. Viņa uzsver, ka pilsētā cilvēki vairāk pulcējas veikalu tuvumā, kādu J. Čakstes bulvārī nav. Un arī palielāks krodziņš tik gleznainā vietā ir tikai viens. Tā ir Istaba, kas augustā atzīmēs savu desmitgadi, bet atrašanās vietu mantojusi no vairākiem priekšgājējiem. Īpašniece Kristīne Šmite noslāpē DB pārsteigumu par kafejnīcu neesamību, skaidrojot, ka trūkst piemērotu telpu, ko pielāgot sabiedriskās ēdināšanas vajadzībām. Istabai pretī, piemēram, ir liela Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes ēka.

Istaba ir izdzīvojusi milzīgu izturības pārbaudi, kad pēc četru gadu darbības sākās lielie J. Čakstes bulvāra rekonstrukcijas darbi. Pirms tam bija arī daudz ārzemju tūristu, kuri nāca no turpat esošās viesnīcas Jelgava Lielā ielā, kur tolaik vēl nebija kārtīgas kafejnīcas. «Remonta laikā turpat divus gadus bijām «ierakti», te bija ierobežota piekļuve ar kājām, nemaz nerunājot par auto. Izdzīvojām no pastāvīgajiem klientiem. Baisi atcerēties,» klāsta K. Šmite. Viņas Istaba piedāvā vienkāršu ēdienkarti visām gaumēm un tādā pašā garā arī turpinās.

Jomas iela uz upes

Ik pa laikam no Istabas terases vai loga gada siltākajos mēnešos var vērot pa Driksas upi garām kuģīšus aizslīdam. Pirātu kuģa Moana un ekskursiju braucamā Dezija kapteinis Jānis Mickēvičs ir gandarīts par savu biznesa vietu un ar sajūsmu stāsta par bērnu pārtapšanu pirātos vai vērojamo strūklaku izgaismojumu vēlākās vakara stundās. Kuģīšiem atvēlēto laiku cilvēki izdzīvo kā stāstu. Vienalga, vai tas būtu 40 minūšu maršruts vai dzimšanas dienas svinības. Turklāt abi kuģi ir leģendām apvīti, tas piesaista klientus, par kuru esamību nevar sūdzēties. Rezervācijas jau iestiepjas rudenī, lai arī konkurence ir sīva. Pēc J. Mickēviča vārdiem, konkrētajam izklaides mērķim pa Driksu pieteikušies kursēt 10 dažādi braucamrīki. Taču vajadzības, tāpat kā piedāvājums, ir dažāds. Vienmēr var izvēlēties «uz kuru veikalu iet».

Dezija veidota no 1940. gada vācu kuģa okeāna glābšanas laivas, padarot to par omulīgu un ietilpīgu kuģīti izbraucieniem vai nelielām svinībām uz ūdens. Ar to J. Mickēvičs kuģo jau trīs gadus. Savukārt 1965. gada angļu zvejas kuģi Moana viņš nopirka pērn, tas sabiedrības spiediena rezultātā pārtapa par pirātu kuģi. Nosaukumu kapteinis aizņēmās no paša iemīļotās multfilmas Moana, kas, viņaprāt, māca dzīves jēgu un darba mīlestību. Turklāt visi priecājas par šo stāstu.

«Pilsētas pašvaldība ik gadu izvērtē mūsu devumu tūrismam un iedala katram kuģītim pa piestātnei J. Čakstes bulvārī. Par stāvvietām šogad vēl nav jāmaksā. Cenšamies arī būt pilsētas seja, izdabāt atpūtniekiem, tūristiem,» vaļsirdīgi stāsta J. Mickēvičs. Viņš arī norāda, ka dažas organizatoriskās lietas vēl jāpilnveido. Piemēram, uz upes nav strikta ātruma ierobežojuma. Dažkārt iemaldās ceļotāji ar ūdens motocikliem u.c., ūdens mutuļo, «tad mums uz upes ir kā Jomas ielā Jūrmalā».

Lielam grūtāk

Grūtāk klājas Driksas upes lielākajam iemītniekam – rīdziniekam, atpūtas kuģim Mītava, lai arī tā īpašniece Olga Kokareva nenoliedz, ka piestātnes atrašanās vieta ir ērta un laba, kā arī cilvēkiem patīk izklaide uz ūdens. Tomēr šīs sezonas beigās tiks nopietni izvērtēts, vai turpināt arī nākamajā, jo visām atļaujām un kuģa uzturēšanai ir lielas izmaksas. Tāpat ir grūtāk manevrēt. O. Kokarevai nav pārliecības par godīgu konkurenci, jo mazie braucamrīki no daudzām formalitātēm ir atslogoti. Aukstā laikā cilvēku nav daudz, reisu skaits jau samazināts, taču daudz ko var koriģēt turpmākais pieprasījums. Ja tas būs pietiekams, nekas nemainīsies un 1986. gadā būvētā Mītava kuģos pa Driksu arī septīto gadu. Sākotnēji tā bija paredzēta prāmja funkcijām, lai pārceltos no viena krasta uz otru atvērtā veidā. Tagad ir arī jumta pārsegums. Mītava vienlaicīgi uz klāja dažādām ballītēm var uzņemt līdz 40 cilvēku kompāniju. Tomēr gadās, ka kuģi par savu semināru vai apmācību norises vietu izvēlas arī uzņēmumi. Vidēji vienam pasākumam kuģi aizņem divas līdz trīs stundas. O. Kokareva spriež, ka vēl trūkst nopietnākas reklāmas pie piestātnes, lai gan informācija jau pieejama dažādās tūrisma un globālā interneta tīmekļa vietnēs.