Nauda nogalina iedvesmu

Konditorejas 21 October īpašniece Aleksandra Nozdračeva gatavo tikai to, kam konkrētajā dienā ir iedvesma, un paziņo par piedāvājumu sociālajā tīklā Instagram – kurš vēlas, tas brauc pakaļ, un pārsvarā salonā līdz vakaram nekas pāri nav palicis

Gardēžu bizness

Viņa uzskata, ka konditoreja ir kā juvelier- izstrādājumi, tāpēc arī pareizi pagatavoti eklēri ar īstu vaniļu vai franču cepumi makarūni (macaron) nebūt nav lēti. «Jā, mēs tos neēdam, bet prieks no konditorejas izstrādājumiem ir tāds pats kā par juvelierizstrādājumiem,» teic A. Nozdračeva. Lai gan modē ir kūkas ar dzīviem ziediem, pasūtītājs Aleksandru nepierunās uz šādu dekorējumu, jo viņa uzskata, ka konditoram ir liela atbildība pret klientu un ziedi, ja vien tie nav speciāli domāti ēšanai, nav droši. Lai gan viņa iepriekš ir strādājusi bankā, savā biznesā viņa īpaši neko nerēķina, bet dara to, kas pašai patīk. Vairāk par tendencēm konditorejā un to, cik ilgu laiku prasa meistarības iegūšana, A. Nozdračeva stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Man parasti stāsti par uzņēmuma nosaukumiem nešķiet īpaši interesanti, bet šoreiz man tiešām ir intriga – kāpēc 21 October?

Sākumā konditoreja bija mans hobijs, un 20. oktobrī pirms sešiem gadiem mana māsa teica, ka ir pienācis laiks gatavot pēc pasūtījuma. Man īsti negribējās, jo tā ir liela atbildība un tas taču ir «tikai hobijs». Kad strādā pēc individuāla pasūtījuma, tas vairs nav hobijs – jādara tas, ko vēlas klients. Izdomāju, ka vajadzētu divus pasūtījumus nedēļā, lai man būtu pietiekami daudz naudas, ko tērēt savam hobijam. Teicu savam vīram, lai viņš palīdz izdomāt nosaukumu un reģistrēt lapu Facebook. Bija jau vēls vakars, man bija vienalga par nosaukumu. Viņam bija asociācija par Maskavas šokolādes fabriku Krasnij Oktjabr. Kamēr runājām par to, pienāca 21. oktobris, un pie šī nosaukuma arī palikām.

Tātad māsa jūs pamudināja tam pievērsties ne kā hobijam?

Šī doma bija arī man, bet viņa pateica to skaļi.

Kā tas viss sākās? Kā sākāt nodarboties ar konditoreju?

Mums darbā bija kafijas aparāts, un katru rītu sākām ar kūciņām un kafiju. Pirmajā stāvā bija kafejnīca, kur pirkām siera kūkas un citus saldumus, bet pēc kāda laika tie apnika, jo sortiments bija viens un tas pats. Sāku domāt, kā pati kaut ko varētu uztaisīt. Tolaik man mājās nebija kārtīgas virtuves ar cepeškrāsni, tikai ledusskapis, tāpēc es sāku ar receptēm, kur nav vajadzīga cepšana. Taču patiesībā tas viss sākās ar to, ka sakrita ar laiku, kad es atmetu smēķēšanu un vajadzēja kaut ko darīt ar rokām. Kopš bērnības man ļoti garšo saldējums un šokolāde, nekad nevaru paiet tai garām. Tāpēc man radās mērķis kļūt par šokolādes meistari. Sāku meklēt informāciju, bet diemžēl Latvijā nav vietas, kur to mācīties. Es ieniru tajā visā un tagad esmu šeit.

Es te esmu radījusi savu pasauli, kur man patīk un ir ērti. Man ir savi klienti, kas pieņem manu filozofiju un ar prieku brauc pakaļ savām kūciņām. Es vienkārši sagatavoju un paziņoju Instagram, ka šodien ir nedaudz tā un tā – kas grib, lai brauc pakaļ.

Kulināriju esat apguvusi pašmācības ceļā?

Internetā tolaik bija maz informācijas. Lasīju grāmatas, šo to apguvu internetā. Atradu konditorus, kuri ir mācījušies Francijā, lasīju blogus, atradu, kur jāmācās. Pamazām man parādījās kontaktu loks, kopā braucām mācīties. Kad es sāku, naudas jau nebija. Tas bija tieši pēc krīzes, bija grūti. Tāpēc mēs ar kolēģi atvērām firmu un sākām aicināt slavenus šefpavārus uz Rīgu. Gandrīz divus gadus mēs rīkojām meistarklases Gardēžu noslēpumi un arī pašas mācījāmies, asistējām.

