Izejvielas nav tāda aktīvu klase, ko var nopirkt un turēt

Izejvielas

Šis gads dažādu izejvielu cenu izmaiņu ziņā bijis krāsains. Naftas cena līdz maijam strauji palielinājās, bet pašlaik tā atkal kļuvusi lētāka. Tāpat pieaugusi zelta un vairāku pārtikas izejvielu vērtība. Arī rūpniecībā plaši izmantoto metālu cena paspējusi izbraukt amerikāņu kalniņu ciklu. Kopumā šogad S&P GSCI indeksa vērtība palielinājusies gandrīz par 8% (šis indekss seko līdzi 24 izejvielu cenu izmaiņai). Gada laikā tā vērtība gan sarukusi par 11,5%.

Līdz ar to, ka pasaulē populārāko izejvielu piegāžu līgumus ir iespējams tirgot ar biržu palīdzību, manāmi spriedumi, ka šādām investīcijām vajadzētu veidot daļu no ieguldījumu portfeļiem. Dažkārt populāri teikt, ka, pasaules ekonomikai un iedzīvotāju skaitam palielinoties, pieprasījumam pēc izejvielām ilgākā termiņā vajadzētu tikai pieaugt. Tas savukārt uz ierobežotā to piedāvājuma fona rada labu teorētisko fonu to cenu izaugsmes stāstam. Realitātē gan viss nav tik vienkārši – ieguldījumi izejvielās ir riskanti un atkarīgi no ļoti daudziem faktoriem. To cenu pieauguma stāsts var nepiepildīties. Piemēram, tā pati naftas cena šobrīd ir aptuveni turpat, kur tā bija 2005. gadā. Līdzīgi ir ar vara cenu.

Guvumus nebūt negarantē

Šādiem izejvielu investoriem drīzāk jāliek likmes uz kādas izejvielas aktuālā cenu pieauguma supercikla turpināšanos vai neturpināšanos. Pēc tam kādā brīdī jāspēj mainīt sava nostāja. Ja uzminēts pareizi, guvumi var būt ievērojami. Tomēr pareizo punktu meklēšana ir nepateicīgs darbs un lielākajai daļai nav piemērots. Līdz ar to aktīva izejvielu līgumu mīšana mēdz būt piemērota vien dažiem naskākajiem spekulantiem, kas spēj noteikt tendences un lēkāt iekšā un ārā no tirgus un darboties, piemēram, ar aizņemtiem līdzekļiem (tirgoties ar lielu kredītplecu). Piemēram, pastāv pieņēmums, ka 2008. gadā beidzās tā saucamais to supercikls. Tas vairāk nekā 10 gadus pirms tam nozīmēja gandrīz nepārtrauktu izejvielu cenu palielināšanos un stimulēja milzīgas investīcijas lauksaimniecībā, jaunās raktuvēs un ar izejvielu ieguvi saistītajās tehnoloģijās. Tas galu galā noveda pie milzīga izejvielu piedāvājuma, jo tika domāts, ka to jebkurā gadījumā spēs uzsūkt augošais patēriņš un straujā Ķīnas izaugsme. Pasaules tautsaimniecība gan to vairs absorbēt īsti nespēja, un rezultātā daudzi tirgi ir bijuši jaunos līdzsvara punktu meklējumos (piem., tas pats naftas tirgus).

Vieglāk ir ieguldīt izejvielu fondos. Tomēr arī The Wall Street Journal aptaujātie eksperti izceļ, ka tas ir mīts, ka izejvielu aktīvu klase būtu automātiski jāiekļauj diversificēta ieguldījumu portfeļa sastāvā. To, protams, var darīt, un palīdz tas, ka izejvielu tirdzniecība mūsdienās ir ļoti likvīda.

Šajā pašā laikā vērā jāņem fakts, ka no izejvielām var pelnīt vien no to vērtības palielināšanās. Tā ir būtiska atšķirība no akcijām, kuru pamatā ir kompāniju peļņa (daudzi uzņēmumi vēl maksā dividendes), un obligācijām, kuru turēšana sola pamatsummas atgriešanu un regulārus procentu ienākumus. Lai ar izejvielu tirdzniecību pelnītu, ir jāspēj orientēties visai sarežģītajā to pieprasījuma/piedāvājuma bildē. Izmaiņas tajā ir grūti paredzēt, un tādējādi izejvielu cenu svārstības bieži mēdz būt visai ievērojamas. Piemēram, pārtikas izejvielu cenu visai strauji var mainīt ziņas par ražu ietekmējošiem laika apstākļiem.

«Mēs izejvielas uzskatām par oportūnistisku aktīvu – kādreiz tās var noderēt, bet vēl citreiz – nē. Daudz kas ir atkarīgs no skatījuma uz katru konkrēto izejvielas tirgu. Šī vienkārši nav tāda aktīvu klase, ko var nopirkt un turēt,» skaidro ASV finanšu uzņēmuma Leuthold Group pārstāvji. Tā paša S&P GSCI indeksa vērtība 10 gadu laikā gadā sarukusi par 6%, kas ir ļoti pelēcīgs sniegums, ja salīdzina, piemēram, ar akciju izaugsmi šajā periodā. Bieži vien arī izejvielu fondu izmaksas ir augstākas, tas nozīmē, ka to turēšana investoriem sanāk dārgāka.

