Audzēšana Suņu un kaķu audzēšana nav lēts prieks, tāpēc, darot to likumu ietvaros, nopelnīt būs grūti; dzīvnieku pavairošana netiek uzraudzīta, šis bizness lielā mērā notiek pelēkajā zonā

Tirdzniecību ar mājas (istabas) dzīvniekiem – suņiem, kaķiem un seskiem – kontrolē un uzrauga Pārtikas veterinārais dienests (PVD), taču normatīvajos aktos nav noteikts, kas ir dzīvnieku audzētava, un to turēšanas vietas nav jāreģistrē, tāpēc PVD rīcībā nav informācijas par to skaitu. Tāpat par dzīvnieku audzētājiem nav iespējams iegūt informāciju Valsts ieņēmumu dienestā (VID), jo tie, kuri regulāri gūst ienākumus, pārdodot mājas dzīvnieku mazuļus, reģistrējas kā «citi neklasificēti pakalpojumi». Šajā kategorijā ietilpst dažādi netradicionāli saimnieciskās darbības veidi, tāpēc atlasīt precīzu skaitu to cilvēku, kuri savu nodarbošanos saistījuši tieši ar mājas mīluļiem, nav iespējams. Dzīvnieku aizsardzības organizācijas ir rosinājušas Zemkopības ministriju (ZM) sakārtot mīļdzīvnieku audzēšanu un izstrādāt speciālus normatīvus.

Viens metiens gadā

Labturības prasības paredz, ka mājdzīvniekiem gada laikā nedrīkst būt vairāk kā viens metiens. Ievērojot šo normu, jaundzimušo mājas mīluļu skaitam vajadzētu būt ierobežotam. Taču, tā kā PVD inspektoriem nav iespēju izsekot līdzi visiem sociālajos tīklos un interneta vietnēs ievietotajiem sludinājumiem, šis rūpals netiek uzraudzīts un metienu skaits nav kontrolēts.

Likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli ir iestrādāts princips – saimnieciskā darbība var būt jebkura regulāra darbība ar mērķi gūt peļņu, taču no personīgās mantas tirdzniecības nodokļi nav jāmaksā. Tas nozīmē, ka laiku pa laikam ikvienam iedzīvotājam ir tiesības pārdot viņa īpašumā esošu mantu. Būtiski kritēriji, kas saimniecisko darbību atšķir no personīgās mantas pārdošanas, ir darījumu regularitāte un nodoms gūt peļņu, skaidro VID.

Vērtējot darījumus pēc būtības, ir jāapzinās, ka suņi nav tas pats, kas skapis vai kleita. Saimniekam nav iespējas ietekmēt faktu, ka viņa mājas mīlulim vienā metienā piedzimst desmit, nevis trīs, kā atļauts likumā, kucēni. Līdz ar to piemērot likumā noteikto, vadoties pēc matemātiska principa, ka par darījumu regularitāti liecina to skaits gadā, būtu absurdi, neētiski būtu sodīt cilvēku par to, ka viņš kucēnus nav iemidzinājis, bet izlēmis pārdot, tādējādi nodrošinot tiem dzīvi un mājas, norāda VID.

Audzētāju lobijs

Kopš 2017. gada 1. janvāra Latvijā visiem īpašniekiem ir jāapzīmē un jāpiereģistrē valsts reģistrā savi suņi, bet šo obligāto normu apiet lielākā daļa dzīvnieku pavairotāju, kuri tirgo suņus bez reģistrētiem čipiem, uzsver dzīvnieku pansijas Ulubele izveidotāja un vadītāja Ilze Džonsone. Tādējādi pavairotāji paliek pelēkajā zonā, iespējams, lai neuzrādītu, cik daudz suņu viņiem pieder un cik ir pārdevuši. Lauksaimniecības datu centrā 17. jūnijā reģistrēti 138 tūkst. mājas (istabas) dzīvnieki, no tiem turpat 132,8 tūkst. ir suņi, nedaudz vairāk kā 5 tūkstoši kaķu un 90 seski.

