Ir jāsadala riski starp druku un digitālo saturu, kā arī izdzīvošanai nepieciešami komercprojekti, norāda vienas no lielākajām Latvijas mediju izdevniecībām – Rīgas Viļņi – īpašniece Aija Šmidre

Persona

SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi Aijas Šmidres vadībā no viena izdevuma izaugusi līdz kompānijai ar četrdesmit nosaukumiem drukāto mediju industrijā un digitālajā pasaulē. Tieši abu ciešā sazobe neļauj novīst nedz viena, nedz otra panākumu pļavai. Tās zaļo gluži tāpat kā uzņēmējas smalki iekoptais piemājas dārzs – viņas iedvesmas avots. Visās jomās gan ir arī sava cietā garoziņa un kļūdas, kam jātiek pāri. A. Šmidre ir kā kaķis, kas krīt uz kājām. Neatkarīgs raksturs, optimisms, neatlaidība un mērķtiecība ir viņas nosauktie trumpji veiksmīgai uzņēmējdarbībai. No Dienas Biznesa puses gribas pievienot vēl arī pacietību. «Es zinu, ka gan jau. Protams!» To saimniece saka par savu vistēriju, kas vēl ne reizi nav ziedējusi. Viņa pacietīgi gaida un nav atmetusi domu par to jau piekto gadu. Arī savu biznesu viņa dēvē par lēnu, garu, riskantiem soļiem bagātu ceļu.

SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi dibināta pirms 22 gadiem, un visu šo laiku esat pie tās vadības pults, turklāt kļuvusi par vienīgo patiesā labuma guvēju uzņēmumā, kas izdod virkni žurnālu, laikrakstu un uztur interneta ziņu portālus. Nevairīšos teikt, esat Latvijas mediju biznesa haizivs. Vai tā arī jūtaties?

(Iesmejas.) Zini, haizivs vienā mirklī uzbrūk un apēd, bet es tā ne pret vienu neesmu rīkojusies. Tā vietā gāju pati savu attīstības ceļu. Lēnām augu. Darboties medijos man ļoti patīk. Tā ir mana vide. Jā, kā zivs ūdenī es tur jūtos, bet haizivs – tiešām ne. Kā sacīju, lēnām esmu gājusi garu, riskantiem soļiem pilnu ceļu, veidojot dažādus produktus un īsti nezinot, tie aizies vai ne. Drīzāk to dēvētu par tādu ilgo ceļu kāpās.

Mediju tirgus ir uz nemitīga attīstības un pārmaiņu viļņa. Tas nav viegls darbs arī cilvēkam, kuram šī vide ir kā radīta.

Tas noteikti nav viegls darbs un nav domāts cilvēkiem, kuriem patīk rutīna. Tirgus mainās katru gadu, un tas manam raksturam un temperamentam ir pilnībā atbilstoši. Savukārt rutīna nogalina. Ja ilgāku periodu nekas nenotiek, norises, visdrīzāk, radīšu pati. Paldies Dievam, tas tā nav jādara.

Vai pēc šiem garajiem darba gadiem nav radusies vēlēšanās kaut ko mainīt savā profesionālajā darbībā, vai tomēr negribas savu izauklēto rūpalu izlaist no rokām?

Katru gadu šī doma ienāk prātā, un tā nav nedz pirmā, nedz pēdējā reize. No otras puses, ir arī atbildība par paveikto. Tajā brīdī, kad jutīšu, ka ir kāds, kurš var to pārņemt vai darīt vēl labāk, labprāt nodošu vadību šim kādam citam cilvēkam. Pagaidām es tādu neredzu, nē.

Un, kad tāds parādīsies, ko tad darīsiet jūs?

Pilna galva ar idejām! Uz vietas tiešām nesēdētu. Tomēr tamdēļ jau esmu vēl joprojām šeit, ka tas nemitīgi aizrauj. Zinu, ko ar to visu iesākt kā šodien, tā rīt. Saredzu iespējas, ko vēl varētu, vajadzētu un gribētos izdarīt. Tā tie gadi arī paiet.

Izdevniecībā sākāt ar vienu žurnālu – televīzijas programmu Rīgas Viļņi latviešu valodā.

Jā, tolaik tā vēl bija avīze.

Cik liela patlaban ir Rīgas Viļņu impērija?

