Akciju atpirkšanas ballīte pamatīgi ieskrējusies – tas balsta šo vērtspapīru cenu

finanšu tirgus

Kopš iepriekšējās finanšu krīzes ASV biržās kotētie uzņēmumi lielu daļu savu līdzekļu tērē paši savu akciju atpirkšanai. Pārsvarā dzirdami pieņēmumi, ka tas bez centrālo banku sildošās monetārās politikas bijis viens no akciju cenu kāpumu balstošajiem pīlāriem. Rekordapmēros šādu praksi kompānijas turpina arī šogad. S&P Dow Jones Indices rēķina, ka ASV Standard & Poor’s 500 indeksa aprēķinā iekļautie uzņēmumi pirmajā ceturksnī savas akcijas būs atpirkuši 215 miljardu ASV dolāru vērtībā, kas būtu par 14% vairāk nekā attiecīgajā periodā vēl pirms gada. Vēsturiski vēl lielākā apmērā tas noticis tikai iepriekšējā ceturksnī, kad lielie ASV uzņēmumi savus vērtspapīrus izpirka 223 miljardu ASV dolāru vērtībā. Pagājušogad kopumā ASV S&P 500 uzņēmumi akcijas atpirka 806,4 miljardu dolāru apmērā, kas bija par 55% vairāk nekā iepriekšējā gadā un jauns vēsturiskais maksimums. Iepriekšējais rekords, kas tika sasniegts pirms globālās krīzes – 2007. gadā – , tika pārsists uzreiz par 36%. Atsevišķi pētījumi liecina, ka dažkārt kompāniju akciju atpirkšanas apjomi savu virsotni mēdz sasniegt tieši buļļu tirgus pašā izskaņā, lai gan jāņem vērā, ka, balstoties uz vēsturiskajiem notikumiem, nākotni ne vienmēr var prognozēt precīzi. Daži tieši milzīgo akciju atpirkšanu sauc par vienu no izšķirošajiem faktoriem, kādēļ pēc iepriekšējās finanšu krīzes ASV akcijas cenu izaugsmes ziņā bijušas līderes, ja salīdzina ar citiem reģioniem.

Šādiem rekordiem paldies jāsaka ASV prezidenta Donalda Trampa nodokļu politikai. Proti, no agrāk izsludinātajām nodokļu atlaidēm ietaupīto naudu uzņēmumi lielā mērā tērējuši tieši šādai vērtspapīru atpirkšanai. Tāpat vēl pagājušogad ik pa laikam tika runas, ka akciju atpirkšana kādā brīdī varētu iet mazumā līdz ar procentu likmju palielināšanos. Tas tādēļ, ka daudzas kompānijas šādu praksi piekopj uz aizņemtu līdzekļu rēķina. Tomēr pēdējā laikā kļuvis skaidrs, ka procentu likmju palielināšana vairs nav pasaules vadošo monetārās politikas noteicēju vidēja termiņa plānā. Drīzāk tiek gaidīti likmju pazeminājumi, kas akciju atpirkšanas ballītei var likt ieilgt. Daudzi pasaules lielākie uzņēmumi akciju atpirkšanas nolūkiem nav kautrējušies emitēt korporatīvās obligācijas, šādā veidā izmantojot zemo procentlikmju laikmetu.

Ko darīt ar naudu?

Ja akciju tirgū cena sarūk, kompānijas var skart dilemma. Viens ir tas, ka sliktākos laikos labi būtu, ja tām uz rokas uzreiz būtu pieejama būtiska naudas rezerve. Tam vajadzētu nozīmēt naudas taupīšanu arī uz akciju atpirkšanas rēķina. Otrs – zemākas cenas ļauj nosacīti lētāk uzpirkt savas akcijas un tādējādi nogādāt naudu atpakaļ investoriem. Pēdējos gados izšķiršanās notikusi par labu otrajām. Jāsecina - paši lielākie akciju atpirkšanas uzplūdi bijuši brīdī (pagājušā gada pēdējais ceturksnis), kad ASV akciju cenas piedzīvoja visai strauju samazināšanos. Arī šobrīd (maija pirmajā pusē), iespējams, tieši gigantiskais pašu uzņēmumu pieprasījums pēc savām akcijām nozīmēs, ka kritums tirgū būs ierobežots. Ja pieprasījums pēc akcijām pieaug, bet to piedāvājums sarūk, tad šāda situācija cenām liek nonākt arvien augstāk. Uzņēmumu vadītāji acīmredzot turpina uzskatīt, ka esošā kapitāla pārdale šādā veidā akcionāriem nesīs lielāku labumu nekā šo līdzekļu reinvestēšana attīstībā.

Šāda prakse nav nekas slikts, lai gan nav izslēgtas pārmērības. Labi būtu, ja kompāniju rekordliela akciju atpirkšana tirgus cenu krituma brīžos būtu zīme, ka bizness nākotnē joprojām nesaskata būtiskus riskus. «Kompānijas mēģinās darīt ļoti daudz ko citu, lai tikai nesamazinātu savas dividendes un akciju atpirkšanas apmērus. Tomēr, ja to skatījums uz nākotni ievērojami pasliktināsies, tad tieši atpirkšana būs pirmā lieta, ko tie apcirps,» uzskata Ned Davis Research Group analītiķi. Viņi arī piebilst – bez kompāniju akciju atpirkšanas programmām šobrīd ASV S&P 500 indeksa vērtība būtu gandrīz par 20% zemāka, nekā tā ir pašlaik.