Kucēnus atšķirt no mātes – suņus atsavināt – drīkst no divu mēnešu vecuma. Noteikumi pašlaik paredz, ka kucēnam jābūt čipētam/reģistrētam, līdz tas sasniedzis 6 mēnešu vecumu, bet atsavināšanas gadījumā tam jau jābūt čipētam/reģistrētam uz atsavinātāju un jāveic pārreģistrācija uz ieguvēju – jauno saimnieku. Pēdējais gan ierakstīts noteikumu noslēguma daļā, tādējādi pat audzētāju organizācijas uzskata, ka pārkāpumu no suņu tirgotāju puses nav, bet ir dažādi interpretējami normatīvi, klāsta I. Džonsone.

«Pirmais darbs, kas būtu jāpaveic, – jāizbeidz atbildīgo institūciju līmenī dzīvnieku pavairotāju lobēšana. Nezinu, vai tā ir apzināta, vai arī tā ir atbildīgo personu neizpratne par šo situāciju. Normatīvos ir nepieciešami precizējumi, lai visiem būtu skaidrs, ka, iegādājoties suni bez čipa, kurš nav reģistrēts valsts datu bāzē, tiek atbalstīta nelegāla dzīvnieku pavairošana. Sadarbībā ar vairākām dzīvnieku aizsardzības organizācijām esam uzrunājuši par normatīviem atbildīgo ZM par steidzamu normatīvu izstrādāšanu mīļdzīvnieku audzēšanas jomas sakārtošanai, bet pagaidām atbildi neesam saņēmuši,» informē I. Džonsone. Viņasprāt, ZM aparāta zemākajā un vidējā līmenī notiek dzīvnieku audzētāju lobēšana.

ZM Lopkopības un ciltsdarbu nodaļas vadītāja Gita Jansone atzīst, ka pelēkās zonas esamību nevar regulēt ar likumiem vien. «To regulē tirgus – kamēr būs cilvēki, kuri pirks suņus vai kaķus bez dokumentiem, tā pastāvēs,» viņa spriež.

Meikūnu audzētāja Anžela Fomičeva atzīst, ka Latvijā reti kuram mīļdzīvnieku audzēšana ir kā bizness. Kamēr pie mums nebūs tā kā Lietuvā, kur audzētāji maksā patentmaksājumu 200 eiro gadā, dzīvnieku pārdošana nenotiks oficiāli, viņa spriež. A. Fomičevai ir 15 kaķi, un, kamēr mikrouzņēmuma nodoklis bija 9%, viņa dzīvniekus realizēja legāli. «Tagad, kad nodoklis ir pacelts, tas vairs nav izdevīgi. Man ir izdevīgāk kaķus dāvināt, nekā pārdot, jo kaķu audzēšana ir saistīta ar lielām izmaksām,» teic meikūnu audzētāja.

Dārgs hobijs

Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF) nav neviena suņu audzētāja, kam dzīvnieku pavairošana būtu bizness, apgalvo LKF prezidente Vija Klučniece. «Mēs to neatbalstām un pret šādu nodarbi vēršamies ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, jo uzskatām, ka suņu audzēšana ir dārgs un ekskluzīvs hobijs,» uzsver V. Klučniece. LKF ir aptuveni 3000 biedri, tajā apvienojušies 36 klubi. Lai pavairotu suņus, ir nepieciešama kluba atļauja. Pērn ir izsniegtas 683 pavairošanas atļaujas un reģistrēti 2949 kucēni.

Visvairāk suņi tiek reģistrēti Francijā un Japānā. Somijā gadā tiek reģistrēti aptuveni 37 tūkstoši kucēnu, bet Vācijā – 25 tūkstoši Vācu aitu suņu.

«Ja suņu īpašnieki vēlēsies atkārtoti pārot suņus, klubs gribēs uzzināt, kāda ir saimnieku motivācija to darīt,» saka LKF prezidente. Viņa uzskata, ka Latvijā suņu pavairošana komerciālos nolūkos savus ziedu laikus piedzīvoja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, jo tad suņu audzētājiem nebija izvirzītas tik stingras prasības, kādas tās ir šobrīd, kad suņus vajag reģistrēt un vakcinēt. Turklāt, pēc dzīvnieku labturības noteikumiem, kuces dzemdēt kucēnus drīkst tikai četras reizes mūžā. V. Klučniece norāda, ka suņu audzēšana ir grūts darbs. «Lai izaudzētu vienu metienu, trīs pieauguši cilvēki 2,5 mēnešus strādā melnām mutēm. Ar kaķiem ir daudz vieglāk, viņi jau pavisam maziņi iemācās iet nokārtoties uz kastīti. Kucēni to nedara, turklāt viņiem ir nepieciešama socializācija, ar viņiem ir jāiet staigāt sabiedriskās vietās. Piemēram, Zviedrijā tiem, kuri audzina metienu, šis laiks tiek ieskaitīts darba stāžā,» klāsta LKF prezidente. Turklāt šajā valstī par viena metiena vai 12 kucēnu pārdošanu nav jāmaksā nodokļi. LKF vadītāja ir vērsusies ar līdzīgu iniciatīvu Latvijas Finanšu ministrijā, taču nav sagaidījusi nekādu atsaucību šajā ziņā.