Tur nu ir jāsāk skaitīt, jo līdztekus bāzes izdevumiem ir ļoti daudz papildu produktu, un to nosaukumu kopskaits ir ap 40, bet pamatā ir 16 žurnāli, četras avīzes, divi ziņu portāli. Te vēl jāpieskaita recepšu portāls Bonappetit.lv, kā arī katru mēnesi ir vismaz četri papildu izdevumi. Produktu nudien ir daudz. Runājot par tiem, jāpiemin arī preču katalogi dažādiem veikaliem, piemēram, Spice, Stockmann, Douglas u.c. Neslēpšu, šīs blakus lietas nepieciešamas, lai izdzīvotu.Kopaina ir tāda, ka uz vietas strādājam latviešu un krievu valodā gan interneta portālos, gan taustāmos izdevumos ar dažādiem iznākšanas laikiem un visplašāko auditoriju. Pamazām sākam iedarbināt arī savu televīzijas studiju un fokusēties uz video satura veidošanu, kam pilnīgi noteikti, manuprāt, ir nākotne. Plus audzējam muskuļus sociālajos tīklos. Un ir vēl dažādi instrumenti, ko ap sevi bariņā esam sapulcējuši. Taču tos šobrīd vārdos neizteikšu, lai vēl pagaidām pārējiem būtu mierīgāk. (Sirsnīgi smaida.) Ir jāsadala riski starp druku un digitālo saturu, jo vienā brīdī ienākumu ziņā tām šķērēm ir jāšķērsojas. Tāpēc atkārtošos – komercprojekti nepieciešami izdzīvošanai.

Pie viena mans uzskats un stratēģija, pie kā pieturos, – labāk, lai izdevniecībā darbojas mazāk cilvēku, bet viņi var prāvāk nopelnīt, strādājot pilnu darba dienu un kā universālie kareivji aizpildot saturu dažādiem izdevumiem.

Vai saredzat vēl kādas brīvās nišas, vai tomēr vietējais mediju portfelis jau ir pilns?

Mediju portfelis nekad nevar būt pilns, jo katram produktam ir savs dzīves cikls un laiks. Piemēram, sākām ar Ko Ārsti Tev Nestāsta, bet tagad redzam, ka tirgū ir neskaitāmi veselības žurnāli, kas cīnās par savu lasītāju. Bieži vien esam bijuši celmlauži, kam uzrodas sekotāji. Kad daudzi saredzēja laikrakstus aizejam pa skuju taku, izdevām Kas Jauns Avīzi ar tirāžu, kas tolaik bija tikai nedaudz mazāka par Nr.1 Latvijas avīžu tirgū. Tāpēc esmu pārliecināta, ka nebūt nav tā, ka laikraksti mirst, vien tirgū trūkst profesionāļu un jaunu spēku. Šodienas žurnālisti raksta īsos teikumos un vairāk ir piemēroti interneta videi. Mēģinām viņus audzināt strādāt arī citādi.

Vai kopumā šis bizness ir pietiekami rentabls? Vai tomēr ir jārēķinās ar zaudējumiem, kaut vai attiecībā uz atsevišķiem produktiem?

Tādā veidā, kā mēs to kuģi stūrējam, bizness ir rentabls, bet tas no vadības puses allaž prasa modras acis, lai ieraudzītu iespējas, ko un kā darīt. Protams, ir atsevišķi produkti, kas nav rentabli, bet tie tiek atstāti, jo dod kādu zināmu vajadzīgo pienesumu citiem. Atgriežamies pie jautājuma par risku sadali. Saimniecība ar vienu žurnālu vai avīzi nevarētu izdzīvot. Bioloģijas terminoloģijā izsakoties, produktiem ir jāizveido savstarpēja simbioze.

Pati ar savu domu lidojumu un sirdi jau vairākus gadus vairāk esmu digitālo risinājumu pusē un, kā saku, drukai pieslēdzos lēkmjveidīgi. Tas pārsvarā notiek reizēs, kad laivas nopeld no kursa un jāmēģina tās sagriezt atpakaļ pareizajā virzienā. Jaunajos medijos saredzu milzum daudz interaktīvu iespēju, un tas aizrauj. Video sižeti, e-šovi…

Tomēr, ja kāds produkts nesniedz cerēto, tad taču ar to lieki neauklējaties.

