Dārzeņu audzēšana Lietus ir nauda, kas birst no gaisa, un tā šogad nav, saka zemnieku saimniecības Namdari R īpašnieks Juris Reinis

Viņš nepilnos 150 hektāros audzē kartupeļus, zemenes un ziemas kviešus.

Pērnais gads bija labāks, jo sausums pieturējās visā Eiropā, līdz ar to radās produkcijas deficīts. Kartupeļiem bija laba cena – 0,23 līdz pat 0,30 eiro par kilogramu, tāda tā ir reizi 10 gados, teic J. Reinis, kura rūpals tupeņu audzēšana ir jau vairākus gadu desmitus. Nesen atgriezies no Polijas, zemnieks zina teikt, ka tur, atšķirībā no viņa saimniecības Dobeles rajona Auru pagastā, kārtīgi nolijis. Visa kā pietiks. «Bizness ir tad, kad maz jāstrādā un daudz nopelna, nevis otrādi. Kāds būs šis gads, vairāk varēšu spriest rudenī. Pagaidām gan pilnīgs vāks, jo zeme ir kā tuksnesī. Zemenes zied, bet nav tādas kā katru gadu. Laistīšana ir tikai dzīvības uzturēšana. Un kopumā nevaram konkurēt, piemēram, ar poļu produkciju. Viņi kartupeļus tirgo pat par zemāku cenu nekā pašizmaksa,» tā J. Reinis.

Subsīdijas neglābj

Saimnieks rēķina, ka viena kilograma kartupeļu pašizmaksa, kā minimums, ir 10 centu, un, ja otro maizīti pārdod par 12 centiem, kas vairs tur paliek pāri? «Savukārt mūsu valstī neviens nedomā, kā aizsargāt iekšējo tirgu. Teikšu skaidri un gaiši – ar situāciju valstī esmu ļoti neapmierināts. Birokrātija un nekārtība. Ja nemāk kā zutis ložņāt pa visiem caurumiem, tad viss jāpārdod un jādodas prom no šīs valsts. Momentā!» strikti spriež J. Reinis. Arī par subsīdiju sistēmu Latvijā viņš, maigi sakot, nav sajūsmā. Sīkos aprēķinos neieslīgstot, ap 16–17 tūkst. eiro gadā subsīdijās Namdari R saņem. Vai tas ko atsver? J. Reinis teic, ka tas neko neglābj, jo konkrētajām platībām par aptuveni 50 tūkst. eiro jāiegādājas minerālmēsli par 40 tūkst. eiro – lauksaimniecības ķīmija, par 30 tūkst. eiro – degviela, neskaitot vēl citas sīkākas vienības. «Man subsīdijas neko neizsaka. Neviens slīkonis ar salmu nav paglābies. Ja tās noņemtu visiem, redzētu, kurš peld un kurš ne. Nav ko dzīvi vilkt. Esmu Eiropu izbraukājis, pie neskaitāmiem zemniekiem pabijis. Tur tie cipari ir pilnīgi citi. Tās pašas Polijas fonā izskatāmies dramatiski. Paldies Dievam, ka iztieku bez kredītiem. Ja var bez tiem dzīvot un vēl ko nopirkt, izdarīt par savu naudu, tad viss notiek. Cik tev galvā, tik tev makā,» kopainu jau gaišākos toņos ieskicē J. Reinis.

Hektāri noēd, tonnas pelna

Namdaru R lauksaimniecības biznesa virzieni atkarībā no dažādiem apstākļiem viens otru balsta un kopumā klājas labi. «Ir teiciens: neliec visas olas vienā kurvītī. Kāds iespers, un tās visas izšķīdīs,» smaida lauksaimnieks. Piemēram, ja graudkopībā pērn gāja sliktāk, kopējo stāvokli stutēja kartupeļi.

Ziemas kvieši te aug 80 hektāru platībā. Labas ražas gadījumā tiek ievāktas pat vairāk nekā 10 tonnas graudu no hektāra. «Piestrādājam pie tonnām, nevis hektāriem. Tie naudu noēd, tonnas – pelna.» Un arī šobrīd prognozes vieš optimismu. Tiesa, ja pamatīgāk uzlītu, būtu vēl labāk. Graudi aizceļo uz AS Dobeles dzirnavnieks. «Te par konkurenci vispār nevar runāt. Arī attiecībā uz cenu. Tas ir starptautiskais tirgus jeb biržas cena, un punkts,» piebilst J. Reinis. Citādi ir ar kartupeļiem, kas saimniecībā aug ap 60 hektāru lielā platībā. Taču šo, it kā iekšējo tirgu, arī koriģē Polija, Vācija, Francija, Grieķija. «Ja mums nebūtu sava saražotā produkta, tad lai ieved tos lielos apjomus, bet, ja reiz pašiem pietiek…,» liek aizdomāties J. Reinis.

