Dana Gulbe tic, ka caur kārtību savā vidē var sakārtot arī dzīvi, un viņa sniedz konsultācijas, kā organizēt to, ko nolemts paturēt, un kā izmest lieko

Pakalpojumi

Danas Gulbes galvenais iedvesmas avots ir kārtošanas pavēlnieces japānietes Marijas Kondo radītā Konmari metode, taču doma, ka katrai lietai ir sava vieta, viņu pavadījusi jau kopš bērna kājas.

Japānā jau kultūrvēsturiski dziļi iesakņojies minimālisms, tīras līnijas un liela kārtība, bet Latvijā metodi tomēr vajag papildināt un pielāgot mūsu valsts apstākļiem. Un tas Danai lieliski izdodas, saprotot, ka padomju laikos daudz kā trūka, savukārt no Rietumu puses šalc ātra patēriņa un pārmaiņu vilnis. Tā rezultātā vēlamies daudz ko nevajadzīgi gan krāt, gan pirkt, un tas Danas darbā ir liels izaicinājums. Tomēr viņas mājas kārtošanas sistēmas būtiskākais pienesums ir kaste, ko Marija Kondo īpaši neuzsver.

Jādara pašam

Dana ar kasti ved cilvēkus cauri kārtošanas procesam, bet neko nedara viņu vietā. Konsultāciju sesijā jārēķinās, ka tā nebūs laiska pļāpāšana pie kafijas tases, bet gan mērķtiecīgs, koncentrēts darbs. Pirmajā sesijā mājās var pagūt tikt galā ar drēbju skapi. Tad kārtotāja izstāsta, ko darīt tālāk. Dažiem ar to pietiek, bet citi konsultācijas turpina. Drēbju skapim seko grāmatas, papīru lietas, ikdienas priekšmeti, bet pēdējā sadaļa ir sentimentālie priekšmeti – fotogrāfijas, bērnu zīmējumi, piemiņas lietas utt. Jāsāk allaž ar drēbēm. Tā vislabāk izprotami kārtošanas principi. Kad vajadzīgā «garša» uzķerta, var doties tālāk.

Protams, ir jāsaņemas ielaist svešu cilvēku savā mājā un atklāt viņam visu savu iedzīvi, bet virspusīga piekārtošana te nederēs. Jānotiek dziļai mantu salikšanai vietās, lai nepaskrietu garām ieguldītā darba atgriezeniskajai saitei. Pirmkārt, protams, tā ir sakārtota mājas vai darba vide, bet otrs ir filozofiskais un emocionālais aspekts.

Kad haoss mājās un galvā

Kad latviešu jauniete sāka savu projektu, nosaucot to par Danu ar kasti, viņa it kā vienkāršam priekšmetam piekabināja pārdomu vērtu nozīmi. Proti, esam pieraduši iziet ārpus «kastes» un nedomāt kā «kastē», bet dzīvojam laikā ar milzīgu pārsātinājumu. Ir tik daudz dažādu preču, kas jānopērk, ideju, kas jārealizē, gūzma paveicamu darbu, un šajā vāveres ritenī cilvēks nonāk līdz apjukumam. Tātad haoss nav tikai mājās vai darbā, bet bieži vien arī dzīvē un galvā. No tā visa cilvēki ir noguruši. Tad talkā nāk Dana ar kasti. Proti, sakārtojot istabu, pa mazam solītim var atgūt kontroli pār savu dzīvi. «Taču necenšos uzreiz uzspiest domu par kārtības ieviešanu galvā un dzīvē. Ja izdodas tikt līdz šai filozofiskajai domai – brīnišķīgi, ja ne – arī nekas. Vismaz būs kārtīga māja,» pasmaida D. Gulbe.

Savukārt pašas kastes filozofiskā esence ir robežas, bet ne ierobežojums. Kaste palīdz sagrupēt tīkamo un vajadzīgo, uz ko koncentrēties savā dzīvē. «Nešķirojam mantas pēc tā, cik tās ir praktiskas, dārgas, viegli kombinējamas, bet visam ejam cauri ar vienīgo jautājumu: vai šī lieta man personīgi rada prieku? Liels lietu krājums dzīvi tikai bloķē, tāpēc daudz kas nonāk atkritumu urnā. Tomēr mierinājumam gribu uzsvērt, ka mērķis nav izmest, bet gan koncentrēties un atrast to, ko ir vēlme paturēt. Pārējais kā sēnalas pats atkritīs. Vajag paturēt tās lietas, kas mūs papildina, jo tās kalpo mums, nevis otrādi. Lai palikušās mantas iegūst papildu vērtību un izturēšanos ar tādu cieņu, kādu tās ir pelnījušas! Ja nu galīgi neizdodas saņemties izmest kādu mantu, tad jāizdomā, kā to integrēt savā dzīvē,» skaidro D. Gulbe.

