Persona Mūziķe Linda Leen darba procesā vairs nevairās būt sieviete – boss, jo viena kļūda labu ideju var «norakt» jebkurā ķēdes posmā

Lindai nav arī menedžera un tamlīdzīgu palīgu. Viņa visu dara pati un smaidot saka, ka ir gan biznesa priekšmets, gan tā pārdevējs. Tas viss no augstās atbildības apziņas sevis, skatītāju un Dieva priekšā. Mūziķe uzskata, ka viņas izvēle ir profesija, kurā var un vajag nopelnīt. Lai piepildītu savas mākslas pasauli, kas prasa lielus ieguldījumus, viņa attīsta arī blakus produktus. Un tas nemaz nav grūti, jo Lindas Leen galvā plosās vesela gūzma ar idejām un vajadzētu vismaz trīs viņas klonus, lai to visu īstenotu. Tomēr šobrīd enerģijas kapacitāte vēl ir taupības režīmā. Linda radošos paisumus un bēgumus pielīdzina sulīgam vīnogulājam, kas ziemā tikai nometis lapas, bet nebūt nav miris. Idejas pamazām ieņem veidolus. Vīnogulājs zina, ka drīzi atkal dīgs lapas, būs augļi un vīns. Reibinošs, skaists un garšīgs…

Vienu no taviem albumiem sauc Chameleon. Un, gadu gaitā sekojot līdzi tava mākslinieciskā tēla pārmaiņām, šķiet, ka tu dzīvo ar pārliecību: pastāvēs, kas pārvērtīsies. Vai tā ir?

Tas noteikti nav pašmērķis, bet man ir svarīgi, lai ir interesanti. Tālāk seko jautājums, vai es konkrēto māksliniecisko sapni varu atļauties un ar to arī nopelnīt. Kā dziesmu autore operēju ar savām sajūtām caur personisko pasaules redzējumu. Strādāju jau 20 gadu profesijā, kurā esmu ieguvusi izglītību. Un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai izdzīvotu dažādas pārmaiņas. Spēlēties konkrētajā virzienā pamudina tik daudzveidīgās dzīves lomas, anturāža, apmeklētās valstis, satiktie cilvēki. Mazotnē agro mūzikas studiju uzsākšanas dēļ acīmredzot pietiekami neizdauzījos. Tāpēc tagad tā hameleona daba kā iztrūkusī spēļu deva nāk līdzi, pārvēršas plašā iztēlē un ļauj turpināt spēlēties tālāk. Tai pat laikā ir arī viena daļa mākslinieku, kuri atraduši savu unikālo identitāti, nemainot ne detaļu no tās. Es piederu pie tiem, kuriem patīk uztaustīt aizvien jaunu āderes krustpunktu un piedāvāt skatījumu uz lietām caur savu personības prizmu. Piemēram, šobrīd vislabāk jūtos maza formāta programmās, kamermūzikas nišā, intīmos koncertos, kuros esmu ļoti tuvu cilvēkiem, bet jūtu, ka arī tas pamazām mainās, taču nekad nezinu, kā tieši pārvērtības izpaudīsies. Vienkārši sekoju sirdsbalsij un parasti riskēju iekāpt jaunajā upē. Kad skatos jebkādām bailēm un šaubām acīs, «eju iekšā»!

Taču noteikti ir arī lietas, kas nekad nemainās.

Jā. Mūzikā vienmēr saturs man ir ļoti svarīgs. Imidža izvēle nekad nav bijusi akla sekošana modei, bet gan cieši savijusies ar manu kopējo vēstījumu jeb timeline – vispārējo sajūtu kopumu konkrētajā dzīves mirklī.

Pēdējā laikā esmu aizdomājusies, cik maz lietu dzīvē varam ietekmēt, bet tas, ko tomēr spējam koriģēt, ir sava attieksme, veselība, cik nu vien tas ir iespējams, un tuvumā esošie cilvēki. Pēdējais šķiet īpaši svarīgi. Nereti aizmirstas, ka pašu rokās ir veidot savu cilvēku loku. Neesam spiesti palikt ar tiem, kuri ir destruktīvi, apzināti negatīvi, emocionāli vai fiziski vardarbīgi vērsti. Starp citu, tas mums – sievietēm – būtu īpaši aktuāli.