Jau iepriekš minētajam Ko Ārsti Tev Nestāsta tirgus pārsātinājuma dēļ aizvērām krievu versiju. Tai bijām veidojuši atsevišķus maketus arī igauņu un lietuviešu tirgum, kur arī, starp citu, visu laiku darbojamies. Daļu tepat pārdevām, vēl kaut ko – Vācijā, Spānijā. Tomēr, saliekot visus plusus un mīnusus, šis biznesa variants vairs nešķita pievilcīgs. Krievijā joprojām iznāk žurnāls, ko pārdodam šeit samaketētu. Rīkojamies, kā izdevīgāk. Tas ir piemērs priekšstatam, cik dažādi ir iespējamie biznesa varianti.

Un vēl uzskatāt, ka konkurence ir svarīga attīstībai, bet vai tā nav pārāk sīva mazajā Latvijā, kur cilvēku jau vairāk nepaliek?

Jautājums ir, par kādu konkurenci runājam. Ja par pašvaldību vai supermārketu avīzēm, kas tēlo medijus, tad te jau sasniegta kritiskā masa, kas traucē reāliem medijiem attīstīties. Tāpat katrā avīžu tīklā ir kāds savs, piemēram, veselības žurnāls, kas grib mācīt, kā labāk dzīvot un kuras «ripas» vairāk jārij. Un cilvēki bieži vien vienkārši neatšķir īstu informācijas avotu no tēlotā masu medija. Tam ir jāpievērš uzmanība.

Kas jums pašai ir saistošākā literatūra, kas šajā ziņā iedvesmo?

Lai iedvesmotos, lielākoties lasu angļu valodā. Savukārt, kad pārbraucu mājās, katru vakaru pārskatu vairākus vietējos žurnālus. To vairāk pieskaitu pie darba, nevis atpūtas, bet arī kopumā nevairos sevi dēvēt par pilnīgu žurnālu ēdēju - absolūta atkarība no tiem. Izpētīšu teju visus. Vismaz izšķirstīšu, lai būtu lietas kursā, kas notiek tirgū. Tas ir tā dēvētais profesionālais kretīnisms.

Ja izbraucu atpūsties kaut kur ārpus Latvijas, priekšroku došu The Financial Times vai britu Grazia, Vogue.

Esat teikusi, ka garlaicīgi nav ne brīdi. Kas ir bijuši spilgtākie piedzīvojumi un pārdzīvojumi?

Gandrīz vai nepieklājīgs jautājums, jo tā mēs varētu aizrunāties līdz rītam (Sirsnīgi smejas.). Tik daudz visa kā bijis! (Aizdomājas.) Kā spilgtāko momentu atceros, kad 2008. gadā nakts vidū zvanīju politiķiem slavenās Saeimas sēdes un preses industrijas apdraudējuma sakarā ar pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu. Tas bija totāls šoks, jo tāds lēmums varēja mūs pilnībā iznīcināt. Starptautiskajā tirgū jau daudzi cēla trauksmi par reklāmas tirgus kritumu 15% apmērā. Mums šis rādītājs bija pat 60-70%. Ja šādā situācijā vēl paaugstinātu nodokli, nebūtu lielu cerību izdzīvot. Tad gan visi izdevēji sadevās rokās un darīja visu iespējamo, lai nekas tāds nenotiktu. Tas bija absolūtais lūzuma brīdis, nenormāla situācija.

Ko atceraties ar patosu?

Tādām lietām gan parasti nepieķeros, jo domās esmu jau aizceļojusi tālāk. Izdzīvoju un dodos uz priekšu. Visi sasniegumi ir ļoti relatīvs lielums. Ja salīdzina ar Francijas vai ASV tirgu, tad saprot, ka te patiesībā esi sīks un maziņš un tie sasniegumi pasaules mērogā nav nekas dižs. Drīzāk ir škrobe, ka nevar iekļūt tajos plašajos ūdeņos.

Kā vērtējat Latvijas lasītāju auditoriju? Ko tā patlaban pamatā pieprasa?