Kā kartupeļu, tā zemeņu šī gada cenu precīzi prognozēt vēl nevar. Tupeņu ražas laiks parasti sākas jūlijā, bet ogas var sākt vākt jūnijā, turklāt datumiem ir paliela amplitūda. Arī atkarīgs no katra konkrētā gada laika apstākļiem.

Neguļ, lai būtu

Lauksaimniecības uzņēmums ir nodrošinājies gan ar atbilstošiem angāriem kartupeļu glabāšanai, šķirojamo līniju, diviem kombainiem, traktoriem, gan ar sadarbības partneriem realizācijas jautājumos. Tie daudzo saimniekošanas gadu gaitā J. Reini, pēc viņa paša vārdiem, iepazinuši kā raibu suni, lai nereti balstītos vien uz savstarpējas uzticēšanās pamata. Tās pārsvarā ir lielās bāzes, kas nodarbojas ar augļu un dārzeņu vairumtirdzniecību: ADS Baltic, Redox u.c. Saimnieks par pieprasījumu nesūdzas, vien nosaka: «Neguli, tad tev būs.» Tas gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, jo vasarā jāceļas jau četros no rīta. Toties kartupeļus ir gadījies veiksmīgi novākt pat 60 tonnas no hektāra, bet arī tad viss atkarīgs no laika apstākļiem. Un to labvēlība vēl jo vairāk nepieciešama zemenēm, kā nav jau otro gadu. J. Reinis klāsta: «Ja tās nelaista, pāris tonnas no hektāra var novākt. Ja laista, tad – vairāk nekā desmit tonnas, bet, ja Dievs palīdz, tad visas 20 tonnas.» Tiesa, Holandē vāc pat 40 tonnas no hektāra. «Ja pusi no tā dabūjam, tad jau ir labi.» Viens vienīgs zemeņu lauks Namdaros R plešas piecu hektāru platībā, un gardās ogas naski izpērk nakts tirgū.

Kam krīze?

Sarunas gaitā jūtams, ka saimnieka kaismīgākā aizraušanās ir tieši kartupeļu rūpals. Ja vien varētu, viņš audzētu tikai tos, un tāpēc ir pārliecināts, ka kartupeļu kvalitātei ir jābūt augstā līmenī. Visu laiku jāpērk svaigs sēklas materiāls, kas ir puse no uzvaras. Varbūt tas pat ietekmē visus 70% no ražas kvalitātes. Pārējās nianses ir agroķīmija, agrotehnika, apstrāde u.c. Pērn iegādāts 75 tonnu sēklas materiāls par aptuveni 50 tūkst. eiro. Diemžēl vietējā piedāvājumā tādu apjomu nav. Zemeņu stādus ieved no Holandes, Vācijas, Francijas, bet kartupeļus parasti no Vācijas. Loģistika ir sakārtota. «Lielais pasaules bizness tagad diktē, lai bez ķīmijas nekas neaugtu un kartupeļu sēkla katru otro vai trešo gadu būtu jāpērk svaiga. Tā ir liela nauda. Taču tad aug gludi, glīti kartupeļi. Citādi jau pēc trešā gada raža ir uz pusi kritusies,» klāsta J. Reinis. Viņš pašlaik neplāno krasas pārmaiņas saimniecībā, jo katrai kultūrai vajag savu tehniku, kas esošajām ir jau sagādāta. Taču galvassāpes rada akūts darbinieku trūkums. Viņa pieredze liecina, ka tuvējās valstis veiksmīgāk uzlabojušas arī viesstrādnieku iebraukšanu, bet Namdaru R ievietotais sludinājums un darbinieku meklējumi Nodarbinātības valsts aģentūrā jau no jaunā gada stāv bez rezultāta. «Kā var runāt par bezdarbu, ja pašreiz visās sfērās nav, kas strādā!» J. Reinis ir neizpratnē.

Kā vienus no treknākajiem gadiem lauksaimnieks atminas ziedu laikus tiešā un pārnestā nozīmē un paskaidro sīkāk: «Kad padomju laikā varēja audzēt puķes, bijām favorīti. Tā kādus septiņus gadus normāli dzīvoju, un nekādu tehniku nevajadzēja. Tad karogu nomainīja, un līdz ar to visu kā ar nazi nogrieza. Tā pamazām sāku būvēt šo citu piramīdu. Bet par krīzes gadiem… Ko tas nozīmē? Kam krīze? Lai taču tā ir valstī! Izskatās, ka tur krīze ir visu laiku. Politiķiem nepārtraukti vajag lielāku algu un siltāku krēslu, un mēs arī paši par sevi padomāsim.»