Tad jūs principā nevis braucāt mācīties, bet aicinājāt skolotājus pie sevis?

Jā, vispirms tā bija. Izdomājām – ja nav naudas, vajag kaut kā to visu saplānot un varbūt nopelnīt kaut ko. Nopelnīju pirmo naudu, lai noīrētu šo vietu un nopirktu pirmo galdu. Vēlāk pati varēju sākt braukt mācīties uz Franciju un Spāniju.

Vai vēl vadāt meistarklases?

Jā, bet vairāk privāti, nevis grupās. Man nav interesanti, kad ir daudz cilvēku. Tad es nevaru visiem iedot to, ko vēlos.

Ar cik cilvēkiem var strādāt meistarklasē?

Ar sešiem. Ja demonstrēju – ar desmit. Taču man labāk patīk individuāli strādāt. Esmu izdomājusi no septembra piedāvāt jaunas apmācības – ņemšu praksē divus cilvēkus un mēnesi mācīšu, kā viss notiek, lai redz, kā tas ir. Tas nebūs kā darbs, jo visu darīsim lēnām. Mācīsimies un strādāsim, pārdosim pagatavoto. Esmu izlēmusi strādāt tikai ar diviem cilvēkiem, lai varu to darīt kvalitatīvi, nodot zināšanas un parādīt cilvēkiem, kā notiek viss process, ko darīt, ja mainās situācija un ir jauns produkts. Piemēram, man bija lazdu riekstu milti no Francijas. Kad tie izbeidzās, nopirku citus, bet cepšanas laikā no tartaletēm tecēja ārā sviests. Izrādījās, ka riekstu milti ir pārāk trekni – treknāki, nekā iepriekšējie, ar kuriem biju pieradusi strādāt. Man vajadzēja pārrēķināt visu recepti, izņemt daļu sviesta. Tagad tā ir pilnīgi cita recepte ar citām proporcijām. Konditoram ir jāzina, kā vienu taukvielu kompensēt ar citu. Līdzīgi arī dažādiem augļiem un ogām ir atšķirīgs mitruma un salduma līmenis. Ja to visu zina, var pārrēķināt receptes. Gribu to iemācīt citiem, lai mums ir vairāk konditoru, kas var strādāt ar izpratni par to, ko dara, un gūt gandarījumu. Tas ir tiešām grūts darbs. Piemēram, Francijā konditorejā strādā gandrīz tikai vīrieši, bet pie mums ir otrādi.

Kāds ir jūsu vērtējums par konditorejām Rīgā?

Ja godīgi, es pavisam reti iznāku no savas laboratorijas. Tāpēc es nevaru atbildēt. Bija Belétage Lāčplēša ielā, bet nesen to slēdza, jo grūti atrast darbiniekus. Neviens negrib veltīt tik daudz laika un strādāt tā, kā vajag, – kā strādā cilvēki konditorejās Francijā. Negrib mācīties, negrib saprast.

Man patīk Arbooz, jo viņiem ir laba koncepcija un viņi sev nekrāpj. Kā izdomāja, tā jau sešus gadus dara. Jelgavā ir Tarte. Taču es ceru, ka būs vēl kāda tāda konditoreja, uz ko es vēlētos aiziet. Vēl man patīk kafejnīca Mierā – tur ir vienkārša, bet laba burkānkūka.

Problēma ir tā, ka Latvijā nav zinošu cilvēku, nav konditoru. Ir vairākas eklērnīcas, man ir jautājumi par to, kā šis krēms ir pagatavots. Kad es biju praksē Francijā, mēneša laikā šefpavārs man deva gatavot visu, izņemot konditorejas krēmu. Tas ir pats galvenais krēms konditorejā, ko gatavo tikai šefpavārs. Savukārt pie mums par to saka «pavāra, līdz sabiezē». Reti kurš zina, kā to vajag gatavot, lai olas būtu pasterizētas, lai tas netek, lai, lai, lai... Tāpēc tādus eklērus es neēdu. Divus gadus es neēdu eklērus, jo man ir glutēna nepanesamība, tāpēc nezinu, vai pa šo laiku ir uzradusies kāda laba eklērnīca.