Reizēm šķiet, ka esmu vientuļa savā atšķirīgumā, bet esmu pieņēmusi to un tāpēc meklēju savus domu biedrus.

Atvaino, nu jau gan aizvirzījos no jautājuma…

Tas nekas, jo pamazām iekāpām jau nākamajā. Proti, vizuālās pārvērtības ārienē nevar nepamanīt. Sabiedriskajā apspriešanā vēl nesen nonāca tavs īsais matu griezums. Kāds «gadalaiks» tagad mīt Lindas Leen iekšienē?

Ir tik daudz svarīgāku lietu par kāda cilvēka frizūru. Man liekas smieklīgi, ka tik maznozīmīgs fakts var izsaukt vētru atsevišķos medijos, bet arī tā no manas puses bija spēlēšanās ar pašas iedomātu un izsapņotu tēlu. Telefonā vispirms biju sakrājusi neskaitāmas bildes. Savukārt iekšēji tas saistāms ar to, ka labu laiku tiku noliegusi vīrišķo pusi sevī.

Man bieži ticis pārmests, ka esmu kontrolējoša savā darbā. Ļoti daudz skatos dokumentālās filmas un lasu par sievietēm uzņēmējdarbībā un vienkārši aktīvā dzīves pozīcijā. Sievieti vadītājas lomā harmoniski pieņem tikai tad, ja viņa ir valsts prezidente vai izteikti sievišķīga. Citādi, īpaši vīriešiem, dāma – boss ir smadzeņu mežģis. Un es esmu boss, jo jāstrādā ar grupu, tehniskajiem darbiniekiem, apsardzi u.c.

Varbūt tā bija mana projekcija sajūtu līmenī, bet šķita, ka daži manis teikto uztvēra kā čivināšanu: kā tu – sieviete – tagad teiksi mums – vīriešiem –, kas tagad jādara? Un īsie mati varētu būt vīrišķās puses atkal ieaicināšana savā būtībā. Pieņēmu, ka drīkstu dot norādījumus, ja tas ir nepieciešams darba procesam, par ko esmu atbildīga sevis, skatītāju un Dieva priekšā.

Arī vīriešiem nevajadzētu noliegt savu sievišķo pusi. Ir tikai dabiski, ja viņi, piemēram, uzticas intuīcijai vai ir siltāki komunikācijā. Ir pilnīgi OK vienu dienu būt pelītei, bet citu – jau lauvai. Savukārt, kad eju uz skatuves, saku, lai man novēl kaķa laiskumu. Normālos apstākļos šis dzīvnieks nekad nav saspringts, toties allaž modrs. Sprigans, bet atbrīvots. Ļaudis nenāk uz koncertu skatīties uztraukumu, bet gan saņemt enerģiju, ko mākslinieks sniedz. Un tāpēc – kaķis uz skatuves, bet, lai viss noritētu organizatoriski nevainojami, gatavošanās procesā ir brīži, kuros vajadzīgs «ieslēgt» lauvu.

Cilvēks ir visāds. Lomas ir dažādas. Sieviete ir mamma, sieva, kaislīgā, dusmīgā, pakļāvīgā, valdonīgā… Es arī ceru brīvi kā kaķis lēkāt no savas vienas lomas uz otru, sabalansējot vīrišķo un sievišķo sevī.

Vai tev pašai kaķis maz ir?

Nav, bet man ļoti patīk dzīvnieki. Pieskatu draugu mīluļus. Esmu domājusi arī par savu, bet ļoti daudz atrodos ceļā. Negribu nodarīt dzīvnieciņam pāri, bieži dodot to pieskatīt citiem. Varu vilkt paralēles ar savu bērnību, kad it kā saprotamu iemeslu dēļ bieži ar brāli augām vieni. Nevaru noliegt, ka reizēm jutāmies atstāti.

