Bauhaus nenozīmē mājas būvniecību. Pirms 100 gadiem bauhaus iezīmēja atmodu, dzimstot dzīvas, progresīvas ideju skolas veidolā, kas zem saviem spārniem apvienoja lietišķās mākslas, dizaina, arhitektūras, amatniecības un izglītības metožu eksperimentēšanas laboratoriju

Dizaina ikona

Lai cik neparasti tas būtu, 100 gadu laikā šis stils un mantojums nav iesūnojis. Bauhaus balstījās uz askētisku dizainu, vienkāršību un efektivitāti. Skolas ietvaros tika radīta jauna lietišķās formas valoda, kas izriet no funkcionālajām prasībām. Šos principus joprojām māca arhitektūras, mākslas un dizaina augstskolās visā pasaulē. Arī bauhausiešu vīzijas par mehanizāciju, tehnoloģijām un inovācijām ir kā vakar rakstītas. Slavenākie šīs identitātes paudēji un skolas pasniedzēji ir tās dibinātājs Valters Gropiuss, Marsels Breiers, Ludvigs Mīss van der Roe, Vasilijs Kandinskis, Jozefs Alberss, Hinnerks Šepers, Georgs Muhe, Lās- lo Mohojs-Nāģs, Herberts Baiers, Pauls Klē, Lionels Feiningers, Gunta Štelcla u.c.

Šodien bauhausiešu radītie dizaina priekšmeti, sākot ar pelnu traukiem un tējkannām, beidzot ar liektā tērauda karkasa mēbelēm, arhitektūra u.c. kļuvuši par kulta objektiem, kuru vērtība un cena dažkārt sasniedz kosmiskus augstumus. Tas ir luksusa segmenta bizness, kas neapšaubāmi konfrontē ar bauhausiešu proklamēto ideju par funkcionālo un inovatīvo produktu, kas būtu piee- jams plašam sabiedrības lokam, ne tikai turīgajai elitei. No otras puses, šis dizains nekad nav bijis «lētā gala» produkts, jo kvalitatīviem materiāliem, labiem amatniekiem, izstrādēm un eksperimentiem ir attiecīgas izmaksas. Par godu bauhaus simtgadei tādi pazīstami zīmoli kā Knoll, Tecta, Thonet, kam ar nelieliem izņēmumiem pieder šī dizaina mantojuma ražošanas licences, gudri restartējuši ikonisko produktu tēlus. Bauhaus šogad ir trendīgs. Ar jaunām krāsām, audumiem, apdarēm, koncepcijām.

Forma seko funkcijai

Bauhaus dzima ekonomiski un sociāli sarežģītā posmā pēc Pirmā pasaules kara, kad Vācija cīnījās ar inflāciju, badu, bezdarbu, mājokļu trūkumu. Šādos apstākļos ideja par jaunas pasaules radīšanu kļuva par katra modernista, tostarp bauhaus pārstāvju, uzdevumu. Lielais mērķis bija attīstīt nākotnes valodu un stilu, kas veidos jaunu kultūru un kalpos jaunam cilvēkam jaunā ērā. Svarīgi, lai labs dizains būtu pieejams plašai sabiedrībai cenas ziņā un atbilstu jaunajam, platībā ierobežotajam pēckara mājoklim. Dizainētos objektus bija nepieciešams pielāgot ražošanas procesam, lai tos varētu izgatavot ātri un ekonomiski.

Bauhaus dizaina prioritāte bija pielietojums un funkcija, nevis stils vai estētika. Tādējādi teiciens – forma seko funkcijai, lai arī radies pirms bauhaus, cieši saistīts tieši ar šo stilu. Bauhaus balstījās uz ģeometriskām pamatformām: apli, trijstūri, kvadrātu. Arī no krāsu paletes tika izmantotas galvenās pamatkrāsas: balts, dzeltens, sarkans, zils un melns. Loģiski, ka bauhaus nesākās vienā dienā. Skolas pirmsākumi meklējami dažādās mākslas un amatniecības reformu kustībās, kas virzīja progresīvo sabiedrisko domu. Te jāpiemin kopējā mākslas darba (Gesamtkunstwerk) ideja, kas bija populāra XIX gs. beigās un ko propagandēja arī Vācijas Darba federācija (Deutscher Werkbund), kuras biedrs Valters Gropiuss bija līdz pat 1933. gadam. Ievērojama loma bija beļģu arhitekta Henrija van de Veldes personībai, kurš 1902. gadā Veimārā dibināja mākslas un amatniecības semināru un lietišķo skolu (Kunstgewerbeschule), kas vēlāk kļuva par bāzi Gropiusa eksperimentālām darbnīcām. Bauhaus skolas novatoriskās mācību programmas mets aizsākās mākslas padomē, kur pulcējās vācu intelektuāļi, arhitekti un mākslinieki, diskutējot par tāl-

ejošu izglītības sistēmas reformu. 1919. gada pavasarī tika izstrādāts dokuments, kas kalpoja par pamatu bauhaus izglītības koncepcijai.