Katrā ziņā jārēķinās, ka izejvielas kā tādas ir ļoti spekulatīva aktīvu klase. Cenas izmaiņas var ietekmēt dažādas ziņas, bet vēl var gadīties tā, ka šo jaunumu ietekme uz cenu ir minimāla. Daži līdzekļu pārvaldnieki gan teic, ka, neskatoties uz to, izejvielas joprojām iederas diversificēta portfeļa sastāvā – arī ilgākā termiņā. Tas galvenokārt ir tādēļ, ka to cena dažādos laikos uzvedīsies citādi nekā citām aktīvu klasēm. Ne visi tā uzskata. «Ja aktīvu klase, ko izmantoju diversifikācijai, ilgtermiņā ir demonstrējusi nulles vai pat negatīvu izaugsmi – turklāt tā ir ļoti volatīla –, es labāk tās vietā izvēlos kādu pašvaldības obligāciju fondu, lai tas pilda šo lomu,» piebilst ASV finanšu uzņēmuma Family Wealth & Pension Management analītiķi.

Akcijas uzticamākas

Vēl dažkārt tiek klāstīts, ka ieguldījumi izejvielās mēdz pasargāt investoru naudu pret inflāciju. Eksperti norāda, ka tā tas var būt, lai gan akmenī cirsts tas nebūt neesot. Vanguard Group pagājušogad savā pētījumā secināja, ka izejvielas labākajā gadījuma esot inflācijas jutīgas. Izejvielu turēšana varot atnest pamatīgu peļņu brīžos, ja inflācija netiek gaidīta un tad pēkšņi tomēr pienāk. Citos gadījumos tā esot laimes spēle.

Vanguard izceļ, ka ilgākā termiņā vislabāko apdrošināšanu pret inflāciju sniedz akcijas. Jau ziņots: vēsture rāda – ja ieguldījumu termiņš ir garš, tieši akcijas spēj dot reālu un visai pievilcīgu peļņu (ar ASV akcijām tā, ja atrēķina inflāciju, ir ap 7% gadā). Tiek skaidrots – akcijas tādējādi ilgtermiņā var pildīt inflācijas apdrošinātāja lomu, jo kompāniju peļņa parasti aug straujāk tad, kad inflācija ir augsta. Jeb – pie nosacījuma, ka notiek biznesa vides uzlabošanās un kompāniju ieņēmumi pieaug, arī akciju cenām vajadzētu iet uz augšu.

Dažkārt zelta aizstāvji izceļ, ka labākā apdrošināšana pret inflāciju ir šī dārgmetāla iegāde. Morningstar analītiķi gan tam nepiekrīt: «Šajā ziņā jums tāpat labāk klāsies ar akcijām vai obligācijām. Šie aktīvi ir mazāk riskanti, un to cena svārstās mazāk.»

Ļoti dažāda

Analītiķi vēl norāda, ka ne vienmēr, ja investors lemj ieguldīt kādā izejvielu fondā, tas nozīmē, ka tam uzreiz pieder kāds konkrēts šīs izejvielas daudzums. Daudziem šādiem fondu pārvaldniekiem būtu visai dārgi uzturēt pilnas noliktavas, piemēram, ar kviešiem, kakao, kafiju vai naftas mucām. Pārsvarā šādi biržā tirgotie fondi būvēti tā, lai sekotu līdzi un kopētu kādu vesela izejvielu kopuma nākotnes piegāžu līgumu vērtību izmaiņas. Šāds fonds ir, piemēram, U.S. Oil (daļas cena kopš gada sākuma palēkusies par 12%), kurš seko līdzi jēlnaftas un dabasgāzes līgumu cenu izmaiņai. Vēl populāri ir ieguldīt fondos, kas kopē ar izejvielu sektoru saistīto uzņēmumu akciju sniegumu. Šāds ir, piemēram, Vanguard Energy ETF, kura daļas cena kopš gada sākuma pieaugusi par 7%.

Tiek skaidrots, ka daudzi šādi fondi daļu savu līdzekļu izmanto, lai iegādātos ASV parādzīmes. Tās tiek izmantotas kā nodrošinājums, lai iegādātos izejvielu fjūčerus (solījumus nopirkt un piegādāt kādu izejvielu par fiksētu cenu fiksētajā datumā). Morningstar pārstāvji piebilst – daļu no šādu izejvielu fondu atdeves tādējādi nosaka notiekošais parāda tirgū. Pašlaik, šādu vērtspapīru ienesīgumam esot zemam, var veidoties situācija, kad konkrētā fonda atdeve ir mazāka nekā, piemēram, kādas saistītās izejvielas vērtības pieaugums.

Izejvielu un ar tām saistīto fondu pasaule ir ļoti dažāda. Ir dažnedažādi zelta indeksi, enerģijas indeksi, lauksaimniecības izejvielu indeksi, kādu izejvielu kopuma indeksi utt. Arī to cenu izmaiņas tādējādi var veidoties un būt visai atšķirīgas. Tā var atšķirties divu naftas fondu sniegums, jo tie, piemēram, iegulda atšķirīgu termiņu fjūčeros. Savukārt dažādi izejvielu kopuma fondi var atšķirīgu līdzekļu daļu virzīt vienas vai otras izejvielas iegādei.

Leuthold Group pārstāvji izceļ, ka investoriem dažkārt ieteiktu ieguldīt uzreiz specifiskāku izejvielu fondos: «Ja ieguldāt izejvielās, jo domājat, ka šogad būs slikta raža, jūs arī gribat tikt atalgots par to, ka jums galu galā ir taisnība. Kādos kopējos fondos tendences var noteikt tas, kas ir aktuāls enerģijas un metālu tirgū. Tādējādi jūs negūsiet peļņu no šādas savas taisnības piepildīšanās.»