Publiskajā telpā esi spēcīga rakstura, talantīga, ar lielu seksapīlu un stipru gribu apveltīta personība. Un vēl perfekcioniste, kas zina savu vērtību. Tātad neesam pilnībā apmaldījušies savos priekšstatos.

Neprotu sev samelot. Ja nejūtu, ka mūzika ir gatava iziet ārpus studijas, nevaru apmānīt sevi, ka tomēr ir. Daru, kamēr sajūtu, ka ir. Un tas reizēm var prasīt gadus. Tālab par ikkatru savu ierakstu varu pateikt, ka tas ir labākais, ko es tajā brīdī varēju izdarīt. Un par savu iekšējo pieprasījumu vairs arī negribu attaisnoties.

Dziesmu kā bērnu iznēsāju no sākuma līdz beigām. Vispirms tā ir kā auglis, ideja ar konkrētu apveidu. Iekšēji jau dzirdu, kā tā skan. Tad ideja tiek konkretizēta, auklēta un audzēta līdz sajūtai, kad mūzika kā vilnis veļas pāri un tu nevari pretoties tās skaistumam. Tas ir kaut kāds X faktors saskaņā ar manu iekšējo māksliniecisko ieceri. Tiekšanās pēc autentiskuma un tā īstenošana ir lielākā vērtība. Pasaule top krāsaināka, jo katrs atļauj sev būt tieši tāds, kāds ir.

Un tomēr vēl par to iekšējo «gadalaiku»…

Starp citu, ir pat tāds zinātniskais paņēmiens, pēc kura tieši gadalaikos netipiski tiek saskaldīta cilvēka dzīve. Atbilstoši tam patlaban atrodos visdziļākajā ziemā. Nepavisam ne došanas stāvoklī. Skatoties skaidrojumu, šai sistēmai nevaru nepiekrist. Tomēr nu jau redzu gaismu tuneļa galā. Jurim Rubenim ir trāpīga lekcija – vai dzīves vidū cilvēks var mainīties. Var. Vispirms ir uz pārmaiņām vedinoši simptomi, kas izpaužas fiziski un garīgi. Tā ir neharmoniskuma sajūta, veģetatīvā distonija, un tās iet roku rokā ar «veco ādu», kas vienā brīdī sāk spiest. Un tu sāc līst no tās ārā un piedzimt no jauna. Es savā pārmaiņu brīdī pievērsos fotogrāfijai. Pirmo profesionālo fotokameru nopirku jau pirms 14 gadiem, kad iepazinos arī ar savu pavadoni veģetatīvo distoniju. Taču par to šoreiz daudz nerunāšu. Fotografēšana bija mans pārcēlājs no vecās identitātes uz jauno. Tajā gan vēl nejūtos līdz galam nostabilizējusies, bet ļoti mēģinu saklausīt vajadzīgos impulsus.

Vai uzreiz nesaskāries ar sabiedrības pretreakciju, ka daudzi taču tagad sadomājušies par sevi kā augstas raudzes fotomākslinieku?

Protams, arī tāds viedoklis var būt, bet,jo vairāk tajā klausāmies, jo mazāk autentiskā mūsos paliek, jo vairāk apspiežam savu iekšējo balsi. Un kam tieši no tā ir labāk? Viens mazs komentārs ir piliens lielajā dzīves okeānā. Neviens taču nezina, cik daudz prieka šī izvēle man sagādā, cik daudz tā aizkustina arī citus. Un attiecībā uz fotografēšanu man jau ir parādījušies pasūtījuma darbiņi, esmu sākusi ar to pelnīt. Koncentrējos uz portretiem. Visinteresantākais ir atklāt cilvēkā to šķautni, par ko viņš pat nenojauš. Kaut arī esmu izteikts introverts, tieši tajā mirklī mazliet viņu iemīlu un atrodu rakursu, kas ir individuāli brīnišķīgākais. Klienti ir pārsteigti, kā tas izdevies. Ja kaut kas patiešām interesē, tu kļūsti vērīgs. Fotografējot koncentrējos uz skaisto. Vispār dzīvē esmu skaistuma atkarīgā ar regulāru nepieciešamību pēc pievilcīgu lietu devas, lai tajās izšķīstu. Daba, māksla, arhitektūra, tērpi... Arī mans darbs ir kā tāda veida terapija.