Kas ir tas, ko esat gatava pagaršot citās konditorejās un ko pat nemēģināt?

Vispirms es vērtēju izskatu. Man nepatīk ļoti spilgtas, nedabīgas krāsas. Es pati nelietoju sintētiskās krāsvielas un aromatizētājus. Ja es redzu, ka produkts ir dabīgs, skaisti uztaisīts, es to pagaršošu. Es drīzāk pagaršošu parastus izstrādājumus, nevis sarežģītas, pieckārtīgas kūkas. Es vienmēr konditorejā izvēlos kaut ko klasisku, vienkāršu. Ja tas būs izcils, ir vērts pagaršot arī visu pārējo, jo visgrūtāk ir uztaisīt pareizi it kā parastas lietas. Piemēram, to pašu konditorejas krēmu un eklēru. Kad konditors taisa kaut ko sarežģītu un cilvēkam tas negaršo, var pateikt – tu vienkārši nesaproti. Taču klasiskās lietas mēs visi varam saprast – garšo vai negaršo, tekstūra ir gluda vai graudaina utt.

Kas ir jūsu firmas ēdiens?

Makarūni, konfektes, marmelāde. Domāju, ka mums visi izstrādājumi ir šedevri.

Cik gadu darba tas prasa?

Atkarīgs no tā, cik daudz laika cilvēks tam ir gatavs veltīt. Es pirmos divus gadus katru dienu līdz vēlai naktij kaut ko cepu, vēlreiz un vēlreiz pārtaisīju. Bija viens gads, kad es katru dienu cepu tikai makarūnus.

Un kas to visu apēda?

Radinieki, kolēģi. Daļa nonāca miskastē. Patiesībā mani vairāk interesē pats process, nevis rezultāts. Ja es taisu kūku, tad man jau ir neinteresanti dekorēt, kad tā ir gatava. Tas mani vispār neinteresē. Man interesē tikai kvalitāte – vai es pareizi visu izdarīju un vai sanāca tāda garša, ko es savā galvā biju izdomājusi. Protams, es dekorēju, bet tas man nav galvenais. Man svarīgākais ir saprast procesu, lai es to varētu atkārtot citos apstākļos. Piemēram, kad braucu ar meistarklasēm, katru reizi ir cita cepeškrāsns, citi produkti, temperatūra un mitrums virtuvē. Tas viss ietekmē rezultātu. Meistarklasē visi uz mani skatās un grib redzēt brīnumu, tāpēc man viss jāsaskaita un jāaprēķina, lai viss izdotos tieši tā, kā vajag. Man nav laika izmēģināt produktus un tehniku – kādi tie ir, tādi ir.

Produkti atšķiras, tāpēc ir situācijas, kad cilvēki paņem recepti no interneta un vienam sanāk, bet citam ne – pat tad, ja visu dara pēc receptes. Piemēram, želatīnam ir dažādas želēšanas pakāpes, par ko nezina neviens, kurš cep reizi pa reizei kūku mājās. Viens paņem vienu želatīnu, otrs – citu, un tad vienam kūka neturas kopā, bet citam ir stingra kā akmens, lai gan abi sekoja vienai un tai pašai receptei. Viņi nezināja mazu, bet svarīgu niansi. Un šādu nianšu katrā receptē ir daudz.

Joprojām caurām naktīm cepat makarūnus?

Nē, tagad es strādāju tikai tad, kad man ir iedvesma un gribas, jo ļoti daudz laika ir pavadīts braucienos un ģimene bija bez manis. Esmu no tā nogurusi. Ir tādas dienas, kad atnāku divos un domāju, ka neko negribu gatavot, bet tad kaut ko izdomāju un beigās aizeju mājās trijos naktī.

Cik jāmaksā makarūnam vai eklēram?

Labam? Makarūnam jāmaksā vismaz divus eiro, bet eklēram – līdz pieciem eiro. Pareizi uztaisīts eklērs ar īstu vaniļu ir ļoti dārgs, jo tagad vaniļa ir zelta cenā, taču tas ir tā vērts. Ja eklērs vēl ir dekorēts, tad tas ir kā īsts juvelierdarbs. Un cik maksā juvelierizstrādājumi? Jā, mēs tos neēdam, bet prieks no konditorejas izstrādājumiem ir tāds pats.

Kas šobrīd ir aktuāli konditorejas pasaulē?