Visdārgākie ir vācu aitu suņi – 100 tūkstošus ASV dolāru par Vācijā audzētu šīs sugas eksemplāru samaksājis kāds Ķīnas miljardieris. «Tie ir ļoti populāri, tā ir «klasika». Šī suga ir daudzu vīriešu suņu etalons. Kopš Ķīna ir sākusi dalību Starptautiskajā kinoloģiskajā federācijā, šajā valstī ir mainījusies attieksme pret suņiem, ar to audzēšanu sākuši nodarboties profesionālā līmenī,» zina stāstīt V. Klučniece. LKF pirms suņa un kuces izmantošanas kucēnu radīšanai izdara dažādas veselības pārbaudes – veic ģenētiskos testus un izmeklē gūžas un ceļa locītavas, kā arī pārbauda dzīvnieku redzi. Tāpat LKF veic stingru kontroli par ikvienu metienu, kurš dzimis audzētavā, lai pārliecinātos par to, ka kucēni atbilst šķirnei, ir čipēti, attārpoti, vakcinēti atbilstoši veterinārajām prasībām, fiziski attīstīti, aktīvi, tiek turēti atbilstošos apstākļos, tiek pareizi audzināti un socializēti. LKF ir noteikusi, ka, kucēnus atsavinot (atdodot, pārdodot un dāvinot), tiek noslēgts kucēna atsavināšanas līgums.

Pārkāpumu daudz

Tiem, kuri pavairo dzīvniekus, ir jāievēro labturības prasības – dzīvnieka īpašniekam ir jābūt apmācītam, nedrīkst pieļaut dzīvnieku nekontrolētu vairošanos, jāievēro atsavināšanas nosacījumi, piemēram, suni atļauts atsavināt un nākamajam īpašniekam nodot ne agrāk kā divu mēnešu vecumā. Tāpat dzīvniekam atbilstoši vecumam ir jāveic nepieciešamās vakcinācijas, tam ir nepieciešama mājas dzīvnieka pase, ir jābūt apzīmētam ar mikroshēmu un reģistrētam uz atsavinātāja vārda.

Par to, vai suns ir reģistrēts, var pārliecināties Lauksaimniecības datu centra reģistrā, ievadot dzīvnieka čipa numuru. Noteikumi nosaka, ka nav atļauta tirdzniecība ar slimiem, ģenētiski nepilnvērtīgiem mājdzīvniekiem ar iedzimtām slimībām, kroplībām vai pataloģiju. Mājdzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir pienākums septiņu darbdienu laikā rakstiski informēt PVD teritoriālo struktūrvienību, ja tas pilsētas vai ciema teritorijā vienā adresē tur piecus un vairāk vienas sugas dzīvniekus, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem, norādot savu vārdu un uzvārdu, mājas (istabas) dzīvnieku sugu, skaitu, turēšanas vietas adresi un tālruņa numuru. Neatkarīgi no turēto dzīvnieku skaita dzīvnieku īpašniekam ir jānodrošina labturības prasības.

PVD veic pārbaudes, saņemot informāciju par iespējamiem pārkāpumiem dzīvnieku turēšanā. 2018. gadā PVD mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas vietās veicis 897 pārbaudes, no kurām 324 gadījumos konstatēti labturības vai turēšanas prasību pārkāpumi. Par konstatētajiem pārkāpumiem sāktas 47 lietvedības administratīvā pārkāpuma lietās, kā arī neatbilstību novēršanai uzlikti 100 tiesiskie pienākumi. Piemērota soda nauda 3617 eiro apmērā, astoņos gadījumos PVD veicis dzīvnieku izņemšanu no to turēšanas vietām. Par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu: fiziskajām personām – no septiņiem līdz 350 eiro, bet juridiskajām personām – no 15 līdz 700 eiro ar vai bez dzīvnieku konfiskācijas.