Ieguldot mākslas procesos, emocionālajam faktoram ir jābūt daudz stiprākam nekā vēlmei nopelnīt

māksla

Tā intervijā DB atzīst Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāja, direktore un komisāre Agnija Mirgorodska. Viņai bija nepieciešamās zināšanas, entuziasma deva un finansējums, lai Rīgu skaļi un pārliecinoši pieteiktu kā kultūras tūrisma galamērķi. Pērn pirmo reizi notikušo Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA1) ir atzinīgi novērtējusi vietējā sabiedrība, kā arī starptautiskā prese un mākslas profesionāļi. Pulcējot vairāk nekā 55 tūkstošus apmeklētāju, tā ir bijusi līdz šim viena no pēdējos gados visvairāk apmeklētajām laikmetīgās mākslas izstādēm Latvijā. Tā iepazīstināja ar 104 māksliniekiem no vairāk nekā 30 pasaules valstīm, pielāgoja ekspozīcijas telpām virkni Rīgas tukšo namu un industriālās būves, kā arī izvietoja apjomīgas instalācijas pilsētvidē. Šobrīd, gatavojoties nākamajam laikmetīgās mākslas notikumam RIBOCA2, paralēli norit publiskās mākslas programma microRIBOCA, ko ievadījusi kāda pamesta Bruņinieku ielas nama pārtapšana mākslas darbā.

Lai arī RIBOCA ir jaunpienācējs pasaules mākslas notikumu piesātinātajā kalendārā, pērn tas ir guvis vērā ņemamu atzinību gan vietējā, gan starptautiskajā mākslas telpā. Kā tas izdevās?

Jau pašā sākumā domājām par to, ar ko atšķirsimies no citām laikmetīgās mākslas biennālēm, tādu pasaulē ik gadu notiek vairāk nekā divsimt. Turklāt vēlējāmies fokusēties tieši uz Baltijas reģiona māksliniekiem, iepriekš šādā mērogā tas vēl nebija darīts. Ar biennāles palīdzību gribējām parādīt Rīgu, ne tikai izceļot mākslas darbus, bet rādot tos mijiedarbībā ar pilsētu, – ieinteresēt cilvēkus gan par Rīgu, gan laikmetīgo mākslu. Tāpat veiksmes pamatā bija kuratores izvēle – piesaistījām Beļģijā dzīvojošo grieķieti Katerinu Gregosu, kura bija jau guvusi atzinību pasaules mākslas pasaulē. Negribējām sekot modes tendencēm, bet vēlējāmies atšķirties no pārējiem, pieskaņojot mākslas darbus Rīgai. Tā bija lieliska iespēja rīdziniekiem ieraudzīt savu pilsētu ar citu valstu mākslinieku acīm. Savukārt ārzemju viesi varēja baudīt gan pilsētu, gan mākslu.

Kā jums dzima ideja par biennāles rīkošanu? Kāpēc tieši Rīgā un nevis, piemēram, Krievijā vai Lietuvā, kur ir jūsu saknes?

Vēlējos izpausties Baltijas reģionā, nevis tur, kur esmu dzimusi, kur ir manas saknes, jo nozīme ir skatam no malas – no lielāka attāluma ir iespējams labāk redzēt, nav emocionālas piesaistes un noteiktu priekšstatu. Mana galvenā prioritāte bija veidot biennāli pavisam jaunā un nepazīstamā vietā, būt viesa, atklājēja un novērotāja statusā. Latvija savas ģeogrāfiskās atrašanās un mentālā stāvokļa ziņā ir kaut kur pa vidu starp Lietuvu un Krieviju. Rīga ir vieta, kurā ir gan biezs kultūras slānis, gan krustojas dažādas jaunas vēsmas. Šeit Rietumeiropa satiekas ar Austrumeiropu. Uz Rīgu atbraucu kopā ar RIBOCA direktori Anastasiju Blokhinu, šeit neko nezinājām, un mums bija vajadzīgs pusgads, lai saprastu un iepazītu pilsētu. Sākām iepazīties ar cilvēkiem, meklējām tādus, kuriem iedegtos acis, izdzirdot par mūsu ideju. Kad atbraucām, mums nebija nedz savas komandas, nedz pārliecības – bija nepieciešams laiks, lai pārliecinātos, ka mūsu ieceres var tikt veiksmīgi īstenotas.