Pēdējo divu gadu bums ir ar rokām izgatavotas šokolādes konfektes un eklēri. Man gan šķiet, ka populārs var būt viss un tas saistīts ar to, ka kāds slavens konditors paņem vecu recepti un uztaisa to jaunā formā vai ar interesantām tekstūrām, un tad arī visiem citiem to vajag, jo tie vēlas būt moderni. Man šķiet, ka vajag gatavot to, kas pašam patīk. Tas arī būs modē. Viena lieta nevar patikt visiem.

Spriežot pēc Rīgā redzamā, vienā brīdī visi cepa un ēda glazūrkēksiņus, tad sekoja makarūni un eklēri. Grūti pateikt, kas tagad ir jaunā modes lieta.

Tagad varbūt modē nāk labas tartaletes. Kad biju maza, man tās negaršoja, jo smilšu mīklā bija izmantots tik daudz miltu, ka varēja sabojāt zobus. Kad pirmo reizi braucu mācīties uz Franciju un pagaršoju tartaleti ar ogām, sapratu, ka tas ir kaut kas pavisam cits – smilšu mīkla ir maiga, ogas – saldas, nevis no plastmasas kā pie mums nesezonā. Protams, pie mums nevar pagatavot visu tieši tāpat, jo ir citi produkti, bet var kaut ko citu.

Kādam jābūt labam konditorejas izstrādājumam?

Vispirms – no vislabākajām izejvielām. Piemēram, man bija atklājums par lazdu riekstiem. Es biju dzirdējusi, ka labākie lazdu rieksti ir no Pjemontas Itālijā. Nu, labi – labākie, labākie, daudz ko var saukt par labāko. Taču, kad es tos atradu un pagaršoju, tā bija mīlestība no pirmā kumosa. Neviens no tiem nav rūgts, visi ir perfekti. Tāpat ar visu pārējo, piemēram, pistāciju pastu. Lielākoties cilvēki ir ēduši desertus no pistāciju pastas, kur ir tikai 30% pistāciju. Pārējā ir mandeļu pasta, cukurs, krāsviela un aromatizētājs. Daudzi nezina, kā īsti garšo un smaržo pistāciju pasta. Daži teic, ka viņiem negaršo pistāciju deserti, bet tas, visticamāk, ir tāpēc, ka nav nogaršojuši īsto. Protams, es saprotu, kāpēc citi konditori lieto to, kurā ir tik maz pistāciju, – jo tas ir izdevīgāk. Īstā ir ļoti dārga. Protams, ne visi deserti garšo visiem. Taču ir arī tādi cilvēki, kuri nav gatavi saprast un iepazīt labas lietas. Viņi pat neļauj sev pagaršot, kad es piedāvāju viņus pacienāt. Viņi atsakās, jo domā, ka pēc tam nez ko no viņiem gribēsim. Taču mums tepat tuvākā apkārtnē ir klientes, kuras no pensijas atlicina naudu vienai konfektei vai zefīriņam.

Labā desertā vispirms ir labas izejvielas un, protams, jāsaprot tehnoloģija. Būt konditoram nav viegli. Jāsaprot fizika un ķīmija.

Nepietiek visu sajaukt kopā un izcept.

Ir arī tādas receptes, bet jāsaprot, kāpēc vajag sajaukt tieši tā. Konditorejā precizitāte ir līdz galam, izejvielas nevar mērīt krūzēs vai karotēs utt. Un nepietiek ar YouTube, lai iemācītos konditoreju.

Cik reižu jācep makarūni, lai izdotos?

Oi... Ja cep makarūnus un tajā laikā domā par to, kas notiek, kāda atmosfēra ir virtuvē, tad varbūt pietiek ar desmit reizēm. Ja nedomā un vienkārši katru reizi kaut ko maina un izmanto jaunas krāsvielas, var cept arī divus gadus no vietas un nesanāks.

Braucu ar tramvaju un gandrīz pabraucu garām pieturai, jo iegāju jūsu Instagram un tur arī paliku. Pie tēmtura sasharon nodomāju, ka tas ir kāds deserts, par ko vēl neesmu dzirdējusi. Taču izrādās, ka tas ir jūsu makarūnu cepumu nosaukums.

Visi paziņas teica, ka šie makarūni ir īpaši, un vienudien mans vīrs uzrakstīja #sasharon. Tā arī palika. Vēlāk es atradu, ka Austrālijā ir konditors Adriano Zumbo un viņš savus makarūnus nosaucis par zumbaron. Es to pamanīju tikai tad, kad jau biju sākusi lietot sasharon. Taču viņš ir Austrālijā, es – šeit.

