Kas gan būtu Francija bez izsmalcinātām smaržām? Un bez mākslinieciski veidotajām pudelītēm, kur tās iepilda?

Dizaina ikona

Tieši stikla flakoni, kolbas, pudeles un pudelītes, lai gan veidotas bez noteiktas funkcijas, kļuva par izcilā franču stikla mākslinieka Morisa Marino (Maurice Marinot) identitātes kodu. Savās formās sasaucoties ar piles aprisēm, šie trauki uzrunā ar līniju tīrību, siltām krāsu niansēm un daudzslāņainuma efektu. Taču pudeles ir tikai viens akcents mākslinieka daiļrades kopotajos rakstos. Pēc profesijas būdams gleznotājs, Marino vairāk kā 25 sava mākslinieciskā brieduma gadus veltīja pūstā stikla amatniecībai un dažādu jaunu tehniku aprobēšanai, apliecinot sevi modernā stikla revolucionāra statusā un ar savu pienesumu bagātinot starptautisko stikla mākslas mantojumu. Lai gan divarpus desmitgades talantīgais mākslinieks pavadīja savu draugu stikla fabrikā, intensīvi strādājot, viņš nekad neieņēma vadošus posteņus, bet allaž palika uzticīgs savam īpašajam brīvmākslinieka un amatnieka statusam. Viņš nemitīgi eksperimentēja: ar stikla pūšanu, glazūru uzklāšanu, kodināšanu ar skābi, slīpēšanu u.c. tehnikām. Marino atklāja un dāvāja jaunu estētiku biezajam pudeļu stiklam. Viņš pats zīmēja skices, pūta stiklu, meklēja inovatīvus, mākslinieciskus apstrādes veidus un nekad neiesaistījās masveida ražošanā. Rezultātā pasaule mantojusi vairāk kā 2500 unikālu stikla objektu, kas glabājas nozīmīgākajos mākslas muzejos un privātkolekcijās.

Stikla atklāšana

Moriss Marino (1882–1960) piedzima Obas (Aube) departamenta Truā (Troyes) pilsētā, 150 km attālumā no Parīzes Francijas centrālajā daļā. Lai gan, iegūstot pamatizglītību, ar izcilām sekmēm jaunais cilvēks neizcēlās, viņš pārliecināja vecākus par izvēli studēt prestižajā mākslas skolā Ecole des Beaux-Arts Parīzē. Tādējādi no 1901. līdz 1905. gadam Marino apguva glezniecību Parīzes meistardarbnīcās, ar dažiem darbiem piedaloties izstādēs Truā un Parīzē. 1911. gads, kad viņš apciemoja 1880. gadā dibināto, Truā tuvumā izvietoto, savu bērnības draugu nesen iegādāto Bar-sur-Seine stikla rūpnīcu, mainīja lielā mākslinieka likteni. Viņš iemīlējās stiklā. Stikls kļuva ne tikai par viņa lielo kaislību, bet izpētes un māksliniecisko poligonu, atnesot Marino pasaules slavu un krietni pavirzot modernā stikla dizaina attīstību.

Dekorēšana un kodināšana

Meistars pievērsās stiklam, ar krāsainām glazūrām apgleznojot caurspīdīgā stikla traukus. Šajā tehnikā viņš aizrautīgi strādāja no 1911. līdz 1922. gadam, balstoties uz tā brīža industrijas progresa virzītāju – Nansī (Nancy) skolas, jūgendstila un Murano stikla darbnīcu zināšanām un rokrakstiem. Mākslas zinātnieki šo meistara radošās biogrāfijas posmu iezīmē kā naivisma periodu – klasisko pudeļu, tašu un kausu apgleznojumi risināti ar romantisku ziedu, augļu, dabas ainiņu, pagātnes iedvesmotu figūru motīviem. Meistars pats izstrādāja krāsaino laku receptes, ar kurām dekorēja darbnīcā izgatavotos caurspīdīgā stikla traukus. Viss bija oriģināls un pirmatnējs: materiālu un roku darba neperfektums, uzgleznotie dekoratīvie motīvi, ar kuriem meistars prasmīgi prata piesegt stikla trauku nepilnības, no defektiem pārvēršot efektos. Pateicoties savai oriģinalitātei, šie trauki tika pamanīti, jo jau tai pašā 1911. gadā meistaram radās iespēja izstādīt tos Parīzē.

Meklējot jaunus stikla dizaina veidus, 1913. gadā Marino sāka eksperimentus, kodinot ar skābi. Sākotnēji, izmantojot otiņu, meistars kombinēja glazūru un zīmēšanu ar skābi, bet vēlāk, pievēršoties dziļākai ķīmiskā procesa analīzei, viņš bija pirmais, kurš pakāpeniski atrada recepti, kā padziļināt gravējumus biezstiklā. Rezultātā izgatavotie stikla objekti līdzinās ģeometriski perfektiem ledus skulptūru tēliem, kuros zīdains caurspīdīgā stikla gludums mijas ar izteiktu robustumu. Tādējādi tika iegūts efekts, ko var pielīdzināt koka grebšanas tehnikā veidotiem objektiem. Eksperimentos mākslinieks transformēja stikla kodināšanas ar skābi procesu industriālā līmenī, bet pielietoja to individuālu mākslas objektu izveidei. Neviennozīmīgu ievērību izpelnījās arī Marino izgatavotais stikls ar tajā ietvertajiem miniatūrajiem gaisa burbulīšiem, kas piešķīra apjomiem dinamisku vitalitāti. Sākotnēji kritiķi šādus traukus vērtēja kā slimu, ikdienas lietošanai galīgi aplamu tendenci, bet jau 1922. gada martā, pateicoties dažiem pozitīviem atzinumiem, publika šo inovāciju akceptēja kā unikālu stikla objektu kvalitātes parametru.