Kas vispār ir laikmetīgās mākslas biennāle? Vai un kā pēdējos gados ir mainījies tās saturs un forma? Ar ko šī atšķiras, piemēram, no Venēcijas biennāles?

Biennāle ir mākslas pasākums, kas tiek organizēts reizi divos gados. Ir dažādas biennāles – arhitektūras, dizaina, kino u.c. Protams, visu biennāļu māte ir Venēcijas mākslas biennāle, kas dibināta XIX gadsimta beigās. Venēcijas biennāle gan notiek pilnīgi pēc citiem principiem – līdzās kuratora centrālajai izstādei lielu lomu spēlē arī atsevišķu valstu paviljoni. Katra valsts prezentē pašu izraudzītus māksliniekus un tematus. RIBOCA gadījumā visu norišu koncepciju veido kurators, izraugoties arī atbilstošākos māksliniekus. Savā ziņā to var salīdzināt ar teātra iestudējumu, kurā visu nosaka režisors.

Biennāles būtiski atšķiras no mākslas izstādēm komercgalerijās un mesēs, kuru virzītājspēks galvenokārt ir peļņa. Biennāle nav uzņēmējdarbības pasākums. Tās primārais uzdevums ir izraudzīties māksliniekus un radīt viņiem tādus apstākļus, lai skatītāji varētu izsekot kādas sabiedrībai būtiskas tēmas radoši jēgpilnam izklāstam. Tikai iepazīstoties ar visām izstādes norišu vietām un eksponātiem, var gūt pilnīgu priekšstatu. Biennāļu formāts pasaulē kļūst populārāks, tādas rīko gan Eiropā, gan ārpus tās. Visbiežāk šādas biennāles rīko pilsētas sadarbībā ar pašvaldībām. Tā ir lieliska iespēja pilsētām sevi pieteikt starptautiskajā arēnā, veicināt kultūras tūrismu. Ja biennāli rīko privātpersona, kā tas ir RIBOCA gadījumā, lielāks akcents tiek likts uz māksliniekiem, nevis pilsētas popularizēšanu. Mums ir lielāka rīcības un izpausmes brīvība. Protams, pilsētas atbalstam ir liela nozīme.

Vai jūs sagaidāt arī Rīgas pašvaldības atbalstu? Esat mēģinājuši tādu rast?

Jā, protams. Nepretendējām uz atbalstu, kad organizējām pirmo biennāli, jo vēl nebija īsti skaidrs pasākuma formāts. Tas, ar ko pilsēta varētu palīdzēt, ir piedāvāt telpas un nodrošināt informatīvo atbalstu. Mēs darām daudz, lai popularizētu Rīgu ārpus tās robežām, mainām tūristu profilu, veicinot tieši kultūras tūrisma attīstību pilsētā. Rīgas nosaukums ir biennāles nosaukumā, tāpēc tai ir liela nozīme tās identitātē. Taču neesam piesaistīti nacionālajam principam, Rīgu redzam kā vietu, kurā satiekas un apvienojas daudzas un dažādas kultūras. Rīga ir šo kultūru satikšanās vieta. Kad biju Ņujorkā un stāstīju par RIBOCA, atbildēju uz jautājumiem ne tikai par biennāli, bet arī par Rīgu. Ir daudz cilvēku, kurus var ieinteresēt par kādu jaunu mākslas projektu vienā paketē ar jaunu galamērķi, un otrādi.

Kādas ir jūsu personiskās attiecības ar mākslu? Esat pabeigusi Sotheby’s mākslas institūtu. Ko tur mācījāties?

Manas personiskās attiecības ar mākslu sākās jau agrā bērnībā, kad nelīdu laukā no Ermitāžas Sanktpēterburgā, no kuras netālu dzīvoju. Ermitāža mani piesaistīja, tā ir bijusi mana nozīmīgākā skola, kurā pavadīju pat vairākas stundas dienā. Mani vienmēr ir saistījusi humanitārā joma, esmu piecus gadus mācījusies spāņu filoloģiju, tas man ir daudz palīdzējusi orientēties mūsdienu mākslas pasaulē, kas ir daudz vairāk par glezniecību. Tie ir gan filosofiskie teksti, gan kultūras kontekstu pārzināšana. Man kļuva saprotama mūsdienu mākslas valoda.

