Inflācija ir maza, lai gan tās ietekmi uz ieguldījumiem tāpat var sajust – sevišķi, ja izvēlēti ļoti konservatīvi bagātības saglabāšanas veidi

Finanšu tirgus

Lai nauda tiktu aizsargāta no patēriņa cenu pieauguma, ieguldījumu atdevei jābūt vismaz līdzvērtīgai inflācijas procentam. Pašlaik, lai piepildītu šo mērķi, samērā sērīgi izskatās banku depozīti, kuru liesās likmes piespiedušās klāt nullei. Tādējādi, lai veiksmīgi aizsargātu bagātību, joprojām var nākties domāt par sarežģītāku un agresīvāku investīciju stratēģiju pielietošanu. Bieži tiek pieņemts, ka viens no aktīviem, kas spēj ieguldījumus pasargāt no inflācijas, ir zelts. Tomēr šajā ziņā ļoti svarīgs ir ieguldījumu periods, un ilgākā termiņā straujāko vērtības pieaugumu demonstrējušas tieši akcijas. Zināmas problēmas gan var sagādāt krietni krasākas to īstermiņa cenu izmaiņas.

Mums pie 3,3%

Ļoti zema inflācija pēdējos gados vēl lielākā mērā izcēlusi lieliskos guvumus no akciju cenu palielināšanās procesa. Turklāt tendences ekonomikā liek domāt, ka straujāks patēriņa cenu pieaugums aktuāls nebūs vēl kādu laiku. Pagaidām strauja inflācija nav atrodama Rietumvalstu aktuālo ekonomikas problēmu sarakstā. Drīzāk tiek runāts par akūtu tās trūkumu, kur centrālās bankas ar dažādu nestandarta pasākumu kopumu cenšas to reanimēt un izvairīties no deflācijas scenārija. Šāds laikmets var ievilkties, un pēdējie gadi liecina, ka tas ieguldījumiem akcijās ir visai labs fons. Piemēram, eirozonas gada patēriņa cenu pieaugums maijā sabremzējies līdz 1,2%, liecina Eurostat provizoriskie dati. Vēl iepriekšējā mēnesī reģiona inflācija atradās pie 1,7% atzīmes. Vēl jāņem vērā būtisks faktors – tas, ka Latvijā inflācija ir augstāka un maijā atradās pie 3,3% atzīmes. Ja izpaliek kāda ekonomikas stopkrāna noraušana un tāda tā saglabājas, tas te var iekost pamatīgu robu konservatīvākos uzkrājumos.

Pašreizējie tirgus dalībnieku spriedumi par procentu likmēm liecina, ka arī nākotnē tiek sagaidīta piezemēta inflācija. Galu galā pašlaik Vācijai uz 10 gadiem tiek aizdota nauda ar negatīvu likmi. Tādējādi situācija, sevišķi Eiropā, tiek salīdzināta ar Japānas zaudēto desmitgadi, un jautājums ir, vai viss notiekošais atnesīs arī šo reģionu akciju tirgus stagnēšanu. Patēriņa cenu samazināšanās uz ļoti zemiem līmeņiem kādā brīdī var iet roku rokā ar būtisku ekonomiskās aktivitātes kritumu, zemāku iekšējo patēriņu un problēmām dažādām tautsaimniecības nozarēm. Akciju analītiķi teic, ka kāda negatīvāka deflācijas scenārija gadījumā labāk veiksies tām kompānijām, kas spēj regulāri ziņot par stabilu peļņu un dividendēm. Tām būtu jābūt spēcīgām bilancēm, mazām parādsaistībām un spējai finansēt savas darbības no iekšējiem līdzekļiem. Pastāv pieņēmums, ka deflācijas laikos tradicionāli labāk veicas arī valdību obligācijām.

ASV inflācija ir augstāka (nekā Eiropā), lai gan arī attiecībā uz šo valsti tirgus dalībnieki paredz, ka patēriņa cenu pieaugums nākamo 30 gadu laikā vidēji tur būs vien 1,9% apmērā, ziņo The Wall Street Journal. Iepriekšējos 50 gados vidējā gada inflācija ASV bijusi divas reizes lielāka. Ja tā būs, tad investoriem, iespējams, varētu it kā piedot, ja tie pastiprināti nedomās par inflācijas postošo ietekmi uz aktīvu vērtību. Kopumā gan tā varētu būt kļūda, jo kādā brīdī patēriņa cenu pieaugums var pacelt savu galvu.

Daži analītiķi vērš uzmanību, ka situācija, piemēram, darba tirgū var raisīt tālāku algu inflāciju. Šveices UBS bankas aplēses liecina, ka globālais bezdarbs ir zemākais kopš 1980. gada. Tas attiecīgi nāk komplektā ar darba izmaksu pieaugumu. Tiek klāstīts, ka ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) procentu likmju noteicēju pulciņu arvien lielākā mērā veido tie, kurus nominē ASV prezidents Donalds Tramps, kurš bieži klāstījis, ka grib redzēt zemākas procentu likmes. Tādējādi tiek spekulēts, ka ASV FRS politika nākotnē varētu kļūt lielākā mērā inflāciju veicinoša. Dažkārt teikts, ka inflāciju var mudināt arī paaudžu nomaiņa. Par dominējošo paaudzi nu sāk kļūt tā saucamie mileniāļi. Tiek vērtēts, ka tie vairāk atbalstīs inflāciju veicinošu politiku.