Latvijas lasītāji ir fantastiski! Labākie pasaulē! Man ļoti patīk, ka ir atgriezusies grāmatu lasīšanas mīlestība. Tās ar katru gadu lasa aizvien vairāk. Tāpat arī žurnālus. Un te rodas jautājums par drukāto mediju pieejamību un nevis par to, ka kāds negribētu lasīt. Ieejot ierastajos lielveikalos, degvielas uzpildes staciju pārdotuvēs, jāsecina, ka preses stendu agrāk bija vairāk, turklāt ne tik atbīdīti nomaļus. Domāju, presei vajadzētu būt pamanāmākai, lielākos stendos. Sabiedrība vēlas lasīt, un tā ir gudra, prot starp pelavām atrast savus briljantus. No šodienas skatu punkta, samazinot drukāto mediju izplatību, nogriežam jaunatnei iespēju dabīgā veidā iepazīt drukāto presi. Līdz ar to Latvijā neaudzinām jauno paaudzi, kas lasīs žurnālus, un tas mani vairāk satrauc. Ja liela daļa informācijas viegli atrodama internetā un visi savos telefonos lasa gan grāmatas, gan rakstus, tad saņemsim paaudzi, kura žurnālus un avīzes vairs nemācēs lasīt. Tomēr tā ir dabīgā attīstība, un droši vien arī tādā situācijā izdomāsim, kā tikt pāri un ko darīt tālāk. Nav taču sliktu ziņu, tikai visam jāatrod risinājumi.

Ja tomēr mūsdienu digitālajā laikmetā drukāto mediju industrija vēl gluži netup uz sava norieta sliekšņa, vai ir kādas īpašas priekšrocības, kas to noturēs, arī raugoties nākotnē?

Drukātā industrija nekur pasaulē nav uz norieta sliekšņa. Pat raugoties laikrakstu segmentā tuvākajās Eiropas valstīs – Polijā, Vācijā, Francijā – , visur tie ir spēcīgi izdevumi. Manuprāt, ir normāli, ka tirāžas samazinās, bet digitālais saturs ar drukāto mediju tirāžām kopā saņem vēl lielāku lasītāju auditoriju nekā iepriekš. Vai papīra formāts paliks? Kāpēc gan ne? Iespējams, tas būs ekskluzīvāks un, protams, tandēmā ar digitālo formātu. Drukātā prese auditoriju notur arī ar savām tradīcijām, nopelnīto uzticību. Principā katru mediju veido autori. Viņu godīgums, profesionalitāte un attieksme pret savu darbu. Tie ir radošie cilvēki.

Vai arī jūs jūtat uzticību no saviem lasītājiem?

Bez šaubām! Un to jūtam katrā abonēšanas kampaņā.

Vai ir vieta jauniem tirgus dalībniekiem?

Runājot par jaunpienācējiem mediju biznesā, tas viss ir naudas jautājums. Ir jāskaita, ko vieglāk izdarīt –pārņemt/nopirkt kādu esošo vai pašam izveidot. Šī cenu starpība arī ir deal (darījuma – angļu val.) moments, bet tas kā ekonomikas pamatprincips darbojas jebkurā nozarē. Sava vieta ir jāsaredz. Arī globālā amplitūdā pirmie blogeri uzradās laikā, kad žurnāli un avīzes bija apjukušas, nākotnes kontekstā valdīja nesaprašana drukāto mediju industrijā. Un jāpiebilst, ka daļa no viņiem šodien strādā taustāmos preses izdevumos. Neizslēdzu, ka blogi, to autori ir starta lauks, kur arī mums smelties jaunus spēkus.

Katram laikam ir savas individuālās īpatnības, tas vienmēr ir interesanti.

Kas ir bijis jūsu skrejceļš pirms lidojuma profesionālās karjeras sasniegumu augstumos?

Sāku kā žurnāliste jau agrā vecumā. Rakstīts tika daudz un dažādiem medijiem. Tad ar laiku sapratu, ka negribu būt tikai notikumu atspoguļotāja. Vēlos tos arī ietekmēt. Tā pārcēlos uz sabiedriskajām attiecībām un mārketingu. Tas bija solis uz priekšu vēlamajā virzienā, jo varēju jau radīt notikumus, nevis tikai atreferēt tos. Tālāk jau dzīve aizveda tik tālu, ka arī viss bizness jāveido pašai. Visvairāk patika, ka procesu varu ietekmēt jau no paša sākuma. Man piemīt neatkarīgs raksturs. Laikus sapratu, ka nevarētu strādāt nedz valsts iestādē, nedz kāda pakļautībā. Pieņēmu, kāds ir mans ceļš, un lēnām sāku to būvēt. Tā teikt, no sevis jau neaizbēgsi. (Smejas.)