Kastes arī skapī

Pirms D. Gulbe visu šo sāka, viņu vīrs mazliet apsmaidīja, ka sieva visu grib sakrāmēt kastītēs. Taču ģimenes jociņā tērpusies ideja attīstījusies līdz nopietnam rūpalam. Dana ar kasti māca vertikālo glabāšanas metodi, kam uzreiz jūtams efekts. Tā mantas netiek samestas, nebružājas, ir pārskatāmas, viegli uzturamas kārtībā. Un katrai lietai jābūt savai specifiskai vietai. Tādējādi kaste patiešām ir universāls priekšmets drēbju, biroja lietu, kosmētikas, medicīnas priekšmetu u.c. uzglabāšanai. Kastes katram jāizraugās pašam, bet D. Gulbe noteikti ieteiks, kuras ir labas un kuras ne tik labas. Neefektīva, piemēram, ir pārāk liela kaste, kurā tiek radīta ilūzija par kārtību. «Tāpat maisus neiesaku izmantot nekam. Man lielākais izaicinājums ir palīdzēt kārtot sentimentālās lietas, bērnistabas, bet vislabāk patīk sapucēt drēbju skapi. Tur būtu jābūt tikai stienim priekš pakaramajiem un atvilktnēm. Latvijas skapjos ir lielie, dziļie plaukti , kas no kārtošanas viedokļa ir ārkārtīgi nefunkcionāli – aizņem daudz vietas, bet drēbju var salikt maz. Lielas kaudzes izjuks, bet aizmugurējo krāvumu nemaz neredz. Arī kastes var likt uz plauktiem, panākot, ka nekad nav jākārto viss kopums, tikai katra atsevišķā kaste,» savu pieeju klāsta Dana.

Atvērta biznesa klientiem

Dana ar kasti jau uzkrājusi pietiekami daudz zināšanu, lai vārda tiešā nozīmē ieviestu kārtību arī lielos birojos. Tas gan vēl priekšā. Viņa ir atvērta biznesa klientiem, jo arī uzņēmumu, iestāžu telpās sakārtota vide ceļ produktivitāti un darbinieku apmierinātību.

Birojos jāsāk ar papīru kalniem. Tur gan būs ļoti daudz priekšmetu, ko nedrīkst izmest. «Tad vienalga glabājam skaisti un ar cieņu. Darba vietās uzsveru censties izvēlēties dabiskus materiālus – kartonu, koku, pītus grozus, jo plastmasas tāpat jau gana. Kārtošana ir ļoti cieši saistīta arī ar zaļo domāšanu. Proti, kā samazināt to priekšmetu daudzumu, ko patērējam. Nav uz galda jābūt pārdesmit pildspalvām, ja mīļākā no tām labi zināma un arī roka rakstīšanai tikai viena,» vēl vienu uzsvaru akcentē D. Gulbe.

Visvairāk kārto pavasaros

Dana ar kasti ir projekts kopš šī gada marta. Pavasaris dabiski aicina uz kārtošanu, tālab sākums visam veiksmīgs. «Neesmu gan vienīgā ar šādu nodarbošanos, bet par konkurenci to nesaukšu, jo mēs neradām vienādu produktu. Pārdodu savu personisko pieredzi, ko nevar nokopēt. Protams, aicinu būt godīgiem vienam pret otru un meklēt savu ceļu, nevis jau kāda iemītu taciņu,» teic D. Gulbe. Viņa uz savu projektu cenšas skatīties vēl pietiekami viegli. Tas joprojām ir kā eksperiments un izmēģinājums, kurā iesoļot pietiekami nopietni. Dana sarunu noslēdz: «Neteiktu, ka esmu pārslogota, bet darba ir gana. Turpmāk gribas ļauties plūdumam. Mans biznesa plāns ir smagi strādāt, iet uz priekšu, pie viena skatoties, kas no tā sanāk, kurp šis ceļš aizved.»