Pēc bakalaura grāda iegūšanas spāņu filoloģijā esmu studējusi starptautisko politiku Londonas Sitijas universitātē, tā man ļoti palīdz tajā darbā, kuru šobrīd daru. Filoloģija un politoloģija ir ļoti svarīgas jomas, lai saprastu to mākslas pasauli, pa kuru es šobrīd rotēju. Māksla runā par aktuālām tēmām, reflektējot par politiskiem notikumiem, kas starptautiskajā telpā notiek mums visapkārt. Interesanti ir vērot, kā mākslinieki tos redz un interpretē. Taču, lai to varētu saprast, ir jāpārzina konteksts, ir nepieciešamas zināšanas. Pēc studijām, kad sāku strādāt Londonas laikmetīgās mākslas galerijā Andipa, sajutu, ka māksla man ir tuva, ka ar tās palīdzību var runāt par dažādām problēmām. Tāpēc iestājos Sotheby’s mākslas institūta mākslas biznesa maģistrantūras programmā. Tur iemācījos ne tikai to, kā vadīt mākslas biznesu, bet arī dažādus fondus un organizācijas. Studiju laikā tikos ar dažādu starptautisku fondu vadītājiem, braukāju pa pasauli, tostarp pabiju arī Itālijā, vairākus gadus apmeklēju Venēcijas biennāli, līdz pieķēru sevi pie domas, ka pati varētu pamēģināt ko līdzīgu. Manī bija nepieciešamā deva entuziasma un vēlmes izveidot kaut ko jaunu. Biennāles formāts man šķita atbilstošākais, jo ar tā palīdzību var rosināt māksliniekus domāt plašāk par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem un aktuāliem tematiem.

Lai sarīkotu starptautisku biennāli, ir nepieciešams finansējums. Cik izmaksāja RIBOCA1 sarīkošana? No kurienes nāca nauda?

Mani atbalstīja tēvs. Man paveicās, ka viņš noticēja manai idejai. Finansējuma apjomu neizpaužam ne tāpēc, ka tas būtu liels noslēpums, bet tāpēc, ka par naudu nemēdzam skaļi runāt. Abi ar tēvu sapratām, ka tas nebūs bizness, kas ļaus atgūt ieguldījumus, mēs vispār nedomājām par to šādās kategorijās.

Ar ko nodarbojas jūsu tēvs?

Tēvs ir zivju pārstrādes uzņēmuma līdzīpašnieks, kurš ķer krabjus un mencas Barenca jūrā. Viņš atbalsta dažādus kultūras projektus Krievijā, piemēram, finansiāli palīdz organizēt mūziklus Maskavā. Šobrīd viņš apsver iespēju izmēģināt spēkus kinofilmu producēšanā, jo ir radošs cilvēks, jaunībā bijis kinorežisors un jau ir noguris no zivju biznesa.

Jūs esat mācījusies mākslas biznesu. Kā jums šķiet, vai mākslas priekšmetos, tostarp laikmetīgajā mākslā, ir vērts investēt naudu?

Protams. Taču atšķirībā no citām investīcijām, piemēram, nekustamajā īpašumā, ļoti būtisks ir emocionālais faktors, proti, mākslas priekšmetiem ir jāsaviļņo, dziļi jāaizkustina. Emocionālajam faktoram ir daudz lielāka loma nekā finansiālajam jeb iespējai uz mākslas rēķina gūt peļņu. Neieteiktu mākslā investēt tiem, kuri no tās ir tālu, kurus tā neinteresē. Laikmetīgās mākslas darbos investē ļoti daudz cilvēku visā pasaulē. Daudziem tas padara dzīvi krāšņāku, daudzi iekrīt azartā vai kļūst atkarīgi no tā. Laika gaitā daudzi jaunie mākslinieki kļūst slaveni. Ja izdodas pamanīt talantu pavisam agrā stadijā, no mākslas darba var gūt ne tikai estētisku baudījumu, bet arī finansiālu labumu. Kad jaunais mākslinieks gūst atzinību, tostarp ar biennāļu palīdzību, viņa darbus var realizēt pat par desmit reizes augstāku cenu, nekā tie ir iegādāti. Ja investē tajos māksliniekos, kuri jau ir atpazīstami, ieguldījumi būs daudz lielāki, taču tie būs mazāk riskanti un nesīs garantētu peļņu.

Vai pati esat investējusi laikmetīgās mākslas darbos?