No otras puses – tas var izpelnīties arī kritiku, jo šāda situācija var liecināt, ka kompānijas īsti neredz veidus, kur savus naudas uzkrājumus ieguldīt – maksājot rekordlielas dividendes un atpērkot kalnus ar akcijām, tiek iztērēti līdzekļi, kurus citādi varētu investēt nākotnes attīstītībā. Proti, daži uzskata, ka no šī procesa nav vērojami tik izteikti makroekonomiskie labumi, jo nauda virzās uz turieni, kur tā nestimulē izaugsmi. Turklāt akciju atpirkšana liek labāk izskatīties arī dažiem nozīmīgiem uzņēmumu finanšu rādītājiem. Proti, viens no akciju skaita samazināšanās efektiem ir uzņēmuma peļņas rādītāju/koeficientu pieaugums, jo tie tiek aprēķināti uz vienu akciju. Akciju skaitam sarūkot, peļņa uz vienu akciju aug pat tad, ja realitātē kopējā peļņa nemainās. Tieši šo rādītāju investori parasti mēdz vērtēt, lai iegādātos kāda konkrētā uzņēmuma vērtspapīrus.

Jau ziņots - bieži vien pasaules publiski kotēto uzņēmumu vadītāju peļņa ir atkarīga no tā, kā kompānijai gājis iepriekšējā ceturksnī. Darba samaksa vai bonusi var būt piesaistīti akcijas cenas uzvedībai, kas liek domāt par visiem iespējamiem veidiem, kā īstermiņā paaugstināt tās cenu, un akciju atpirkšana šajā ziņā ir lielisks ierocis. Ar šādām atpirkšanas programmām var palīdzēt gan akciju cenai, gan labsajūtā uzturēt akcionārus, kas var izrādīties vieglāk nekā investēt jaunos produktos, ražotnē, veikalos utt.

Politiķu dividendes

Daži bīstami signāli akciju atpirkšanai nāk no politiķu puses. ASV Demokrātu partijas prezidenta amata kandidāti klāstījuši, ka vajadzētu regulēt un ierobežot to, cik kompānijas var tērēt šādām programmām. Arguments ir, ka tas notiek uz vienkāršo strādnieku rēķina, kuriem no šī procesa atlecot maz, un labumu dod vien akcionāriem. Zināmas vēsmas ķerties klāt kādiem šo procesu ietekmējošiem likumiem demontējuši arī atsevišķi ietekmīgi ASV republikāņi, kas, iespējams, arī redz, ka braukšana uz akciju atpirkšanas panikas viļņa var atnest politiskās dividendes.

Kopumā gan diskusija ir pietiekami sarežģīta. Pēdējos gados populāri kritizēt gan lielos uzņēmumus, gan jebkādu Trampa politiku. Var teikt arī tā - investoriem, kas gūst labumu no šādas politikas (akciju cena pieaug un dividendes ir dāsnākas), vienmēr ir iespēja šādā veidā gūto peļņu novirzīt uz kādu straujāk augošu biznesu pusi. Proti, ir cerības, ka akcionāri labāk zinās, ko darīt ar naudu (kaut vai novirzīt patēriņam, jo šī nauda jau kaut kur mistiski nepazūd), ja to īsti nezina uzņēmums. Tāpat kādi jauni regulējumi var likt kompānijām labāk turēt naudu zeķē vai kāda brīdī piespiest pat investēt kādos aplami riskantos projektos. Tādējādi virspusēji secinājumi, ka akciju atpirkšana vienmēr atviļ naudu ekonomikai, jaunām investīcijām vai ir sociāli netaisnīga, var izrādīties greizi.

Katrā ziņā akciju atpirkšana ASV ir ieskrējusies, un šis faktors turpinās balstīt šo vērtspapīru cenu. Maijs akciju tirgū sākās uz visai tramīgas nots, lai gan, neskatoties uz ASV - Ķīnas tirdzniecības kariņa eskalāciju (tika gaidīts pretējais), pagaidām esam iztikuši bez cenu korekcijas, kas pēc definīcijas būtu vērtību kritums par 10%. Akciju tirgus dzīvo mazāk skaidrā, lai gan joprojām, šķiet, daudzmaz pozitīvā realitātē. Šo piektdien ASV S&P 500 indekss atradās vien 2,4% zem saviem nesenajiem aprīļa beigu rekordiem. Joprojām ir zināmas cerības, ka tiks panākta Ķīnas – ASV tirdzniecības vienošanās, un pašlaik gaidu kausi nosveras par labu tam, ka jau rudenī ASV Federālo rezervju sistēma varētu apcirpt dolāru procentu likmes. Kompāniju peļņas izaugsmes tempi gan ir lēnīgāki (un tāda sāk būt arī globālā ekonomika), un ASV zūd arī nodokļu atlaižu efekts. Tas droši vien nozīmēs, ka arī akciju atpirkšana kāda brīdī sāks sevi izsmelt.