Zelts un akcijas

Djūka Universitātes pētnieki skaidro, ka zelta reputācija aizsargāt pret inflāciju radusies no pētījumiem, kas aplūko šī dārgmetāla sniegumu ārkārtīgi garā termiņā (vismaz gadsimta garumā). Proti, ja lūkojas šādā termiņā, tad izskatoties, ka šim metālam investorus patiešām izdodas pasargāt pret patēriņa cenu uzplūdiem, jo, pārdodot kādu konkrētu daudzumu zelta, var iegādāties samērā līdzīgu preču un pakalpojumu grozu. Īsākos termiņos – pat dažu desmitu gadu skatījumā – tas gan vairs neesot tik izteikts. Tiek klāstīts – kopš zelts tiek tirgots brīvi (kopš pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma) gan nominālā, gan ar inflāciju salāgotā zelta cena kustējusies līdzīgi strauji. Minētās universitātes eksperti piebilst – inflācijai šobrīd vajadzētu būt par 41% augstākai, lai attaisnotu pašreizējo zelta vērtību. Zelts galu galā ir alternatīvs aktīvs, ar kura turēšanu daudz nenopelnīsi, bet vien, cerams, saglabāsi uzkrājuma vērtību (turklāt fiziska zelta glabāšana var prasīt papildu izmaksas). Tā cena uzvedas atšķirīgi no akcijām, kas pamatā sniedz labas portfeļa diversificēšanas iespējas.

Vēsture rāda – ja ieguldījumu termiņš ir garš, tieši akcijas spēj dot reālu un visai pievilcīgu peļņu (ar ASV akcijām tā, ja atrēķina inflāciju, ir ap 7% gadā). Tiek skaidrots – akcijas tādējādi ilgtermiņā var pildīt inflācijas apdrošinātāja lomu, jo kompāniju peļņa parasti aug straujāk tad, kad inflācija ir augsta. Jeb – pie nosacījuma, ka notiek biznesa vides uzlabošanās un kompāniju ieņēmumi pieaug, arī akciju cenām vajadzētu iet uz augšu. To peļņas izaugsme mēdz saplakt, ja inflācija ir zema.

ASV Jeila Universitātes pētnieki piebilst, ka, protams, ir tādi periodi, kad akcijām inflācijas uzkaršanas brīžos mēdz klāties arī ļoti smagnēji. Pieaugošu inflāciju bieži vien pavada pieaugošas procentu likmes, kas bremzē ekonomikas izaugsmi un atstāj negatīvu iespaidu uz uzņēmumu darbības rādītājiem (tāpat ļoti augstai inflācijai var sekot ekonomikas pārkaršana un krīze). Daļēji tas esot vēl tādēļ, ka daudzi investori iekrīt tā saucamajā inflācijas ilūzijas slazdā. Proti, notiek koncentrēšanās uz aktuālo nākotnes ienākumu vērtības kritumu, pie kā attiecīgi noved krietni augstāka inflācija, un tiekot ignorēts fakts, ka nominālais peļņas pieaugums šādos laikos ir straujāks. Tādējādi, kad inflācija pieaug, daudzi sāk pārdot akcijas. Eksperti norāda, ka šāda pārdošana dažkārt neesot racionāla, un teic – patiesībā šos brīžus vajadzētu izmantot, lai vērtspapīrus iegādātos lētāk. Arī periodiskās pēdējo gadu akciju izpārdošanas lielā mērā pavadījušas bažas par straujāku inflāciju, kas likušas spekulēt par potenciāli stāvāku procentlikmju kāpumu. Pēc šiem kritumiem akcijas vienmēr spējušas aizsniegties līdz jaunām virsotnēm.

Jau ziņots, ka sevišķi jutīgs pret inflācijas izmaiņām var būt obligāciju tirgus. Šie vērtspapīri investoriem nodrošina garantētus, fiksētus ienākumus, un lielāka inflācija gan tos apēd, gan deldē pašas obligācijas vērtību. Sevišķi spocīgi, ja inflācija tomēr solās būt augstāka, izskatās negatīvs ienesīgums. Pēdējo gadu laikā obligāciju cenu pieaugumu galvenokārt balstījušas centrālo banku intervences šajā tirgū. Ja inflācija augs, tad mazināsies tirgus dalībnieku pārliecība par šādas politikas turpināšanos. Tas tirgus dalībniekiem liks pastāvīgi nervozēt un radīs labus priekšnosacījumus straujām cenu svārstībām brīžos, kad tiek interpretēti centrālo baņķieru izteikumi.