Mūsu ģimenes īpašumā ir vairāki mākslas darbi, un šobrīd apsveram iespēju veidot lielāku kolekciju. Man patīk instalācijas, bet tās ir grūtāk kolekcionēt. (Smejas.) Laikmetīgās mākslas biennālēs parasti ir daudz dažādas instalācijas, jo šī ir iespēja radīt un radīt grūti komercializējamu mākslu.

Vai biennāļu organizēšanā saskatāt arī kādus komerciālus aspektus?

Jā. Mēs nevarēsim finansiālā ziņā to vilkt bezgalīgi. Tāpēc aktīvi meklējam cilvēkus, kurus iedvesmo mūsu pieredze un kuriem būtu interese kopā ar mums attīstīt RIBOCA. Pirmajā gadā biennālē ieguldījām daudz vairāk, jo vajadzēja sevi pierādīt un sabiedrību ieinteresēt par šo notikumu. Nākamajai biennālei būs ievērojami mazāks budžets nekā pērn. Būs mazāk mākslinieku un izstāžu vietu.

Kādas ir RIBOCA ambīcijas? Kāda būs Rīgas biennāle, piemēram, pēc 10 gadiem?

RIBOCA noteikti būs starptautiskās mākslas auditorijas dienaskārtībā. Tas būs pasākums, kas piedāvās jaunas vēsmas, nevis sekos pasaules modes tendencēm, būs pirmie, kas pieteiks jaunas tēmas un jēgpilnu saturu. Galvenais iemesls, kāpēc RIBOCA ir nepieciešams, ir palīdzēt attīstīties māksliniekiem, piedāvājot labākos nosacījumus. Visi mākslinieki, kas brauc uz RIBOCA, saņem honorārus, kaut arī ne visās biennālēs tādi tiek maksāti. Tāpat viņi saņem darbam nepieciešamos materiālus. Biennāles laikā tiek radīti jauni darbi, no vairāk nekā simts RIBOCA1 darbiem 40 bija radīti tieši šim pasākumam. Tas bija viens no veiksmes faktoriem, tāpēc RIBOCA1 guva atzinību un tika pieņemta starptautiskajā mākslas pasaulē.

Jaunus projektus RIBOCA piedāvā visnotaļ intensīvi, lai arī biennāļu formāts paredz pasākumu organizēšanu divas reizes gadā, šī gada jūnijā atklāts microRIBOCA objekts «Braunijs no Bruņinieku ielas». Kāpēc Rīgas mākslas telpā bija nepieciešams šāds biennāļu starpposms?

Tā kā biennāles notiek tikai ik pa diviem gadiem, starplaikā negribējām pazust. Fonda RIBOCA mērķis ir plašāks – ne tikai organizēt biennāles, bet veicināt sabiedrības mīlestību pret laikmetīgo mākslu. Lai šo mērķi sasniegtu, mums nepārtraukti vajag cilvēkus ieinteresēt un izglītot. MicroRIBOCA ir starpbiennāļu programma, kas tieši neattiecas nedz uz nākamo, nedz iepriekšējo biennāli. Tā ir virkne oriģinālu pasākumu, kas būs interesanti plašai auditorijai. Tos vada viens no talantīgākajiem Latvijas kuratoriem Kaspars Vanags. Viņš to dara ar visu sirdi un dvēseli, īpaši piemeklējot to, kas varētu būt interesants vietējiem skatītājiem, kas ir microRIBOCA galvenā mērķauditorija. Ar to, ko darām, cenšamies ieinteresēt dažāda vecuma cilvēkus, arī bērnus un seniorus. Bruņinieku ielā mākslas darbā pārtapa pamests koka nams jeb braunijs, kā rīdzinieki mēdz dēvēt neapdzīvotas koka mājas pilsētas vēsturiskajā zonā, kurām kārtībā tiek uzturēta tikai fasāde. Lai atbilstu namīpašuma pārvaldības normatīviem, šādas ēkas nākas regulāri pārkrāsot. Tā kā brūnā grīdas krāsa ir lētākā, nami tiek padarīti uzkrītoši skumīgi. Mākslinieces Ingas Melderes monumentālais gleznojums uz XIX gadsimta pirmajā pusē celtā nama fasādes un tā iekštelpās palīdz RIBOCA organizētājiem komunicēt ar pilsētu, padarot to par aktīvu sarunu dalībnieci. Māksliniecei ir izdevies radīt ilūziju, ka Bruņinieku ielas namā dzīvo vēsture. Cilvēki, kas iet garām šai mājai, ir spiesti apstāties, ieklausīties pilsētvides saziņas kodos un padomāt par neizmantotās kultūrtelpas radošajām iespējām. MicroRIBOCA ietvaros 7. oktobrī notiks Svešinieku mielasts. Tā šo pasākumu nodēvējis tā izveidotājs Teodors Zeldins, Oksfordas Universitātes vēsturnieks, viens no mūsdienu dižākajiem filozofiem, daudzu grāmatu un pētījumu autors. Pasākums norit līdzīgi ātro randiņu (speed dating) formātam, dodot iespēju satikties pie viena galda ar nejaušu svešinieku, lai jēgpilni parunātu par jebkuram cilvēkam būtiskām lietām. Zeldina izstrādātā sarunu ēdienkarte nostrādā pat starp intravertākajiem vakariņotājiem.

