Slikti, ja parādi pārāk lieli, un slikti, ja tie pārāk mazi

Finanšu tirgus

Eiropas valstis pēdējos gados mēģina ievērot fiskālo disciplīnu un ne velti – reģions vēl nesen mocījās ar parādu krīzi. Šajā ziņā piemēru rāda Vācija, kurai izdodas darboties ar budžeta pārpalikumu. Tiek prognozēts, ka šīs valsts parāda attiecība jau šā gada beigās varētu sarukt zem 60% atzīmes no IKP. Samazinājums ir visai straujš, jo vēl 2012. gadā šī attiecība atradās virs 80% no IKP. Daži aprēķini liecina, ka, turpinoties šādai tendencei un esot iespējai saistības pārfinansēt par rekordzemām likmēm, Vācijai jau ap 2030. gadu varētu vispār nebūt kaut cik nozīmīga parāda.

Tas skan labi, lai gan krietni mazākā Vācijas parādā daži saskata problēmu. Proti, Vācijas obligācijas ir Eiropas parāda tirgus drošības etalons. Šāda parāda apmēram kļūstot mazākam, pēc tā joprojām ir milzīgs pieprasījums. Tiek norādīts, ka reģiona bankām var sākt pietrūkt nodrošinājuma, kam tām jābūt, lai izsniegtu aizdevumus. Būtībā finanšu tirgū var būt vērojams pašas augstākās kvalitātes (AAA reitinga) parāda vērtspapīru deficīts. Šāda visdrošākā, visaugstāk novērtētā parāda apmēra tālāka sarukšana nozīmētu, ka bankām jācīnās par atlikumu. Tas liek domāt, ka tā ienesīgums var mazināties vēl vairāk, kas, protams, būtu izdevīgi pašām valdībām, jo tām ir ļoti lēti aizņemties. Jau ziņots, ka pirms eirozonas parādu krīzes visai augsti tika novērtēts arī Grieķijas parāds (lai gan šai valstij nācās būtībā bankrotēt).

Tāpat līdz ar mazāku parādu apmēru restartēt savu kvantitatīvo mīkstināšanu var būt grūtības Eiropas Centrālajai bankai (ECB), jo vienkārši nebūs pietiekami daudz vērtspapīru, ko vispār uzpirkt. Šā brīža noteikumi paredz, ka iestāde nevar iegādāties vairāk par trešdaļu no kādas obligāciju emisijas apjoma. Ja šī ECB kvantitatīvā mīkstināšana tiks atsāka, šie noteikumi droši vien būs jāmaina. Tomēr pie mazāka parāda apmēra tas (piemēram, ja ECB uzpērk pusi no obligāciju emisijas) tāpat var būt nepietiekami, lai šādā veidā palīdzētu ekonomikai. Rezumējot - daži uzskata, ka parādzīmju trūkums aktuālāka problēma var būt brīdī, kad ekonomika ieslīdēs recesijā, jo būs mazāka spēja ar nestandarta pasākumiem to reanimēt. Vienmēr arī var paspriest par to, cik apjomīgi un kāpēc centrālās bankas finansē valdības. Pamata pieņēmums gan ir – ja tas netiktu darīts, šobrīd būtu daudz sliktāk.

«Lielāki Vācijas valdības tēriņi un aizņemšanās šobrīd šķiet tikpat ticami kā skaidra galva pēc Oktoberfesta. Bet kādā brīdī parādīsies ļoti nopietnas pārdomas, ko nozīmē šīs valsts zūdošais obligāciju tirgus,» Financial Times teic finanšu uzņēmuma Legal & General Investment Management pārstāvji. Šādas Vācijas politikas kritiķi klāsta, ka šai valstij tomēr vajadzētu audzēt savus tēriņus. Dažkārt tiek izcelts, ka tās tirdzniecības pārpalikums lielā mērā ir uz reģiona dienvidvalstu rēķina, un, lai Eiropa vispār atgūtos, Vācijai vajadzētu mazināt savu konkurētspēju. To gan negrib dzirdēt Vācija, kuras ekonomikai pēc finanšu krīzes klājies nosacīti pieņemami. Tādēļ jautājums - kādēļ tādos laikos vispār jāaudzē parāds – ir visai loģisks (labāk to darīt brīžos, ja ekonomika krietni savārgst). Jau ziņots, ka periodiski tieši šīs Eiropas ekonomiski ietekmīgākās tautsaimniecības uzsvars uz eksportu un milzīgais tirdzniecības bilances pārpalikums tiek vainots pie pārējās eirozonas problēmām un pat visas pasaules lēnākiem tautsaimniecības izaugsmes tempiem.