Veimārā ar dziņu eksperimentēt

Bauhaus balsts ir avangarda skola, ko Berlīnē dzimušais arhitekts Valters Gropiuss dibināja Veimārā 1919. gadā, kopā ar progresīviem domubiedriem attīstot ideju par mākslas un amatniecības disciplīnu sinhronizāciju un meklējot laikmetīgu, funkcionālu, no vēsturiskās pagātnes brīvu dizaina un arhitektūras formu. Bauhaus manifestā Gropiuss ietvēra šādas tēzes: visu māksliniecisko darbību lielais mērķis ir ēka; mākslinieks ir amatnieks pārākajā pakāpē u.c. Skola aktīvi darbojās tikai 14 gadus, tajā studēja vairāk kā 1250 audzēkņu no 29 valstīm, taču tā kļuva par starptautisku intelektuālā avangarda kalvi.

Skolas stiprā puse bija arodizglītība un jaunas pedagoģijas metodes. Tā bija veidota kā starpdisciplināra mācību iestāde, kurā pulcējās jauni, mākslinieciski apdāvināti cilvēki no visas pasaules. Daudz-

pusīgo izglītību ievadīja sākumkurss, kur, pielietojot eksperimentālas un novatoriskas mācību metodes, tika apgūti materiālu izmantošanas un dizaina pamatprincipi. Bauhaus izglītības sistēma bija veidota tā, lai jaunās paaudzes dizaineri iegūtu vispusīgas prasmes, tāpēc tika nodrošināta mācību, prakses un pētījumu sintēze. Izglītības centrā valdīja eksperimentu un radīšanas gaisotne, lielā mērā minimizējot robežu starp teoriju un praksi. Veimārā bija izveidotas dažādu disciplīnu darbnīcas: keramikas, aušanas, galdniecības, metāla, iespiedgrafikas, skatuves, stikla un sienu krāsošanas. Tās vadīja par amatniecību un tehniskajiem jautājumiem atbildīgi darbu meistari, savukārt estētiskos un radošos jautājumus risināja formas meistari. Vēlāk skolas programmu Desavā papildināja fotografēšana un reklāma, kā arī formāls arhitektūras kurss. Studiju programmā ietilpa arī ar mākslu nesaistīti priekšmeti un biežas vieslektoru un viesprofesoru prezentācijas.

Studijas skolā bija pieejamas visu reliģiju un tautību pārstāvjiem, kā arī sievietēm, kurām gan kopumā skolā neklājās viegli, un, cik bieži vien iespējams, viņas tika sūtītas strādāt tekstildarbnīcā. To lieliski raksturo pasniedzēja Oskara Šlemmera teiciens: kur vilna, atradīsies arī kāda sieva, kas auž, pat ja aiz gara laika.

No uzplaukuma līdz krīzei

1925. gadā politiski motivētu finansiālu problēmu dēļ bauhaus atstāja Veimāru un pārcēlās uz jauno industriālo pilsētu Desavu. Vilinājums bija liels, jo pavērās iespējas uzbūvēt jauno Valtera Gropiusa projektēto skolas ēku, kas šodien pazīstama pasaulē kā modernisma arhitektūras ikona. Arī vietējie rūpniecības uzņēmumi solīja produktīvu sadarbību.

Desavas periodā notika mazāka koncentrēšanās uz individuālo mākslas darbu, bet aizvien lielāka – uz labi dizainētu ikdienas produktu izstrādi, kurus varēja saražot, sadarbojoties ar vietējo rūpniecību. Lielākā daļa no slavenākajiem objektiem un ēkām, kas šodien spodrina bauhaus tēlu, tapuši tieši Desavas periodā. Te dzimušas gan inovatīvās Marsela Breiera liekto tērauda cauruļu mēbeles, gan Mariannas Brandtas pelnu trauks, gan vislabāk pārdotie bauhaus produkti – tapetes.