Jūsu meistarstiķis ir klasiskie franču deserti?

Ne gluži – klasiskie franču deserti pārsvarā ir no smilšu un kārtainās mīklas. Man ir glutēna nepanesamība, un tāpēc es netaisu desertus no kviešu miltiem. Vairāk strādāju ar šokolādi un pārveidoju visas receptes, lai varētu pati visu ēst. Jo es pirmām kārtām šo visu daru sev un tikai pēc tam visiem pārējiem, kuriem tas patīk, kuri grib nogaršot to, ko esmu pagatavojusi. Tāpēc mums šeit nav nekādas reklāmas un visi, kuri nāk, kaut kur ir atraduši informāciju par mani un tiem patīk mana filozofija. Mēs dienas laikā maz ko taisām, mums nav stabila sortimenta. Vienmēr ir zefīrs un marmelāde, makarūni, bet viss pārējais – atkarībā no iedvesmas. Šai vietai kā laboratorijai ir trīs gadi, bet veikaliņš ir tikai no pagājušā gada septembra. Līdz tam strādāju par skolotāju, braukāju uz Krieviju, Azerbaidžānu, Ukrainu, Londonu.

Kas jums pašai vislabāk garšo?

Šokolāde un saldējums, bet saldējumu taisīšu kaut kad nākotnē – varbūt pēc desmit gadiem sākšu ar to nodarboties.

Kā mainās cilvēku izpratne par konditoreju un to, kas ir garšīgs un labs?

Latvijā tas notiek lēni. Man sāp sirds par to, ka tad, kad rīkojām meistarklases, šeit nevienam to nevajadzēja. Pie mums nāca mācīties tikai tikpat fanātiski cilvēki kā mēs pašas. Tās nebija juridiskas personas. Igaunijā un Lietuvā viss ir otrādi – konditoreju saimnieki domā par to, lai attīstītos, un maksā par savu konditoru izglītību. Man žēl, ka mums pagaidām tā nav. It kā šķiet, ka cilvēkiem to nevajag. Pietiek ar klasisko kūku vai tartaleti ar vārīto krēmu. Un viss. Pamazām situācija mainās, bet tas notiek ļoti lēni.

Kāpēc process ir lēns?

Es nezinu. Varbūt mums gluži vienkārši nav tik daudz cilvēku un viņi domā tikai par to, kā izdzīvot. Tas ir skumīgi, bet reizēm šķiet, ka visiem, kuri spēj novērtēt, piemēram, makarūnus, ir iespēja braukt uz Parīzi.

Jūs esat strādājusi bankā. Kā biznesā palīdzēja tas, ka mākat rēķināt?

Es nekad neesmu rēķinājusi. Tas bija hobijs, un viss, kas man bija, tika ieguldīts manā vaļaspriekā. Varbūt man palīdzēja tas, ka es strādāju kā analītiķe un spēju uztvert jaunu informāciju un apstrādāt to, apzināti par to nedomājot. Tas notiek zemapziņā, automātiski. Jā, es māku rēķināt un, protams, rēķinu, vai es būšu mīnusos vai nē, un vai esmu tam gatava. Es zinu, ka, ja man vajag vairāk naudas, es uztaisīšu vairāk meistarklašu. Kaut kā tā. Nauda man šajā lietā nekad nav bijusi pati galvenā. Nauda nogalina iedvesmu. Līdzīgi kā bez domāšanas izpildīt pasūtījumus. Man gribas klausīties sevī.

Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai hobijs pārvērstos biznesā?

Tas atkarīgs no biznesa plāna. Var cept tikai eklērus, kēksiņus, makarūnus vai taisīt šokolādes konfektes. Tas arī atkarīgs no tā, cik daudz ir naudas, cik daudz grib ražot, vai grib gatavot ar rokām vai ar tehniku.

Ja viss notiek lēnām kā man, es vēl līdz šim brīdim nedomāju, ka tas ir bizness. Jā, es pelnu naudu ar to, bet pagaidām tikai tik, lai man pietiek dzīvošanai un kādam jaunam gadžetam. Tas nav tik globāli. Lai no šāda biznesa sāktu pelnīt un saglabātu kvalitāti, vajag ieguldīt ļoti daudz naudas un nopirkt visu nepieciešamo aparatūru, turpināt attīstīties.

Kā vēl trūkst jūsu virtuvē?