Māka formēt stiklu

20. gadu sākumā Marino apguva stikla pūšanas mākslu. Viņš neuzticēja savus lolojumus citiem stikla pūtējiem. Kā tūkstošiem citu amatnieku viņš pats stundām ilgi stāvēja pie krāsns, cenšoties iepūst dzīvības dvesmu karstajā stikla masā un iegūt iecerēto formu un dizainu. Viņš pats atzina: «Es neesmu nekas cits kā stikla amatnieks.»

Meistaram izveidojās neparasti ciešas, intīmas attiecības ar stiklu. Neraugoties uz to, ka viss darāmais bija roku darbs, viņš iemanījās līdz sīkākajai niansei kontrolēt stikla formēšanas procesu. Pētnieki teic, ka kopš 20. gadiem tur vairs nebija nejaušību – viņš zināja, kā likt stiklam dziedāt pēc sava prāta. Vai tas būtu stikla struktūrā sasaldēts gaisa burbuļu salūts vai starp bieziem stikla slāņiem iesprostota metāla oksīdu plēve, vai craquelé (no franču val. – blīvs smalku plaisiņu tīklojums uz lakotas vai krāsotas virsmas, piem., gleznām, veciem auto, glazētiem traukiem u.c) transformējusies krāsainu pulveru ekspolozija, apjoma palielināšana vai minimizēšana, viss notika pēc meistara vēlmes un ieceres. Viena no pēdējām meistara inovācijām bija stikla aukstā slīpēšana, izvilinot uz apjoma virsmas pulsējošus, dzirkstošus izcirtņus.

Ielūkojoties Marino biogrāfijā, redzams, ka, sākot no 1912. gada, bez viņa līdzdalības nenotika teju neviena Salon d’Autumno vai Salon des artistes décorateurs izstāde Parīzē. Kā īstens mākslinieks viņš ar apbrīnojamu regularitāti izrādīja savus darbus visās iespējamās Francijas un pasaules izstādēs, pārdeva dažādu valstu muzejiem, ievērojamiem privātiem kolekcionāriem, fondiem u.c., uzturot un vairojot mākslas objektu vērtību. Plašu starptautisku atzinību Marino piedzīvoja pēc Pirmā pasaules kara, ko veicināja virkne atzinīgu mākslas kritiķu rakstu Vācijas, Šveices, Holandes, Lielbritānijas, Itālijas, Spānijas presē. 1926. gadā, pateicoties Amerikas Muzeju alianses (AAM) gādībai, Marino izdevās izstādīt savus darbus Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Pitsburgā, Filadelfijā u.c., uz visiem laikiem iekarojot ASV mākslas telpu.

Mantojuma vērtība

1934. gads nāca ar ekonomisko krīzi Bar-sur-Seine stikla rūpnīcā. Fabrikai draudēja bankrots, un ilgstošā sadarbība ar Marino tika izbeigta. 1938. gadā brāļi fabriku pārdeva. Zaudējis savu radošo laboratoriju, Marino uz visiem laikiem pielika punktu stikla mākslinieka darbībai un atgriezās pie pirmatnējā – gleznotāja aicinājuma. Traģisku triecienu Marino stikla, glezniecības un dizaina mantojumam atnesa 1944. gads, kad sabiedroto spēku bumbvedēji kļūdas dēļ pilnībā nopostīja viņa darbnīcu-noliktavu Truā, kļūdaini noturot to par vācu munīcijas izgāztuvi.

1960. gadā meistars devās aizsaulē, bet pēc pāris gadiem viņa meita Florence Marino sava pirmā ziedojuma ietvaros dažus izcilā mākslinieka darbus novēlēja Lionas Beaux-Arts muzejam. Tālāk sekoja vēl 50 ziedojumu akti dažādiem Francijas un pasaules muzejiem. Šogad pavasarī Venēcijas salā San Džordžo Madžore (San Giorgio Maggiore) izvietotajā stikla izstāžu centrā Le Stanze del Vetro notika pirmā starptautiskā Marino darbu retrospekcija. Izstādē publiku uzrunāja 220 unikāli stikla mākslas objekti, 115 skices un zīmējumi no Parīzes Musee des Arts decoratifs (MAD), Briseles Musees royaux d’Art e d’Histoire u. c. kolekcjām.

Mākslinieka darbi rotā prestižas privātkolekcijas un daudzkārt pārdoti Sotheby’s izsolēs. Piemēram, 2018. gada decembrī Ņujorkā notikušajā izsolē 15,9 cm augsta caurspīdīga stikla pudele Flacon Méplat (1923) ar skābes kodināšanas tehnikā iegravētu sejas kontūru tika pārdota par 68 750 ASV dolāriem, bet 12,4 cm augsta zaļa stikla pudele ar starpslāņu kraklē ornamentu, ko meistars izgatavojis 1924. gadā, 2014. gadā izsolē Parīzē pārdota par 103 500 eiro.