Desavā paplašinājās arī teorētiskais kurss, mācību programmā iekļaujot tādus priekšmetus kā inženierzinātnes, psiholoģiju un biznesa studijas. No šī brīža absolventiem pēc studiju pabeigšanas tika izsniegti bauhaus diplomi. Gandrīz visi ievērojamie bauhaus meistari un pasniedzēji no Veimāras pārcēlās uz Desavu, tādējādi jaunbūvētais Meistaru Nams kļuva par vienu no svarīgākajām jaunās ēras mākslinieku kolonijām. Diemžēl tā brīža Vācijas politiskais fons darīja savu, ieraujot skolu un tās pasniedzējus savstarpējās kolīzijās. Aizvien spēcīgāks kļuva reaktīvā spārna spiediens, un 1928. gadā Gropiuss pēc kārtējām nesaskaņām demisionēja, savā amatā ieceļot arhitektūras kursa vadītāju Hannesu Meieru. Jaunais skolas vadītājs ķērās pie bauhaus «proletarizācijas». Jautājumiem par pamatkrāsām un formām trūka naudas, un Meiers, pēc pārliecības marksists, virzīja skolas pār- orientāciju uz sociālajiem ideāliem. Šai laikā bauhaus terminoloģijā ienāca die Volkswohnung jeb tautas dzīvoklis. Viņa kolektīvā dizaina koncepcija un sociāli orientētā arhitektūra dāvājusi arī Laubenganghäuser jeb mājas ar vairākiem dzīvokļiem kopēju lodžiju visas fasādes garumā, kas kalpoja arī kā ieeja dzīvokļos. Meiera vadībā daudzi studenti radikalizējās, un 1930. gadā viņš tika atcelts no amata par komunisma propagandu. Pēc Gropiusa ieteikuma par trešo bauhaus direktoru kļuva arhitekts Lud- vigs Mīss van der Roe. Tobrīd viņš jau bija ieguvis arhitektūras zvaigznes statusu, jo 1929. gadā Pasaules izstādei projektētais Barselonas paviljons bija dziļi saviļņojis starptautisko publiku, kļūstot par modernās arhitektūras etalonu. Van der Roes vadībā bauhaus turpināja mainīties: līdz ar atteikšanos no idejas par dažādu mākslas disciplīnu sinerģiju bauhaus kļuva par arhitektūras skolu.

Neraugoties uz depolitizāciju, Desavas domes nacionālā sociālistiskā vairākuma spiediena rezultātā 1932. gada 30. septembrī skola bija spiesta savu darbību pārtraukt.

No Berlīnes pasaulē

Pārceļoties uz vecu telefonu rūpnīcu Šteglicā, Berlīnē, viena semestra garumā Mīss van der Roe mēģināja glābt skolu kā privātu mācību iestādi. Tomēr jau 1933. gada aprīlī nacionālsociālisti, aizzīmogojot ēku, apturēja bauhaus darbību, un trešais – pēdējais skolas direktors bija spiests paziņot par tās likvidāciju. Bija 1933. gada 10. augusts.

Skolas darbība beidzās, taču tās idejas dzīvoja. Daudzi bauhausieši devās trimdā (piemēram, Mīss van der Roe, Gropiuss un Breiers – uz ASV, Meiers – vispirms uz Krieviju, tad dzimto Šveici), starptautiskie studenti atgriezās savās valstīs, un turpinājās bauhaus ekspansija pasaulē. Spilgtākie mantinieki ir New Bauhaus Čikāgā, Black Mountain koledža Ziemeļkarolīnā, White City Telavivā, Ulmas Dizaina augstskola u.c. Bagāts bauhaus fotogrāfiju, dizaina paraugu un arhitektūras projektu klāsts rotā Ņujorkas MoMA kolekcijas.

Vācijā nu jau otro gadu tiek svinēti bauhaus simtgades svētki. Plašā programma, kas ietver virkni kultūras un izglītojošu pasākumu ne tikai Vācijā, bet visā pasaulē, kulmināciju piedzīvos šī gada 8. septembrī, kad Desavā notiks jaunā bauhaus muzeja atklāšana pēc Barselonas studijas addenda architects (González Hinz Zabala) projekta. Tajā pirmo reizi būs eksponēta bauhaus Desavas fonda ilgstoši vāktā kolekcija, kas sastāv no aptuveni 49 tūkst. objektu. Informācija par visiem pasākumiem pieejama vietnē bauhaus100.de.

* bauhaus rakstā lietots ar mazo burtu, balstoties uz 1925. gadā Desavas drukas un reklāmas darbnīcas meistara Herberta Baiera izteikto ierosinājumu laika taupīšanas nolūkā turēties pie rakstības ar mazo burtu.