Tātad esat gan studējusi žurnālistiku, gan savu profesionālo karjeru sākāt šajā sfērā. Kā vērtējat, vai mūsu izglītības sistēma pietiekami labi sagatavo jaunos šīs jomas pārstāvjus?

Gribu teikt, ka tomēr ne. Vienkārši aicinu sagatavot labāk.

Nosauciet trīs svarīgākās lietas, kas, jūsuprāt, būtu nepieciešamas veiksmīgam uzņēmējam!

Neatlaidība, mērķtiecība un prasme mācīties no kļūdām. Pie kam arī nebaidīties no tām, bet gan uztvert to kā pieredzi un saprast, ka veikli jāceļas un jāiet tālāk. Arī man bijušas kļūdas. Ne viena vien! Un tās, protams, maksā naudu, prasa nervus, bet arī audzina. Kā vēsta sens ķīniešu sakāmvārds: laimīgs tas cilvēks, kuram dzīvē lemts kļūdīties un tādējādi gūt vajadzīgās mācības.

Un kas ir tās lietas, kas jums dod spēku ik rītu celties un doties ne vien enerģiski darboties izdevniecībā, bet arī vienmēr labi izskatīties un smaidīt?

Vienkārši daru to, kas man patīk. Apkārt ir forši bērni, ģimene, kolēģi. Droši vien to pati arī ap sevi esmu veidojusi. Esmu optimiste un kā kaķis, kas krīt uz kājām. Manuprāt, dzīve ir skaista, un es to skaistumu vienmēr ne tikai pamanīšu, bet arī tādu vidi sev apkārt izveidošu. Vispirms visu sakopšu, salikšu ziedus vāzē un tikai tad strādāšu.

Mūsdienu modernā aizraušanās? Man ir dārzs! Tas palīdz pārslēgties, aizvirza domas no maizes darba uz kaut ko citu. Tādējādi varu iedvesmoties, būt priecīga un apmierināta.

(Un te Aijas Šmidres acis iemirdzas. Ar lielu degsmi un lepnumu viņa fotogrāfijās rāda pašas iekoptā Jūrmalas piemājas dārza pārvērtības, sākot no paša sākuma, līdz krāšņo augu villaine piepildās ar aizvien jauniem (ar treileri no Vācijas) vestiem «rakstiem». Lai redzams, kur galva izvēdinās.)

Kas ir bijuši jūsu pārdrošākie sapņi, un kādiem izaicinājumiem tagad lūkojaties acīs?

Reiz piedzīvota skarba pieredze, kad mēģinājām iekļūt Somijas un Zviedrijas tirgū. Savu iekšējo tirgu skandināvi ļoti sargā.

Bet tagad… Profesionālajā ziņā? Komercnoslēpums! (Smejas.) Taču tādi ir, un tas ir galvenais.

Pirms diviem gadiem svinējāt žurnāla Rīgas Viļņi sešdesmito gadadienu, kā arī dzīvojāt izdevniecības 20. jubilejas noskaņās, ko arī oktobrī atzīmējāt ar vērienu. Vai kopumā jums patīk svinēt?

Jā, man liekas, ka dzīve ir jāsvin un uzvaras jāatzīmē. Ir jāpiefiksē savi laimes brīži. Tas vajadzīgs gan pašiem un kolektīvam, gan sabiedrībai. Tomēr to nevajag arī nonivelēt. Svinības nedrīkst būt pārāk biežas un pārvērsties izlaidībā. Uzskatu, ka Latvijā ir pārāk daudz svētku dienu un brīvdienu. Uzņēmējiem tas ir smagi. Visam ir jābūt balansā.

Savu dzimšanas dienu nekad nesvinu. Tā ir 29. decembrī – starp svētkiem. Ne šis, ne tas. Tālab braucam ceļojumā un ģimenes lokā vakarā paceļam glāzi šampanieša. Ceļojuma iespaidi ir labākie svētki un dāvanas.