Šobrīd jau notiek sagatavošanās darbi otrajai Rīgas Starptautiskajai laikmetīgās mākslas biennālei RIBOCA2, kas notiks 2020. gadā. Ar ko pārsteigsiet nākamajā gadā?

RIBOCA2 kuratore būs francūziete Rebeka Lamarša–Vadela. Viņa noteikti spēs visus pārsteigt, jo nebaidās eksperimentēt. Tā kā tas būs viņas lielākais projekts, viņai būs iespēja sevi parādīt un pieteikt plašākai auditorijai. Nākamā biennāle salīdzinoši ar iepriekšējo būs vizuāli iespaidīgāka un emocionālāka, vairāk saprotama tieši intuitīvā līmenī. Rebeku interesē ekoloģijas tēma, viņa centīsies ieskatīties nākotnē, bet tādā, kurā cilvēks nav pasaules centrā. Viņa fokusēsies uz citiem dzīvajiem organismiem, kosmosu, savā ziņā pareģojot nākotni, kas iepretim citām prognozēm nebūs pesimistiskās krāsās.

Cik mākslinieki tiks uzaicināti piedalīties RIBOCA2?

Aptuveni 60. Arī izstāžu un ekspozīciju vietu būs mazāk, jo pagājušajā gadā mēs secinājām, ka ne visas tās ir vienlīdz labi apmeklētas. Nākamajā gadā vairāk koncentrēsimies uz kvalitāti, nevis kvantitāti, kas nebūt nenozīmē, ka pērn kvalitāte kliboja. Vēlamies padarīt šo pasākumu kompaktāku. Protams, savu lomu spēlē arī salīdzinoši mazākais budžets, kas ir atvēlēts RIBOCA organizatoriem.

Vai tiks apgūtas kādas jaunas vietas, kurās tiks izstādīti biennāles darbi?

Vietas noteikti izvēlēsimies citas. Šobrīd tās aktīvi meklējam. Tāpat kā pērn, biennāles darbi būs apskatāmi Rīgā un Jūrmalā.

Jūs tikko atgriezāties no kāzu ceļojuma. Vai un kā tas bija saistīts ar mākslu? Cik klātesoša tā bija jūsu medusmēnesī?

Kāzu ceļojumā ar vīru bijām Dienvidāfrikā. Savā ziņā tas bija saistīts ar to tematiku, kas mūs sagaida nākamajā biennālē, domās es jau iegrimstu tajā koncepcijā, kādu piedāvā RIBOCA2 kuratore. Apmeklējām laikmetīgās mākslas muzeju Zeitz Keiptaunā, kas tika atvērts pirms pusotra gada un ir lielākais Āfrikas kontinentā. Jāatzīst, ka muzeja apmeklējums man bija tik svarīgs, ka ceļojuma galamērķis – Dienvidāfrika – tika tam pakārtots. Muzejs mani pārsteidza gan ar arhitektūru, gan darbiem, gan ar muzeja kuratoru komandu, kuru bija lieliski iepazīt tuvāk sarunās.

Vai varam sagaidīt, ka RIBOCA2 piedalīsies arī mākslinieki no Dienvidāfrikas?

Nedomāju gan. Biennāles kurators ir tas, kurš izvēlas māksliniekus. Es neietekmēju kuratores izvēli, lai nekompromitētu viņas piedāvāto konceptu un idejas.