Un vēl mani vienmēr interesējis cilvēks visos laikos. Jocīgi, ka reizēm eju uz randiņiem ar tādu antropoloģisku pētījumu, cik atšķirīgi vīrieši domā, kā viņi redz sievietes. Vīriešiem ir pilnīgi cita pasaule un spriestspēja.

Teici, ka esi ziemā. Kad nāks pavasaris?

Pēc minētās zinātniski pamatotās sistēmas – pēc diviem gadiem. (Smaida.) Esmu ceturtajā no sešiem ziemas gadiem, kad īpašais uzdevums ir izdzīvot. Radošie procesi norimuši, salīdzinot ar iepriekšējo intensitāti. Tomēr es jūtu, ka pavasaris tuvojas.

Tomēr kam tagad gatavojies?

Koncerti būs! Un jau pavisam drīz. Koncertpiedzīvojumu Sapnis pilsētas naktī kopā ar ģitāristu Rihardu Lībieti sniegsim jau 19. un 20. jūnijā konceptbārā Herbārijs Galleria Riga jumta terasē.

Tomēr šobrīd uzstājos ļoti selektīvi, turklāt tikai tur, kur varu izkontrolēt kvalitāti, jo vairs nepieļauju paviršu, nepietiekami profesionālu pieeju. Redzi, cilvēki, kuri mīl savu darbu, nekad nedarīs to pavirši. Viņiem patīk atrasties procesā, nevis tikai gaidīt algas dienu. Un vienalga, tas ir skaņotājs, gaismotājs, šuvējs vai pasākumu organizētājs.

Savukārt skatītājs jūt «puskāju» vai līdz galam neizdarīto. Vienmēr ir jāievēro skatuves etiķete. Ja tu to pārkāp, tad tikai ar pamatotu koncepciju. Tā, lai ir skaidrs, kāpēc, piemēram, ierodies šortos uz operas skatuves.

Par savu vienreizējo balsi tu atgādini tik dažādās koncertprogrammās, sākot no intimitātes pusgaismā ar akustiskās ģitāras pavadījumu līdz autordziesmu albuma Digital Church prezentācijai ar džeza, indī elementiem un vēl dziesmām mīlestības valodās. Ko šai sarakstā vajadzētu īpaši izcelt? Kura bijusi tava visemocionālākā uzstāšanās?

Varbūt viens no svarīgākajiem bija koncerts Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirms aptuveni 10 gadiem. Tas bija mana otrā solo albuma laiks. Albums tapa ar ļoti izciliem mūziķiem, uzņemot pasaules elpu. Turklāt, kad 17 gadu vecumā pirmo reizi redzēju operu (un uzreiz Vīnes operā – Tosku!), to vēroju burtiski sastingusi. Līdz par manu sapni kļuva studēt tālāk mūziku, lai dziedātu operā. Tomēr otrajā kursā iznāca mans debijas albums, un tā panākumus pasniedzēji tulkoja kā durvju atvēršanos uz popmūzikas pasauli. Nācās pa tām iet iekšā, bet es vēl ilgi nezaudēju cerību kļūt par operdziedātāju.

Visvairāk lepojos ar albumu Digital Church, jo tajā skanu tā, kā patiešām vēlos. Tas arī bija visgrūtākais projekts, kas tapa piecus gadus. Meklējot autentisko, ideālo skaņu, iztērēju gandrīz visus savus tā brīža naudas, laika un mīlestības iekrājumus. Tas savā ziņā bija arī iniciācijas sākums jaunam periodam.

Patlaban izbaudu sadarbību ar Rihardu Lībieti. Esam arī no dažādām paaudzēm. Viņš ir mana mūziķu paziņu loka jaunpienācējs, ienesot svaigu vēsmu un vieglumu radošajā procesā. Šajā sadarbībā tapusi mana pirmā dzeja latviešu valodā dziesmai Uzar mani kā zemi.

Tev ir arī sava modes pasaule. Esi radījusi gan pastalu kolekciju, gan apģērbu līniju Etnografizēts. Vai šis ir biznesa virziens, lai uzlabotu ieņēmumus?