Oi, vēl daudz kā. Vajag nopirkt digitālo refraktometru, kas mēra cukura blīvumu marmelādei. Šobrīd es vāru «uz aci» un zinu, kādai tai jābūt, kādā biezumā jāapstājas, taču tam vajadzētu atsevišķu aparātu, kas ir visai padārgs gadžets.

Gribu vairāk aprīkojuma, lai strādātu ar šokolādi, piemēram, profesionālo dražeju taisītāju. Tas ir tāds kā cementa maisītājs – tur liek riekstiņus un kārtu pa kārtai pievieno šokolādi. Ir vēl daudz tādu lietu, ko gribētos.

Kad sākāt, bijāt aprēķinājusi, ka pietiek ar diviem pasūtījumiem nedēļā. Kādi pasūtījumi jums ir interesanti? Kam piekrītat un kam atsakāt?

To ir grūti paskaidrot. Man ir interesanti, ja cilvēks teic, ka grib kūku no manis tad, kad man būs ērti. Protams, es pajautāšu, vai cilvēkam labāk patiktu zemenes vai avenes, musa vai biskvīta kūka. Taču man ir svarīgi, lai man uzticas. Man nebūs interesanti taisīt krāsainas kūkas ar cukura mastiku, ko es nemāku. Konditori līdzīgi kā ārsti nedara visu – ginekologs nelabo zobus un otrādi. Es varu uztaisīt tikai to, ko es varu.

Pavisam noteikti – es nedekorēšu kūku ar dzīviem ziediem pat tad, ja klients to vēlēsies. Rezultāts ir mana atbildība, tāpēc es paskaidrošu, kāpēc dzīvus ziedus nevajag izmantot. Ja klients 100% tos grib, es atteikšos no pasūtījuma.

Es vienmēr esmu domājusi, kā tās smukās kūkas, kas čupām vien nodekorētas ar ziediem, vispār iespējams sagriezt un apēst. Vai arī tās domātas tikai sociālajiem tīkliem?

Jā, es domāju, ka tas domāts Instagram. Pēc tam visus ziedus izņem, kūku sagriež un ēd tādu caurumainu. Nezinu. Man šķiet, ka tas nav pareizi – ziedi var būt indīgi. Uz tortes jābūt tikai tam, ko var apēst. Protams, ir lieli svētki, kur jāizmanto cukura ziedi. Bet dzimšanas dienas kūkā nevajag dzīvus ziedus, pavisam noteikti – ne mazu bērnu kūkās. Ja nemaldos, nesen Vācijā bērni saindējās no dzīvajiem ziediem, kas bija izmantoti kūkā. Ja PVD kaut ko neatļauj izmantot, tad to nedrīkst izmantot un viss. PVD par katru kārbiņu prasa, vai to drīkst izmantot pārtikas produktu uzglabāšanai. Jā, ir tādi ziedi, kas ir ēdami, bet reti kurš aizdomājas, ka ne visi ziedi ir piemēroti kūku dekorēšanai.

Ir viegli uzlikt uz kūkas puķes attaisnojoties, ka klients tā grib. Reizēm pasūtītāji arī grib spilgti zilas vai zaļas tortes, bet krāsvielas var lietot tikai tik, cik ražotājs ir atļāvis uz vienu kilogramu krēma vai mīklas. Klienti uzticas konditoram tāpat kā zobārstam, tāpēc mums ir liela atbildība.

Biežāk uzņēmēji sūdzas par PVD vai VID, nekā uzsver savu atbildību darbā ar klientiem. Kā jūs argumentētu – kāpēc ir svarīgi apzināties savu atbildību?

Man šķiet, ka par to pat nav jēgas runāt, jo tas ir pamatu pamats. Katram cilvēkam, kurš kaut ko dara pēc pasūtījuma, ir jādomā un jāsaprot sava atbildība, un ir jāsaprot, ko dara. Kad es saņēmu pirmo atļauju PVD kā mājražotāja, vispirms bija pārrunas, kurās viņi vēlējās noskaidrot, vai es saprotu, ko daru. Man gribētos, lai visi apzinās savu atbildību un to, ko dara. To es uzsveru arī visiem saviem studentiem – vispirms ir jāpārdomā, ko dari un kam to dari. Reizēm ienāk kāds cilvēks un stāsta, ka viņam ir alerģija, bet vēlas nopirkt kādu desertu, kurā ir šis alergēns, sakot – alerģija jau nav nemaz tik stipra. Nē, es nevaru atļauties pārdot kaut ko šādam cilvēkam.