Man galva pilna arī ar dažādām biznesa idejām. Reizēm šķiet, ka tās varētu pārdot un kļūt par profesionālu brainstormeri. Ceru, ka kaut kad pienāks arī mentora darbs, kas man ļoti patiktu. Tā vienkārši ienākt kādā uzņēmumā un no malas piedalīties ideju radīšanā. Esmu ideju ģeneratore, esmu iemācījusies tās arī realizēt, bet tas pirmais man padodas daudz dabiskāk un vieglāk.

Pēc definīcijas biznesa mērķis ir pelnīt naudu. Veiksmīga uzņēmējdarbība, manuprāt, arī ir ļoti skaists process. Manā gadījumā gan tas tiešām vairāk bija kā hobijs, bet vēl joprojām saredzu to kā iespējamo biznesu. Tad gan tam būtu jāpieiet ar citu vērienu. Tam šobrīd neesmu gatava. Protams, ja kāds vēlas sadarboties, es labprāt. Pastalas ir unikāli apavi, raksturīgi tikai mūsu reģionam, līdz ar to arī kaut kas neatkārtojams uz starptautiskā etno viļņa. Starp citu, pieprasījums pēc tām ir sezonāls, tieši Jāņiem raksturīgs.

Kāda ir tava attieksme pret kaismīgu tava talanta cienītāju aicinājumu uzstāties privātā vai, teiksim, korporatīvā pasākumā?

Arī korporatīvie pasākumi ir liela manas profesionālās dzīves sastāvdaļa. Bieži vien tieši tie arī finansiāli paver iespējas paralēli radīt savu individuālo mākslu. Un arī tajos parūpējos par nepieciešamo tehnisko nodrošinājumu, kas sniedz mieru uz skatuves un atļauj koncentrēties tikai savam darbam. Mākslinieks ir tik atkarīgs no tehniskām lietām!

Arī korporatīvo pasākumu, kuros uzstājos, šobrīd ir visai daudz, ieskaitot kāzas tikai ar vienu dziesmu baznīcā. Bieži esmu kā pārsteigums līgavai. Kopumā reizēm ir sešas uzstāšanās mēnesī. Citreiz nav nevienas. Dažādi.

Tātad mūziķa profesija sniedz pietiekamu finansiālo nodrošinājumu.

Jā. Man nav cita algota darba, piemēram, bankā. (Smejas.) Lai ar mūziķa profesiju pelnītu, rūpīgi jākaldina savs talants, jāpadara tas par galveno dzīvē. Jāizdara pareizās izvēles, kas ir svarīgas ilgtermiņam. Lēmumi ir jāfiltrē. Tā arī es reizēm esmu atteikusies no easy money (no angļu val. – vieglas peļņas – DB.) par labu pulētam un darbā kaldinātam imidžam, kvalitātei. Tālab arī uzņēmumi, kuru korporatīvajos pasākumos uzstājos, izvēloties Lindu Leen, var paļauties uz konkrētu rezultātu. Vajadzības gadījumā tiks nodrošināts arī starptautisks skanējums. Dziedu septiņās valodās.

Lai arī honorāru apjoms lielā mērā tiek glabāts noslēpumā, vairākos sarakstos pavīd pelnošākie mūziķi Latvijā, kuros ietverts arī tavs vārds. Un tas ir pamatoti, jo visu esi sasniegusi ar saviem spēkiem un neatlaidīgu darbu, vai piekrīti?

Piekrītu, ka ne visi to var atļauties, bet arī tā es filtrēju savu aizņemtību un enerģijas resursu. Svarīgi uzstāšanās reizēm uzkrāt tik daudz spēka, lai, tā teikt, izšautu salūtu, norautu jumtu un tikai tad nokāptu no skatuves. Labāk strādāt retāk, bet kvalitatīvāk. Tai pat laikā ne vienmēr vienīgais motivators ir tikai nauda.

Mūzikas industrija ir izpildīšanas, ierakstīšanas un pārdošanas bizness. Kurš posms te ir vissarežģītākais, un kā to pārvarēt ar uzvaru?

Tas ir arī drusku sāpīgs jautājums par pāris nesakārtotām lietām attiecībā uz māksliniekiem. AKKA/LAA ir vairakkārt ticis ierosināts atcelt normu, ka māksliniekiem ir jāmaksā par savu dziesmu izpildīšanu. Kad man notiek autorkoncerts, kurā dziedu tikai savas dziesmas, man par šo izpildījumu ir jāmaksā 6% no bruto ieņēmumiem. Vēl tikpat – par biļešu tirgošanu. Tas ir daudz. Kopā 12%, kaut arī vēl tā īsti no vietas neesi izkustējies. Un tad vēl citi nodokļi. Lāča tiesu paņem tehniskais nodrošinājums. Kopumā ļoti bieži koncertu organizēšanas izdevumi, ar ko jārēķinās, ir iespaidīgi. Mūziķu atlīdzības sadaļa ir visniecīgākā. Cenšos visu izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas, bet brīžiem pārņem sajūta: jo vairāk dari, jo vairāk no tevis prasa. Tāpēc lielāko daļu koncertu nav iespējams sarīkot bez sponsoriem. Īpaši, ja vēl piestrādā pie iespaidīgas gaismas un scenogrāfijas. Paldies Dievam, man ir jau ilggadēji atbalstītāji – cilvēki, uzņēmumi, mediji. Liels paldies viņiem! Tai pat laikā dotēt mākslu ir tikai sākotnēji palīdzēt tai tapt. Ir jāprot arī nopelnīt. Jaunu projektu prezentācijas koncertos man parasti izdevies iziet pa nullēm. Bez tiem iztikt nevar. Ik pa laikam kultūras laukā jānonāk atjaunotai informācijai par manu autormūziku, imidžu un māksliniecisko identitāti, kas kādu laiku kalpo kā degviela aktualitātei.

Noorganizēt patiešām lielu koncertu, piemēram, Arēnā Rīga, kā minimums, ir pusgada darbs. Man savulaik tāds koncerts izmaksāja vēl 75 tūkstošus latu. Tie bija tikai organizatoriskie izdevumi un 60 skatuves mākslinieku honorāri, neieskaitot manu atlīdzību. Pagaidām dažādu resursu taupības nolūkā par vēl kādu tādu nedomāju. Pēc tik lielas slodzes parasti seko enerģijas atplūde jeb izdegšana. Tad palēnām savācu iztērēto ceļojumos un pavadot daudz laika vienatnē. Tomēr neizslēdzu, ka kādreiz būs arī lielāki koncerti. Kad? Vēl nezinu. Stadionu māksliniece es varētu būt tikai kā daļa no grupas, kuri ir arī absolūti domu biedri.

Linda, kā tu pati sevi raksturotu?

Pēc būtības esmu specifiskas nišas māksliniece, kas lielākoties koncentrējas un dara to, kam tic, nevēršot lielu uzmanību uz plaša pieprasījuma tendencēm. Ja es ieguldu visu savu sirdi, dvēseli un enerģiju tam, kam ticu, tad arī atlīdzība ir neizbēgama blakusparādība. Nauda ir enerģijas apmaiņa. Liels pagodinājums, ja cilvēki izpērk biļetes uz tavu koncertu. Tā ir medaļas sajūta, patiesais darba novērtējums. Pārsvarā visi mani koncerti ir izpārdoti. To neuztveru pašsaprotami. Un pie tā nedrīkst pierast, jo nekad nevar zināt, kā publika reaģēs uz katru jauno projektu. Ej un riskē ar labo nodomu un cerību!

Radošā ziņā esmu gatava spert nākamo soli, tas ir, uzzināt, kā ir būt grupā. Līdz šim vienmēr esmu bijusi solomāksliniece.

Un vēl esmu izvēlējusies profesiju, kur vajadzīgi dzelzs nervi. Tāpēc man ik pa laikam ir ilgāki rehabilitācijas posmi, jo esmu ļoti emocionāli caurlaidīgs cilvēks. Nu nav izdevies pa šiem 20 gadiem uzaudzēt to ādu biezāku.